otrdiena, 2011. gada 15. februāris

manas pārdomas.



Ziniet, šodien pa ilgiem laikiem izgāju no mājas. Cilvēkos. Kājas nosala pirmajās trīs minūtēs, bet autobuss, par laimi, nebija ilgi jāgaida. Man ir tāda jaka, kas izskatās pāris izmērus par lielu, bet silta, to arī šodien uzvilku, un devos satikt misteru salu. Satiku arī.

Astoņos jau ir pavisam gaišs, pirms nedēļas, man šķiet, vēl tik gaišs nebija. Savukārt puspiecos pēcpusdienā vēl spīd saule, kas padara manu dzīvokli siltāku, mīlīgāku un elektrības rēķinu maķenīt mazāku.

Man jāatzīstas, ka no vienas puses, man šķiet, ka esmu izstāstījusi tik daudz šeit, ka varbūt arī pietiek. Domāju, esmu tikusi pāri vēlmei kādu pamācīt, iemācīt, pateikt, kā būtu labāk. Jā, es varu padalīties, kas varbūt kādu sasilda, nomierina vai tieši otrādāk – dzen izmisumā un liek ātrāk elpot..) Bet vai to vajag? hmm.. nezinu. Tāpat jau mēs katrs bieži vien atkārtojam iemācīto, atkārtojam kļūdas un mainām kaut ko savā ikdienā tikai tad, kad jūtam, kaut ko nevaram iegūt, ko gribam. Un arī tad ir nepieciešams kāda atbalsts, lai to ieviestu savā ikdienā. Arī tad īsti nekas nebeidzas, jo dzīve piespēlē situācijas, kad tavas jaunās iemaņas vai noteikumi tiek pārbaudīti. Un tas ideālisms..oi, tās teicamnieces.. oi, tie kārtīgie…oi, agresīvie, dusmīgie... tās ir tikai lomas.
no otras puses, lapa kļuvusi man kkādā ziņā nozīmīga...

Kā Tev šķiet, Tu zini, kas Tu esi? Kas esi Tu, nevis tas, ko par Tevi pieņemts domāt? Kas ir tas, ko Tu patiešām gribi? Kam Tu gribi pierādīt kaut ko? Un kas ir tas, ko ikdienā dari, jo tā vienkārši ir sanācis, ka jādara. Vai zini, kas Tev visvairāk garšo? Kad Tu to esi pagatavojis, nedomājot par figūru, kalorijām, veselīgumu utt.

Ko es ar to gribu teikt? Ka Tev pašam ir jābūt svarīgam sev. Mīlestība un laime ir Tevī pašā. Tavā īpašajā smaidā, balss tembrā, tavos izpausmes veidos, tavās rūpēs par kādu, tavā mājā. Jā, apskaties apkārt, kāda ir tava māja? Kāds izskatās tavs stūrītis, vai bildes rāmītī. Vai saredzi, ka tas ir stāsts par tevi? Un kāds izskatās tas stāsts? sakārtots pa kārbiņām, un nedod, dievs, kāds tās sajauks, kā saliks visu atpakaļ!? Kā?

Es redzu un dzirdu, cik cilvēki šķietami sevi mīl, ļaujot sevi pazemot, izmantot, apsmiet. Jo vēlas jau tikai vienu – mīli mani. Ja Tevi pamet draugs, draudzene, vīrs, sieva… mīlestība un spēja just jau tevī paliek (izklausās šausmīgi banāli, bet tā jau tas ir), tāpat kā gaumes izjūta vai mīļākais ēdiens. Un vienmēr jau ir kādam jāaiziet, jāatbrīvo vieta un telpa, lai kaut kas cits atkal varētu sākt savu stāstu – vienalga, vai jauns puķupods, dīvāns, darbs, kleita vai mīļotais cilvēks.

Eklektiskais ieraksts. Saule jau noslēpusies. Es atkal skrienu satikt misteru salu.
Esi saudzīgs!


Evita

p.s. aizmirsu piemetināt, manuprāt, visrāmāk un vienkāršāk dzīvo tie, kuri nemēģina atbildēt uz neatbildāmiem vai sarežģītiem jautājumiem. viņi vienkārši dzīvo. strādā, pelna naudu, audzina bērnus un atpūšas.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Viens, divi, trīs un Tu esi brīvs

Labdien, labdien, mīļie, dārgie un attālie! Es nezinu, kā jums, bet mana ikdiena ir uzņēmusi labu tempu un ātrumu. Patīk. Man vienmēr ...