trešdiena, 2011. gada 31. augusts

pilnīgs rudens sajūtās


es gribu iedomāties, ka esmu audekls, pret kuru sitas lietus lāses.
krāsu kārtas plūst un saplūst, notek un aiztek. 100 gadus vecas krāsu tērcītes veidojas, pārveidojas.
es esmu vecs audekla gabals, kas ļauj lietum pārmainīt sevi. tapt citam.
tas dīvaini klusē. it kā ciestu klusu par spīti kaut kam. it kā tam smelgtu dvēsele, ja tam tāda būtu.
koši zaļais jau blāvi pelēks, dubļu krāsa pārvēršs visu. izskatu un skatu uz.
tas vēl joprojām klusē. varbūt klusi dzirdams skanam ī.

es neesmu audekls. taču manī ir pilnīga rudens sajūta. it visā. katrā šūnā un katrā asins ķermenī.


evita


pirmdiena, 2011. gada 29. augusts

cits brauciens


Piektdiena no manis izsūca visu, ko var izsūkt. Sen nebiju izjutusi, ka eju pa ielu un ir sajūta, ka acis ne tikai aizvērsies, bet viss ķermenis tām pievienosies.
Tā kā reizēm man izdodas vienkārši ļauties, nevis kontrolēt, kas un kā jādara un kā vajadzētu, tad piektdienas vakarā man bija kaut kādā veidā jātiek uz valmieru. un es ļāvos sevi pierunāt, atrast auto caur domubiedru grupu.
Ticiet vai nē, bet 23os es biju juglas statoil, kā tika teikts. Samanīju vēl dažus ar mugursomām plecos, sapratu, ka tie būs līdzbraucēji. Abi puiši, viens tāds pieklājīgais, otrs tāds hipijs. tā arī bija.
Brauciens izvērtās interesantāks kā biju domājusi, divi puiši no RTU un viens no BA. Šoferis ar man blakus sēdošo runāja un runāja. Arī par skolu, kas tūlīn atsāksies un sabojās omu. Te nu man jāsaka, ja es būtu kādu karsto suni ēdusi, man noteikti tā mērce notecētu gar kaklu un pats suns iestrēgtu kaut kur kakla rajonā. Kāpēc? Tāpēc, ka tas mani bija absolūts jaunums, ka augstskolā vari nerakstīt eksāmenu vai kontroldarbu pats, ka vēl aizvien pasniedzējs var ierasties uz lekciju ar dvingu un vēl pie tam - RTU puišiem to visu uzsauc valsts.[Es tomēr pieceļos, paceļu roku un saku, ka esmu par izglītības sistēmas reformām] Specialitāte nebija ne arhitekti, ne tulki, ne datortehniķi, bet kkas ar siltumu saistīts. sorry, puiši, nespēju paturēt prātā. Puiši dusmojās par to, ka viņi mācoties vēl joprojām no psrs laika grāmatām. un tā nu viņi sprieda, es tikai iestarpināju, kā tad var regulāri izdoties tas, ka tavā vietā uzraksta kāds cits kontroldarbu? viņi atbildēja klusāk, it kā mani pamācot vai iedrošinot, nu kā, pasniedzēji taču nezina, kā visi studenti izskatās un kā sauc. Nu jā, pašsaprotami, es neattapīgā.
Kad jau tuvojāmies Valmierai, šoferis vēlējās mani vairāk iesaistīt sarunā. Prasīja, vai es arī, kur studējot? Ja būtu gaišs, tad noteikti vietā būtu virpināt matu šķipsnu, skatīties acīs, tad tās nodurt, it kā meklējot ko nokritušu, tad atkal fokusēt skatienu puisim virsū un teikt, ka šogad sākšu pirmajā kursā. Bet tā kā bija tumšs, varēju iztikt bez aktiermeistarības klases un tomēr biju godīga, sakot, ka vienu skolu esmu jau kādu laiku atpakaļ beigusi un otru šogad beigšu.
Nekādu pārsteigumu! Mašīnā iestājās uz mirkli klusums, laikam viņi rēķināja, cik tas sievišķis varētu būt vecs [hihi]. Lai arī pusi ceļu domāju, ka es taču nudien domāju ar absolūti citu briedumu un ka puišiem patiešām nevajadzētu domāt par ģimeni agrāk par 30 gadiem, puiši sākotnēji mani bija novērtējuši savādāk.
Reizēm ir vērts apskatīties, kas notiek apkārt. Tiekoties ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem, kuri pārsvarā domā tavās kategorijās, nevari apjaust to īsteno patiesību.

Siltu nedēļu!

Evita


skaistais fiat no http://www.autohotest.com

piektdiena, 2011. gada 26. augusts

skudriņas


šodien man jau no rīta pa vēderu tekalē skudriņas. kņudina, patīkams satraukums. nē, ne tāds, kā pirms saviesīga pasākuma vai viesu uzņemšanas, bet gan tāds, kāds parasti ir pirms kāda pārbaudījuma. Esmu vairākas dienas gatavojusies šodienai, un šodiena ir pienākusi. Patiesībā, esmu pārsteigta, ka es jau būtu gatava runāt, iet iekšā un runāt. Pirms vairākiem gadiem gan tā laikam vēl nebija, es 'vilku' laiku un labprāt arī eksāmenā ietu iekšā trešā no beigām. Ir novērojams progress.

Lūk, turiet īkšķus par mani! Vēlāk dalīšos savā pieredzē.

Starp citu, kādi jūsu plāni nedēļas nogalei, kas ievedīšot mūs atpakaļ vasarā?
Es kalpošu savas vecmammas kartupeļu laukā un vēlāk pati sev, ejot bekas meklēt!

Paldies par veltīto uzmanību!
Lai mums visiem izdodas!

Evita

bilde no http://browndresswithwhitedots.tumblr.com/

pirmdiena, 2011. gada 22. augusts

In the end there`s only love

Šo dziesmu pameklējiet tur, kur parasti visi meklē ko skanīgu. šodien puiši, pēc vairākiem lūgumiem, šo dziesmu noskandināja vairākkārt, un es sajutos ļoti mīlēta un apmīļota.

ja par mīlestību tālāk, tad šonakt savai meitai, kura bija pamodusies naktī, stāstīju, ka es viņu ļoti mīlu. vienmēr. arī tajās reizēs, kad viņa raud, vai es baros. ka mīlestība ir manā sirdī, un to neviens nevar izmainīt. cieši viņu apskāvu. palūdziet arī jūs, lai kāds jūs cieši apskauj, cik ļoti tas dod patvēruma un drošības izjūtu. arī betija nomierinājās un sajutās droši, lai kāds briesmonis viņu tai sapnī bija vajājis. viņa arī izvēlējās gulēt mūsu gultā līdz rītam. es atļāvu.

šīs nedēļas nogale bija piesātināta notikumiem. Jāatzīst, ka galvaspilsētas svinības gan neskatījos un nepiedalījos. tikai pa ceļam uz vai no šo to pamanīju. taču jubilejas, kuras apmeklējām, bija lieliski noorganizētas. taču esmu sapratusi, ka man vajag vismaz vienu miera dienu nedēļā. lai varu pavisam mierīgi sakārtot savu drēbju skapi [izskatās, ka tās vasarīgās kleitiņas jāsagatavo jau ziemas guļai] vai darīt it neko.

Taču modinātājzvans ir nozvanījis. un tas man saka, mosties, ir klāt pirmdiena. cik jauki!

Lai izdodas ieplānotais un pārsteidzošais.

evita

sestdiena, 2011. gada 20. augusts

sestdienas ziņa


brīvdienām ir savs šarms. es laikam ļoti esmu noilgojusies pēc parastām brīvdienām. man tas nozīmē lēni rīti kopā ar savējiem, pankūku cepšanu, dienas plānošanu.
taču šodienas rīts man iesākās ar izstaipīšanos un putras gatavošanu. un galu galā, kamēr izvēlējos, ko vilkt mugurā, putra piedega. un kurš ēd piedegušu putru? neviens. tā nu rīts ir iesācies. nē, putra to nav sabojājusi. šajā nedēļas nogalē tik daudz svinību, ka jāsaprot, kā visur pabūt.
vakardien ar Betiju ātri pieņēmām lēmumu braukt uz bastejkalnu iekāpt Brīnumskapī. man šķiet, šie cilvēki dara brīnišķīgu darbiņu. bērni mutes pavēruši skatījās, kustējās, locījās, dziedāja. jā, bija vecāki ar bērniem, kuri smuki apsēdušies uzkalniņā un gaiņāja jebkuru citu, kurš viņiem aizsedza skatu. mūs arī. labi, ka kokam paveicās, viņš tāds lielāks.
Pēc koncerta pastaigājāmies, kaut šoreiz mūsu apģērbs nebija atbilstošs laika apstākļiem. jāatzīst, es kādu laiku nebiju tāpat bez īpaša mērķa staigājusi pa Rīgas ielām. un paizjutusi to atmosfēru. vienīgais mērķis bija nopirkt kādus iepriecinošus niekus mazajiem gaviļniekiem. mani pārsteidz, ka vēl joprojām tik ļoti savāda ir klientu apkalpošana. ne visur, protams, bet es tiešām esmu pārsteigta, ka kāds vēl atļaujas kaut ko tādu darīt. uz tualeti bērns var aiziet tikai tad, ja jūs kko pie mums nopirksiet! augstā debess! varbūt es nenopirkšu šodien, bet citu reizi atcerēšos, cik tur bija izpalīdzīga pārdevēja un došos dzimšanas dienas kūku pasūtīt tieši tur. es pati esmu apkalpojusi tanti, kas tā smird pēc čurām, ka acīs kož, bet neesmu atļāvusies būt nelaipna. varbūt vienīgi esmu mazliet lielāku distanci ievērojusi kā ierasts.
man šķiet, ir divas iespējas. strādāt un atrast šajā darbā kādu prieku vai strādāt un būt visu laiku neapmierinātam un saslimt. ja ne manis, tad varbūt sevis dēļ ir vērts mainīt to ierasto uzvedību!?

Lai vai kā es šodien esmu uzģērbusi džinsus, vakardien nosalu savos baltajos svārkos. Lietus vēl aizvien turpina sprakšķināt pret logu un atgādināt par sevi. Tas man atsauc atmiņā laiku, kad neizbēgami tuvojas skolas sākums un līdz ar to arī cits gadalaiks. Sveces, ābolu smarža, dūnu sega, silts kakao, vīraka kociņš ar maigu aromātu, lietussargs, siltāka jaka, grāmatas, filmas, vīns, kamīns....


Brīnišķīgas brīvdienas!

Bildē mana noskaņa un īpašs sveiciens pelēkajām debesīm. skūpstīties un skūpstīties..ak..

evita

ceturtdiena, 2011. gada 18. augusts

spogulija


Es pēdējā laikā mostos sešos. jā, jā, tieši sešos. es zinu, ka ir ļoti daudz cilvēku, kuriem atskan modinātājzvans šajā laikā.
taču man modinātājzvans parasti ir uzlikts stundu vēlāk. varbūt jāmaina ieradums? atzīšos, man reizēm ļoti patīk pamosties agrāk. vasarās, protams. ziemas laiku es šobrīd apzināti ignorēju (netuvoties, nebarot, kožu). tad es varu viena šiverēt pa māju, sagludināt vajadzīgās drēbes, pavingrot, ieiet dušā. un tad, priecīga par sev veltīto laiku, esmu gatava mājiniekiem kutināt pēdas, lai miegalāči ver acis vaļā.
taču pēdējās dienās tā nav. ikreiz, kad es atveru acis, es domāju par to, kā būs tālāk. mans apzinīgums reizēm manu dzīvi apgrūtina. reizēm tas ļoti palīdz runāt skaidru valodu. taču varu teikt jeb pārbaudīts uz savas ādas - kaut kāds noteikts stress, aktivizē domāšanu un paātrina reālu darbību. bet ne ilgstošs stress. šķiet, ka man pēdējā laikā stress ir bijis par daudz. tik par daudz, ka es gribu pateikt sev, lai esmu mierīga. lieku sev atcerēties par ieelpām un izelpām. reizēm es arī atceros par augstākiem spēkiem. un raidu onkulim kādu lūgsnu. lūdzu es arī piedošanu sev, ka nodarbojos ar autoagresiju, nodarot sev pāri.
interesanti, kad esi gatavs vislielākām pārmaiņām (kas iepriekš šķitušas neiespējamas, jo vispār neesi bijis tām gatavs) un sper pirmos soļus, lai tās realizētu, notiek izmaiņas. tātad, ja izmaini kādu mainīgo vienādojumā, mainās rezultāts. izrādās, nemaz tik daudz nevajag, lai sajustu, ka ir iespējams pašam noteikt, ko izvēlēties. kā saka, ja darīsi vienu un to pašu, saņemsi vienu un to pašu, tāpēc jāmēģina kaut kas cits.
Esmu jau gandrīz gandarīta par rezultātu. bet esmu nolēmusi turpmāk mainīt vairākus mainīgos. mērķtiecīgi. šajā laikā es biju spiesta uzdot sev jautājumu - kā tā nākas, ka pirms vairākiem gadiem manas ambīcijas un pārliecība par to, ko daru, bija kā himalaju kalni, bet šobrīd tās ir saplakušas? (atbildi es jau zinu.)
bet mans putnēns nebalsī ķērc - ej, tu vari, maini, mēģini, satiecies, piezvani! Tāpēc es tam putnēnam klausu. un daru.


Veiksmi arī jums darbos un nedarbos!

Evita

Mans dienas citāts.


sestdiena, 2011. gada 13. augusts

es gribu dzīvot vasarā

ir pavisam vēls. man vajadzētu jau ļauties sapnim, bet šodien es biju nodomājusi noskatīties filmu un vēl pabūt ar sevi.
ziniet, šorīt, vedot pastaigā suni, es tik ļoti vēlējos, lai ir vasara. tā vasara, kad ķermenis iegūst zeltainu toni. un tie pasakaini siltie vakari. es patiešām vēlējos, lai septembris ar joni neskrien augustam virsū. man tās ir bijis par maz.
interesanti, ka cilvēki visu ko izdomā, lai nebūtu jādzīvo šajā mirklī.
bet es nudien šodien negribu sevi audzināt, un arī tevi negribu mācīt. šodien es vienkārši tik ļoti gribēju notvert to vieglumu. iespējams, ka tieši ar to man asociējas vasara. pēkšņi mani pārņēma sajūta, ka esmu kaut ko palaidusi garām, neesmu izmantojusi tikai vasarā atļautās iespējas. protams, ka tā nav. spēja izmantot mums dāvātās iespējas nav atkarīga no gadalaika.
tās ir tikai mirkļa izjūtas, kas ne no šā, ne no tā uzrodas. kā vasarīgais vējelis. kā raudošs bērns. kā gaistošais putukrējums.

labu nakti, visiem latvju bērniem!

evita

otrdiena, 2011. gada 9. augusts

piecās minūtēs par sevi.


Iedomājieties, jūs stāvat auditorijas priekšā. Jums dotas piecas minūtes runāšanai, tad jūs nomainīs kāds cits, piemēram, es:). Uz jums noraugās jauni, veci, resni, slaidi, gudri, pārgudri, skeptiski, dusmīgi un visādi citādi ļaudis.
Jūsu uzdevums ir iepazīstināt ar sevi, pasakot pašu būtiskāko par to, kas tu tāds esi.

Cik viegli vai grūti varētu būt šo uzdevumu izpildīt?
Cik daudz Tu par sevi zini?
Kas varētu būt pats nozīmīgākais, ko tu gribētu par sevi pateikt?
cik būtiski ir minēt iegūtos sertifikātus un diplomus, izglītības līmeni un profesionālo pieredzi?


Man pašai būtu svarīgas citas lietas. bet pirms tam es gribētu kādu mazu brītiņu padomāt, ko teikšu, apkopot domas. es atceros, ka kāds pasniedzējs reiz teica, vienalga, kas tā par uzstāšanos, pirms tam pie sevis pasaki galveno, ko gribi pateikt. ietaupīsi laiku un domas neaizmuks arī uztraukumā.

Tātad, es sāktu ar - Es esmu Evita.
Vārds. tas man ir nozīmīgs. man šķiet, ka tā ir kā parole uz mani pašu, kaut gan ne es to esmu izvēlējusies, patiesībā piespiedu kārtā man tas ir iedāvāts. bet, man šķiet, vārds tikai mani papildina.

Tālāk es teiktu - Man vienmēr ir patikuši sava veida izaicinājumi, kuros es sevi arvien labāk iepazīstu. Arī šis ir viens no tādiem, tāpēc pašai būs interesanti, ko es jums pastāstīšu.
Kāpēc tā es teiktu? Tas man ļautu nomierināties un sajusties droši. Kā arī es būtu pateikusi, ka redzu, kur esmu un kurš mani klausās.

Tālāk es runātu par sevi kā personību.
Pastāstītu par to, cik ļoti man reizēm patīk nesaklāt no rītiem gultu (parasti tad, kad vīrs un meita ir aizbraukuši uz laukiem, un esmu mājās ar suni), cik ļoti būtiski man ir satikt savus draugus un iepriecināt ģimeni. Pastāstītu, ka reizēm es aizmirstos grāmatā vai kādā filmā. Es arī pieminētu, ka esmu priecīga darīt to, kas man patīk un padodas - sniegt atbalstu, analītiski domāt, atspoguļot, veidot un padziļināt kontaktu, saredzēt, sadzirdēt un sajust vairāk.

Šķiet, ka bieži vien cilvēki statusus, sasniegumus un uzvaras min tajos mirkļos, kad ir nepieciešams sajusties drošākam, pārākam vai tieši līdzvērtīgam. To es drīzāk darītu profesionāļu sanākšanā. Ir vēl cilvēku kategorija, kuriem būtiski minēt visus atpazīstamākos vārdus, lai arī viņu par tikpat nozīmīgu uzskata. Bet es laikam teiktu - tu vari būt tikai tu pats. un tas ir tik lieliski un neatkārtojami, kad tu iepatīcies sava izskata, runas veida, zināšanu, personības īpašību dēļ, nevis tāpēc, ka tu pazīsti vai esi precējies ar annu vai jāni.

Interesanti,
patiesībā jau zinām par sevi tikai to, ko esam apzinājuši, taču tik daudz neapzinātā ir mūsos. Vai nav bijis tā, ka pēkšņi saproti - o, es taču patiešām labi skrienu! vai arī - o, es ļoti labi tieku galā ar uzdevumiem, kad ir stresa situācija. vai atkal - izrādās man ir talants radīt skaistas lietas. Kamēr nav bijusi situācija, mēs pat nenojaušam savu potenciālu.

Laikam man arī būtu jāpastāsta, ka tik nopietna, kā stāvu viņu priekšā, esmu reizēm. Taču ir reizes, kad esmu laimīga lekt 'bombačkā' baseinā vai ezerā no laipas un dejot trakulīgas dejas līdz pat rītausmai.

Vēl es saviem klausītājiem teiktu, ka, veidojot attiecības ar cilvēkiem, man ir būtiski vadīties pēc savas sirdsapziņas un savām vērtībām, lai arī kādas provokācijas notiktu apkārt. To es novērtēju un cienu arī citos. Satiktie cilvēki ar savu pieredzi man ir kā dzīves skolotāji, es nebaidos ņemt un dot no sevis pretī. Es arvien labāk protu atvainoties un atzīt savas kļūdas. Reizēm atvainošanās nāk ļoti grūti un lēni, jo esmu kādā mirklī uzņēmusi informāciju kā aizskarošu un personīgu.

Es pieļauju, ka piecas minūtes jau drīz būs galā. Bet es gribētu arī pateikt, ka visnozīmīgāk šo uzdevumu man bija veikt pašai sev, jo es pati saklausīju, kas man ir būtiski.

Kā ir ar Tevi, ko teiktu Tu?


p.s. Pēc uzrakstītā, gribas visu laiku kaut ko pierakstīt, pielabot, pateikt vēl. Laikam esmu arī azartiska, nākas secināt.

Uz tikšanos,
Evita

piektdiena, 2011. gada 5. augusts

es pamanīju.

ziniet, ir dienas, kad ir izjūta, ka neviens tevi neredz, neviens tevi nezina un tu tāpat - nevienu nepazīsti. tā nav poza vai loma, bet tāda iekšēja izjūta. taču ir citas dienas. kad no rīta pamosties neticami priecīga, serotonīns asinīs ir pietiekami piegādāts, un pēkšņi tu pamani tik daudz krāšņā. vēl vairāk, pie tevis atnāk absolūti sveši cilvēki un jūs runājat un smejaties tā, it kā būtu kopā paveikuši kaut ko milzonīgi nozīmīgu.

es šodien pamanīju:
- meiteni ar tumši brūnām acīm. tik skaistām. tas brūnums dzīves laikā paliekot arvien gaišāks.
- savu iekšējo brīvības izjūtu.
- cilvēku tiekšanos vienam pēc otra.
- vārdu apmaiņu publiskajās vietnēs. tādās reizēs es domāju, cik tomēr katram gribas aizstāvēt savu taisnību. un vēl - man šķiet, rakstos bieži vien tu pats ieliec savas emocijas. tāpēc rodas reizēm pārpratumi par domātā jēgu.
- gaumīgāko un skaistāko ziedu veikalu un lieliskās gladiolas tajā.
- saimnieka atspulgu viņa suņa uzvedībā. [atzīšos, ka šodien tam večukam, kurš visu laiku ar pavadu sit savam sunim, gribēju ar papēdi uzkāpt uz kājas.]
- citas iespējas, kuras nedrīkst tā vienkārši laist garām.
- vienu dikti gaumīgi saģērbušos jaunu vīrieti, ar tik skaistu žaketi.
- dzīvē ik pa laikam notiek pavisam negaidīti priecīgi notikumi. un tieši tad, kad patiešām negaidi. varbūt tie ir uzmundrinājumi vai mazas balvas, bet tādi patiešām ļauj priecāties tam mazajam bērnam iekšā un lielajai tantei ārpusē.

mana gudrība vēl aizvien šķiļas ārā. tas patiešām nav nesāpīgi. tas liek atcerēties par to, ka dzimšana saistās ar sāpēm. sāpes vienkārši eksistē. jēgu un nozīmīgumu tām piešķiram mēs paši.

mīļi,
evita

trešdiena, 2011. gada 3. augusts

emocionāls skricelējums. lasīt ar izteiksmi.

ju-hū, mans must do saraksts ir uzrakstīts.
ik pa laikam tramīgi šo sarakstu aplūkoju, pārlūkoju. neko vairāk gan es nedaru. apzīmēju. izdaiļoju maliņas, kā to kādreiz mēdzu darīt, kad rakstīju kādam vēstuli ar roku. kaut gan - tas bija tik sen, ka baidos, vai tikai tas nav kaut kas manas iztēles radīts.

man būtu diezgan daudz jālasa zinātniski pētījumi, lai beidzot varētu svinēt galu un patstāvības sākumu. es šodien domāju par to, ja nu gadījumā es braucu prom. jā. atbilde ir jā. es došos līdzi, ja būs jādodas. esmu izlēmusi neiet pret straumi, nerakt, neairēt viena. esmu gatava uzticēties augšā sēdošajam visgudrajam, atdevusi atbildību viņam un saku - lai taču dod man to, kas man pienākas, lai ved, kur man jābūt. varu aizvērt arī acis, lai lielāks pārsteigums. tajā pat laikā manī ir dziļa pārliecība, ka es palikšu tepat. [atkal sevi sakušināju] ne jau tikai tāpēc, ka te ir manas mājas, ka te ir mani draugi, vecāki un ierastas lietas. varbūt par spīti tai nedzīvajai pārliecībai, kas dzīvo gandrīz katrā cilvēkā, vajag sakravāt čemodānu, notraukt no savām smadzenēm putekļu kārtiņu, uzlikt uz galda zīmīti savai valstij un tās vadītājam, ka es, evita, braucu redzēt, dzirdēt un just vairāk. savādāk.

es arī gribētu savai maģistra darba vadītājai uzrakstīt zīmīti - nevienam šo darbu nevajag! tāpēc visu labu Jums!

es piekrītu tiem, kuri teiktu - vai tikai tu no kaut kā nebēdz!? nu bēgu taču. skaidrs. bēgu no tās rutinētās ikdienas. no paredzamajiem uzdevumiem un paredzamajiem notikumiem. bēgu no saviem un citu priekšstatiem par sevi. bēgu no tās atbalss, kas skandina - grūti laiku, uzbrukumi, dzīve nav rožu lauks utt.

Viss,viss, vairs nešvīkāšu šo lapu ar savām šodienas emocijām. es zinu, ka šovakar satikšu sev mīļu cilvēku. un mēs darīsim meiteņu lietas. taču rīt svinēšu savas cukura kāzas. saaalds! :)

dzīve tipu ripu tapu notiek. katram atšķirīgi un reizēm tik līdzīgi.

vispār vajadzētu taču aizlidot līdz kādam vīnogu laukam, piemēram, Toskānā!
Sacelt kājas gaisā, brunčus arī, sēdēt, kūpināt cigāru, dzert vīnu un izdzīvot notikumus savā dzīvē pilnīgi. un kāpēc cilvēki biežāk sapņo, kā izdara? m?


Evita

otrdiena, 2011. gada 2. augusts

vienkāršība.

šodien šis vārds man skan ausīs. domāju, ka varbūt jāizraksta, jāapraksta un tad par to jāaizmirst.
es laikam šo vārdu liktu savu vērtību augšgalā.

vienkāršība attiecībās. neklanīties, nepārspīlēt, pateikties, saprast, pasmaidīt ar acīm, vēlēt labu, nesagaidot dot, sasveicināties, sazināties, neuzmest lūpu, runāt skaidru valodu, nebaidīties attiecību, izdarīt vairāk, pārsteigt, palīdzēt...
es reizēm skatos un priecājos par lauku cilvēkiem. par viņu attiecībām ģimenē. ne, protams, visām. bet ir lieliskas ģimenes, kur vecāki savu bērnu pieņem tādu, kāds viņš ir. no paaudzes paaudzē tiek nodota mācība par izpalīdzību. nav grūti ar pusdienām pacienāt kaimiņu bērnus, vai aizdot velosipēdu, vai atnest plūmes no sava dārza. šīs īpašības prevalē pār ārējo daili un nekad šāds jaunais cilvēks nesatrauksies par lepnību un nedzirdēs, ka viņu dēvē par iedomīgu. šis cilvēks ir vienkāršs savās attiecībās un attieksmē.
nejaukt ar 'prastumu', ko arī var novērot gan laukos, gan lielpilsētā. Prastums, manuprāt, laužas pār cilvēku lūpām, kad tie aizmirst savu 'masku' mājās. Prastums bieži iet pa priekšu, kad meitenes ierauga ilgi kāroto un nedabūto.

es ļoti mācos vienkāršību. jā, man tā ir jāmācās no jauna, iemaņas jau samanāmas. kaut kur laika gaitā to biju nozaudējusi. kā tev veicas vienkāršībā?



veiksmīgu un priekpilnu jums otrdienu!


Evita

bilde atrasta te.

pirmdiena, 2011. gada 1. augusts

ar atgriešanos.


Es nezinu, vai Rīga man pietrūka pa šo nedēļu. taču sajūta, ka beidzot esi savās mājās, atbrīvo. jā, laikam tieši tā, ka atbrīvo. ne velti mēs uz kādām trim četrām stundām iemigām, pretēji plānotajam.
iepriekš diezgan daudz domāju, ka es esmu tā, kurai jāatrisina sarežģītie teksta uzdevumi, jāsaliek pareizie puzles gabaliņi, jāizskatās labi, jāmostas naktī apsegt bērnu... ja ne fiziski to katru reizi izdaru, tad apziņa, ka tā jābūt, tricinās, berzējas, liek par sevi manīt. gribot negribot tas nogurdina. ka nevari to palaist vaļā. un pēkšņi kāda teiktais par to, ka vienam otru jāatbalsta, lai sasniegtu vairāk, mani uz mirkli samulsināja. un tā jau laikam ir, ja katrs cenšas kaut ko panākt pa savam, kaplē to biešu lauku viens pats, sanāk daudz lielāks enerģijas un laika patēriņš. taču, ja abi kopā ravē vai airē, vai vāra zupu, vai vienkārši tiecas uz vienotu mērķi, sanāk ātrāk. ne vienmēr, protams. man šķiet, bieži izpaliek arī izjūtas, ka esi viens. kaut pats jau tā iepriekš vēlējies. mēs taču ikviens pats esam atbildīgi par visiem saviem dzīves notikumiem - gan par to, ka satiekam, ka zaudējam, ka nokrītam, ka iekrītam, ka neticam, ka nepalaižam vaļā, ka aizbēgam, ka... esmu par to pārliecināta. mhm.

smieklīgi, ka par to pēkšņi runāju. melotu, ja teiktu, ka šo sen jau nezinu. bet redziet, kaila zināšana, no zināšanu integrēšanas sevī, tomēr atšķiras. tā teikt, vienā brīdī cilvēkam rodas insaids. apbrīnojami.

Nu ko, augusts ir sācies! kādi jūsu plāni?

vēlot prieku [to pavisam lielo] tajā rajonā, kur mājo jūsu sirdis,

Evita


p.s. vai esat dzirdējuši jau šo? smalki, skaisti, sajūtīgi.

bilde.

Kā es pēc Tevis ilgojos.

Čau, pavasari jūti? nejūti? Es arī ne pārāk. Bet mirkļos, kad saules stars noglāsta vaigu, gribas kustināt degunu un smaidot nočukstēt: &#...