Pāriet uz galveno saturu

Ziņas

Tiek rādīti šajā datumā publicētie ziņojumi: septembris, 2010

tramvaja stāsts.

Jā, es nudien zinu un jūtu, kā mans brīvais laiks aizpildās. Ailītes tiek viena aiz otras pierakstītas. Būt tur, uzrakstīt to, aizsūtīt tam, satikties ar to… gan jau arī Tu (vai mēs vispār esam uz tu?) šo sajūtu labi zini. Es patiešām biju pārsteigta, kad šorīt 7:02 jau biju tramvajā. Un vēl pārsteigtāka es biju, ka tajā es neatrados viena. Es pamazām mēģinu pierast pie skrienošās Rīgas un daudzajiem uzdevumiem. Bet šādi mazie brīži pie kafijas krūzes un klusuma, mani sajūsmina.

Šodiena ir tik piesātināta. Ar notikumiem un sajūtām, ka vajag mazliet padomāt, par ko rakstīt šoreiz. Tramvaja stāsts būs. Braucot tramvajā, redzēju jauniešus – tik skaļus, izlaidīgus, demonstratīvus. Nojautu, ka viena meitene ir iemīlējusies kompānijas vienīgajā puisī. Iespējams, dikti laimīga, bet līdz ar to tik nepanesami griezīga manai (un manas blakussēdētājas, jo viņa arī ar acs kaktiņu mēģināja saskatīt gudrības runājošo meiteni) ausij, it sevišķi, kad gribas to klusumu un kafijas krūzi. Mēģināju atcer…

ļoti, ļoti..bet vēlāk..

dikti un ļoti gribu uzrakstīt. pietrūkst pat mazliet pašai.
pacietību. tā reiz man vēlēja grupas biedrs, tad tagad man tā jāvēl jums.
šobrīd esmu bez sakariem (visiem vairlesiem vajag paroles, cik žēl), bet tur, kur sakarus var dabūt, man stāsti neveidojas.
diena bez gala un malas rudenīga. skatoties spogulī, sapratu, ka gribas, lai ir košāk, tāpēc ausis vismaz tika pie kaut kā krāsaina no stikla.
paklāju es noteikti arī nopirkšu košu. tad vēl tikai vajadzēs, kur apsēsties un pie kā paēst, ja nu sagribas un vajag. un tad jau drīz vien (cerams) būšu gatava ciemiņu sagaidīšanai. pagaidām gan vēl put, un tas pamatīgi sausina ādu un kairina visas maņas.
Dita zvanīja un priecīgi ziņoja, ka jāieslēdz radio, vai vismaz internets, vai vismaz ... nu jā, nedzirdēju jauno dziesmu, bet gan jau dzirdēšu, varbūt smuki ejam palūkieties iekš tā 101, kad dziedās un skanēs atkal!?

Lai jums nudien izdevusies diena! Es šodien būšu vilciena pasašieris (labi, ka sportoju, cerība tikt pa stāvajām trepām augšā ir…

žvīks žvāks un ir rezultāts

Te nu tā ir – tukša, balta lapa. Nē, ne bērns, kas tāds piedzimis, jo tam es neticu, un tā nav taisnība.
Es gribu uzrakstīt. Lai ir ko lasīt, lai ir ko pateikt, lai ir, par ko varbūt padomāt vai atcerēties un pasmiet. Fonā dzied Renārs, kuram tik ļoti patīk .. ak, meitene. Un tas liek atcerēties, ka es arī biju uz vienu pasākumu, kur to dziesmu dzirdēju. Savukārt tas atkal man ļāva atcerēties, ka Dita teju špagatu foajē uztaisīja, ejot uz koncertu.
Bet stāsts šoreiz ne par to. Bet varu arī par to. Ko gribat vairāk?(:
Tikko ienācu no dārza, kur paspēju rudens dzeltenās lapas padiriģēt. Man ļooti patīk tās grābt, pārgrābt un atkal grābt. Skatīties, cik skaisti pēc lapu savākšanas izskatās zaļais āra paklājs. Man šķiet, ka tas man patīk no tiem laikiem, kad skolas ceturtajā klasē gājām audzināšanas stundā sakopt savas klases teritoriju. Skolotāja Auniņa tik skaisti to mācēja darīt, tik tīrs viss palika, salīdzinot ar mūsu grābstīšanu. Atceros, ka pēc kāda laika es arī mēģināju grābekli cil…

tava pieredze.

Vai mēs, balstoties uz iepriekšējo pieredzi, bieži vien kaut ko skaistu nepalaižam garām? Tā teikt - norakstām pirms vispār kas ir sācies.
Man nepatīk attiecības, kur sievietei/ vīrietim ir jau bērns, jo man bail, ka viņš mani atgrūdīs. Es netiekos ar jaunākiem puišiem, jo tie, kas ir bijuši, parasti uzvedas kā bērni.
Droši vien katram tā pieredze ir sava. Un, jā, man šķiet, ka tā bieži vien ir noteicošā, kāpēc kaut ko darām un kāpēc nē. Es vairs neuzticos, jo mani pievīla. Es nelietoju alkoholu, jo mans tēvs vai vectēvs bija alkoholiķis un man bail arī par tādu kļūt. Es situ savu bērnu, jo mani arī bērnībā sita. Redz, ja padomāju, tik daudz šādu piemēru varu nosaukt, ko man cilvēki ir teikuši.
Bet varbūt vajag mēģināt uzvarēt tās bailes un ļauties. Mēģināt lauzt to ieprogrammēto pieredzi. Arī es varu teikt, ka reizēm pati brīnos, kā uzvedos kaut kādās sev nozīmīgās situācijās. Vienā reizē gribas bēgt, jo atpazīsti kaut kādu sajūtu, ko izraisa attiecīgā situācija. Citā reizē gribas pace…

mana vitamīnu kūrīte. jeb kā es stiprinu sevi.

Labrīt!

Šodien ir sajūta, ka mans organisms pieprasa savu vitamīna devu. Vai tiešām tik ātri pēc vasaras ogu kūres tie viņam vajadzīgi, es prātoju. Un kas būtu tie labākie? Āboli, bumbieri, dzērvenes, ķirbji, piparmētru tēja vai omegas 3 taukskābes, kas ļoti labi veicina organisma vielu maiņu un kompleksā ar sportu, ļoti labi var tikt vaļā no nevēlamā tauku slānīša, ja tāds, protams, vispār ir. Es domāju – nevēlams. Māmiņas pēc grūtniecības ar šo kombināciju var iepazīties, ja ir vajadzība un vēlēšanās.

Nezinu, vai saule šodien būs. Taču es zinu, ka esmu mazliet satraukta par šodienas pašizaugsmes treniņu grupu, kurā pati arī piedalīšos. Tādas grupas vienmēr ļauj par sevi kaut ko atklāt. Ne vienmēr (patiesībā gandrīz nekad) terapeits par tevi ko pasaka, ka tas nozīmē to un to, bet cilvēkiem jau tas tīk – gatavās receptes, drapīti ieraujam un galvassāpes pāriet. Patiesībā, nesakot un neko it kā nezinot, iekšējie procesi jau notiek. Bieži vien šādās grupās tevi pārņem šoks par to (un man…

Bērns un Tu

Šodien vedu savu meitu uz bērnudārzu. Kā ik rītu, sākot no 1.septembra. Betija vienmēr priecājas, ka dosies pie bērniem. Var just, ka viņai viss interesē. Prasa man divas bizes sapīt, bet bez ķemmēšanas. Sanāk kā sanāk bez tās ķemmēšanas. Man jāatzīst, ka varēja būt labāk. Taču viņa ir priecīga, un es klusi priecājos par viņu. Mūsu rīti ir vienkārši, jo mēs abas zinām dienas plānu. Betija zina, ka vakarā būšu viņai pakaļ. Vien labas dienas vēlējums, un viņa jau ir grupiņā.

Taču ne visiem iet tik vienkārši. Es reizēm kožu mēlē un valdu rokas, lai citām mammām ko neizdarītu par tādu izturēšanos pret bērnu. Savu bērnu. Bērns, protams, raud, ka jāšķiras no mammas. Iespējams, viņš jūtas pamests, nesaprasts, nemīlēts. Kā zināms, mazajiem viss iet caur – Es – prizmu. Vecāki, īpaši jau mammas veido bērna piesaistes modeli. Visbiežāk bērns jūt mammas nedrošību un vainas izjūtu, tāpēc rīko histērijas kā reakciju uz šo nedrošību. Es ieteiktu arī mammai vairāk saprast, ko tas viņai pašai nozīmē – …

šodienas Rīga.

Šodien man ir puķainas kājas. Bez tālākiem paskaidrojumiem par to. Tāpat viss skaidrs. Mani zamšādas brūnie zābaki un eju skatīt Rīgu. Ir sajūta, ka pa īstam te neesmu bijusi veselu mūžību. Daudz arī nav melots. Parasti caurbraucu, iebraucu, ieskrienu, veros pa logu.

Kādu es to redzēju?

Saulainu. Jo spīd saule, un tā piešķir sirsnīgumu, manis sagaidīšanai.

Ripojošu. Daudz cilvēku pārvietojas ar velosipēdiem. Es gribētu būt viena no viņiem. Bet man vēl joprojām nav sava velosipēda, tāpēc priecājos par tiem, kuriem ir. Brauc brunčos, šortos, džinsās, parastie un neparastie.

Puķainu. Košu. Svītrainu. Raibi raibas kleitas. Krekliņi ar raibām piedurknēm. Kleitas svītrainās, kas mani absolūti kārdina, jo svītrains nozīmē mans. Tīk bez gala un malas. Tas var būt vienkāršs krekliņš, bet es jau lūkošos ar priecīgu seju.

Dūcošu. Autobusi, trolejbusi, automašīnas. Braucamie nekur nav pazuduši.

Ar Vīriešu skatieniem bagātu. Un arī sieviešu. Tās laikam puķainās kājas, kas pievērš uzmanību. un jauki…

svaru kausi.

Lapas jau ir iekrāsojušās sārtas, dzelteni sārtas, oranžīgas.. ir skaidrs, lai arī kādas domas šobrīd prātā kādam, vasaru vēl aizvien nomaina rudens un rudeni ziema. Esmu salasījusi tik daudz baraviku kā nekad iepriekš. Tas man liek atcerēties tēta stāstus par viņa bērnības beku lasīšanu, kad, ieskrienot mežā, tika novilkts krekls, un īsā brīdī tas tika pielasīts pilns. Sirreāla sajūta pārņem, kad tik tuvu garām aizdipina buciņš, kuru, izrādās, dzen kaimiņu melnais suns. Tādās dienās es pieķeru sevi domājam, ka nav jau slikti tajos laukos dzīvot, vismaz kādu laiku. Nav slikti kādreiz sajust otra plecu un kopā lasīt kartupeļus. Taču, jāatzīst, ka to man patīk darīt tikai pa retam. Ikdienu es negribētu un nevarētu saistīt tikai ar dārza apstrādāšanu un sēņu lasīšanu.

Vakardien uzzināju, ka lauku kaimiņš aizdevies uz mežu un no tā nav atnācis. Kaimiņš, protams, vīrs vecs. Dīvainākais ir tas, ka viena no pirmajām sajūtām un domām (laikam jau pati pirmā ir – traki!), kas pārņem - iespējams,…