trešdiena, 2011. gada 3. augusts

emocionāls skricelējums. lasīt ar izteiksmi.

ju-hū, mans must do saraksts ir uzrakstīts.
ik pa laikam tramīgi šo sarakstu aplūkoju, pārlūkoju. neko vairāk gan es nedaru. apzīmēju. izdaiļoju maliņas, kā to kādreiz mēdzu darīt, kad rakstīju kādam vēstuli ar roku. kaut gan - tas bija tik sen, ka baidos, vai tikai tas nav kaut kas manas iztēles radīts.

man būtu diezgan daudz jālasa zinātniski pētījumi, lai beidzot varētu svinēt galu un patstāvības sākumu. es šodien domāju par to, ja nu gadījumā es braucu prom. jā. atbilde ir jā. es došos līdzi, ja būs jādodas. esmu izlēmusi neiet pret straumi, nerakt, neairēt viena. esmu gatava uzticēties augšā sēdošajam visgudrajam, atdevusi atbildību viņam un saku - lai taču dod man to, kas man pienākas, lai ved, kur man jābūt. varu aizvērt arī acis, lai lielāks pārsteigums. tajā pat laikā manī ir dziļa pārliecība, ka es palikšu tepat. [atkal sevi sakušināju] ne jau tikai tāpēc, ka te ir manas mājas, ka te ir mani draugi, vecāki un ierastas lietas. varbūt par spīti tai nedzīvajai pārliecībai, kas dzīvo gandrīz katrā cilvēkā, vajag sakravāt čemodānu, notraukt no savām smadzenēm putekļu kārtiņu, uzlikt uz galda zīmīti savai valstij un tās vadītājam, ka es, evita, braucu redzēt, dzirdēt un just vairāk. savādāk.

es arī gribētu savai maģistra darba vadītājai uzrakstīt zīmīti - nevienam šo darbu nevajag! tāpēc visu labu Jums!

es piekrītu tiem, kuri teiktu - vai tikai tu no kaut kā nebēdz!? nu bēgu taču. skaidrs. bēgu no tās rutinētās ikdienas. no paredzamajiem uzdevumiem un paredzamajiem notikumiem. bēgu no saviem un citu priekšstatiem par sevi. bēgu no tās atbalss, kas skandina - grūti laiku, uzbrukumi, dzīve nav rožu lauks utt.

Viss,viss, vairs nešvīkāšu šo lapu ar savām šodienas emocijām. es zinu, ka šovakar satikšu sev mīļu cilvēku. un mēs darīsim meiteņu lietas. taču rīt svinēšu savas cukura kāzas. saaalds! :)

dzīve tipu ripu tapu notiek. katram atšķirīgi un reizēm tik līdzīgi.

vispār vajadzētu taču aizlidot līdz kādam vīnogu laukam, piemēram, Toskānā!
Sacelt kājas gaisā, brunčus arī, sēdēt, kūpināt cigāru, dzert vīnu un izdzīvot notikumus savā dzīvē pilnīgi. un kāpēc cilvēki biežāk sapņo, kā izdara? m?


Evita

2 komentāri:

  1. Man neliekas, ka tā būtu bēgšana. No sevis aizbēgt nevar. Es šāda tipa izteikumos saskatu pavisam ko citu.

    >esmu gatava uzticēties augšā sēdošajam visgudrajam, atdevusi atbildību viņam un saku - lai taču dod man to, kas man pienākas, lai ved, kur man jābūt.

    Es droši vien, ka maldos, bet šādi izteikumi vienmēr rada sajūtu, ka cilvēks patiesībā pats negrib izlemt, jo, ja nu ar SAVU lēmumu sanāk kļūdīties? Nošaut auzās? Ir vieglāk nolemt, ka, lai kāds dod to, kas man pienākas. Taču, šim visam ir arī labā puse. Ja jau esi spējusi izteikt ko tādu, tātad, Tu proti pielāgoties un visticamākais no tā gūt labumu, vaia rī situācijā atrast ko labu.

    Ja arī brauksi skatīt pasauli, tas nav nekas slikts, tas ir lieliski, taču valstij zīmīti nevajag atstāt, nevis tāpēc, ka neviens pakaļ neraudās, bet sevis pašas dēļ. Tu taču esi pašpietiekama, ne? Kāda vella pēc atstāt zīmīti par maģistra darbu, kuru nevienam nevajag, ja Tev pašai to nevajag? Vai tad citiem rakstīji? Sev taču. Lai augtu, lai tiektos augstāk. Vadītājs ir tikai vadītājs.

    Kni

    AtbildētDzēst
  2. paldies par Tavām domām.
    Es jau arī saku, ka atdodu atbildību. tik labi jau sevi pazīstu, ka zinu, ko tas man nozīmē. un zinu, cik kārdinoši ir aizsegties aiz kāda, gaidīt, lai kāds izdara kādu brīnumu, lai kaut kas pavirzās. taču tajā visā ir arī tāda ļaušanās, grožu atlaišana, sak', pasēdi nu malā un ļauj arī citiem izlemt, saskatīt, izrādīt iniciatīvu... un man tas nemaz ar' nav viegli.
    un par maģistru. man vairs nevajag tikai man. par dzīvesspēku varu pastāstīt daudz un drīz vadīšu grupu vecāka gadu gājuma kundzītēm par šo tēmu. es patiešām gribētu, lai šis darbs ir kas vairāk kā spirālē iesiets sējums, kurš nolikts augstskolas plauktā. bet te nu mēs atgriežamies pie tās pašas atbildības un iniciatīvas.
    tomēr galu galā jāatzīst, ka esmu atļāvusies pažēloties. paldies, ka neiekriti! :)

    AtbildētDzēst

Viens, divi, trīs un Tu esi brīvs

Labdien, labdien, mīļie, dārgie un attālie! Es nezinu, kā jums, bet mana ikdiena ir uzņēmusi labu tempu un ātrumu. Patīk. Man vienmēr ...