Es nezinu, vai Rīga man pietrūka pa šo nedēļu. taču sajūta, ka beidzot esi savās mājās, atbrīvo. jā, laikam tieši tā, ka atbrīvo. ne velti mēs uz kādām trim četrām stundām iemigām, pretēji plānotajam.
iepriekš diezgan daudz domāju, ka es esmu tā, kurai jāatrisina sarežģītie teksta uzdevumi, jāsaliek pareizie puzles gabaliņi, jāizskatās labi, jāmostas naktī apsegt bērnu... ja ne fiziski to katru reizi izdaru, tad apziņa, ka tā jābūt, tricinās, berzējas, liek par sevi manīt. gribot negribot tas nogurdina. ka nevari to palaist vaļā. un pēkšņi kāda teiktais par to, ka vienam otru jāatbalsta, lai sasniegtu vairāk, mani uz mirkli samulsināja. un tā jau laikam ir, ja katrs cenšas kaut ko panākt pa savam, kaplē to biešu lauku viens pats, sanāk daudz lielāks enerģijas un laika patēriņš. taču, ja abi kopā ravē vai airē, vai vāra zupu, vai vienkārši tiecas uz vienotu mērķi, sanāk ātrāk. ne vienmēr, protams. man šķiet, bieži izpaliek arī izjūtas, ka esi viens. kaut pats jau tā iepriekš vēlējies. mēs taču ikviens pats esam atbildīgi par visiem saviem dzīves notikumiem - gan par to, ka satiekam, ka zaudējam, ka nokrītam, ka iekrītam, ka neticam, ka nepalaižam vaļā, ka aizbēgam, ka... esmu par to pārliecināta. mhm.
smieklīgi, ka par to pēkšņi runāju. melotu, ja teiktu, ka šo sen jau nezinu. bet redziet, kaila zināšana, no zināšanu integrēšanas sevī, tomēr atšķiras. tā teikt, vienā brīdī cilvēkam rodas insaids. apbrīnojami.
Nu ko, augusts ir sācies! kādi jūsu plāni?
vēlot prieku [to pavisam lielo] tajā rajonā, kur mājo jūsu sirdis,
Evita
p.s. vai esat dzirdējuši jau šo? smalki, skaisti, sajūtīgi.
bilde.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru