es gribu iedomāties, ka esmu audekls, pret kuru sitas lietus lāses.
krāsu kārtas plūst un saplūst, notek un aiztek. 100 gadus vecas krāsu tērcītes veidojas, pārveidojas.
es esmu vecs audekla gabals, kas ļauj lietum pārmainīt sevi. tapt citam.
tas dīvaini klusē. it kā ciestu klusu par spīti kaut kam. it kā tam smelgtu dvēsele, ja tam tāda būtu.
koši zaļais jau blāvi pelēks, dubļu krāsa pārvēršs visu. izskatu un skatu uz.
tas vēl joprojām klusē. varbūt klusi dzirdams skanam ī.
es neesmu audekls. taču manī ir pilnīga rudens sajūta. it visā. katrā šūnā un katrā asins ķermenī.
evita
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru