Pāriet uz galveno saturu

Ziņas

Tiek rādīti šajā datumā publicētie ziņojumi: maijs, 2013

Kamēr vien akmens augs, tu būsi mans draugs...

Kā lai izstāsta stāstu, kas nav izstāstāms? Kā lai piedzīvo notikumus, ja tiem neļauj notikt? Lasot grāmatas un caurskatot teorijas, var atrast daudz skaidru atbilžu. Darīsi tā, būs tā. Ja redzi sapnī to, nozīmē šo. Un tā varētu turpināt. Bet pienāk brīdis, kad grāmatas jāliek malā un jāklausās sajūtās.
Neviens tās nedrīkst vērtēt, nevienam tās nedrīksti atdot un nevienam tās nepieder. Tās - tavas, tās - kompass tavam ceļam, takai, atzaram, pa kuru šodien un tagad tev jāiet. Iespējams, tās ir sajūtas, kādas  piedzīvo retais. Iespējams, kaut kas augstāks par ikdienišķiem niekiem. Kā dzejnieks pēkšņi atrod  īstos vārdus, lai izteiktu to, kas pakrūtē viņam ilgāku laiku līdzi staigā. To nespētu, ja pretotos, ja neļautos savienoties ar Radītāju, ar augstāko spēku un augstākajām frekvencēm. Tam vajag drosmi. Vispirms ir jābūt mierā ar sevi. Ja steigtos visu izskaidrot ar prātu, tad saikne zustu. Ja baidītos. Bailes paralizē. Bailes sapin mezglus, pārpratuma mezglus tavā bizē, ko katru rītu …

Māsai vārda dienas sveiciens.

Tu esi pirmā. Pirmā no mums. Līdz ar to - Tu esi bijusi mans paraugs. Pateicoties Tev, man ir mans vārds, ar kuru es ļoti labi sadzīvoju. Kad aizvilki mani līdzi uz zirgu stalli, es gāju, jo man negribējās Tevi pamest, droši vien klusībā es gribēju būt tikpat neprātīga un drosmīga, kāda esi tu.. Es zināju, ka Tu mānies par saņemto atļauju. Es biju priekšzīmīgā, Tu bosiks. Tu ar puikām plika vannā sēdēji, un ļāvi apčurāt puķes...sevi varu iedomāties kā novērotāju tai mirklī. Iespējams, es nosūdzēju, jo es taču gribēju būt labāka par tevi. Arī tad, kad ar pieri es ieskrēju durvīs, jo gribēju būt pirmā. Hmm, jā, vai tu to darīji tīšuprāt?
Jā, tik dažādi mums bijuši mirkļi, vai ne? Nekad nevarēju saprast, kāpēc tu negribi būt mans draugs. Es nezinu, vai tādas esam arī šobrīd, taču manā dzīvē tev iedalīta cita, nozīmīga loma. Māsa. Mana lielā māsa, kura vienmēr parūpēsies, lai esmu paēdusi, lai koncertu rindās redzētu mākslinieku (smejos), lai puiši man nedarītu pāri. Vai atceries, kā ceļ…

Vienas fotogrāfijas stāsts.

Paldies, es jūtos labi. Esmu mierā ar sevi. Varu ienirt citos dziļumos, ko nespēju pirms desmit gadiem. Spēju skatīties otra acīs un nebaidīties, ka tajās noslīkšu. Man ir savs riņķis un neredzamā veste, kas man palīdz noturēties. Vismaz man tā šobrīd šķiet. Spēju pacietīgi gaidīt. Piedot. Arvien labāk man sanāk sev piedot. Jā, vienmēr šķiet, ka labi ir visu skaidrot un saprast, un sataustīt. Taču man arvien mazāk patīk skaļi vārdi. Tāpat jau viss ir skaidrs. Pretoties, sarežģīt, bēgt. Labāk piedzīvot, sasmaržot, atpazīt.
Kad vecmamma man teica, lai nofotografējamies, es sapratu, par ko viņa domā. Un mēs ļāvām birt asarām pār vaigiem. Nē, man nebija jākaunas. Viņa zina, ka manā sirdī ir viss. Skaistums, prieks, skumjas un pa kādai rētai. Maldīgi domāt, ka visu varam zināt un paredzēt, bet varam sev ļaut piedzīvot, ko dzīve dod. Ne vienmēr to, ko gribam un ko iztēlojamies, kas der mums. Bombongas jau arī nav katrai dienai. Un laikam jau arī pateikties. Ir lielās lietas un mazās lietas.…