Pāriet uz galveno saturu

Ziņas

Tiek rādīti šajā datumā publicētie ziņojumi: februāris, 2011

Bilance.

Žvīks un žvāks gribu ar jums sasveicināties. Tas nekas, ka sanāk iedomāties to atņemošo sveicienu. tāpat jūtu, ka esi te bijis vai bijusi. vai varbūt atkal iedomājos, ka esi. un man ar to ir gana. reizēm.

Tad nu lūk. par to klusumu, ko iepriekš aprakstīju. tas tomēr bija pilnīgi reāls. ziniet, varu atzīties, ka tomēr esmu datora upuris. jā, man tik ļoti pietrūka ieskatīties tajā, uzlikt kaut ko skanīgu... tā kā man arī nav tv un radio aparāta, tad klusumu varēju patiešām ne tikai just, bet arī izjust. bet tajā pat laikā es esmu laimīga par to, ka pēc tik ilga laika es patiešām biju šeit un tagad. es sajutu īsto laiku un to, kas notiek pa īstam. savādi, bet laiks nebūt neskrien. minūte ir pietiekoši gara, lai, piemēram, tās laikā rastos ideja. stunda ir pavisam pietiekama, lai tās laikā iejustos teicēja jeb vakara vadītāja lomā un pieteiktu mākslinieces (manas 4gadnieces)pašsacerēto dziesmu nosaukumus. un, protams, cītīgi tās visas noklausītos.

Es labprāt būtu slēpojusi, jo diena bija …

Klusums

Labrīt sestdienā!

Kāds noskaņojums, sajūtas, plāni?
Mans šodienas vārds ir klusums. vairāk iztēles radīts, kā reāls un sataustāms.

klusums, kas pavada mazos soļus sniegā...
klusums, kas rodas sunī, pavadot ar skatienu savus saimniekus...
klusums, kas rada noskaņu...
klusums, kas iekšā sauc pēc atpūtas...
klusums, kas barjera kustībai...
klusums, kas bezgalīgs...
klusums, kas vienkārši skaists...
klusums, kas sevī nes prieku vai mazliet skumjas un nostaļģiju...
klusums, kas ienāk telpā un pasaules elpā, kad piedzimst mazulis...
klusums, kas vairākas dienas dzirdams caur sienu...
klusums, kas pavisam (ne)izturams...
klusums, kas pēkšņs, kad bērni iemiguši...
klusums, kas gaisā kā cieņa vai atklāsmes...
klusums, kas izbaudāms, kā skaistu lietu radīšana...
klusums, kas apvij kailo ķermeni, kas vēl nav pamodies...
klusums, kas sajūtams caur mazo loga rūti, skatoties uz sasalušo ainavu...
klusums, kas liek smaidīt...

Izbaudiet brīvdienas, sniegu un to deguna kutināšanu!

Evita

bilde: http://www.digart.pl/praca/7…

Mam, iemāci man atbildības sajūtu!

pavisam nejauši man sanāca fragmentāri redzēt un dzirdēt Viestura Dūles pirmo un dažas minūtes otro raidījumu "Intelektuālā Apokalipse. Būt vai nebūt". patika. aizdomājos. es arī gribētu iesaistīties šāda veida projektā, jo brīžiem šķita, ka nupat pateica to, ko jūtu es par to.
viens no raidījuma viesiem teica, ka darbiniekiem viņi principā māca visu no nulles. un tieši to komunikāciju un atbildības sajūtu. IT štelles jau viņi ir pabakstījuši skolās (šo saku es no sevis). un tad es tā iedomājos, kā tas ir, ka ir rinda ar cilvēkiem dažādos vecumos, kas piecos aizver datoru, izslēdz visas aparatūras un aiziet, jo darba diena beigusies. ja līgumā nebūs ierakstīts, ka pie kases slīdošā lente ir jāuztur tīra un pēc darba jānoslauka, reti, kurš cilvēks to pats iedomāsies izdarīt. es esmu dzirdējusi, ka mans tētis paliek traks, ja viņam darba auto atdod pilnīgi piemēslotu un neviens nejūtas par to slikti. tā taču darba mašīna, lai darbs arī tīra! attieksme? atbildības sajūta? cieņa?…

par vasaru ziemā.

Interesanti. es arvien biežāk iedomājos par vasaru. bet gaidu taču pavasari.ne tikai es, mana sejas āda sauktin sauc pēc gaisa, pēc saules glāsta, pēc sportiskajām aktivitātēm svaigā un siltā gaisā.

Taču vakar kaut kā sākām runāt par to, ko darīsim vasarā.ko gribētu un ko varētu, un ko būs vienkārši jādara.

domājām, kur tad nu dzīvosim. pagājušajā gadā smuki mums sanāca tā, ka dzīvojām laukos. no rīta vēlāmies un gājām dārzā sauļoties, gatavot brokastis, vingrot, smieties un vēlāk braucām ogot un sēņot. es teikšu, ka man ļooti patika. pārsteidzoši ļooti. katram tādus četrus mēnešus. vēl mēs sākām mazliet riteņot. visi piedalījāmies sacensībās ar riteņiem, ko aizņēmāmies no māsas ģimenes krājumiem. un tad nu es vakar savam mīļajam vīram saku, kā, nez', būs šogad!? gribētos līdzīgi, kaut, viens otram ieskatoties acīs, sapratām, ka gluži līdzīgi jau nesanāks vis.

taču es padomāju, ka šis ir tas, ko noteikti vasaras mēnešos es gribu paspēt realizēt:

- man ir arī vispirms jāgrib vasaras sā…

Aproce Tev.

Man šķiet, arvien biežāk cilvēkiem gribas dāvināt, ko interesantu, kas pārsteigtu, kas kaut ko pateiktu par dāvinātāju, kas atgādinātu kādu notikumu, kas vienkārši iepriecinātu...
Lai dāvinātu, nav jābūt īpašiem svētkiem, jo tos jau mēs paši varam radīt. un galvenais, ne tikai domāt tā, bet rīkoties! varam vienkārši pateikties draudzenei/draugam, ka izpalīdzēja, vai gribam pajokot un kādu 'ziņu', mājienu dāvāt, lai ir, par ko pasmaidīt...

Lūk, šķirstīju žurnālu un pievērsu uzmanību, ka aprocei stila redaktore izvēlējusies manu vārdu. pasmejos, uzskatu to par zīmi man, un pastāstu jums! Ne visi prot, ko tādu pagatavot, varbūt slinkums, varbūt neticība, bet var arī pasūtīt. galvenais ir gribēt labu!





pamēģini te savu variantu!

Lai gribas pārsteigt biežāk!

Evita

brīt no rīta!

Tipu tapu.
šodien rīts steidzīgs. uz darbu skrienu. jā, jā. lietas notiek interesanti. es te runāju par tām, par kurām iepriekš esi teicis - nekad. un ne tikai teicis, bet pavisam nopietni domājis, ka šitā štelle nav man, bet citiem gan labi sanāk. un labi, ka tā. bet, nē, dzīve taču reizēm grib parādīt, cik esi vājš, stiprs, paredzams, apjucis, laimīgs, noguris utt. lai krāsu vairāk. lai ir, ko domāt. lai ir, ko darīt galu galā.
un tā nu arī ar mani ir sanācis, ka daru to, ko nekad nedarīšu. nu kases aparāts. nēēe. nekad taču vairs. hehe, tagad man jau jāsmejas pašai. kases aparāts patiesībā ir normāli gudrs aparāts. un to jau esmu apguvusi. visas x, zet atskaites un ielikt, izņemt naudu. jāpamācās vēl par produktu un tad varēšu būt pavisam gandarīta.

ko no tā vēl sapratu?
mēs paši uzliekam sev rāmjus, kas padara dzīvi grūtāku. jo jādomā, vai darbs ir tā vērts, jo es taču esmu baigais kings, liels speciālists ar labu izglītību, un man vajag tikai šitādu darbu. un teiciens - katrs darbs i…

manas pārdomas.

Ziniet, šodien pa ilgiem laikiem izgāju no mājas. Cilvēkos. Kājas nosala pirmajās trīs minūtēs, bet autobuss, par laimi, nebija ilgi jāgaida. Man ir tāda jaka, kas izskatās pāris izmērus par lielu, bet silta, to arī šodien uzvilku, un devos satikt misteru salu. Satiku arī.

Astoņos jau ir pavisam gaišs, pirms nedēļas, man šķiet, vēl tik gaišs nebija. Savukārt puspiecos pēcpusdienā vēl spīd saule, kas padara manu dzīvokli siltāku, mīlīgāku un elektrības rēķinu maķenīt mazāku.

Man jāatzīstas, ka no vienas puses, man šķiet, ka esmu izstāstījusi tik daudz šeit, ka varbūt arī pietiek. Domāju, esmu tikusi pāri vēlmei kādu pamācīt, iemācīt, pateikt, kā būtu labāk. Jā, es varu padalīties, kas varbūt kādu sasilda, nomierina vai tieši otrādāk – dzen izmisumā un liek ātrāk elpot..) Bet vai to vajag? hmm.. nezinu. Tāpat jau mēs katrs bieži vien atkārtojam iemācīto, atkārtojam kļūdas un mainām kaut ko savā ikdienā tikai tad, kad jūtam, kaut ko nevaram iegūt, ko gribam. Un arī tad ir nepieciešams kād…

ar atgriešanos.

Ziniet, lai arī man vēl joprojām ir neciešams klepus un paaugstināta temperatūra, man ir tāda neparasta izjūta, ka esmu atgriezusies mājās. Un tā ir tik.. laba. Tik brīva. Tik pacilājoša. Esmu pateikusies un atvainojusies. Esmu raudājusi un smējusies. Esmu cietusi un radījusi ciešanas. Esmu meklējusi un neatradusi. Esmu sūtījusi vēsti un nesaņēmusi atbildi. Esmu mācījusies un aizmirsusi. Esmu lasījusi un metusi prom. Esmu ieturējusi distanci un tomēr tuvojusies. Esmu lauzusi sevi, savas domas un savu būtību. Un esmu pieņēmusi.
Ir tik dažādi dzīvesstāsti. Ir tik dažādi ceļi. Un mēs paši izvēlamies, vai iet pa labi, pa kreisi, vai turēties taisni. Un pienāk brīdis, kad tu saproti, ka esi mājās vai arī, ka esi tālu no tām.

Lai jums labi!

Evita

iztēli padariiju reālistisku ar http://trendhousedesign.com

kad kontā negulētas naktis..

Ziniet, kad kontā vairākas negulētas nakts, gribas teikt neko. Vienkārši kaut kā nav tā spēka tik daudz.

Bet, ko es pa šo laiku sapratu:

- Kad izskaties pēc Latvijas pelēkās (katram savi iemesli), un netiec ārā no mājas (atkal katram savi iemesli), atver logu, lai ienāk jauns gaiss. Ieslēdz savu mūziku, kas uzmundrina. Un uzkrāso skropstas. To visu dari sev. Uztaisi glāzi burkānu sulas un iztukšo to. Pašsajūta mazliet uzlabojas un kkas arī atjaunojas. Prāts mundrāks kļūst un dvēsele mazliet gavilē.

- Sportošana. Es sevi vienmēr esmu pieskaitījusi pie tām sportiskajām. Tad vienu dienu apjautu, ka sēžu vienkārši uz veciem lauriem. Sportojusi es neesmu sen. Vienīgi pa vakariem ar meitu padejojusi un padraiskojusies. Tad nu es sapratu, ka katram taču ir iespēja veltīt 20 – 30 minūtes sportiskajām aktivitātēm. Man bija iespēja divas dienas pa parku paskriet. Un man ir ļoti žēl, ka tagad nāksies gaidīt dažas dienas, lai to varētu darīt atkal. Bet sports nudien tos laimes hormonus vairo. Saj…

Dāvana.

Sava bloga rakstīšana šobrīd ir nozīmīga gandrīz katram trešajam, es domāju. Katram noteikti ir savi iemesli, kāpēc to dara. Man tā bieži vien noformulējas domas par kādu jautājumu. Tas ir līdzīgi, kā mācot otram, pats labāk saproti. Tajā pat laikā tā ir iespēja pabūt it kā šķietami kopā ar kādu cilvēku, kura piezīmes tai mirklī lasi. Protams, tā vide ir virtuāla, tāpēc arī saku, ka šķietami. Vēl mani patiešām pārsteidz, cik cilvēki interesanti domā, runā, kā viņi pasniedz to, ko grib pateikt, kā iesaiņo utt. jāatzīst, ka ir arī reizēm sajūta, ka kāds aizņemas kādu rindu no otra, bet, iespējams, tas viss ir tik nejausi. Izlasi ziņu, pats domā un jūti līdzīgi, līdz ar to raksti arī sanāk līdzīgi… Lai vai kā, Mēnessmeitēns man ir pasniedzis dāvanu, proti, jautājumus, kas ceļo no viena rakstītāja pie cita rakstītāja. Es domāju, ka tas savā ziņā arī vieno, ka esi viens no viņiem..

1. Kas ir pirmā lieta, ko Tu iedomājies, kad piecelies no rīta?

Vai tiešām MAN (uzsvars uz šī vārda) jāved šo…

Gaidīšana.

Gaidīt kādu. Tas ir tik forši. To es sapratu, nē, drīzāk pat sajutu vakardien. Protams, ka ir dažādas gaidīšanas. Es pati zinu, ka esmu teikusi, ka man nepatīk gaidīt – lēmumu, rezultātu, atbildi... Bet vakardien es izbaudīju gaidīšanas procedūru. ir tik labi un interesanti ieraudzīt savu māju, kabinetu vai vasarnīcu it kā citām acīm, tādām, ar kādām varētu skatīties uz to atnācējs. Es pēkšņi ieraudzīju, ka logi ir pavisam netīri un ka gribētos ātrāk to pavasari, lai tie kļūtu atkal spodri no ārpuses. Tad vēl es pēkšņi dzirdēju, ka ledusskapis uzvedas diezgan skaļi. Vai, ka manam skapim ir vajadzīgas durvis. sajutu, cik pie manis ir silti.

Gaidīšana liek padomāt arī par sevi pašu. Sagatavoties satikšanās mirklim. Ja tiecies ar mīļoto, tad sevi nes savādāk, kā, tiekoties ar draudzeni vai darījuma partneri. Bet visos gadījumos cilvēks piedomā, kā viņš izskatās, kā otrs viņu uztvers. Vai atsprausti mati ir vai nav nenopietni. Vai tas der gadījumos, kad tu tiec vērtēts kā profesionālis. Va…