pirmdiena, 2016. gada 19. decembris

Braukt ar ragaviņām pa piparkūku kalniņu.

Labrīt!

Kamēr viens mazs čuč, viens liels velta laiku sev. Kā nu kuro reizi - tīra māju, raksta rakstus, lasa grāmatu, paijā suni, uzliek anti-stress sejas masku, sildās siltā dušā vai arī čuč blakus.

Skatos, tik sen neesmu rakstījusi. Kaut, jāatzīstas, ka novembrī esmu iesākusi rakstu, taču to neesmu pabeigusi. Taču ik pa laikam man ir nepieciešamība rakstīt un to jau esmu teikusi vairākkārt.
Decembris šogad ir pienācis ātri. Paldies novembrim par tām dažām sniegotajām dienām, kas padarīja to izturamāku, priekpilnāku un smaidpilnāku.
Decembris parasti formāli uzliek kaut kādus pienākumus - iepriecināt citus ar dāvanām, likt lietā enerģiju un izdomu, piemēram, kā rūķi iekļūst kurpju kastē vai zeķē, vecāki kļūst par rokdarbniekiem, šujot lellēm jakas un lāčiem ausis. Atzīšos, es reizēm no tā visa gribu izkāpt. Ja gribu, nereti to arī izdaru. Jautājums - kur un kā svinēsiet jauno gadu - man reizēm šķiet tik nebūtisks. Arī šogad. Mana sajūta, ka vajag piedzīvot foršu dienu. Tieši tik priecīgi un sajūtīgi, kā mēs to varam, jo reizēm jau nemaz nevaram. Veltot kādu mirkli sev, apkārtējiem, dabai, klusumam. Manis rakstītais teikums par decembra ātro pienākšanu vien liecina, ka laiks griežas pa savam un mums tad ir jātrenē tā līdzsvara prasme - neiekrist grūtsirdībā pārāk ilgi vai eiforijā, bēdās, priekā, aizvainojumā, nulles punktā.
Un, lūk, nulles punkts ir sajūta, kas šobrīd manī gurkst. Tieši šobrīd man šķiet, ka mans prāts ir apklusis, kaut kas būs, kaut kas mainīsies, kaut kas taps, bet man nav ne jausmas, kas un kā. Man arvien muļķīgākas šķiet sistēmu pieņemtās varas un sodi, 'norakstītie' cilvēki vai uz pjedestāla paceltie. Arvien vairāk pievelk cilvēki, kuri ir drosmīgi ierastajam pateikt nē.
Man ir bijis prieks satikt burvīgus cilvēkus, kuri pratuši būt līdzās gana klusu, bet tajā pat laikā devuši iespēju ieraudzīt skaisto vai uz to tiekties. Šādi cilvēki prot pavilkt kādu gabaliņu līdzi. Tālāk jau pašam jāuzņem agriezieni. Un tad tikai - uz priekšu.
Man pēdējā laikā ir bijusi neapšaubāmi sajūta, ka es daudz no sevis dodu, un mans resursu spainītis paliek arvien tukšāks. Patīk vērot, kā tu - cilvēks parastais - meklē mazās iespējas, kā to piepildīt.
Man emocionāli interesants mirklis bija rakstīt pastkartes cilvēkiem, kuri atsaucās manam impulsīvajam aicinājumam tās saņemt. Reizēm roka pati rakstīja vārdus, reizēm šķita, ka tai vajadzīga īpaša iedvesma. Un tad man bija jāpieslēdzas kaut kādam pasaules lielajam mīlestības kanālam. Ir, ir tāds, ja tu šaubies!
 Un tad ir nudien viegli, jo tu mīli cilvēkus, tu neatdali, neiedali, bet raksti no sirds. Es to iesaku, un, ja vajag iemeslu, atrodiet to.

Ko darīt šodien, rītdien, parītdien, svētkos un ikdienā, ko darīt tagad un tūlīt. Ko Jūs esat iecerējuši/darāt?
Es:
- ceļu sniegavīru, braucu ar ragaviņām pa piparkūku kalniņu;
- es saku labo uzreiz;
- veidoju eglītei rotājumus;
- ar bērniem dodos uz mežu izgreznot ar burkāniem egli un ievelku caur nāsīm skuju smaržu;
- pakalpoju savam mazākajam, mēģinu viņu sasmīdināt, guļu uz grīdas, aplaudēju par viņa jaunajiem sasniegumiem;
- lasu, jūtu, prātoju, esmu;
- pinu bizi, samīļoju;
- nopērku beidzot vienu riktīgi smuku lūpu krāsu un iedodu vīram riktīgi smuku buču;
- braucu ciemos,
- ietinos lindrakos, satuntulējos un eju pastaigā, esmu atklājusi, ka tas ir veids, kā vistiešāk varu būt ar sevi, kā atjaunojos;
- dungoju pie sevi kādu dziesmu, smejos skaļi, atceroties kādu sev jancīgu mirkli;
- uzsmaidu pretimnācējām (jūs tā mēdzat darīt?), darīt labu - citiem un sev;
- es aiznesu saldumu kasti visīgnākajai tantītei pasaulē;
- daru to, kas man patīk...
Pinterest.com

Cilvēki mēdzot plānus veidot uzreiz ideālus, neņemot vērā savu slinkumu un citus bremzējošos faktorus. Es zinu, ka tāpat sarakstā būtu jāliek, ka dusmošos, reizēm cietīšu no 'es gribu un ko es varu' starpības.
Taču pamēģiniet rakstīt sarakstu tagadnē, nevis darīšu, bet daru.

Pavisam noteikti es katru dienu turpināšu klausīties, kā es elpoju. Tas man kļuvis kā labs ieradums.Nav noslēpums, ka straujais ritms un pieaugošās prasības mums pašiem pret sevi, liek mums sekli un ātri elpot, tādējādi radot apmaldīšanās sajūtu un uztraukumu par neatbilstību kaut kam. Lai arī tas izklausās 'viņa gan ir mazliet dīvaina', tieši tas man ļauj saglabāt ticību sev, augstākajam, lielākajam, draugu esamības sajūtai, došanas-saņemšanas enerģijas apmaiņai...

Mīļie draugi, TU vari darīt pavisam konkrētu lietu. Šobrīd Tev ir iespēja ziedot, pasūtot dziesmu dodpieci.lv akcijā #dzīvošodien #dodpieci Kādam Tu ļoti tā vari palīdzēt.

Lai veiksmīga diena! Kāds vairs sen nečuč, bet ložņā pa grīdu.

Buča uz vaiga,

Evita

p.s. Paldies jums par mirkļiem kopā. un paldies, ka atrodat laiku izlasīt.

pirmdiena, 2016. gada 24. oktobris

Braukt vai palikt. Rudens.

Esi sveiks!

Kaut kā tā mēs skolā sasveicinājāmies ar fiziskās stundas skolotāju. Stundas man parasti patika, jo padevās. Man šķiet, ka viss man sanāca - gan pa virvi kāpt, gan bumbiņu mest, gan skriet dažāda attāluma distances. Ne velti es pieminu fizisko kultūru. Šodien, ejot pa līdzenajām lielpilsētas ielām, patiesībā es biju iemaldījusies kaut kādā pagalmā, pamežģīju potīti. Šodien laikam es nevarētu teikt, ka varu uzrāpties pa virvi un sprintiņā tevi apdzīt, jo nevaru.
Pinterest.com


Taču šodien es pavisam noteikti sajutu gaisā to, ko sauc par aukstu rudens gaisu. Un ir pilnīgi skaidrs, ka vasara tik drīz neatgriezīsies. Jocīgs tas cilvēks, viņš cer uz kaut ko neiespējamu pat tad, kad skaidri zina, ka tas nenotiks. Es nezinu, vai es ceru uz vasaru, bet laikam tas drīzāk ir protests pret to, kas notiek, ko tu patiesībā nevari izmainīt. Un tādā veidā es varbūt vēl labāk izprotu, kāpēc reizēm protestē bērni - neēdot, krītot zemē, kliedzot, dusmojoties, jo viņi zina, ka maz var ietekmēt.
Rudens ir laiks, kad es visbiežāk iedomājos, kā tas būtu, ja mēs uz laiku aizceļotu. Es pieņemu, ka tas ir gandrīz tas pats, kas - gribu pie mammas vai gribu zem segas, vai - lieciet mani mierā. Interesantākais ir tas, ka mani neviens neatbalsta. Protams, kādam taču jābūt vainīgam, ka es atlieku savu sapni - ceļot, piedzīvot, sauļoties. Bet, ja nopietni, tad vislielākais protestants ir mana meita. Interesanti, ka tieši viņa. Protams, ka negribas zaudēt draugus. Tad - skola, mūzikas skola, kas ar treniņiem. Es saku - gan atradīsim, mācīsies mājmācībā, tālmācībā. Ieguvumi būs daudz vairāk. 'Nē, nē', viņa nosaka un aiziet. Patiesībā, cik ļoti pieķeramies lietām, vietām, nodarbēm, rutīnai... Cik grūti ir būt nepiesaistītam! Kas rada šo sajūtu, kas velk pie zemes? Droši vien katram to kreļļu virteni veido dažādas un līdzīgas bumbiņas. Un patiesībā, ne jau spēks ir aizbraukt, bet būtiskais, manuprāt, ir spēja mainīties, pielāgoties, izkāpt no sev tik ļoti ierastā, ērtā.
Ir jau laba tā fundamentālā sajūta, ka savējie ir tepat, tepat - piezvani sestdienas rītā draugiem un piesakies uz rīta kafiju. Izej ārā un jau zini, kuru no trim ierastajiem maršrutiem veiksi. Zini, ka viss ir iespējams arī tepat. Vajag tik rakt. Un arī nekur nebraucot, varam dot iespēju sev izkāpt no komforta, piemēram, sākot mācīties darīt ko jaunu. Tā ir mana šī rudens apņemšanās. Mācīties darīt kaut ko praktisku. Taču ceļošana - tas ļauj izjust pasaules elpu, tā ir iedvesma, pakāpiens.

Nu tad - sildām viens otru ar burvīgiem satikšanās mirkļiem, gardiem ēdieniem, laba rīta vēlējumiem un skaistām grāmatām!


Evita

sestdiena, 2016. gada 10. septembris

Viņas stāsts par Viņu.

pinterest.com
Viņai patika no rītiem pamosties agrāk. Domās. Parasti viņa pamodās mazliet vēlāk par agrāk. Slinki ietinās segā, iešļūca kājas savās čībās un ar vienu atvērtu aci devās pēc silta ūdens. Izdzert siltu ūdens glāzi bija viens no viņas ieradumiem. Parasti patika tieši viena konkrēta glāze, kaut sevi neuzskatīja par ieradumu cilvēku un nepieķērās lietām. Viņai bija sajūta, ka dara sev labu. Ar to ūdens glāzi. To viņai kādreiz bija iemācījusi dzert kāda bioloģijas skolotāja.  Kurš gan it kā klausa skolotājas? Nu labi, varbūt sākumskolas audzēkņi. Viņai vispār bija grūti kādam paklausīt. To viņa noformulēja sev pavisam nesen, skatoties kādu TV raidījumu. Kaut televizors arī nebija viņas mīļākais priekšmets.Viņa nevarētu būt bijusi aktrise, jo nespētu klausīt režisoru. Droši vien izdarītu kaut ko ļoti pa savam. Piemēram, novilktu augstpapēžu kurpes un tās atstātu uz skatuves. Jā, augstpapēdenes un viņa - nebija pārītis. Bet par to varētu noteikti rakstīt kādu citu stāstu ar nosaukumu - 'Papēdis" vai 'Stulbās augstpapēdenes'.  Lūk, tomēr klausa to skolotāju un dzer ūdeni. Katru rītu. Viņa apsēdās pie galda un uzlika kājas uz otra krēsla, lai ir ērti. Atvēra datoru un pārlaida ar acīm jaunākās ziņas. Neinteresē. Atvēra savu plānotāju un aizpildīja tukšās vietas. Ar smaidiņiem.
Viņai patika iztēloties, ka ir nesteidzīga, un viss pasaules laiks pieder viņai. Viņai vienai. Viņa un laiks. Kaut citi stāstīja, ka laiks 'skrien' ātrāk, jo tas ir piesaistīts telpai (varbūt tāpēc dzīvojam it kā ilgāk un izskatāmies jaunāki?), viņai patika laiku apstādināt. Pulksteni taču vienmēr var noņemt, ciparnīcu sagrozīt, un var apgulties un klausīties klusumā. Viņa tā darīja ik pa laikam, kad domāja, kad vajadzēja pa/apdomāt, bet nedomājās, kad 'katliņš bija pilns un draudēja nokrist vāciņš'. Pēc kā skan klusums? Viņa sev jautāja. Un tad klausījās aizvērtām acīm. Reizēm tas skanēja kā viņas sirds sitieni, reizēm klusums kliedza par neizdarīto, reizēm tas skanēja kā auto, reizēm tas neskanēja, jo viņa bija iesnaudusies. Patiesībā klusumam noteikti ir dažādas skaņas, un reti, kad tavs klusums izklausās kā manējais. Vari neko neteikt, tāpat es zinu labāk.
Viņai bija mērķis - uzrakstīt grāmatu. Tādu, kas vispirms aizrautu viņu pašu. To viņa darīja katru dienu. Mēģināja rakstīt grāmatu. Pagaidām izskatās, ka grāmata sastāvēs no dažādām divrindām, kas savā starpā nav saistītas. Piemēram, novilktās krāsainās zeķes, kas pavirši nomestas, izskatās pēc zirgāboliem. To smaržu var atsaukt atmiņā, aizbraucot pie vecmammas uz laukiem. Un tad vēlāk tiek uzrakstītas citas rindas - es tevi mīlu no tās vakardienas, kuru mēs abi atceramies, bet, kad mums ir paveicies un mēs nejauši satiekamies, mēs melojam sev, ka neatceramies...

Cilvēks, viņasprāt, ir gana garlaicīgs un pietiekami labi paredzams. Atsevišķu cilvēku uzvedība ir netipiska, taču arī paredzama. Citu cilvēku uzvedība ir šausmīga, un viņa jau no mazotnes brīnījās, kāpēc viņus arī dēvē par cilvēkiem. Viņai reiz jautāja, kāpēc reiz tuvs cilvēks pēc laika var būt tāls. Viņa strupi atbildēja par izdevīgumu, ka tas kādai no pusēm ir mazinājies. Taču reizēm tā notiek - pat paši sev mēdzam būt nesasniedzami.
Viņai patīk vēl joprojām agri rīti un dzert kafiju ar pienu. Pa kluso no skapja izvilkt kādu cepumiņu un baudpilni apēst. Viņai ļoti patīk uzdot dažādus jautājumus un pierakstīt atbildes. Rakstīšana ir viņas veids kā attīrīt prātu no liekā. Viņai patīk pierakstīt redzēto, izfantazēt nepiedzīvoto.
Šis ir viņas stāsts par Viņu. Viņa nekaunīgi staigā vienā apakšveļā pa māju un reizēm izaicina sevi uz kādu pārbaudījumu.
Lai vai kā jums jau sāk iepatikties Viņa. Šis stāsts ir galā. Un nav vairs arī rīts.

E.

trešdiena, 2016. gada 20. jūlijs

Stāsts par būšanu mammai

Sveiciens trešdienas pēcpusdienā.

Esmu vairākkārt domās izcilājusi  vārdus un pulējusi burtus, domājot, cik skaisti varētu uzrakstīt un gribētu uzrakstīt par to, ko piedzīvoju, ko esmu apguvusi un ko esmu sastapusi, sapratusi.
Taču, jūs jau saprotiet, burti ir nopulēti un pazuduši, tā vietā nākuši jauni, nenopulētie. Mēģināšu kaut kā tos sarindot, taču, neesiet dikti bargi pret mani, jo pēdējā laikā man bieži gadās aizmirst teikuma beigas, notikumus un dienu nosaukumus.

Neesmu līdz galam pārliecināta, vai vēlos rakstīt par mammošanos, taču tā kā arī tas ir bijis temats, kas vairākkārt manās domās nofiksēts, mazliet uzrakstīšu gan. Tas, protams, būs personisks stāsts, tātad rakstīšu to dikti uzmanīgi un sajūtīgi. Patiesībā jau tas ir stāsts par sievieti un to, kādas pārmaiņas notiek, kad kļūsti par mammu - un nav svarīgi pirmo vai ceturto bērniņu sagaidot. Tas visdrīzāk katru reizi būs citādāk. Un katru reizi mums būs iespēja izjust ko jaunu, ieraudzīt sevī ko jaunu,  un tas vienmēr dos iespēju ļauties, paļauties un klausīties sevī un savā sievietes sirdī.


Pinterest.com


Tas, ko mēs (ļoti vulgarizēju, runājot par sabiedrību kopumā) no sievietes sagaidām (nereti arī pati sieviete to no sevis sagaida un pieņem par normu) - būt formā. Visādā ziņā formā - fiziskajā, emocionālajā, zināšanu, gudrības, šarma, mežģīņu, skaistuma utt.
Kad pirms diviem mēnešiem piedzima mans puisēns, arvien labāk izjutu to, ko sagaida no sievietes. Un te es tiešām negribu vispārināt un negribu arī rūgt. Es drīzāk vēlos nosaukt vārdā to, ko jutu tajā brīdī.
Kad pie manis negaidīti ieradās viesi, es savā ziņā vēlējos palīst zem gultas, tikai, lai mani tādu neredz - ļoti ievainojamu un ar līdz tam neierast vizuālo tēlu. Tas nozīmē, ka sieviete pēc dzemdībām ir tik ļoti vēl atvērta pasaulei, viņa ir piedzīvojusi ļoti daudz dažādu cilvēku viedokļus, pieskārienus, skatienus, emocijas, kā pēc dzemdību posmā gribas mazliet paslēpties, likt uzgaidīt mazuli ieraudzīt gribošajiem. Kad pēc mēneša atgriezos Dzemdību namā, lai aiznestu ziedus citai sievietei, kura laidusi pasaulē savu bērniņu, pilnīgi fiziski izjutu sieviešu saplosītās būtības. Redzēju, cik ļoti sievietes cenšas tikt galā ar visu, cenšas iet tā, lai nejustu sāpes, kuras, protams, nevar nejust. Un es tiešām domās viņas visas nopaijāju, smaidīju, it kā uzmundrinot, taču neviens cits nevar sevi sakārtot tik labi, kā to var izdarīt pati sieviete. Tu vari palīdzēt, protams. Tas jādara smalki, nemanāmi. Taču ir nepieciešams arī laiks, steigai, manuprāt, te nav vietas.

Laiks ir tas, kas ļauj pierast pie sevis un jaunā, ļauj sevi pamazām atgūt. Grūtniecības laikā mainās pat asins sastāvs. Kāpēc mēs sagaidām, ka sieviete jau pēc nedēļas gatavos svētku pusdienas un uzņems viesus, smejoties ar tiem runāsies un svinēs šo mirkli!? Noteikti ir sievietes, kas tā dara. Ir arī tādas, kuras atgriežas darbā un viņām ir savi motīvi un vajadzība pēc tā. Es nebūt nenosodu vai nemācu. Drīzāk iedrošinātu pamēģināt citu ceļu, ja ir sajūtiņa, ka tādu ir vēlēšanās iet. Katrai izvēlei savs grūtumiņš, iespējams, reizēm vieglāk sākt strādāt, jo kāds cits jau ir apmainījis autiņbiksītes, un, jā, reizēm tas ir riktīgi forši (tas par autiņbiksīšu nomaiņu)! Taču esmu pārliecināta, ka iztrūkst tāda neredzamās saites izveidošana ar bērnu, ko sajust var tikai mamma caur bērna izpausmēm.

Dot iespēju atgriezties pie sevis palēnām, ļaujot sev piedzīvot smieklus un asaras. Man patiešām tā arī bija, sāku smieties (vēl pie tam tik gardi kā nekad) un pēc tam sirsnīgi raudāju. Ja man jautāja, kas noticis - nekas tāds, par ko mēs esam pieraduši domāt, kad cilvēks raud. Sievietes dvēselei, ne tikai ķermenim, ir vajadzība attīrīties. Tā tas vienkārši notiek. Un nevajag baidīties, ka tā notiek. Nevajag teikt - viss būs labi, jo labi ir, ir tikai savādāk, ļoti pilns ir tas emociju un jūtu trauks, ļoti jūtīga uztvere un saasinātas maņas. Vienkārši esi blakus, ja vēlies kā palīdzēt, bez dižā padomiņa. Esi klātesošs, ja sieviete tā vēlas. Dod iespēju viņai 10 minūtes būt vienai.

Man ļoti patika (vēl aizvien patīk) nosaukt vārdā kā jūtos. Šobrīd ir to viegli izdarīt arī publiski. Man nebija bail to darīt publiski, tā bija iekšēja vajadzība pateikt pasaulei, ka es zinu, kā es jūtos. Tas, kā es jūtos, nenozīmē, ka es saucu palīgā. Tas ir kā tīt krāsainu kamolīti un redzēt, kā viena krāsa nomaina otru - tur taču mēs neiedomājamies, ka ir kāda sliktā krāsa, mēs vienkārši redzam krāsas, līdzīgi ir ar jūtām. Tās vienkārši ir, reizēm ļoti daudz un dažādas, reizēm kāda dominē, un tas nav ne slikti, ne labi, tās vienkārši tevī ir.
Kad draudzene man sirsnīgi reiz jautāja, kā lai man palīdz ar skumjām, ko paužu caur bildēm, es apmulsu. Paldies par to viņai. Tas man ļāva paskatīties no malas uz sevi, varbūt arī pievērsu uzmanību pēc tam, ko nu katrs izlasa manās ziņās un kam pievērš uzmanību - jo tas savā ziņā bija viņu stāsts par viņiem pašiem.
Tātad skumjas arī ir tas, ko sieviete izjūt pēc dzemdībām. To nevar noliegt, un kad kāds tik tieši pajautā, tu tās sasaisti ar sevi un situāciju vēl tiešāk. Tas arī palīdz tās izprast, pieņemt un nolikt malā līdz nākamajai reizei.
Un tām nav ne baltas, ne melnas nokrāsas, skumjas ir vienas no jūtām, ko izjūtam. Vajag ļaut tās piedzīvot. Nenobīties no tām. Es tās izdzīvoju divvientulībā, kaut apkārt man bija cilvēki, kuri manu ikdienu padarīja ļoti vieglu. Man ļoti daudz bija nepieciešamība būt fiziski kopā ar mazuli, gulēt, kad viņš guļ, skatīties, kā viņš elpo. Bija brīdis, kad piefiksēju, ka savu meitu pa īstam nepielaižu sev klāt. Kaut iepriekš biju izfantazējusi, kā mēs abas baudīsim mazuļa ienākšanu ģimenē. Nekā, nelaidu klāt un viss, ar visām zināšanām, prasmēm un tā tālāk. Tas bija mans ceļš, ko izstaigāt varēju tikai es, jo mazāk pretojos, jo vieglāks un saprotamāks kļuva solis.
Tas arī pāriet un mainās. Tas bija mans veids kā pierast, ka esmu divu bērnu mamma. Pierast, ka neesmu ideāla, un tas nav iespējams. Pierast, ka mana meita ir kļuvusi pieaugusi vienā dienā, viņa mani ienīst un mīl. Pieņemt, ka viņa šobrīd ar lielām dusmām griež mūsu emocionālo saiti, ar ko līdz šim cieši bijām satinušās, un es pati, pašai nemaz to negribot, viņai palīdzu - ar dusmām cenšoties to saiti noturēt tādu pašu kā iepriekš. Taču tas nav iespējams. Vienkārši nav. Un labi, ka tā. Bet tas mazliet sāp. Sāp pa īstam patiesībā. Vismaz man.
Kad bija pagājušas piecas nedēļas, kaut kas bija norimis, rutīna bija klātesoša, un jaunā situācija bija jau labāk izprotama un paredzama, kas ir ļooti svarīgi. Paredzēt, kā rīkosies vai jutīsies, kad piedzīvosi savu vai kāda cita tuva cilvēka emocionālo krīzi. Kāda būsi, kad mazulis pēkšņi raudās un apkārtējie par to satrauksies.
Tik palēnām es atgriezos atpakaļ pie sevis, droši vien izmainītās sevis. Divu bērnu mammas. Soli pa solim izgājusi tādu kā iniciācijas ceļu. Piedzīvojusi daudz emociju. Dzīvojusi pašas uzbūvētajā pasaulē, veidojot to ar iekšēju mieru un lielu mīlestību.
Es nevaru iedomāties, kāpēc sev tik ļoti gribētu darīt pāri un skriet piedzīvot pasauli uzreiz pēc mazuļa piedzimšanas (kaut biju apsolījusi, ka piedalīšos pasākumā pēc nedēļas, es, protams, to atcēlu). Mana pasaule -  lielā un mazā - bija un ir manā acu priekšā. Un es ticu, ka būs vēl daudz kairinātāju un aicinājumu, kuriem man būs grūti pretoties, bet es tagad arī zinu, kā ļaut tiem viegli notikt bez manis, kā apstāties.
Ir tik labi, ļaut sev būt tur, kur esi. Mierīgi. Ļaut sadzirdēt, ko vēlies, ļaut aiziet no nepatīkamā, ļaut sev gulēt 15 minūtes ar muti vaļā vai pamosties, kad bērns jau paēdis čuč, bet tu turpini to barot, pašai to neapjēdzot... Pasmaidīt par sevi. Pasmaidīt daudz. Teikt citiem labu. Šobrīd man tā ir fiziska nepieciešamība - pateikt, kā ir, pateikt labu, pateikt pa īstam. Šobrīd no tā nekautrējos, varbūt vēlāk. Iespējams, ka labo vēlos saņemt pati, kaut savā ziņā tas ir viens un tas pats.
Tas, kas man palīdzēja un vēl aizvien palīdz - manas ģimenes un draugu neuzbāzīgā palīdzība. Arī sociālo tīklu paziņu pateiktais, atzītais, man liek domāt, cik cilvēkiem ir skaistas sirdis un skaista viņu būtība. Es jūtos patiešām pagodināta būt ar viņiem saistītai.

Man šajos pāris mēnešospalīdzēja un varbūt tev noder, ja tava sieva, draudzene, māsa vai kāds cits tuvs cilvēks gaida vai ir tikko kā sagaidījis mazuli:

- pusdienu pagatavošana, ņemot vērā produktu sarakstu, ko labāk nelietot (piena produkti, auzu pārslas, riekstus un to izstrādājumus, zivis, piemēram) - ļoti aizkustināja manu draudzeņu ierašanās ar jau pagatavotu pīrāgu, savukārt, ja vīrs nebūtu šo svarīgo darbu darījis, droši vien es pārtiktu no maizes vien. Jāsaka, ka apetīte man ir milzīga, jāatzīst, ka sev neliedzu;
- iziet uz mirkli pastaigā ar mazuli, lai var ieiet dušā;
- pajautāt, vai vari kā palīdzēt;
- sadzirdēt - man bieži draudzenes zvanīja vai atsūtīja ziņu, kad bija laiks un sajūta, ka ir arī spēks un vēlēšanās runāt, atzvanīju;
- neapvainoties, ja uzreiz neatbild uz telefona zvanu vai ziņu;
- aiziet izvest pastaigā suni (ja tāds viņai ir un vīrs darbā, piemēram);
- nosūtīt ik pa laikam kādu ziedu pušķi vai sīkumiņu, lai ir sajūta, ka jūs domājat par viņiem abiem;
- ņemt vērā, ja sieviete, kur dosies, viņai līdzi būs mazulis, par to padomāt un, jā, VIŅA TO VISDRĪZĀK BAROS AR KRŪTI, iespējams, viņa kavēs;
- ciemošanos (it sevišķi sākumā) neievilkt, vērot un sadzirdēt un nebaidīties pajautāt - vai laiks nav doties prom;
- pagatavot kafiju vai tēju;
- ja ciemojies ilgāk vai ne tik, palīdz, ja nomazgā traukus, vismaz savējos, ja esi tos lietojis (it sevišķi pirmajā mēnesī);
- neaizmirst par vecāko bērnu, ja ejat ciemos pie mazākā, kaut vai šoko gabaliņš un mirklis uzmanības;
- mēģināt sajust to robežu - kad esi ļoti gaidīts un kad esi jau par daudz:);
- nosūti dziesmu, kas viņu no rīta varētu uzmundrināt;
- ļaut būt pašai, ja jautā, dalies ar savu pieredzi;
- joko un smejies kopā;
- 'Bērnu audzināšana franču gaumē' [to man arī draudzene uzdāvināja] - lasu un atzīmēju ar zīmuli man svarīgāko, laba ar to, ka nav pamācību un neliek justies kā mammai, kura nedara kā vajag, bet ļauj caur savu pieredzi, ko tagad arī pieredzi, sajust savu kontaktu ar bērnu un redzēt sevi šajās attiecībās;
- kad draudzene man izmasēja muguru un plecu daļu, es jutos kā septītajās debesīs, un tas ir tas, ko nevar nopirkt par naudu - draudzību - cilvēcību, empātiju, taktiskumu;
- atgādināt mammai - ka viņa pati ļoti labi jūt, ko bērniņš vēlas un kā viņam labāk, viņa visu zina, un pasaule patiešām nav atsevišķs objekts, no kā viņa ir izkritusi, bet pasaule ir viņa pati. Ja ir tāda vēlēšanās, arī ar mazu bērnu var daudz paspēt un daudz piedzīvot. Man personīgi ļoti patīk padzīvoties savā pasaulē ar mazuli, iedot to drošības izjūtu un mierīgu mammu. Pēc tam jau varēsim arī doties lielajā pasaulē daudz mierīgāki un laimīgi;

Noteikti ir vēl ir dažādas sīkas nianses, kas palīdz vai nepalīdz. Noteikti jau, ka kāds sen ir par visu šo rakstījis, es varbūt tikai atkārtojos, bet reizēm jau arī divreiz izlasīts ir noderīgs. Bet vissvarīgāk jau laikam, ka tas sanāk dabiski, ka tas nav piespiedu kārtā, un tas sagādā prieku - es domāju to palīdzēšanu vai nepalīdzēšanu.

Tas ir tikai mans stāsts par ļaušanu sev piedzīvot otra bērna ienākšanu ģimenē. Varu atzīt - jo vairāk es ļaujos, jo man ir vieglāk. Un no sirds saku, ka nav grūti naktī piecelties, kad tas ir nepieciešams, nesaku, ka ir ļoti viegla diena pēc tam, ja sanācis vairākkārt pamosties. Taču briedums un kaut kāda dzīves gudrība ļauj šo mammas būšanu uztvert ar tik lielu mieru, cik šobrīd tas ir iespējams, ar sajūtu, ka viss ir tieši tā, kā tam vajag būt. Man arī godīgi jāsaka, ka šobrīd mans puikiņš nedara neko tādu, kas satrauktu, reti raud, un es zinu viņa trīs iemeslus, kāpēc viņam kaut kas varētu nepatikt. Ja ir raudošs bērns, tas noteikti no mammas prasa daudz vairāk spēku un no tevis - lielāku palīdzību.

Lai tas viss nebūtu tik saldi (kaut es tomēr teiktu, ka līdz šim tas ir bijis gana saldi un vienkārši), varu teikt, ka pacietība man pietiek pārsvarā mazākajam, citiem man tās gandrīz neatliek nemaz. Varbūt meita pat teiktu skarbāk.

Lai jums skaista vasara. Un savi patiesie stāsti, ar ko dalīties. Dalīties vajag. Esmu par to pārliecināta.

Un paldies, draugi, ka jūs man esat tik lieliski!


Priecīgi,
Evita





trešdiena, 2016. gada 1. jūnijs

Karalis ir pliks!

Labrīt, labdien, labvakar un visās citās valodās jūs sveicinu.

Ir pavisam karsta pēcpusdiena. Esmu piekļuvusi pie datora, savā ziņā - pielavījusies. Pavisam smalka un jauna balstiņa fonā saka, ka tas nebūs uz ilgu. Tāpēc mēģināšu ātri rakstīt un ātri domāt.
http://browndresswithwhitedots.tumblr.com/

Ilgi gaidītā vasara ir klāt. Manā dzīvē, kā jau sapratāt, arī ir notikušas izmaiņas. Esam sagaidījusi savā ģimenē jaunpienācēju - puikiņu. Ir cits ritms un citas prioritātes, Esmu piedzīvojusi jaunas emocijas un izdarījusi jaunus secinājumus. Esmu mēģinājusi ar tiem dalīties sociālās vietnēs, sapratusi, ka man svarīgāk ir pateikt, nosaukt vārdā sajūtas, iedomātas domas, redzētas bildes - it kā akceptēt to, ko es jūtu, kas nāk pāri malām un tajā pat laikā pēc mirkļa mainās. It kā piederēt pasaulei, bet ar pateikto - aiziet no tās. Dzīvot savu dzīvi. Taču ik pa laikam atstāt istabas aizkarus līdz galam neaizvērtus.
Un man patīk, ka cilvēki arī dalās. Līdzīgās vai citādās sajūtās. Patīk, kad pasaka kaut ko tik personīgu un tajā pat laikā nozīmīgu citiem, kas liek padomāt vai priecāties par līdzīgo sajūtu, kas savā ziņā paijā tavu emocionālo stāvokli. Taču nereti arī tā ir iespēja teoretizēt, dot padomus. Plika teorija, ko vairums no mums zina, izlasa, aizmirst, dzīvo tālāk, izlasa, zina, aizmirst, dzīvo tālāk.
 Un tās varbūt arī ir jaunās izmaiņas. Nē, pat ne izmaiņas. Kad mazāk guli, esi sajūtīgāks, pārjūtīgāks un centies netērēt savu laiku lieki, jo zini, cik tev tas ir dārgs. Apstājies pie tiem pateiktajiem teikumiem, kas ir izteikts pēc būtības, nevis, lai nošarmētu.
Ieraudzīt, kā mainās mūsu ideāli un kā mainās teoriju uzburtās ainas. Iedomātie ideāli. Un tas ir lieliski, ka tādas izmaiņas var pamanīt un ka vispār notiek izmaiņas. Piedzīvo mazu pārsteiguma momentu, saprotot, ka šobrīd esi vai pirms mirkļa biji kaut kādā vienā vai otrā grāvja malā. Atrodies slapjā vietā, kur tikko ar skaļu blīkšķi esi ievēlies, proti, noskaties, kā sabrūk kāds rūpīgi gadu gadiem būvētais un lolotais ideāls.
Šajos teikumos nav nožēla vai - ak, cik tas ir traki!- un nav arī sajūsmas spiedzienu - re, re, kā es attīstos caur prieku un bēdām. Bet kaut kāds emocionālais fons noteikti ir visos nosauktajos gadījumos, jo šķirties no reālā vai iedomātā jau nemaz nav tik vienkārši.
Būtībā tas gluži vienkārši parāda, ka mūsos ir tik daudz uzpūsto burbuļu, aizvērto acu un izmainīto realitātes sajūtu. Ļoti daudz. Un nedomāju, ka vienā dienā tu pamosties un pēkšņi visu skaidri redzi vai arī - zini, kā jābūt (jo tā jau mums vairākumam arī šķiet), un vēl jo vairāk - tu zini kā otram būs būt.
Domāju, ka ilūzija ir arī mūsu aizsegs bailēm. Un labi, ka tā. Ilūzija brūk, arī bailes mainās, transformējas. Gan viena, gan otra ir mūsu pakāpieni, tiecoties uz priekšu, abas dod iespēju pakāpties dažus soļus arī atpakaļ.  Pēc ikviena kalna, seko ieleja. Kad tu brauc ar velosipēdu, tu jau zini, kas ir patīkamāk. Kad savukārt kāp pa karjeras kāpnēm, arī zini, kas ir patīkamāk. Taču kalni un ielejas - tikai abi kopā dod mums ko vairāk. Ko gan mēs saprastu no uzvaras, ja nezinātu, kā ir zaudēt!?

Ik pa laikam mūsu dzīvē notiek kādas izmaiņas - lielākas, mazākas, priecīgākas, mazāk priecīgas, kas ļauj mums skaļi (vai klusi pie sevis) pateikt - hei, karalis taču ir pliks!
Vai arī - hei, visa mana sociālo tīklu dzīve ir viens farss, jo man ir bail atzīt, kā ir pa īstam.
Vai arī - hei, es esmu laimīga un man ir gana!
Vai arī - hei, es pazūdu grāmatās, jo tā ir mana paslēptuve!
Vai arī - hei, kad man vajadzēs padomu, es tev to jautāšu!
Vai arī - hei, gribu dalīties, jo es tā liela augu!
Hei, es tevi iekāroju gadiem, pasaule!
Vai arī - hei, ....


Hei,
te runā Evita. Un man ir uzpampis acu plakstiņš, ataugušas krāsoto matu saknes, un es tik un tā jūtos piederīga un iederīga, un es vēl aizvien iekāroju tevi, pasaule.

Un galu galā -  hei, es šo rakstīju divos veiksmīgos mēģinājumos piekļūt pie datora.

Lai vasarā ir dažas lietas tev pa īstam. Tādas - īsti pa īstam, neklausoties citos un nesalīdzinot ar citiem, tev pa īstam un man pa īstam..





pirmdiena, 2016. gada 9. maijs

Turpināties maijā.

M
A
I
J
S

Mamma
Aicinājums
Ilgas
Jaunava
Saldme


http://browndresswithwhitedots. tumblr.com

Šķiet, vārds 'saldme' ir jaunvārds, taču tas bija absolūti pirmais, kas  ienāca manos pirkstu galos, kad drukāju S burta turpinājumu.
Maijs ir mans mēnesis. Un šogad jo īpaši īpašu to izjūtu. Patiesībā varu to ļaut sev izjust, jo šobrīd nav jāsteidzas. Cik labi IR nesteigties! Sākotnēji tas mazliet uzbrūk, es domāju - miers, un tu nezini, kur lai no tā noslēpjas, ko lai padara, lai tikai nebūtu jāļauj sev piedzīvot mieru, mieriņu, taču pamazām tu pie tā pierodi un arvien labāk sadzīvo un izdzīvo. Miers tādā izpratnē, ka ļaujies ikdienas ritumam, sadzirdot sevi, nepazūdot pūlī un uzkrautajos pienākumos, pagatavo kafiju tad, kad vēlies, ļauj sev diendusā atbrīvot prātu un nedomāt, telefona zvanu noregulē klusuma režīmā, klausies kā pavasaris ienāk katrā dzīvajā šūnā, un kā organisms tam atsaucas.
Es ticu, ka ir cilvēki, kuri neko no tā nesajūt un varbūt pat pasmīn ko tādu lasot, jo viņi vienkārši dzīvo pa savam- strādā, ēd un turpinās, ir cilvēki, kuri jau vairākus gadus ir mierā, jo tā ir viņu ikdiena, ir cilvēki, kuri ik pa laikam sevi atgriež pie miera, laika periodi, kurus velta sev un savam iekšējam spēkam. Katram savi ieradumi, notikumi, pārdzīvojumi un piedzīvojumi..

Vēl pavisam nesen domāju un runāju par tēmu - ka citiem vienmēr būs, ko teikt par tavām izvēlēm un dzīvi. Tas ir neizbēgami, jo reizēm cilvēki domā, ka var palīdzēt otram ar savu uzstājīgo padomu vai komentāru, reizēm cilvēkiem dzīve ir tik ārkārtīgi sarežģīta, ka viņi meklē kādu, kura dzīvi padarīt mazliet grūtāku kā savējo un ir cilvēki, kuriem vienkārši ir ieradums runāt par visu, ko redz, tāda vārdu un domu caureja... Taču tikpat būtiski, cik to zināt vai saprast, ir spēt nodalīt - mans no tavs, tavs no mans. Neļaut otra viedoklim mainīt tavu un manu sajūtu par to, kā es gribu turpināties, it sevišķi, ja tā ir pietiekami spēcīgi sajūtama un skaidra. Jo mums katram ir savi pienākumi, atbildības, uzdevumi un katram no mums ir citas garšas izjūtas, tāpat kā sāpju slieksnis.


http://browndresswithwhitedots.tumblr.com


Tātad maijā viņa pamodās savā vecvecāku mājā, kur nebija sen bijusi. Atvēra aizkarus, kas nebija atvērti vairākus gadus (vismaz tā viņai šķita). Maijs šajā gadā bija neticami vēlīgs un silts. Tāpēc viņa varēja gulēt, apsedzoties tikai ar savu jaku. Jaku, kuru nesāja līdzi vairākus gadus. Ik dienu un nakti. Tai bija nozīme. Tā nesa līdzi notikumus, kurus nevar tāpat aizmirst. Un nevajag. Šorīt viņa skaidri saprata, ka nekad tos neaizmirsīs, jo tā ir daļa no viņas stāsta. Un stāsts ir skaists. Stāsta būtība ir skaista. Taču katram ir savi uzdevumi šajā dzīvē. Un šobrīd viņa ir pamanījusi savējos. Atgriezusies no vairāku gadu klejojumiem pa pasauli, viņa šorīt to apjauta tieši un skaidri. Viņa turpināsies. Savā garā un būtībā. Katru dienu izdarot ko labu sev un kādam, kurš palīdzību nemaz nelūdz, iespējams, nemaz nenovērtē. Viņa būs laba sev un pasaulei. Pasaule ir laba. Tā dod iespējas. Ikkatram. Arī viņai. Vairākus gadus gājusi pret sevi, viņa ir nonākusi pie sevis, mājās. Un tieši pasaule viņā ir parādījusi tik daudz - viņas pazemību, dziļdomību, stulbumu, bagātību nabadzībā, cilvēku dažādās sirdis un vērtības. Viņa sāks ar vecvecāku māju, kurā vienmēr ir jutusies pasargāta, bet tagad sargājama ir māja. Jo tai ir nozīme. Vienmēr būs. Vietai, kur atgriezties, dzīvot, būt, smieties, raudāt, klupt un celties, lasīt, rakstīt, kliegt, sadzirdēt, turpināties...

Pinterest.com



Lai jums skaists maijs, mani mīļie un mīļās!

Es no sirds un patiesi jūs mīlu un vēlu labu!

Tiekamies,
Evita




trešdiena, 2016. gada 9. marts

Par to, ka katram savs cilvēkstāsts.

Laaaaabdien, pavasara mēnesī.

pinterest.com



pinterest.com
Man patīk rakstīt. Reizēm pat jūtu vajadzību izrakstīt kaut kādus novērojumus, kas saslēgušies manā pieredzē un vēl iepakoti kādā teorijā. Man patīk lasīt. Visvairāk cilvēku radītus patiesus stāstus, vēl vairāk - dzīves līkloču veidotus un cilvēka pierakstītus. Reizēm man ir ļoti grūti rakstīt. It kā galvā daudz domu, bet nerakstās. Ar lasīšanu ir līdzīgi. Jau kādu laiku nespēju lasīt tāda veida stāstus, kas kaut ko pamāca. Man patīk saprast mācību, man patīk pašai atrast lielo ziņu un to sajūtu, ko tā manī ir radījusi. Taču man ārkārtīgi negribas justies vainīgai kā dzīvoju vai domāju. Un nereti es tieši šo sajūtu atpazīstu, kad kāds raksta, kā vajag.
Kā vajag? Ko tu teiktu bērnam, kad viņš tev jautātu - bet kā vajag dzīvot? Kā ir pareizi? Bet kā ir pareizāk? Tu mani mīlēsi, ja darīšu tā? (nē, ko tu, mīlēšu tikai tad, ja darīsi, kā man šķiet pareizi. ironijas deva)

Tieši šis pēdējais teikums ir tik daudz novērojams mūsu savstarpējās attiecībās. Un tie soda mēri jeb manipulācijas mehānismi ir tik mērķtiecīgi virzīti. Par ko tieši mēs baidāmies? Nu ja, lai mūs mīl. Jeb precīzāk - lai nepārstāj mīlēt, lai neatsakās un lai mēs būtu gana labi, atzīti.
http://browndresswithwhitedots.tumblr.com

Lūk, bet kā un kā un kā mēs varam vairot mīlestības sajūtu? Prieka sajūtu. Es nudien domāju, ka tas ir darbiņš ik dienu mūsu prātam, apziņai, dvēselei un kaut kam vēl, ko nemaz nevar vārdā nosaukt. Tāpat kā tīrīt zobus vai veltīt laiku, nagu garuma saīsināšanai. Un vēl, kad man bija kādi 10 gadi, es noteikti nezināju, un man nebija tādas vajadzības - vairot sevī mīlestību vai prieka sajūtu apzināti. Par to arī daudz neprātoju. Iespējams, mēs kļūstam ļoti toleranti pret to. Tāpēc mums, vecākiem un nobriedušākiem kļūstot, vajag spēcīgākus un apzinātākus impulsus, kairinājumus, lai sajustos priecīgi, laimīgi, skaisti, noderīgi, piepildīti...
 Jā, tā tas ir, laikam šī ir sajūta jeb atklāsme, par ko ik pa laikam domāju. Iespējams, ar katru gadu gribas kādu jēgu piešķirt notikumiem un cilvēkiem, gribas paliekošu jēgpilnu izjūtu sajust.
Tāpēc droši vien var teikt, ka mums vienmēr ir iespēja - rūpēties par savu prieka sajūtu vai nerūpēties, meklēt un atrast vai nemeklēt un neatrast, bet reizēm jau sanāk atrast nemeklējot, vai ne? Būtiski tajā sajūtā padzīvoties un piefiksēt to. Esmu pamanījusi, ka mums ir daudz vieglāk atburkšķēt, bet daudz sarežģītāk - atdarīt ar labu - uzreiz, uz vietas. Taču tajā pat laikā es zinu cilvēkus, kuri vienkārši 'dzīvo nost' un daudz neprāto par laimi vai to, kā piepildīt ikdienu. Kā ir, ir, iet uz priekšu, un viņiem viss izdodas tāpat. Tieši tāpēc man ļoti patīk lasīt un klausīties cilvēkstāstus, jo katra uztvere ir atšķirīga, pieredze katram sava un kas būtiskākais - attieksme ir citādāka, kas bieži vien nosaka to, kas sekos pēc tam... Pēdējā laikā pati sev esmu kļuvusi paredzama. Tas jāmaina. Drīzumā.


Nu tā, aizrunājos. (pie sevis nosaku)

Mani dara priecīgu:
- jauni notikumi;
- mana ģimene un draugi;
- ziedi uz galda;
- brīnumi;
- labestība;
- saule;
-
patiesas emocijas, visvairāk - tādi lipīgie smiekli;
- vienatnes deva;
- ja varu palīdzēt;
- kopīga rosīšanās virtuvē;
- priekpilna ziņa otram jeb kāds novēlējums, uzmundrinājums;
- mērķtiecība;
- cilvēka darba tikumiņš (zināt, kas tas tāds?:)
- sniegpulkstenītes, kas izlauzušās starp pērnā gada lapām;
- bērzu sulas un tikai iedomāšanās par to, kā es tās dzeru;
- negaidīti interesanta saruna ar svešinieku;
- tīra telpa;
- skaisti cilvēki ne tikai fasādē...


Un vēl un vēl...






Lai mums kolosāla pavasara gaidīšana! Un jauni stāsti stāstāmi. Tad līdz citai reizei.

Nesolos rakstīt bieži. Bet tepat vien esmu.

Lai izdodas,
Evita


piektdiena, 2016. gada 15. janvāris

Cits gads

I can almost smell this place; the dark, rich earth, dry, decaying leaves, and the delightfully pungent scent of moss...:
Pinterest.com


Labdien, labdien, labdien,

citā gadā. Skaitlis ir nomainījies, un viss turpinās - kādam ierasti, kādam varbūt absolūti atšķirīgi, kādam skaļi, kādam nemanāmi. Man kārtējo reizi šķiet, ka šis gan būs vareni labs gads.
Re, es reizēm domāju, kur manai meitai tik pozitīva domāšana, kā viņai tas tā izdodas. Izrādās, ar mani arī nav nemaz tik traki. Jāatzīst, es drīzāk būšu tā, kura otram teiks - aiziet, mēģini, tev izdosies, tu esi lielisks un es tevi mīlu. Katru dienu varētu aplaistīt šos vārdus domās, lai tie zaļo un aug, lai sasniedz trešā stāvā dzīvojošo kaimiņieni, kurai tik nogurusi sejas izteiksme un saspringta gaita. Lai katru rītu man atgādina, ka domas veido tavu pasauli un to, kā tu tajā saredzi sevi un citus.
Katra izlasīta grāmata atstāj uz kādu laiku tevī nospiedumu. Nereti prātoju, kā tas iespējams - uzrakstīt tik saistoši, tik nepagurstoši... es varētu iesākt, bet beigas droši vien nepienāktu. Grāmatas beigas, es domāju. Prātoju, kā tas būtu, ja mēs varētu apzināt savas stiprās, vājās puses, spētu uzveikt savas bailes, apzināti izdarīt izvēles, sadzirdot sevi. To jau mēs spējam, vai ne? Viss ir mūsu prātos, kā mēdz teikt. Mēs varam koncentrēties uz kaut ko vienu un to attīstīt. Taču nereti mums gribas apstiprinājumu no malas, ka rīkojamies pareizi. Un tad, manuprāt, sākas tie līkloči, nedrošība un meklējumi - reizēm bezgalīgi, reizēm bezgala smeldzīgi. Mēdzam kompensēt neveiksmes sajūtu ar labiem padomiem citiem, un ko tikai mūsu gudrais prāts nedara. Kāds būtu mūsu stāsts, ja mums būtu iespēja redzēt savas domas kā filmu? Tā - no malas sēdi un skaties - rau un vau...
Jā, lasīju grāmatu un mēģināju iztēloties. Kā tas būtu - satikties ar savām lielākajām bailēm, kuras ir nogrūstas vistālākajos zemapziņas stūros. Kā tas būtu - tās uzveikt un būt brīvam, mēģināt apzināt to nejēdzīgumu, liekot vietā jaunu stāstu - koku, kurš augot tevi ceļ augstāk un augstāk, paplašinot tavu apziņas un gara stāvokli.
Lūk, reizēm grāmatas dod iespēju paskatīties uz pasauli mazliet citādāk, reizēm līdz kaulam izjust savu nevarību vai alkas. Aizvērt grāmatas vāku un dzīvot kā ierasts. Vai atkal apņemties kaut ko mainīt savā attieksmē, uzvedībā, ticībā...

No sirds un rajona vēlu jums noticēt. Reizēm vajag spēlēt, reizēm paklusēt, noskatīties, reizēm ir notikumi vai jūtas, ko tu nespēj un, iespējams, arī nespēsi izskaidrot. Mēdz būt dažādi. Taču pa to mūžzaļo koku gan vajag rāpties un ļaut sev piedzīvot tās izjūtas, it kā tu ko piedzīvotu pirmo reizi, no jauna.

Mirdzot acīm un bungām skanot:),

Evita

Kā es pēc Tevis ilgojos.

Čau, pavasari jūti? nejūti? Es arī ne pārāk. Bet mirkļos, kad saules stars noglāsta vaigu, gribas kustināt degunu un smaidot nočukstēt: &#...