Pāriet uz galveno saturu

kad kontā negulētas naktis..


Ziniet, kad kontā vairākas negulētas nakts, gribas teikt neko. Vienkārši kaut kā nav tā spēka tik daudz.

Bet, ko es pa šo laiku sapratu:

- Kad izskaties pēc Latvijas pelēkās (katram savi iemesli), un netiec ārā no mājas (atkal katram savi iemesli), atver logu, lai ienāk jauns gaiss. Ieslēdz savu mūziku, kas uzmundrina. Un uzkrāso skropstas. To visu dari sev. Uztaisi glāzi burkānu sulas un iztukšo to. Pašsajūta mazliet uzlabojas un kkas arī atjaunojas. Prāts mundrāks kļūst un dvēsele mazliet gavilē.

- Sportošana. Es sevi vienmēr esmu pieskaitījusi pie tām sportiskajām. Tad vienu dienu apjautu, ka sēžu vienkārši uz veciem lauriem. Sportojusi es neesmu sen. Vienīgi pa vakariem ar meitu padejojusi un padraiskojusies. Tad nu es sapratu, ka katram taču ir iespēja veltīt 20 – 30 minūtes sportiskajām aktivitātēm. Man bija iespēja divas dienas pa parku paskriet. Un man ir ļoti žēl, ka tagad nāksies gaidīt dažas dienas, lai to varētu darīt atkal. Bet sports nudien tos laimes hormonus vairo. Sajūta, ka pēkšņi jūties tik viegli.

- Esmu sapratusi, ka pie mums vēl aizvien nav nemaz viegli atrast darbu. Tādu, kas patiktu. Tādu, kas atbilstu profilam. Tādu, kurā noderētu manas zināšanas. Es ļoti ceru, ka drīz varēšu teikt, ko pavisam citu. Ir divas iespējas – veidot pašai savu vietu, kas nodrošinātu visu iepriekšminēto, plus vēl regulārus ienākumus vai gaidīt mirkli, kad tikšu aicināta uz darba interviju un man būs visas iespējas rādīt, ko nu māku un cik ļoti esmu vērtīga. Man darba intervijas nekad nav patikušas, jāatzīst, kaut bieži esmu pati tās vadījusi. Es atceros, cik ļoti es apjuku, kad man viens potenciālais darba devējs lika no psihologa viedokļa kaut ko pateikt par viņu.

- Ā, nevaru nepieminēt. Būšu nejauka. Bet paslēpjos aiz virsraksta. Latvijā gan ir stilīgi cilvēki. Un galvenais, ka vieni un tie paši! ;) Šķiet, šis tāds pusaudžu laiks mūsu valstī. Man pašai stilīgi šķiet būt par sevi pārliecinātam, līdz ar to mierīgam, zināt, ko gribēt un tas viss, manuprāt, atstarojas cilvēka izskatā, runas veidā, attieksmē pret citiem, mājas iekārtojumā, saskarsmē, bildēs…

- Es laikam palieku veca.. pa jokam un ne. Arvien gribas īsākus matus. Gribas māju un sirdsmieru. Varbūt vēl kādu bērnu?! ;)

Lai piepildās! Un nepazūdiet pārāk ilgi!

Evita


bilde: http://thumbs.dreamstime.com/

Komentāri

  1. Vai, vai...miega bads ir viena traka lieta. To es zinu. Bet, ja par vēl vienu bērnu domā, tad pie šīs neērtības jāpierod :) Citādi man aizvien patīk, kā un par ko raksti.

    AtbildētDzēst
  2. :) es nevaru piespiest sevi nodarboties ar sportu, lai gan gribās. Nu ne gluži skriet un lekt pāri Britānijas peļķēm, bet vismaz pastiepties un uztaisīt vēderpreses pirms miega. Tā nu jau otro mēnesi gaidu dilstoša mēneša parādīšanos pie debesīm, lai varētu sākt vingrot... :)
    Lai gan mana draudzene atsūtīja vienu tekstu, ko viņa izlasīja kaut kur internetā (aptuveni tādu):
    Nolēmu pirms darba mazliet pavingrot. Uzklāju uz grīdas segu apgūlos... Un nogulēju darbu... :)

    AtbildētDzēst
  3. hehe.. pēdējā rindkopa man dikti patika. lūk, tā ir tā dzīves uztvere un tās garšas izjūta. ar humoru. man šķiet, humora izjūta un pasmiešanās par sevi ir tiiik noderīga un vajadzīga.

    AtbildētDzēst
  4. Jā, ir jāmāk pasmieties par sevi! :)

    Šodien Fotoblogā ir kaķu diena, un mana paziņa manuprāt ielika bildē jauku humora devu -> http://www.fotoblog.lv/img/260507/?cid=24710

    AtbildētDzēst

Ierakstīt komentāru

Šī emuāra populārākās ziņas

Mammu un meitu lietas

Kādu vakaru, liekot gulēt mazāko, es sajutu, cik ļoti viens paliek mans vecākais bērns. Paliek aiz durvīm ar Tv, dienā piedzīvoto un vēl gana sarežģīto vecumposmu, kad viss nepatīk un krīt uz nerviem, mamma nesaprot līdz galam. Tas ir tik neparasti, vai ne? Vairākus gadus tev ir bijuši vecāki uz visiem 100, bet tad vienā dienā ienāk mazs, jauks brālis, kuru tu it kā arī vēlies, jo tas liek sajust, ka tev ir vēl kāds īpašs cilvēks uz šīs zemes, un ikdiena mainās.
Jā, varētu teikt - tev taču tik daudz jau bijusi uzmanība, ko tad vēl vēlies! Muļķīgi jau izklausās, pasakot vien. To jau zinām, ka uzmanība, glāsts, saruna, acu skatiens, palīdzība ir vajadzīga jebkurā vecumā.
Tāpēc es šodien aktualizēju tēmu, ko kopā var darīt ar savu meitu, kas teju, teju jau ir pusaudzis (pazīmes liecina, ka jau agrīns pusaudzis noteikti ir - 10gadi).

Vispirms varētu izveidot kopīgu kolāžu ar saviem mērķiem, ko kopā gribat izdarīt. Tas jau varētu parādīt gan bērna gaidas, gan mammas gaidas, gan reālo sit…

nav ko vilkt mugurā. tiešām?

Labdien un esiet sveicināti!

'Mammu, man nav ko vilkt mugurā', teica mana meita noteiktā balsī ar asarām acīs.

Tātad uz šo teikumu var paraudzīties dažādi - izaugusi no apģērba, kas pirms laika derēja vai arī - gribas kaut ko citu - morāli novecojušas tās lupatiņas. Vēlas laiku ar mammu. Uzmanības pievēršana.


Šādus teikumus es reizēm mēdzu pateikt pati. Jāatzīst, mana garderobe ietilpst mums visiem domātajā skapī. Un reizēm man šķiet, ka vajag vairāk svārku, vairāk kleitu (ļoti daudz, ko nevelku jau man ir), un tomēr visvairāk man vajag kaut ko, nezinu ko.
Tad nu vienā pārbraucienā ar auto, es dzirdēju kolosālu raidījumu par to, ko mēs patērējam, kā dzīvojam, ko mums patiesībā vajag un ko izliekamies, ka vajag (mana interpretācija). Un tad es apjautu, cik labi, ka mums ir cilvēki, kuri domā plašāk, daudz plašāk un spēj kritiski izvērtēt prioritātes. Domāju pirms gadiem desmit vides saudzētājus uzskatīja par gana lieliem dīvaiņiem, kuri grib izglābt pasauli (muļķi tādi, ne?). Ta…

Keep going!

Labrīt! Labdien! Labvakar!

Ir gan mazliet pāri divpadsmitiem, taču sajūta man, ka vēl ir agrs rīts. Varētu uzburt ainiņu ar siltu kafiju, grāmatu, vilnas zeķēm un šūpuļkrēslu, taču es sēžu pie balta galda, un kafija jau mazliet atdzisusi. Tas, par ko es pēdējā laikā gana daudz domāju, kā tas nākas, ka notiek tā, kā tas notiek. Un ar to sajūtu, ka citādāk nemaz nevar notikt.
Pēdējā laikā man ir tik izteikta sajūta, ka mūsu dzīves notikumi ir jau kaut kur ierakstīti. Izklausās pēc ku-kū, bet, domājams, tik traki ar mani vēl nav. Lasīju, ka nevajag tiem pretoties, jo tie, kuri pretojoties dzīves plūsmai, tos dzīve mazliet paspīdzina. Šo droši vien var tulkot dažādi, saprast dažādi un izpildīt dažādi.
Mani dzīves notikumi viens pēc otra ļoti pārliecinoši šobrīd ir atveduši uz kaimiņzemi. Un te nu es esmu - ar putekļiem acīs (laikam jāizsūc paklāji), rakstu jums ziņu. Man pat ir interesanti, ko dzīve mums ir sagatavojusi, kādas izvēles es vēl izdarīšu un kā tās turpināsies. Vairs nepreto…