ceturtdiena, 2013. gada 23. maijs

Kamēr vien akmens augs, tu būsi mans draugs...

Kā lai izstāsta stāstu, kas nav izstāstāms? Kā lai piedzīvo notikumus, ja tiem neļauj notikt? Lasot grāmatas un caurskatot teorijas, var atrast daudz skaidru atbilžu. Darīsi tā, būs tā. Ja redzi sapnī to, nozīmē šo. Un tā varētu turpināt. Bet pienāk brīdis, kad grāmatas jāliek malā un jāklausās sajūtās.
Neviens tās nedrīkst vērtēt, nevienam tās nedrīksti atdot un nevienam tās nepieder. Tās - tavas, tās - kompass tavam ceļam, takai, atzaram, pa kuru šodien un tagad tev jāiet. Iespējams, tās ir sajūtas, kādas  piedzīvo retais. Iespējams, kaut kas augstāks par ikdienišķiem niekiem. Kā dzejnieks pēkšņi atrod  īstos vārdus, lai izteiktu to, kas pakrūtē viņam ilgāku laiku līdzi staigā. To nespētu, ja pretotos, ja neļautos savienoties ar Radītāju, ar augstāko spēku un augstākajām frekvencēm. Tam vajag drosmi. Vispirms ir jābūt mierā ar sevi. Ja steigtos visu izskaidrot ar prātu, tad saikne zustu. Ja baidītos. Bailes paralizē. Bailes sapin mezglus, pārpratuma mezglus tavā bizē, ko katru rītu rūpīgi ķemmē. Bet šķetināt vien nāksies pašam. Man šķiet, ir vērts. Sajūta, ka esi brīvs no mezgliem, ir lieliska.

Rau, es tikko vienu atraisīju. Un sev un tev saku: 'Kamēr vien akmens augs, tu būsi mans draugs..' Ziedonis arī saka, ka spēt draudzēties ir talants. Man šķiet, tas ir talants, ko katrs varam kopt un attīstīt. Un vēl viņš saka, ka bez mīlestības nedzīvojiet, bez mīlestības viss ir mazs. Un es ticu, ka Tu zini, par ko viņš runā.

Lai Jums izdodas,
Evita

Dziesma.
Ak.Citā izpildījumā.

P.S. Paldies 'Imants un Ziedonis' koncertuzveduma māksliniekiem. Tas bija vairāk kā skaisti.




trešdiena, 2013. gada 15. maijs

Māsai vārda dienas sveiciens.

Tu esi pirmā. Pirmā no mums. Līdz ar to - Tu esi bijusi mans paraugs. Pateicoties Tev, man ir mans vārds, ar kuru es ļoti labi sadzīvoju. Kad aizvilki mani līdzi uz zirgu stalli, es gāju, jo man negribējās Tevi pamest, droši vien klusībā es gribēju būt tikpat neprātīga un drosmīga, kāda esi tu.. Es zināju, ka Tu mānies par saņemto atļauju. Es biju priekšzīmīgā, Tu bosiks. Tu ar puikām plika vannā sēdēji, un ļāvi apčurāt puķes...sevi varu iedomāties kā novērotāju tai mirklī. Iespējams, es nosūdzēju, jo es taču gribēju būt labāka par tevi. Arī tad, kad ar pieri es ieskrēju durvīs, jo gribēju būt pirmā. Hmm, jā, vai tu to darīji tīšuprāt?
Jā, tik dažādi mums bijuši mirkļi, vai ne? Nekad nevarēju saprast, kāpēc tu negribi būt mans draugs. Es nezinu, vai tādas esam arī šobrīd, taču manā dzīvē tev iedalīta cita, nozīmīga loma. Māsa. Mana lielā māsa, kura vienmēr parūpēsies, lai esmu paēdusi, lai koncertu rindās redzētu mākslinieku (smejos), lai puiši man nedarītu pāri. Vai atceries, kā ceļojām ziemā pie vecmammas ar kājām? Protams, ka atceries.  Sapņojām, kā citi dzer siltu tēju un sildās pie krāsns, bet mums bija vēl tāls ceļš ejams. Tad tu atdevi man savus cimdus. Nu ja, tev jau arī bija jādod, jo tā bija tavā kārtējā trakā ideja. Paldies Tev, laikam vēl neesmu pateikusies par to.

Es varētu rakstīt un rakstīt - par spilvenu kaujām, par lielo skabargu tavā kājā, par ballēm, par Valmieras laiku, kad dzīvojām vienas savos apartamentos, un tu mani bieži pameti, par iemīlēšanos, par asarām, par greizsirdību, par to, ko abas klusām pārdzīvojām, par kopīgajām lūgšanām, par izpalīdzību, par tavu atbalstu, ko vienmēr esmu saņēmusi un jutusi... Esmu laimīga par tādu māsu. Par tām mācību stundām, ko kopā esam izgājušas un par tām, ko vēl iziesim.

Es vēlētos, lai ļauj sev piedzīvot, lai arvien vairāk ir sajūta, ka mīli sevi, ka tevī ir spēks un iespējas kaut ko izmainīt, sasniegt, nekautrēties no savām izjūtām, zvanīt, kad gribas kopā paklusēt un novēlu tev atklāt neatklāto, jo tā tevī vēl ir daudz. Esmu priecīga par tiem mirkļiem, ko varam pavadīt kopā. Esmu pateicīga mūsu bērniem, ka viņi turpina mūsu stāstu par mīlestību, piekāpību, draudzību, upurēšanos un cilvēcīgām attiecībām.


Sirsnīgi Tev smaidu, nodejoju kādu deju, un dzin, dzin ... skandinu prieku tavās acīs un sirdī! 


Reiz es Tev uzdāvināšu zirgu,



Evita
Foto © Dave Wright


trešdiena, 2013. gada 8. maijs

Vienas fotogrāfijas stāsts.

Paldies, es jūtos labi. Esmu mierā ar sevi. Varu ienirt citos dziļumos, ko nespēju pirms desmit gadiem. Spēju skatīties otra acīs un nebaidīties, ka tajās noslīkšu. Man ir savs riņķis un neredzamā veste, kas man palīdz noturēties. Vismaz man tā šobrīd šķiet. Spēju pacietīgi gaidīt. Piedot. Arvien labāk man sanāk sev piedot. Jā, vienmēr šķiet, ka labi ir visu skaidrot un saprast, un sataustīt. Taču man arvien mazāk patīk skaļi vārdi. Tāpat jau viss ir skaidrs. Pretoties, sarežģīt, bēgt. Labāk piedzīvot, sasmaržot, atpazīt.
Kad vecmamma man teica, lai nofotografējamies, es sapratu, par ko viņa domā. Un mēs ļāvām birt asarām pār vaigiem. Nē, man nebija jākaunas. Viņa zina, ka manā sirdī ir viss. Skaistums, prieks, skumjas un pa kādai rētai. Maldīgi domāt, ka visu varam zināt un paredzēt, bet varam sev ļaut piedzīvot, ko dzīve dod. Ne vienmēr to, ko gribam un ko iztēlojamies, kas der mums. Bombongas jau arī nav katrai dienai. Un laikam jau arī pateikties. Ir lielās lietas un mazās lietas. Nē, kādas gan lietas. Ir lielā mīlestība un nemīlestība, ko maldīgi saucam par īsto. Šķiet, tik vērtīgi nokrist, lai ar to satiktos. Lai nekalpotu savam nezvēram, kas prasa hamburgerus, un nekad tam nav gana. Un nebūs. Tiekties uz lielajām, dziļajām un īstajām. Tas noteiktu prasīs nomest kādu kažociņu un iziet caur maldugunīm. Nudien, vārdi it kā lieki, bet, kā lai es to jums pastāstu!?

Šodienai piestāv : https://soundcloud.com/peteris-sprogis/uz-baltas-pienenu-puukas
Un paldies Pēterim Sproģim par spēcīgajām izjūtām un prasmi savest kopā ar Lielo mīlestību. Es sapratu un šodien kaut kā tajās dzīvojos.

Lai skaista,
Evita


Kā es pēc Tevis ilgojos.

Čau, pavasari jūti? nejūti? Es arī ne pārāk. Bet mirkļos, kad saules stars noglāsta vaigu, gribas kustināt degunu un smaidot nočukstēt: &#...