Tu no zelta esi man

Man dzīvē patiešām ir veicies. Nē, man nav miljona bankā. un nav arī savas mājas un zelta olas. Taču man ir iespēja satikt interesantus, atvērtus un tolerantus cilvēkus. Es bieži vien esmu domājusi par to spēju būt smalkjūtīgam.
Esmu satikusi cilvēkus, kuri, tā teikt, kā māk, tā mauj, taču viņi nav ļauni, un es viņus klusībā mīlu (tādi naturāli atrodami visbiežāk laukos). Esmu arī satikusi cilvēkus, kuri, kā māk, tā mauj un vēl lepojas ar to, tad reizēm man ir kauns. par sevi, ka man nav tik ļoti attīstīta smalkjūtība, lai nekaunētos par to. un ir cilvēki, kuri kaut kādā veidā ir attīstījuši smalkjūtību, ka viņi prot pateikt pat varbūt nepatīkamas lietas, taču tik smalkjūtīgi, ka nekad tam neseko uzbrukums, aizstāvība un atriebība.
Lūk, es ļoti cienu šos cilvēkus. un vienmēr esmu pateicīga, ka kaut ko no jebkuras situācijas varu paņemt sev. Ļoti viegli ir otram pateikt, ka viņš nekam neder, jo patiesībā pats es jūtos nevērtīgs un nevarīgs, bet daudz lielāks spēks ir vajadzīgs, lai otram pieietu un pateiktu - tu man dod spēku, tu skaisti proti izteikties, tavi smiekli dara mani laimīgu...

Šodien es jūs cienāju, dārgie un dārgās! :)



Lai jums izdodas,

Evita

Bilde te.

kustības eliksīrs

šodien pavisam, pavisam maz. arvien vairāk jūtu, ka gribu runāt mazāk.
Izbaudiet kustību. ieklausieties sevī, kad esat kustībā. ļaujieties un dariet. nedariet pāri citiem. reizēm, ja sāp jums, varbūt tas ir labs un spēcīgs signāls vai zīme, ka esi nodarījis pāri otram. padomājiet. nemāniet sevi. vairojiet prieku. palīdziet. tas sagādās jaunas izjūtas tev pašam. iepazīsties. uzrunā, kuru nekad nebūtu uzrunājis. atvaino. atstāj savu garīgi miskasti pie mājas stūra un izbaudi garīgo brīvību. strādā. dari to, kas tevi biežāk iepriecina. neaizmirsti par rotaļām. neuztver dzīvi pārāk nopietni. samīļo. iesēj puķes. aizmirsti par saviem priekšstatiem, bet rīkojies, it kā tevi vadītu tava sirdsbalss. un neaizmirsti, ka humors ir zelta vērtē.


evita

bilde te.

Brussels

Esmu atpakaļ. Šķiet, šodien pavisam atpakaļ. Vakar te bija tikai vēl mans ķermenis, bet domas un sajūtas staigāja pa Briseles mazajām ieliņām un kāri lūkojās uz kruasāniem.

Brisele mani pārsteidza nesagatavotu. Zināju tikai nedaudz par to, kas jāapskata, kādā valodā runā. Runājot par valodu, lai arī zināju, ka viņi lieto franču, mani tas pārsteidza. Autobusa šoferis, kurš stūrēja no lidostas uz centra pusi, bija emocionāls. Man šķita, ka viņš to visu tikai spēlē, ka tas vienkārši piestāv tiem, kuri lieto franču valodu. Taču noteikti viņš netēloja, bija unikāls un autentisks.
Tā kā biju rezervējusi hosteli centrā, lai man nav nekur pārāk jāmaldās pa nezināmo pilsētu un ielidoju vēlu vakarā, tad uzrunāju kādu skaistu pārīti, prasot, kā varu tikt uz centrālo staciju. Puisis, šķiet, saprata, ka būs grūti izskaidrot, deva man zināt, lai eju uz metro. vienvārdsakot, lai tikai sekojot zīmēm. Biju apņēmīga, patiesībā nebija citu variantu, taču, kad iegāju ēkā (midi station), sapratu, ka neko nesaprotu un ka nekādas zīmes nemaz nav. Tā es pameditēju, mēģinot sevi nomierināt un atcerēties, ka man kāds minēja par 27.autobusu un apsvēru jau domu, ka iešu meklēt to, taču tad es ieraudzīju to pašu skaistu pāri, kuri, baudot viens otru, devās man garām. mani viņi ņēma līdzi. un es jutos laimīga. tā vienkāršā sekošana zīmēm, nudien nebija nekāda vienkāršā cilvēkam, kurš pirmo reizi un vēl pie tam naktī, dodas nezināmās ielās. Beigu galā man bija jābrauc ar diviem metro un par lielu brīnumu man pašai, es hosteli atradu veiksmīgāk kā biju cerējusi. Paskrienot notikumiem pa priekšu, varu teikt, ka atpakaļ uz to staciju es nebraucu ar metro, jo izrādījās, ka no hosteļa uz to vietu var aiziet ar kājām, ejot apmēram 20 minūtes. Lieki piebilst, ka es ar metro metu vairākus līkumus. Toties tagad es zinu. Taču tajā pa laikā jāsaka, ka naktī pa to rajonu man būtu bailīgi iet kājām. tad drīzāk būtu jābrauc ar vilcienu vienu pieturu.

Tad par tiem beļģu vīriešiem. Es nezinu, kādi viņi ir. bet es zinu, kādus es viņus redzēju. un es noteikti, tur dzīvojot, atrastu vairākus, kuros es iemīlētos. taču man kaut kā šķiet, ka viņiem iemīlēties sveštautietē, kura vēl neko nevar pateikt franciski, ir zem goda. Tātad viņi ir stilīgi, ar melniem briļļu rāmjiem, nedēļas bārdas rugājiem un tumšiem matiem (bet, protams, ir arī gaišmatainie, ar gludo vaigu, bet tādus es neredzēju:), kurus piesedz ar adītajām, nobrukušajām cepurēm. Nesatiku nevienu gara auguma puisieti, tādi ap 1.75-1.80 cm. Kā jau minēju, aprakstot busa šoferi, man šķiet, viņi sevi augstu vērtē. Taču mani nepamet sajūta, ka viņi ir tādi pseidofrancūži. Viņi satiekoties bučojas. arī puiši viens otru nošmaukstina. Un viņi visu dara ar pārliecību.

Man nebija daudz brīvā laika, tāpēc es sev apsolīju neiet bodēs un neskatīties uz dienas piedāvājumu tur. Bet, cik varēju un cik bija spēks, staigāju pa nezināmajām ielām. Gribēju sajust šo vietu un cilvēkus. Nākamreiz es noteikti gribētu ar riteni izbraukāt Briseli. Staigājot viena, es sapratu, ka gribētu arī ar savu meitu sēdēt vienā no bio tīkla kafejnīcām un ēst gardo siera kūku, dzert gardo kakao un izjust, ka mēs pašas esam gardas.

Lai arī man izdevās ievērot gan ubagus, gan briesmīgu suņa saimnieku un līdz ar to arī agresīvu suni, čurājošus vīriešus pie māju stūriem, Briselē es iemīlējos, pašai to negaidot. Tā jau laikam ir ar tām jūtām. out of control.


veiksmīgi,
evita

piektdienas īsā ziņa.

Labrīt!

Ir piektdiena, un pavisam noteikti es šodien mazliet uztraucos. Vienmēr esmu gribējusi kaut kur aizlidot viena. Un šodien es patiešām to darīšu. Kā mana draudzene saka, ka es bieži sakot - tu to esi pelnījusi. Jā, es nudien domāju, ka kosmoss ieraksta to mūsu spēku, enerģiju un attieksmi, ar kādu dzīvojam. Un kaut kādā veidā mums dod ziņu, ka mēs esam sadzirdēti. Es vakar ieskrēju ar pieri palodzē. Jautāsiet, kā tas iespējams? Es nezinu, bet es ieskrēju, un man vēl šodien piere sāp. Tas droši vien par tām manām bailēm un šaubām. Savukārt šodien es sadzirdēju, ka kāds saka, ka mani mīl. Un esmu priecīga, ka neesmu sevi lauzusi, lai šo mīlestību iegūtu, esmu bijusi es pati.
Tas, ko es ļoti gribu iemācīties, ir būt nemanāmi klātesoša. Tāda, kuru nesatrauc neizmaināmas lietas. Es priecājos par ikvienu satiktu cilvēku. Un esmu gatava satikt arvien jaunus. Zinu ļoti daudz cilvēku, kuriem ir grūti ielaist savā dzīvē jaunas sejas. Reizēm nudien mūsu prāts ir ērmīgs. Tas, ko esmu pēdējās nedēļās sajutusi, ka ikviens satiktais, man iemāca un atklāj kaut ko jaunu par sevi. Pārsteidzoši ir uzzināt par sev ko vēl neapjaustu, jo vienmēr jau šķiet, ka tik labi sevi zinām. He, nebūt ne. Tāpēc ir tik interesanti ļauties kaut kam nepieredzētam.

Izgaršojiet šodienu, meitenes un puiši.

Šī meitene man šķiet tik atpazīstama un tik skaista. Tāpēc padalos ar šo fotogrāfiju, lai tā priecē arī jūs.



Evita

par stāstiņiem

Reizēm vajag pavisam maz. sakopot spēku un iet pretī. satikties un sajust, ka viss ir kārtībā. izgaist tās mokošās šaubas un neizpratne acumirklī.

Kad biju jaunāka, man patika sacerēt īsus stāstiņus. visbiežāk galvā, bet reizēm arī tos pierakstīju. apmēram šādā stilā:
Viņa pamodās agri, jo kārtējo reizi kaimiņš aiz sienas izdvesa jocīgas skaņas. viņa ieskatījās modinātājpulkstenī, ko bija vakardien nočiepusi savai omītei, un uzmeta uz galvas segu. iešļūkusi čībās un izdzērusi glāzi silta ūdens, viņa atcerējās, ka lielā dzīve ir sākusies. tā, par ko viņa vienmēr bija tik ļoti sapņojusi un kliegusi tētim sejā. vasara. paldies dievam, vasara. viņas lielā dzīve ir sākusies pat labi. bez parādiem. tikai ar maziem sirdsapziņas pārmetumiem. vakar viņai palika 18. šodien viņa turpina meklēt sevi. ar kafijas krūzi, nevienam nemanot, viņa izslīdēja nelielajā piemājas dārziņā. saule jau sildīja pietiekoši stipri un žilbināja acis. atgāzusies krēslā, ievilkusi elpu,kaut ko pie sevis nomurminājusi, viņa sāka rakstīt: "Mīļais, Edmund! Lai ko tu par mani domātu, tā nav taisnība. Es bēgu no visiem. vismaz no tiem, kuri man kaut mazliet patīk. es nezinu, kad es... es vēl aizvien neesmu radusi atbildi uz tavu jautājumu. un uz vairākiem manis pašas, kas izriet no tava. atvaino. a." [turpinājums, iespējams, sekos;]

Šādi stāsti man ļāva dzīvot mazliet varoņu dzīvi, ļaujot izvēlēties, ar kuru vēlos identificēties. un reizēm man pat bija interesanti dažus no tiem, kurus biju kkur pierakstījusi, pārlasīt.

Reizēm, kad jūtu, ka gribas būt vienai, bet fiziski tas nav iespējams, man vēl aizvien palīdz šādi mazi, muļķīgi stāstiņi. par tiem es atcerējos tieši šodien. un ir skaidrs, ka viss ir relatīvi. arī tas, kas mums šķiet šodien ļoti vajadzīgs. viss mainās. viss. un pat šķietami paredzamo, tomēr nevar paredzēt. un tieši tāpēc, lai izslēgtu kontroles sviru, palīdz mazie stāstiņi.

lai jums viss labi,
evita