trešdiena, 2011. gada 2. februāris

Gaidīšana.


Gaidīt kādu. Tas ir tik forši. To es sapratu, nē, drīzāk pat sajutu vakardien. Protams, ka ir dažādas gaidīšanas. Es pati zinu, ka esmu teikusi, ka man nepatīk gaidīt – lēmumu, rezultātu, atbildi... Bet vakardien es izbaudīju gaidīšanas procedūru. ir tik labi un interesanti ieraudzīt savu māju, kabinetu vai vasarnīcu it kā citām acīm, tādām, ar kādām varētu skatīties uz to atnācējs. Es pēkšņi ieraudzīju, ka logi ir pavisam netīri un ka gribētos ātrāk to pavasari, lai tie kļūtu atkal spodri no ārpuses. Tad vēl es pēkšņi dzirdēju, ka ledusskapis uzvedas diezgan skaļi. Vai, ka manam skapim ir vajadzīgas durvis. sajutu, cik pie manis ir silti.

Gaidīšana liek padomāt arī par sevi pašu. Sagatavoties satikšanās mirklim. Ja tiecies ar mīļoto, tad sevi nes savādāk, kā, tiekoties ar draudzeni vai darījuma partneri. Bet visos gadījumos cilvēks piedomā, kā viņš izskatās, kā otrs viņu uztvers. Vai atsprausti mati ir vai nav nenopietni. Vai tas der gadījumos, kad tu tiec vērtēts kā profesionālis. Vai Tu drīksti atļauties koši sarkanas lūpas, ko tās šajā reizē pastāstīs par tevi. Svārki vai bikses. Kurpes vai zeķes. Krāsaini vai mēreni. Auskari vai nē.

Tad, gaidot kādu, tu domā, kā tu viņu sagaidīsi. Kāds varētu būt pirmais teikums. Vai šis ir cilvēks, kam paspiedīsi roku, ieskatoties acīs. Vai šis ir cilvēks, ar kuru parasti saskūpsties, viņu satiekot. Vai šis ir cilvēks, pret kuru izturies formāli, norādot uz pašu nepieciešamo. No tā, kā tu veidosi atmosfēru, ir atkarīgs, kā izveidosies jūsu kontakts. Atceros, ka bija pasniedzējs, kas reiz teica - vienmēr, lai cik pārliecināts esi par sevi vai savām spējām, kad ej publikas priekšā, pie sevis izrunā to, ko gribi pateikt citiem. Vismaz to svarīgāko, jo kaut kas noteikti nāks vēl klāt mirkļa un emociju iespaidā. Ja tā būsi darījis, atstāsi par sevi labu iespaidu.

Jā, man tas šķiet būtiski. Viss sagatavošanās darbs, ko veicu iepriekš, sagaidot savus klientus vai citus nozīmīgus cilvēkus. Jau pats rīts sākas ar labām domām un ar scenārija izveidi un, protams, ar ingvera tēju..)
Un patiesībā, lai arī daudz ir diskutēts par to, vai cilvēkam un arī bērnam vajag ierobežojumus, es esmu par to, ka vajag. Ja esi pilnīgi palaists brīvībā, tu apjūc, grūti saprast, kur, lai dodas un ko, lai saka, jo nav nekādas shēmas. Bet, ja bērns zina, piemēram, ka tālāk par slieksni nevar iet (cits variants:nevajag runāt, piem., par cilvēka ģimeni), jo tad sākās bīstamā zona,kur ir karstas lietas, tas dod bērnam sava veida drošību, un viņs jūtos mierīgs, darot savas lietas.

Lai sausas kājas! Un izturīgi lietusmēteļi! Ir sācies februāris, mūsu Latvijas īstais ziemas mēnesis!

Priecīgi,
Evita

bilde: http://www.shortstorybook.net

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Viss ir viens. Viss ir vienots.

Viņas somā bija tikai dažas mantas - atslēgas, noputējusi kastīte, dažas drēbes, mazliet nauda un atmiņas. Ceļš bija gana tāls, lai viņa ik...