pirmdiena, 2010. gada 6. septembris

svaru kausi.



Lapas jau ir iekrāsojušās sārtas, dzelteni sārtas, oranžīgas.. ir skaidrs, lai arī kādas domas šobrīd prātā kādam, vasaru vēl aizvien nomaina rudens un rudeni ziema. Esmu salasījusi tik daudz baraviku kā nekad iepriekš. Tas man liek atcerēties tēta stāstus par viņa bērnības beku lasīšanu, kad, ieskrienot mežā, tika novilkts krekls, un īsā brīdī tas tika pielasīts pilns. Sirreāla sajūta pārņem, kad tik tuvu garām aizdipina buciņš, kuru, izrādās, dzen kaimiņu melnais suns. Tādās dienās es pieķeru sevi domājam, ka nav jau slikti tajos laukos dzīvot, vismaz kādu laiku. Nav slikti kādreiz sajust otra plecu un kopā lasīt kartupeļus. Taču, jāatzīst, ka to man patīk darīt tikai pa retam. Ikdienu es negribētu un nevarētu saistīt tikai ar dārza apstrādāšanu un sēņu lasīšanu.

Vakardien uzzināju, ka lauku kaimiņš aizdevies uz mežu un no tā nav atnācis. Kaimiņš, protams, vīrs vecs. Dīvainākais ir tas, ka viena no pirmajām sajūtām un domām (laikam jau pati pirmā ir – traki!), kas pārņem - iespējams, ka arī viņam ir no šīs pasaules jāaiziet tikpat vientuļam un tikpat mokoši, kā tiem suņiem, kurus viņš indēja ar žurku indi. Man šķiet, ka tomēr mēs saņemam mācības un kāds mūs pārmāca vai vismaz uzskaita tos darbus, ko dzīves laikā sadarām. Man šķiet, ka nevar taču visu laiku melot, nogalināt, iznīcināt, skaust, lādēt, bet pats justies vesels, skaists, mīlēts un saprasts. Tajā pat laikā es zinu, ka neesmu tik gudra un vieda, lai par šo spriestu citā/ vajadzīgajā kvalitātē. Man ir daudz jautājumu, daudz neskaidrību un reizēm ir pavisam duālas izjūtas, domājot par vēlmi kaut ko saprast – vienu brīdi šķiet, ka nevar taču izrunāt un saprast pavisam mazas lietas (piem., kā tā nākas, ka viņš/-a mani visu laiku frustrē (bet varbūt es pati dzīvoju ilūzijās?), kā tā nākas, ka mans bērns nav mērķtiecīgs (bet varbūt man ir pārāk augstas prasības?)…), kur nu vēl t.s. lielās (piem., kāds ir mans dzīves uzdevums, ko man jāiemācās šajā situācijā, kas man liek raudāt ikreiz, kad atvados…). Tomēr jāatzīst, ka reizēm es mēģinu gan jautāt, gan atbildēt un reizēm ir sajūta, ka var atbildēt, ka var sakārtot to savu pasaules izjūtu…

Taču man noteikti ir skaidrs tas, ka gribu dzīvot tā, lai es justos labi. Lai man nav vainas izjūta par to, ka nevaru apmeklēt kāda dzimšanas dienu vai veltīt tik daudz laika, cik grib tas kāds. Es nevaru un negribu dzīvot otra dzīvi, lai tantes droši skatās šķībi, kā nu tā, kā nu tā (bet visbiežāk jau arī neskatās, ja esi pats pārliecināts par sevi un to, ko dari). Bet tā ir mana izvēle, tā ir mana izvēle par labu manai izaugsmei, manai attīstībai un manam veselumam. Tas nenozīmē, ka es mākslīgi demonstrēju, ka man iet labi un visiem to smaidot kladzinu. Tas vairāk ir stāsts par to, ka es nebaidos palikt ar sevi vienatnē un mēģinu saprast tās ilūzijas un dzīves stereotipus, kas man reizēm liek justies neizturami (tā, ka gribas ielīst alā, un es te neesmu).

Nu tad baudām atvasaru, un svinam rudens sākumu! Šķiet, ir laiks ar acīm pārlaist grāmatu plauktus, interesanti, kura šoreiz uzrunās?!

Evita (lasu ēd, lūdzies, mīli)

bilde no http://www.roadsidescholar.com

2 komentāri:

  1. Ui, šis gan bija tāds nopietns. Bet lapas pie mums gan vēl zaļas. Vai brūnas, tās, kas uz zemes.

    AtbildētDzēst
  2. skatos, Rīga arī zaļas, bet uz Ipiķu:)- Moisakulas pusi jau krāsainas.

    AtbildētDzēst

Viens, divi, trīs un Tu esi brīvs

Labdien, labdien, mīļie, dārgie un attālie! Es nezinu, kā jums, bet mana ikdiena ir uzņēmusi labu tempu un ātrumu. Patīk. Man vienmēr ...