ceturtdiena, 2010. gada 30. septembris

tramvaja stāsts.



Jā, es nudien zinu un jūtu, kā mans brīvais laiks aizpildās. Ailītes tiek viena aiz otras pierakstītas. Būt tur, uzrakstīt to, aizsūtīt tam, satikties ar to… gan jau arī Tu (vai mēs vispār esam uz tu?) šo sajūtu labi zini. Es patiešām biju pārsteigta, kad šorīt 7:02 jau biju tramvajā. Un vēl pārsteigtāka es biju, ka tajā es neatrados viena. Es pamazām mēģinu pierast pie skrienošās Rīgas un daudzajiem uzdevumiem. Bet šādi mazie brīži pie kafijas krūzes un klusuma, mani sajūsmina.

Šodiena ir tik piesātināta. Ar notikumiem un sajūtām, ka vajag mazliet padomāt, par ko rakstīt šoreiz. Tramvaja stāsts būs. Braucot tramvajā, redzēju jauniešus – tik skaļus, izlaidīgus, demonstratīvus. Nojautu, ka viena meitene ir iemīlējusies kompānijas vienīgajā puisī. Iespējams, dikti laimīga, bet līdz ar to tik nepanesami griezīga manai (un manas blakussēdētājas, jo viņa arī ar acs kaktiņu mēģināja saskatīt gudrības runājošo meiteni) ausij, it sevišķi, kad gribas to klusumu un kafijas krūzi. Mēģināju atcerēties, kāda es biju tādā vecumā. Un laikam jau arī biju gana impulsīva, taču mana uzvedība atšķīrās. Es laikam biju labi audzināta un paklausīga mammas meita. Tas gan nenozīmē, ka es nedarīju dullības, negāju uz klubu, kad vēl nebija attiecīgais vecums sasniegts. Taču, ziniet, ko es tomēr paspēju nodomāt? Es negribētu, lai mana meita tā kādreiz tramvajā celtu kājas augšā, iesperot kādam garāmgājējam, protams, nejauši jauši. Gribētu sevi kušināt un teikt, ka esmu rigida, neelastīga domāšanā, bet es sevi šoreiz nekušinu, bet laikam vēl vairāk pievērsīšu uzmanību mūsu savstarpējai komunikācijai. Esmu pārliecināta, ka mīlestības un uzmanības trūkums ir tās tramvaja meitenes aktualitāte un sāpe. Ja nevar un nav savādāk, var taču ar varu, vai ne? Bieži vien mazgadīgās māmiņas arī pie saviem bērniem ir tikušas, jo vēlējušās tikai kāda tuvumu. Un kur tad vēl tuvāk, ja ne dzimumaktā var būt. Pēc tam diemžēl seko negatavība uzņemties rūpes par jaundzimušo. Un vistrakākais jau – šīs meitenes neprot mīlēt savus mazos bērnus, jo viņas nezina, kā tas ir, kā tas notiek. Viņām nav šāda personīgā pieredze. Šādi ieņemtus bērniņus visbiežāk arī atstāj slimnīcās, uz ielas, miskastēs. Viņas ir panikā un vienkārši bēg.

Skriešu tālāk. Lai jums skaista nedēļas nogale. Izdancojieties, izstaigājieties, saelpojieties un ļaujieties! Ceru, ka visi vīrusi jau pagaisuši!

Jūsu Evita.

bilde no http://lostinthesupermarket.ilcannocchiale.it

otrdiena, 2010. gada 21. septembris

ļoti, ļoti..bet vēlāk..

dikti un ļoti gribu uzrakstīt. pietrūkst pat mazliet pašai.
pacietību. tā reiz man vēlēja grupas biedrs, tad tagad man tā jāvēl jums.
šobrīd esmu bez sakariem (visiem vairlesiem vajag paroles, cik žēl), bet tur, kur sakarus var dabūt, man stāsti neveidojas.
diena bez gala un malas rudenīga. skatoties spogulī, sapratu, ka gribas, lai ir košāk, tāpēc ausis vismaz tika pie kaut kā krāsaina no stikla.
paklāju es noteikti arī nopirkšu košu. tad vēl tikai vajadzēs, kur apsēsties un pie kā paēst, ja nu sagribas un vajag. un tad jau drīz vien (cerams) būšu gatava ciemiņu sagaidīšanai. pagaidām gan vēl put, un tas pamatīgi sausina ādu un kairina visas maņas.
Dita zvanīja un priecīgi ziņoja, ka jāieslēdz radio, vai vismaz internets, vai vismaz ... nu jā, nedzirdēju jauno dziesmu, bet gan jau dzirdēšu, varbūt smuki ejam palūkieties iekš tā 101, kad dziedās un skanēs atkal!?

Lai jums nudien izdevusies diena! Es šodien būšu vilciena pasašieris (labi, ka sportoju, cerība tikt pa stāvajām trepām augšā ir:)

Evita

sestdiena, 2010. gada 18. septembris

žvīks žvāks un ir rezultāts


Te nu tā ir – tukša, balta lapa. Nē, ne bērns, kas tāds piedzimis, jo tam es neticu, un tā nav taisnība.
Es gribu uzrakstīt. Lai ir ko lasīt, lai ir ko pateikt, lai ir, par ko varbūt padomāt vai atcerēties un pasmiet. Fonā dzied Renārs, kuram tik ļoti patīk .. ak, meitene. Un tas liek atcerēties, ka es arī biju uz vienu pasākumu, kur to dziesmu dzirdēju. Savukārt tas atkal man ļāva atcerēties, ka Dita teju špagatu foajē uztaisīja, ejot uz koncertu.
Bet stāsts šoreiz ne par to. Bet varu arī par to. Ko gribat vairāk?(:
Tikko ienācu no dārza, kur paspēju rudens dzeltenās lapas padiriģēt. Man ļooti patīk tās grābt, pārgrābt un atkal grābt. Skatīties, cik skaisti pēc lapu savākšanas izskatās zaļais āra paklājs. Man šķiet, ka tas man patīk no tiem laikiem, kad skolas ceturtajā klasē gājām audzināšanas stundā sakopt savas klases teritoriju. Skolotāja Auniņa tik skaisti to mācēja darīt, tik tīrs viss palika, salīdzinot ar mūsu grābstīšanu. Atceros, ka pēc kāda laika es arī mēģināju grābekli cilāt tik enerģiski, kā to darīja viņa. Interesanti, ka tādas ainas tik ļoti ir nozīmīgas bērnam. Šādi darbi ir patīkami arī tāpēc, ka uzreiz redzi rezultātu. Vismaz uz kādu laiku. Nopļauj mauriņu un priecājies, cik skaists dārzs. Noslauki putekļus un pamani, cik istaba kārtīga tapusi. Manā profesijā rezultātu uzreiz nevar pamanīt. Cilvēki daudz sevi šausta, analizē, mēģina savākt sevi un savas izjūtas kopā kā mazus puzles gabaliņus. Un ne vienmēr izdodas saredzēt to kopbildi. Tāpēc pārmaiņus ir lieliski izravēt kādu dobi, lai gandarījums ir acīmredzams un pamatīgi sajūtams.

Lai gandarījums brīvdienās,
Evita

bilde no www.lifeandtraining.com

otrdiena, 2010. gada 14. septembris

tava pieredze.


Vai mēs, balstoties uz iepriekšējo pieredzi, bieži vien kaut ko skaistu nepalaižam garām? Tā teikt - norakstām pirms vispār kas ir sācies.
Man nepatīk attiecības, kur sievietei/ vīrietim ir jau bērns, jo man bail, ka viņš mani atgrūdīs. Es netiekos ar jaunākiem puišiem, jo tie, kas ir bijuši, parasti uzvedas kā bērni.
Droši vien katram tā pieredze ir sava. Un, jā, man šķiet, ka tā bieži vien ir noteicošā, kāpēc kaut ko darām un kāpēc nē. Es vairs neuzticos, jo mani pievīla. Es nelietoju alkoholu, jo mans tēvs vai vectēvs bija alkoholiķis un man bail arī par tādu kļūt. Es situ savu bērnu, jo mani arī bērnībā sita. Redz, ja padomāju, tik daudz šādu piemēru varu nosaukt, ko man cilvēki ir teikuši.
Bet varbūt vajag mēģināt uzvarēt tās bailes un ļauties. Mēģināt lauzt to ieprogrammēto pieredzi. Arī es varu teikt, ka reizēm pati brīnos, kā uzvedos kaut kādās sev nozīmīgās situācijās. Vienā reizē gribas bēgt, jo atpazīsti kaut kādu sajūtu, ko izraisa attiecīgā situācija. Citā reizē gribas pacelt balsi, jo kaut kāda informācija pienāk,kas saka, ka tā vajag. Pēc tam tikai sāc domāt, kas ir tas, kas man liek šā vai tā uzvesties. Un brīnišķīgi reizēm ir atcerēties, kas mums 'nāk' līdzi no bērnības. Kas ir tie izteicieni un kā tie ir ietekmējuši mūs vai mūsu uzvedību dzīves laikā.

Beigu beigās arvien pārliecinātāka kļūstu par to, ka tas, kas mums ir jāpiedzīvo, jebkurā gadījumā tas būs, un tas notiks. Ja cilvēks ir brīvs un atvērts, nav sasprindzis, tad arī sāpes bieži vien ir mazākas, bet prieks lielāks.

Lai izdodas!

Evita

Bildē meitene enjoying life:) no http://www.busi-lifecoaching.com

piektdiena, 2010. gada 10. septembris

mana vitamīnu kūrīte. jeb kā es stiprinu sevi.



Labrīt!

Šodien ir sajūta, ka mans organisms pieprasa savu vitamīna devu. Vai tiešām tik ātri pēc vasaras ogu kūres tie viņam vajadzīgi, es prātoju. Un kas būtu tie labākie? Āboli, bumbieri, dzērvenes, ķirbji, piparmētru tēja vai omegas 3 taukskābes, kas ļoti labi veicina organisma vielu maiņu un kompleksā ar sportu, ļoti labi var tikt vaļā no nevēlamā tauku slānīša, ja tāds, protams, vispār ir. Es domāju – nevēlams. Māmiņas pēc grūtniecības ar šo kombināciju var iepazīties, ja ir vajadzība un vēlēšanās.

Nezinu, vai saule šodien būs. Taču es zinu, ka esmu mazliet satraukta par šodienas pašizaugsmes treniņu grupu, kurā pati arī piedalīšos. Tādas grupas vienmēr ļauj par sevi kaut ko atklāt. Ne vienmēr (patiesībā gandrīz nekad) terapeits par tevi ko pasaka, ka tas nozīmē to un to, bet cilvēkiem jau tas tīk – gatavās receptes, drapīti ieraujam un galvassāpes pāriet. Patiesībā, nesakot un neko it kā nezinot, iekšējie procesi jau notiek. Bieži vien šādās grupās tevi pārņem šoks par to (un man tā arī reiz bija), kādu patiesībā tevi redz citi. Un tad sākas iekšējais dialogs – bet es taču tāda neesmu!!! Taču, lūk, tādu tu sevi parādi, mēģinot radīt kaut kādu priekšstatu vai arī baidoties izskatīties vāja un vēl nezin kāda. Un tas viss mani šodien un rīt sagaida. Būs interesanti. Es katram iesaku šādu pieredzi iegūt.

Šodien daudz nerunāšu. Lai jums lieliska nedēļas nogale! Un es sūtu savus visvislabākos un īpašākos vēlējumus mana dzīvokļa strādniekiem, lai jums labi grīda lakojas (ceru, ka plāni nav mainījušies), jo nu jau es ļoti gribu gan slaucīt putekļus, gan skatīties pa logu savā mājā. Un savu suni gribu redzēt, citādi viņš vēl lauku dzīvi bauda.

Evita

ceturtdiena, 2010. gada 9. septembris

Bērns un Tu


Šodien vedu savu meitu uz bērnudārzu. Kā ik rītu, sākot no 1.septembra. Betija vienmēr priecājas, ka dosies pie bērniem. Var just, ka viņai viss interesē. Prasa man divas bizes sapīt, bet bez ķemmēšanas. Sanāk kā sanāk bez tās ķemmēšanas. Man jāatzīst, ka varēja būt labāk. Taču viņa ir priecīga, un es klusi priecājos par viņu. Mūsu rīti ir vienkārši, jo mēs abas zinām dienas plānu. Betija zina, ka vakarā būšu viņai pakaļ. Vien labas dienas vēlējums, un viņa jau ir grupiņā.

Taču ne visiem iet tik vienkārši. Es reizēm kožu mēlē un valdu rokas, lai citām mammām ko neizdarītu par tādu izturēšanos pret bērnu. Savu bērnu. Bērns, protams, raud, ka jāšķiras no mammas. Iespējams, viņš jūtas pamests, nesaprasts, nemīlēts. Kā zināms, mazajiem viss iet caur – Es – prizmu. Vecāki, īpaši jau mammas veido bērna piesaistes modeli. Visbiežāk bērns jūt mammas nedrošību un vainas izjūtu, tāpēc rīko histērijas kā reakciju uz šo nedrošību. Es ieteiktu arī mammai vairāk saprast, ko tas viņai pašai nozīmē – atlaist bērnu, būt mammai. Nu nevajag bērnu purināt, sist pa pirkstiem un teikt, ka atstās tūliņ vienu bērnudārzā. Bet pēc tāda emocionālās un fiziskās vardarbības akta domāt, ka bērns teiks – labi, mammu, es jūtos labi un droši, tāpēc man nav bail palikt bērnudārzā, ej nu tagad uz darbu un nāc pakaļ, kad vien tev ērtāk! Jā, atļaujos mazliet kariķēt, bet, ko ar to domāju, top skaidrāk, vai ne?

Man šķiet, kļūstot par vecākiem, bieži vien vecāki nemaz nenojauš un neapjauš, cik ļoti lielā mērā viņu rūpes/paviršība, komunikācijas veids, smaids, rotaļāšanās, mīlestība/dusmas, uzticēšanās bērnam/bērna sodīšana, kopīga laika pavadīšana/TV ieslēgšana ietekmē viņa pašapziņu/psihi un to, cik atvērts/noslēgts viņš turpmāk būs pasaulei.

Izlabot, pieļautās kļūdas, kā vienmēr, pieaugot bērnam, kļūst arvien sarežģītāk, tāpēc ir labāk neaiziet uz kārtējo diseni un nesēdēt pie datora visu vakaru, bet tai laikā kopā ar bērnu radīt kādu kopdarbu, kaut vai vakariņu pagatavošanu.
Bet tas nebūt nenozīmē – ziedoties bērnam. Pas’ dies. Esmu redzējusi patiešām lieliskus vairāku bērnu vecākus, kuri prot sabalansēt savas intereses, būšanu kopā ar bērniem un vēl paspēj izbaudīt divvientulību. Es ar viņiem nudien lepojos. Esmu pārliecināta, ka šie bērni droši dosies izzināt pasauli, nebaidīsies jautāt, lūgt un izteikt savas domas, arī skolotāju aizrādījumi vai kādas citas asākas situācijas viņus tā nenobaidīs, kā trauksmainos un nedrošos bērnus.

Lai veicas!

Tagad gan es dodos pasportot,
Evita.

otrdiena, 2010. gada 7. septembris

šodienas Rīga.


Šodien man ir puķainas kājas. Bez tālākiem paskaidrojumiem par to. Tāpat viss skaidrs. Mani zamšādas brūnie zābaki un eju skatīt Rīgu. Ir sajūta, ka pa īstam te neesmu bijusi veselu mūžību. Daudz arī nav melots. Parasti caurbraucu, iebraucu, ieskrienu, veros pa logu.

Kādu es to redzēju?

Saulainu. Jo spīd saule, un tā piešķir sirsnīgumu, manis sagaidīšanai.

Ripojošu. Daudz cilvēku pārvietojas ar velosipēdiem. Es gribētu būt viena no viņiem. Bet man vēl joprojām nav sava velosipēda, tāpēc priecājos par tiem, kuriem ir. Brauc brunčos, šortos, džinsās, parastie un neparastie.

Puķainu. Košu. Svītrainu. Raibi raibas kleitas. Krekliņi ar raibām piedurknēm. Kleitas svītrainās, kas mani absolūti kārdina, jo svītrains nozīmē mans. Tīk bez gala un malas. Tas var būt vienkāršs krekliņš, bet es jau lūkošos ar priecīgu seju.

Dūcošu. Autobusi, trolejbusi, automašīnas. Braucamie nekur nav pazuduši.

Ar Vīriešu skatieniem bagātu. Un arī sieviešu. Tās laikam puķainās kājas, kas pievērš uzmanību. un jauki. Vīrieši daži skatās pa kluso, lai sieviete, ar ko kopā viņš, neredz. Savukārt tas dod iespēju pasmaidīt. Citreiz tieši un citreiz netieši.

Mazliet melīgu. Bet tā varbūt gaumes un garšas izjūtas atšķirības vaina. Nopirku saldus ābolus. Pēc pirmā kodiena tajā, sapratu, ka mans saldais ābols ir varen skābs.

Kā lai to pasaka un nosauc, hmm, nezinu. Rīgā redz skaistu, interesantu/neinteresantu, jocīgu, sportisku, stilīgu, dziedošu, atpazīstamu KĀDU. Te sejām nav vārdu. Vai arī reti tām ir tie zināmi. No vienas puses ir kolosāli iespraukties pūlī un soļot vienā ritmā ar to, bet man patīk sasveicināties un skatīties acīs, ko laukos, starp citu, arī dara nu jau aizvien retāk. Tāpēc kaimiņiem tiek mans sveiciens un varu doties ikdienā.

Rītdien atkal kāda jauna projekta sākums. Man būs jābūt vērīgai, precīzai, zinošai, sajūtīgai. Es ceru, ka mums ar Kristīni viss izdosies un grupai patiks.


evita

bilde no http://www.hc.lv

pirmdiena, 2010. gada 6. septembris

svaru kausi.



Lapas jau ir iekrāsojušās sārtas, dzelteni sārtas, oranžīgas.. ir skaidrs, lai arī kādas domas šobrīd prātā kādam, vasaru vēl aizvien nomaina rudens un rudeni ziema. Esmu salasījusi tik daudz baraviku kā nekad iepriekš. Tas man liek atcerēties tēta stāstus par viņa bērnības beku lasīšanu, kad, ieskrienot mežā, tika novilkts krekls, un īsā brīdī tas tika pielasīts pilns. Sirreāla sajūta pārņem, kad tik tuvu garām aizdipina buciņš, kuru, izrādās, dzen kaimiņu melnais suns. Tādās dienās es pieķeru sevi domājam, ka nav jau slikti tajos laukos dzīvot, vismaz kādu laiku. Nav slikti kādreiz sajust otra plecu un kopā lasīt kartupeļus. Taču, jāatzīst, ka to man patīk darīt tikai pa retam. Ikdienu es negribētu un nevarētu saistīt tikai ar dārza apstrādāšanu un sēņu lasīšanu.

Vakardien uzzināju, ka lauku kaimiņš aizdevies uz mežu un no tā nav atnācis. Kaimiņš, protams, vīrs vecs. Dīvainākais ir tas, ka viena no pirmajām sajūtām un domām (laikam jau pati pirmā ir – traki!), kas pārņem - iespējams, ka arī viņam ir no šīs pasaules jāaiziet tikpat vientuļam un tikpat mokoši, kā tiem suņiem, kurus viņš indēja ar žurku indi. Man šķiet, ka tomēr mēs saņemam mācības un kāds mūs pārmāca vai vismaz uzskaita tos darbus, ko dzīves laikā sadarām. Man šķiet, ka nevar taču visu laiku melot, nogalināt, iznīcināt, skaust, lādēt, bet pats justies vesels, skaists, mīlēts un saprasts. Tajā pat laikā es zinu, ka neesmu tik gudra un vieda, lai par šo spriestu citā/ vajadzīgajā kvalitātē. Man ir daudz jautājumu, daudz neskaidrību un reizēm ir pavisam duālas izjūtas, domājot par vēlmi kaut ko saprast – vienu brīdi šķiet, ka nevar taču izrunāt un saprast pavisam mazas lietas (piem., kā tā nākas, ka viņš/-a mani visu laiku frustrē (bet varbūt es pati dzīvoju ilūzijās?), kā tā nākas, ka mans bērns nav mērķtiecīgs (bet varbūt man ir pārāk augstas prasības?)…), kur nu vēl t.s. lielās (piem., kāds ir mans dzīves uzdevums, ko man jāiemācās šajā situācijā, kas man liek raudāt ikreiz, kad atvados…). Tomēr jāatzīst, ka reizēm es mēģinu gan jautāt, gan atbildēt un reizēm ir sajūta, ka var atbildēt, ka var sakārtot to savu pasaules izjūtu…

Taču man noteikti ir skaidrs tas, ka gribu dzīvot tā, lai es justos labi. Lai man nav vainas izjūta par to, ka nevaru apmeklēt kāda dzimšanas dienu vai veltīt tik daudz laika, cik grib tas kāds. Es nevaru un negribu dzīvot otra dzīvi, lai tantes droši skatās šķībi, kā nu tā, kā nu tā (bet visbiežāk jau arī neskatās, ja esi pats pārliecināts par sevi un to, ko dari). Bet tā ir mana izvēle, tā ir mana izvēle par labu manai izaugsmei, manai attīstībai un manam veselumam. Tas nenozīmē, ka es mākslīgi demonstrēju, ka man iet labi un visiem to smaidot kladzinu. Tas vairāk ir stāsts par to, ka es nebaidos palikt ar sevi vienatnē un mēģinu saprast tās ilūzijas un dzīves stereotipus, kas man reizēm liek justies neizturami (tā, ka gribas ielīst alā, un es te neesmu).

Nu tad baudām atvasaru, un svinam rudens sākumu! Šķiet, ir laiks ar acīm pārlaist grāmatu plauktus, interesanti, kura šoreiz uzrunās?!

Evita (lasu ēd, lūdzies, mīli)

bilde no http://www.roadsidescholar.com

Viss ir viens. Viss ir vienots.

Viņas somā bija tikai dažas mantas - atslēgas, noputējusi kastīte, dažas drēbes, mazliet nauda un atmiņas. Ceļš bija gana tāls, lai viņa ik...