Šodien vedu savu meitu uz bērnudārzu. Kā ik rītu, sākot no 1.septembra. Betija vienmēr priecājas, ka dosies pie bērniem. Var just, ka viņai viss interesē. Prasa man divas bizes sapīt, bet bez ķemmēšanas. Sanāk kā sanāk bez tās ķemmēšanas. Man jāatzīst, ka varēja būt labāk. Taču viņa ir priecīga, un es klusi priecājos par viņu. Mūsu rīti ir vienkārši, jo mēs abas zinām dienas plānu. Betija zina, ka vakarā būšu viņai pakaļ. Vien labas dienas vēlējums, un viņa jau ir grupiņā.
Taču ne visiem iet tik vienkārši. Es reizēm kožu mēlē un valdu rokas, lai citām mammām ko neizdarītu par tādu izturēšanos pret bērnu. Savu bērnu. Bērns, protams, raud, ka jāšķiras no mammas. Iespējams, viņš jūtas pamests, nesaprasts, nemīlēts. Kā zināms, mazajiem viss iet caur – Es – prizmu. Vecāki, īpaši jau mammas veido bērna piesaistes modeli. Visbiežāk bērns jūt mammas nedrošību un vainas izjūtu, tāpēc rīko histērijas kā reakciju uz šo nedrošību. Es ieteiktu arī mammai vairāk saprast, ko tas viņai pašai nozīmē – atlaist bērnu, būt mammai. Nu nevajag bērnu purināt, sist pa pirkstiem un teikt, ka atstās tūliņ vienu bērnudārzā. Bet pēc tāda emocionālās un fiziskās vardarbības akta domāt, ka bērns teiks – labi, mammu, es jūtos labi un droši, tāpēc man nav bail palikt bērnudārzā, ej nu tagad uz darbu un nāc pakaļ, kad vien tev ērtāk! Jā, atļaujos mazliet kariķēt, bet, ko ar to domāju, top skaidrāk, vai ne?
Man šķiet, kļūstot par vecākiem, bieži vien vecāki nemaz nenojauš un neapjauš, cik ļoti lielā mērā viņu rūpes/paviršība, komunikācijas veids, smaids, rotaļāšanās, mīlestība/dusmas, uzticēšanās bērnam/bērna sodīšana, kopīga laika pavadīšana/TV ieslēgšana ietekmē viņa pašapziņu/psihi un to, cik atvērts/noslēgts viņš turpmāk būs pasaulei.
Izlabot, pieļautās kļūdas, kā vienmēr, pieaugot bērnam, kļūst arvien sarežģītāk, tāpēc ir labāk neaiziet uz kārtējo diseni un nesēdēt pie datora visu vakaru, bet tai laikā kopā ar bērnu radīt kādu kopdarbu, kaut vai vakariņu pagatavošanu.
Bet tas nebūt nenozīmē – ziedoties bērnam. Pas’ dies. Esmu redzējusi patiešām lieliskus vairāku bērnu vecākus, kuri prot sabalansēt savas intereses, būšanu kopā ar bērniem un vēl paspēj izbaudīt divvientulību. Es ar viņiem nudien lepojos. Esmu pārliecināta, ka šie bērni droši dosies izzināt pasauli, nebaidīsies jautāt, lūgt un izteikt savas domas, arī skolotāju aizrādījumi vai kādas citas asākas situācijas viņus tā nenobaidīs, kā trauksmainos un nedrošos bērnus.
Lai veicas!
Tagad gan es dodos pasportot,
Evita.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru