skatoties pa logu, redzu, ka zeme sasalusi. Taču rīta ziņās Kristaps ziņoja, ka tuvākajās dienās būs silts gaiss. Vakardien, ejot uz vingrošanu ar savu mazo puiku, es iedomājos, cik tas būs kolosāli - pavasarī izmantot dienu pastaigām, saulīte sildīs, putniņi čivinās un tu pati trallināsi.
Šķiet, ka tas jau mums ierasts - mazliet domās skriet tagadnei pa priekšu. Iet pa ceļu, kas ved uz tiltu, bet jau domās būs pār to un vēl tālāk.
 |
| Paldies, Sandra par bildi un kompāniju. |
Janvāris man ir tāds klusais mēnesis. Nē, ne tā, ka es nerunāju, vai nevienā neklausos, bet es daru minimumu. Kas ir minimums? Droši vien tā arī varētu būt kaut kāda spēju līmeņa norma šajā noteiktajā situācijā un apstākļos. Es esmu ar mazu bērnu mājās. To arī daru. Viendien es sāku domāt, kāpēc tas šķiet maz? Godīgi, vai jums tā nešķiet? Noteikti tā šķiet visām tām mammām, kuras ir uzsākušas, paralēli bērna auklēšanai, tamborēt, šūt, apgleznot, vienvārdsakot - izpausties.
No vienas puses ir skaidrs, ka jāmeklē nodarbe, kur tu aizmirsties, ļaujies, jo kāds no tevis ņem, ņem, ņem un vajag arī uzpildīties. No otras - es tiešām varu apbrīnot, ja ar vienu roku var šūpulī bērnu ieaijāt, ar otru ēst, un ar pārējām:) - darīt to sirdslietu. Es zinu, ka citām nudien tas sanāk. Iespējams, to nosaka iekšējais spēks, gēni un resursi. Es sākotnēji arī centos šo to darīt, jāatzīst, ka arī pa druskai šo to daru arī tagad, bet vienā brīdī es sapratu - ka es no sevis prasu par daudz. Un tieši es pati prasu, ne jau citi. Tas ir tas pats vecais stāsts par to, ka cilvēks, ja plāno, tad uzreiz plāno ideālu. Proti, neņemot vērā realitāti, savas spējas, ieradumus, laikapstākļus, stundu skaitu diennaktī.
Un tad attapties palīdz lielais nogurums, kad pie sevis saki:
a) bāc,
b) bāc, bāc, bāc,
c) pii, pii, piiiii...
Lūk, kad tas ir izskanējis, tad iestājas klusais periods. Kad Tu no sevis neko nesagaidi, neprasi, bet vienkārši esi. Ja ir mirklis brīvs un ir sajūta, ka vari, tad palasi, uzraksti kādu stāstu, piezvani draudzenei, nomazgā traukus, apskati spogulī savu seju un uzzied kādu krēmu, aplej puķes, izvāri putru. Ko Tu tad dari?
Vienu pēcpusdienu, braucot mājās pēc lieliskas pastaigas pa mežu un ciemošanās pie draudzenes, es klausījos bbc ziņas (jo man tak jāuzlabo tā angļu valoda, man arī ne pārāk patīk, kad cilvēki piesaka sevi soc.tīklos nepareizā svešvalodā, kaut no otras puses - malači un man droši vien vienkārši skauž, ka es pati neizsakos:). Klausījos, kā divas sievietes no Amerikas atgriezušās mājās - Kenijā un Afganistānā, atvērušas tur skolu meitenēm. Lai arī vairākkārt vīrieši nākuši un brīdinājuši, lai to nedara, jo meitenēm nevajag iet skolā. Viņas par to runāja ar tādu prieku, par savām audzēknēm, par to, cik burvīgi ir redzēt, kā meitenes progresē. Reiz atnākusi 14 gadīga meitene, kura gaidījusi bērniņu, baidoties, vai viņu uzņems skolā. Ne tikai uzņēma, bet sievietes bija laimīgas, ka cilvēki vēlas izglītoties, ka ir iespēja kaut ko izmainīt savā valstī. Šo skolu atvēršana ir izaicinājums un realitāte ir tāda, ka šajās valstīs ir augsts nedrošības līmenis, tāpēc katru dienu ir jāpārbauda teritoriju, ūdeni, ko dzer, meiteņu somas, jo vienmēr var kaut kas notikt, kāds var kaitēt... Un tas, ko viņas novēl savām meitenēm, beidzot skolu - 'to be kind, dream big and follow your dreams..'
Vēl gribu teikt, ka atbraucot mājās, izslēdzu mašīnai motoru un turpināju klausīties, jo šo abu sieviešu balsīs bija kaut kas mierinošs, kaut kas liels, patīkams. Tas, ko es sadzirdēju, bija CIEŅA. Viņu cieņa pret savām skolniecēm un to, ko viņas dara.
Man šķiet, mums šī cieņa ir kaut kur pazudusi. Ne visiem, ne visur, protams. Bet tomēr sabiedrībai kopumā 'cieņa' ir aizmirsusies. Pāru attiecībās, komunikācijā ar otru (tas ir subjektīvi, bet man šķiet, ka komunicējam tā, it kā otrs būtu zemāks, dumjāks, ja nav, tad vismaz tā viņam ir jājūtas), izglītības sistēmā, varas spēlēs, audzinot bērnus, braucot ar sabiedrisko transportu...
Mums ir citi vārdi un jaunas vērtības:
taisnība;
neiecietība;
mana taisnība;
cīņa;
vajag dot pretī, lai nedomā, ka tu esi kaut kāds memļaks;
stulbs;
ko tad tas saprot utt.
Pēdējā laikā, palasot cilvēku izteikumus par dažādiem notikumiem, es samulstu. Cilvēkiem ir TĀDAS domas. Ir tādi viedokļi, sarežģītu vārdu izmantošana, pretargumenti, it kā viņi tik labi orientētos situācijā, it kā viņi būtu veiksminieki un paraugs (diemžēl tā jau nemaz ar' nav). Šajos izteikumos reti, kad ir sadzirdama cieņa, vēl jo vairāk - mums jau tomēr šķiet, ka zinām labāk, ja nezinām, tad vismaz varam skaļi - rakstiski padusmoties.
Labs i'. Es pasludinu Cieņu par šī gada karalieni!
Sirsnīgi,
Evita
