Pāriet uz galveno saturu

Ziņas

Tiek rādīti šajā datumā publicētie ziņojumi: 2016

Braukt ar ragaviņām pa piparkūku kalniņu.

Labrīt!

Kamēr viens mazs čuč, viens liels velta laiku sev. Kā nu kuro reizi - tīra māju, raksta rakstus, lasa grāmatu, paijā suni, uzliek anti-stress sejas masku, sildās siltā dušā vai arī čuč blakus.

Skatos, tik sen neesmu rakstījusi. Kaut, jāatzīstas, ka novembrī esmu iesākusi rakstu, taču to neesmu pabeigusi. Taču ik pa laikam man ir nepieciešamība rakstīt un to jau esmu teikusi vairākkārt.
Decembris šogad ir pienācis ātri. Paldies novembrim par tām dažām sniegotajām dienām, kas padarīja to izturamāku, priekpilnāku un smaidpilnāku.
Decembris parasti formāli uzliek kaut kādus pienākumus - iepriecināt citus ar dāvanām, likt lietā enerģiju un izdomu, piemēram, kā rūķi iekļūst kurpju kastē vai zeķē, vecāki kļūst par rokdarbniekiem, šujot lellēm jakas un lāčiem ausis. Atzīšos, es reizēm no tā visa gribu izkāpt. Ja gribu, nereti to arī izdaru. Jautājums - kur un kā svinēsiet jauno gadu - man reizēm šķiet tik nebūtisks. Arī šogad. Mana sajūta, ka vajag piedzīvot foršu dienu. Tieši tik pri…

Braukt vai palikt. Rudens.

Esi sveiks!

Kaut kā tā mēs skolā sasveicinājāmies ar fiziskās stundas skolotāju. Stundas man parasti patika, jo padevās. Man šķiet, ka viss man sanāca - gan pa virvi kāpt, gan bumbiņu mest, gan skriet dažāda attāluma distances. Ne velti es pieminu fizisko kultūru. Šodien, ejot pa līdzenajām lielpilsētas ielām, patiesībā es biju iemaldījusies kaut kādā pagalmā, pamežģīju potīti. Šodien laikam es nevarētu teikt, ka varu uzrāpties pa virvi un sprintiņā tevi apdzīt, jo nevaru.

Taču šodien es pavisam noteikti sajutu gaisā to, ko sauc par aukstu rudens gaisu. Un ir pilnīgi skaidrs, ka vasara tik drīz neatgriezīsies. Jocīgs tas cilvēks, viņš cer uz kaut ko neiespējamu pat tad, kad skaidri zina, ka tas nenotiks. Es nezinu, vai es ceru uz vasaru, bet laikam tas drīzāk ir protests pret to, kas notiek, ko tu patiesībā nevari izmainīt. Un tādā veidā es varbūt vēl labāk izprotu, kāpēc reizēm protestē bērni - neēdot, krītot zemē, kliedzot, dusmojoties, jo viņi zina, ka maz var ietekmēt.
Rudens ir…

Viņas stāsts par Viņu.

Viņai patika no rītiem pamosties agrāk. Domās. Parasti viņa pamodās mazliet vēlāk par agrāk. Slinki ietinās segā, iešļūca kājas savās čībās un ar vienu atvērtu aci devās pēc silta ūdens. Izdzert siltu ūdens glāzi bija viens no viņas ieradumiem. Parasti patika tieši viena konkrēta glāze, kaut sevi neuzskatīja par ieradumu cilvēku un nepieķērās lietām. Viņai bija sajūta, ka dara sev labu. Ar to ūdens glāzi. To viņai kādreiz bija iemācījusi dzert kāda bioloģijas skolotāja.  Kurš gan it kā klausa skolotājas? Nu labi, varbūt sākumskolas audzēkņi. Viņai vispār bija grūti kādam paklausīt. To viņa noformulēja sev pavisam nesen, skatoties kādu TV raidījumu. Kaut televizors arī nebija viņas mīļākais priekšmets.Viņa nevarētu būt bijusi aktrise, jo nespētu klausīt režisoru. Droši vien izdarītu kaut ko ļoti pa savam. Piemēram, novilktu augstpapēžu kurpes un tās atstātu uz skatuves. Jā, augstpapēdenes un viņa - nebija pārītis. Bet par to varētu noteikti rakstīt kādu citu stāstu ar nosaukumu - '…

Stāsts par būšanu mammai

Sveiciens trešdienas pēcpusdienā.

Esmu vairākkārt domās izcilājusi  vārdus un pulējusi burtus, domājot, cik skaisti varētu uzrakstīt un gribētu uzrakstīt par to, ko piedzīvoju, ko esmu apguvusi un ko esmu sastapusi, sapratusi.
Taču, jūs jau saprotiet, burti ir nopulēti un pazuduši, tā vietā nākuši jauni, nenopulētie. Mēģināšu kaut kā tos sarindot, taču, neesiet dikti bargi pret mani, jo pēdējā laikā man bieži gadās aizmirst teikuma beigas, notikumus un dienu nosaukumus.

Neesmu līdz galam pārliecināta, vai vēlos rakstīt par mammošanos, taču tā kā arī tas ir bijis temats, kas vairākkārt manās domās nofiksēts, mazliet uzrakstīšu gan. Tas, protams, būs personisks stāsts, tātad rakstīšu to dikti uzmanīgi un sajūtīgi. Patiesībā jau tas ir stāsts par sievieti un to, kādas pārmaiņas notiek, kad kļūsti par mammu - un nav svarīgi pirmo vai ceturto bērniņu sagaidot. Tas visdrīzāk katru reizi būs citādāk. Un katru reizi mums būs iespēja izjust ko jaunu, ieraudzīt sevī ko jaunu,  un tas vienmēr d…

Karalis ir pliks!

Labrīt, labdien, labvakar un visās citās valodās jūs sveicinu.

Ir pavisam karsta pēcpusdiena. Esmu piekļuvusi pie datora, savā ziņā - pielavījusies. Pavisam smalka un jauna balstiņa fonā saka, ka tas nebūs uz ilgu. Tāpēc mēģināšu ātri rakstīt un ātri domāt.

Ilgi gaidītā vasara ir klāt. Manā dzīvē, kā jau sapratāt, arī ir notikušas izmaiņas. Esam sagaidījusi savā ģimenē jaunpienācēju - puikiņu. Ir cits ritms un citas prioritātes, Esmu piedzīvojusi jaunas emocijas un izdarījusi jaunus secinājumus. Esmu mēģinājusi ar tiem dalīties sociālās vietnēs, sapratusi, ka man svarīgāk ir pateikt, nosaukt vārdā sajūtas, iedomātas domas, redzētas bildes - it kā akceptēt to, ko es jūtu, kas nāk pāri malām un tajā pat laikā pēc mirkļa mainās. It kā piederēt pasaulei, bet ar pateikto - aiziet no tās. Dzīvot savu dzīvi. Taču ik pa laikam atstāt istabas aizkarus līdz galam neaizvērtus.
Un man patīk, ka cilvēki arī dalās. Līdzīgās vai citādās sajūtās. Patīk, kad pasaka kaut ko tik personīgu un tajā pat …

Turpināties maijā.

M
A
I
J
S

Mamma
Aicinājums
Ilgas
Jaunava
Saldme



Šķiet, vārds 'saldme' ir jaunvārds, taču tas bija absolūti pirmais, kas  ienāca manos pirkstu galos, kad drukāju S burta turpinājumu.
Maijs ir mans mēnesis. Un šogad jo īpaši īpašu to izjūtu. Patiesībā varu to ļaut sev izjust, jo šobrīd nav jāsteidzas. Cik labi IR nesteigties! Sākotnēji tas mazliet uzbrūk, es domāju - miers, un tu nezini, kur lai no tā noslēpjas, ko lai padara, lai tikai nebūtu jāļauj sev piedzīvot mieru, mieriņu, taču pamazām tu pie tā pierodi un arvien labāk sadzīvo un izdzīvo. Miers tādā izpratnē, ka ļaujies ikdienas ritumam, sadzirdot sevi, nepazūdot pūlī un uzkrautajos pienākumos, pagatavo kafiju tad, kad vēlies, ļauj sev diendusā atbrīvot prātu un nedomāt, telefona zvanu noregulē klusuma režīmā, klausies kā pavasaris ienāk katrā dzīvajā šūnā, un kā organisms tam atsaucas.
Es ticu, ka ir cilvēki, kuri neko no tā nesajūt un varbūt pat pasmīn ko tādu lasot, jo viņi vienkārši dzīvo pa savam- strādā, ēd un turpinās,…

Par to, ka katram savs cilvēkstāsts.

Laaaaabdien, pavasara mēnesī.




Man patīk rakstīt. Reizēm pat jūtu vajadzību izrakstīt kaut kādus novērojumus, kas saslēgušies manā pieredzē un vēl iepakoti kādā teorijā. Man patīk lasīt. Visvairāk cilvēku radītus patiesus stāstus, vēl vairāk - dzīves līkloču veidotus un cilvēka pierakstītus. Reizēm man ir ļoti grūti rakstīt. It kā galvā daudz domu, bet nerakstās. Ar lasīšanu ir līdzīgi. Jau kādu laiku nespēju lasīt tāda veida stāstus, kas kaut ko pamāca. Man patīk saprast mācību, man patīk pašai atrast lielo ziņu un to sajūtu, ko tā manī ir radījusi. Taču man ārkārtīgi negribas justies vainīgai kā dzīvoju vai domāju. Un nereti es tieši šo sajūtu atpazīstu, kad kāds raksta, kā vajag.
Kā vajag? Ko tu teiktu bērnam, kad viņš tev jautātu - bet kā vajag dzīvot? Kā ir pareizi? Bet kā ir pareizāk? Tu mani mīlēsi, ja darīšu tā? (nē, ko tu, mīlēšu tikai tad, ja darīsi, kā man šķiet pareizi. ironijas deva)

Tieši šis pēdējais teikums ir tik daudz novērojams mūsu savstarpējās attiecībās. Un tie …

Cits gads

Labdien, labdien, labdien,

citā gadā. Skaitlis ir nomainījies, un viss turpinās - kādam ierasti, kādam varbūt absolūti atšķirīgi, kādam skaļi, kādam nemanāmi. Man kārtējo reizi šķiet, ka šis gan būs vareni labs gads.
Re, es reizēm domāju, kur manai meitai tik pozitīva domāšana, kā viņai tas tā izdodas. Izrādās, ar mani arī nav nemaz tik traki. Jāatzīst, es drīzāk būšu tā, kura otram teiks - aiziet, mēģini, tev izdosies, tu esi lielisks un es tevi mīlu. Katru dienu varētu aplaistīt šos vārdus domās, lai tie zaļo un aug, lai sasniedz trešā stāvā dzīvojošo kaimiņieni, kurai tik nogurusi sejas izteiksme un saspringta gaita. Lai katru rītu man atgādina, ka domas veido tavu pasauli un to, kā tu tajā saredzi sevi un citus.
Katra izlasīta grāmata atstāj uz kādu laiku tevī nospiedumu. Nereti prātoju, kā tas iespējams - uzrakstīt tik saistoši, tik nepagurstoši... es varētu iesākt, bet beigas droši vien nepienāktu. Grāmatas beigas, es domāju. Prātoju, kā tas būtu, ja mēs varētu apzināt savas s…