Viņas stāsts par Viņu.

pinterest.com
Viņai patika no rītiem pamosties agrāk. Domās. Parasti viņa pamodās mazliet vēlāk par agrāk. Slinki ietinās segā, iešļūca kājas savās čībās un ar vienu atvērtu aci devās pēc silta ūdens. Izdzert siltu ūdens glāzi bija viens no viņas ieradumiem. Parasti patika tieši viena konkrēta glāze, kaut sevi neuzskatīja par ieradumu cilvēku un nepieķērās lietām. Viņai bija sajūta, ka dara sev labu. Ar to ūdens glāzi. To viņai kādreiz bija iemācījusi dzert kāda bioloģijas skolotāja.  Kurš gan it kā klausa skolotājas? Nu labi, varbūt sākumskolas audzēkņi. Viņai vispār bija grūti kādam paklausīt. To viņa noformulēja sev pavisam nesen, skatoties kādu TV raidījumu. Kaut televizors arī nebija viņas mīļākais priekšmets.Viņa nevarētu būt bijusi aktrise, jo nespētu klausīt režisoru. Droši vien izdarītu kaut ko ļoti pa savam. Piemēram, novilktu augstpapēžu kurpes un tās atstātu uz skatuves. Jā, augstpapēdenes un viņa - nebija pārītis. Bet par to varētu noteikti rakstīt kādu citu stāstu ar nosaukumu - 'Papēdis" vai 'Stulbās augstpapēdenes'.  Lūk, tomēr klausa to skolotāju un dzer ūdeni. Katru rītu. Viņa apsēdās pie galda un uzlika kājas uz otra krēsla, lai ir ērti. Atvēra datoru un pārlaida ar acīm jaunākās ziņas. Neinteresē. Atvēra savu plānotāju un aizpildīja tukšās vietas. Ar smaidiņiem.
Viņai patika iztēloties, ka ir nesteidzīga, un viss pasaules laiks pieder viņai. Viņai vienai. Viņa un laiks. Kaut citi stāstīja, ka laiks 'skrien' ātrāk, jo tas ir piesaistīts telpai (varbūt tāpēc dzīvojam it kā ilgāk un izskatāmies jaunāki?), viņai patika laiku apstādināt. Pulksteni taču vienmēr var noņemt, ciparnīcu sagrozīt, un var apgulties un klausīties klusumā. Viņa tā darīja ik pa laikam, kad domāja, kad vajadzēja pa/apdomāt, bet nedomājās, kad 'katliņš bija pilns un draudēja nokrist vāciņš'. Pēc kā skan klusums? Viņa sev jautāja. Un tad klausījās aizvērtām acīm. Reizēm tas skanēja kā viņas sirds sitieni, reizēm klusums kliedza par neizdarīto, reizēm tas skanēja kā auto, reizēm tas neskanēja, jo viņa bija iesnaudusies. Patiesībā klusumam noteikti ir dažādas skaņas, un reti, kad tavs klusums izklausās kā manējais. Vari neko neteikt, tāpat es zinu labāk.
Viņai bija mērķis - uzrakstīt grāmatu. Tādu, kas vispirms aizrautu viņu pašu. To viņa darīja katru dienu. Mēģināja rakstīt grāmatu. Pagaidām izskatās, ka grāmata sastāvēs no dažādām divrindām, kas savā starpā nav saistītas. Piemēram, novilktās krāsainās zeķes, kas pavirši nomestas, izskatās pēc zirgāboliem. To smaržu var atsaukt atmiņā, aizbraucot pie vecmammas uz laukiem. Un tad vēlāk tiek uzrakstītas citas rindas - es tevi mīlu no tās vakardienas, kuru mēs abi atceramies, bet, kad mums ir paveicies un mēs nejauši satiekamies, mēs melojam sev, ka neatceramies...

Cilvēks, viņasprāt, ir gana garlaicīgs un pietiekami labi paredzams. Atsevišķu cilvēku uzvedība ir netipiska, taču arī paredzama. Citu cilvēku uzvedība ir šausmīga, un viņa jau no mazotnes brīnījās, kāpēc viņus arī dēvē par cilvēkiem. Viņai reiz jautāja, kāpēc reiz tuvs cilvēks pēc laika var būt tāls. Viņa strupi atbildēja par izdevīgumu, ka tas kādai no pusēm ir mazinājies. Taču reizēm tā notiek - pat paši sev mēdzam būt nesasniedzami.
Viņai patīk vēl joprojām agri rīti un dzert kafiju ar pienu. Pa kluso no skapja izvilkt kādu cepumiņu un baudpilni apēst. Viņai ļoti patīk uzdot dažādus jautājumus un pierakstīt atbildes. Rakstīšana ir viņas veids kā attīrīt prātu no liekā. Viņai patīk pierakstīt redzēto, izfantazēt nepiedzīvoto.
Šis ir viņas stāsts par Viņu. Viņa nekaunīgi staigā vienā apakšveļā pa māju un reizēm izaicina sevi uz kādu pārbaudījumu.
Lai vai kā jums jau sāk iepatikties Viņa. Šis stāsts ir galā. Un nav vairs arī rīts.

E.

Komentāri

  1. Tu taa smuki maki saverpt teikumus! Kad gramatas prezentacija!?

    AtbildētDzēst

Ierakstīt komentāru

Populāras ziņas