Pāriet uz galveno saturu

Gaidīšana.


Gaidīt kādu. Tas ir tik forši. To es sapratu, nē, drīzāk pat sajutu vakardien. Protams, ka ir dažādas gaidīšanas. Es pati zinu, ka esmu teikusi, ka man nepatīk gaidīt – lēmumu, rezultātu, atbildi... Bet vakardien es izbaudīju gaidīšanas procedūru. ir tik labi un interesanti ieraudzīt savu māju, kabinetu vai vasarnīcu it kā citām acīm, tādām, ar kādām varētu skatīties uz to atnācējs. Es pēkšņi ieraudzīju, ka logi ir pavisam netīri un ka gribētos ātrāk to pavasari, lai tie kļūtu atkal spodri no ārpuses. Tad vēl es pēkšņi dzirdēju, ka ledusskapis uzvedas diezgan skaļi. Vai, ka manam skapim ir vajadzīgas durvis. sajutu, cik pie manis ir silti.

Gaidīšana liek padomāt arī par sevi pašu. Sagatavoties satikšanās mirklim. Ja tiecies ar mīļoto, tad sevi nes savādāk, kā, tiekoties ar draudzeni vai darījuma partneri. Bet visos gadījumos cilvēks piedomā, kā viņš izskatās, kā otrs viņu uztvers. Vai atsprausti mati ir vai nav nenopietni. Vai tas der gadījumos, kad tu tiec vērtēts kā profesionālis. Vai Tu drīksti atļauties koši sarkanas lūpas, ko tās šajā reizē pastāstīs par tevi. Svārki vai bikses. Kurpes vai zeķes. Krāsaini vai mēreni. Auskari vai nē.

Tad, gaidot kādu, tu domā, kā tu viņu sagaidīsi. Kāds varētu būt pirmais teikums. Vai šis ir cilvēks, kam paspiedīsi roku, ieskatoties acīs. Vai šis ir cilvēks, ar kuru parasti saskūpsties, viņu satiekot. Vai šis ir cilvēks, pret kuru izturies formāli, norādot uz pašu nepieciešamo. No tā, kā tu veidosi atmosfēru, ir atkarīgs, kā izveidosies jūsu kontakts. Atceros, ka bija pasniedzējs, kas reiz teica - vienmēr, lai cik pārliecināts esi par sevi vai savām spējām, kad ej publikas priekšā, pie sevis izrunā to, ko gribi pateikt citiem. Vismaz to svarīgāko, jo kaut kas noteikti nāks vēl klāt mirkļa un emociju iespaidā. Ja tā būsi darījis, atstāsi par sevi labu iespaidu.

Jā, man tas šķiet būtiski. Viss sagatavošanās darbs, ko veicu iepriekš, sagaidot savus klientus vai citus nozīmīgus cilvēkus. Jau pats rīts sākas ar labām domām un ar scenārija izveidi un, protams, ar ingvera tēju..)
Un patiesībā, lai arī daudz ir diskutēts par to, vai cilvēkam un arī bērnam vajag ierobežojumus, es esmu par to, ka vajag. Ja esi pilnīgi palaists brīvībā, tu apjūc, grūti saprast, kur, lai dodas un ko, lai saka, jo nav nekādas shēmas. Bet, ja bērns zina, piemēram, ka tālāk par slieksni nevar iet (cits variants:nevajag runāt, piem., par cilvēka ģimeni), jo tad sākās bīstamā zona,kur ir karstas lietas, tas dod bērnam sava veida drošību, un viņs jūtos mierīgs, darot savas lietas.

Lai sausas kājas! Un izturīgi lietusmēteļi! Ir sācies februāris, mūsu Latvijas īstais ziemas mēnesis!

Priecīgi,
Evita

bilde: http://www.shortstorybook.net

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Mammu un meitu lietas

Kādu vakaru, liekot gulēt mazāko, es sajutu, cik ļoti viens paliek mans vecākais bērns. Paliek aiz durvīm ar Tv, dienā piedzīvoto un vēl gana sarežģīto vecumposmu, kad viss nepatīk un krīt uz nerviem, mamma nesaprot līdz galam. Tas ir tik neparasti, vai ne? Vairākus gadus tev ir bijuši vecāki uz visiem 100, bet tad vienā dienā ienāk mazs, jauks brālis, kuru tu it kā arī vēlies, jo tas liek sajust, ka tev ir vēl kāds īpašs cilvēks uz šīs zemes, un ikdiena mainās.
Jā, varētu teikt - tev taču tik daudz jau bijusi uzmanība, ko tad vēl vēlies! Muļķīgi jau izklausās, pasakot vien. To jau zinām, ka uzmanība, glāsts, saruna, acu skatiens, palīdzība ir vajadzīga jebkurā vecumā.
Tāpēc es šodien aktualizēju tēmu, ko kopā var darīt ar savu meitu, kas teju, teju jau ir pusaudzis (pazīmes liecina, ka jau agrīns pusaudzis noteikti ir - 10gadi).

Vispirms varētu izveidot kopīgu kolāžu ar saviem mērķiem, ko kopā gribat izdarīt. Tas jau varētu parādīt gan bērna gaidas, gan mammas gaidas, gan reālo sit…

nav ko vilkt mugurā. tiešām?

Labdien un esiet sveicināti!

'Mammu, man nav ko vilkt mugurā', teica mana meita noteiktā balsī ar asarām acīs.

Tātad uz šo teikumu var paraudzīties dažādi - izaugusi no apģērba, kas pirms laika derēja vai arī - gribas kaut ko citu - morāli novecojušas tās lupatiņas. Vēlas laiku ar mammu. Uzmanības pievēršana.


Šādus teikumus es reizēm mēdzu pateikt pati. Jāatzīst, mana garderobe ietilpst mums visiem domātajā skapī. Un reizēm man šķiet, ka vajag vairāk svārku, vairāk kleitu (ļoti daudz, ko nevelku jau man ir), un tomēr visvairāk man vajag kaut ko, nezinu ko.
Tad nu vienā pārbraucienā ar auto, es dzirdēju kolosālu raidījumu par to, ko mēs patērējam, kā dzīvojam, ko mums patiesībā vajag un ko izliekamies, ka vajag (mana interpretācija). Un tad es apjautu, cik labi, ka mums ir cilvēki, kuri domā plašāk, daudz plašāk un spēj kritiski izvērtēt prioritātes. Domāju pirms gadiem desmit vides saudzētājus uzskatīja par gana lieliem dīvaiņiem, kuri grib izglābt pasauli (muļķi tādi, ne?). Ta…

Keep going!

Labrīt! Labdien! Labvakar!

Ir gan mazliet pāri divpadsmitiem, taču sajūta man, ka vēl ir agrs rīts. Varētu uzburt ainiņu ar siltu kafiju, grāmatu, vilnas zeķēm un šūpuļkrēslu, taču es sēžu pie balta galda, un kafija jau mazliet atdzisusi. Tas, par ko es pēdējā laikā gana daudz domāju, kā tas nākas, ka notiek tā, kā tas notiek. Un ar to sajūtu, ka citādāk nemaz nevar notikt.
Pēdējā laikā man ir tik izteikta sajūta, ka mūsu dzīves notikumi ir jau kaut kur ierakstīti. Izklausās pēc ku-kū, bet, domājams, tik traki ar mani vēl nav. Lasīju, ka nevajag tiem pretoties, jo tie, kuri pretojoties dzīves plūsmai, tos dzīve mazliet paspīdzina. Šo droši vien var tulkot dažādi, saprast dažādi un izpildīt dažādi.
Mani dzīves notikumi viens pēc otra ļoti pārliecinoši šobrīd ir atveduši uz kaimiņzemi. Un te nu es esmu - ar putekļiem acīs (laikam jāizsūc paklāji), rakstu jums ziņu. Man pat ir interesanti, ko dzīve mums ir sagatavojusi, kādas izvēles es vēl izdarīšu un kā tās turpināsies. Vairs nepreto…