Kamēr vien akmens augs, tu būsi mans draugs...

Kā lai izstāsta stāstu, kas nav izstāstāms? Kā lai piedzīvo notikumus, ja tiem neļauj notikt? Lasot grāmatas un caurskatot teorijas, var atrast daudz skaidru atbilžu. Darīsi tā, būs tā. Ja redzi sapnī to, nozīmē šo. Un tā varētu turpināt. Bet pienāk brīdis, kad grāmatas jāliek malā un jāklausās sajūtās.
Neviens tās nedrīkst vērtēt, nevienam tās nedrīksti atdot un nevienam tās nepieder. Tās - tavas, tās - kompass tavam ceļam, takai, atzaram, pa kuru šodien un tagad tev jāiet. Iespējams, tās ir sajūtas, kādas  piedzīvo retais. Iespējams, kaut kas augstāks par ikdienišķiem niekiem. Kā dzejnieks pēkšņi atrod  īstos vārdus, lai izteiktu to, kas pakrūtē viņam ilgāku laiku līdzi staigā. To nespētu, ja pretotos, ja neļautos savienoties ar Radītāju, ar augstāko spēku un augstākajām frekvencēm. Tam vajag drosmi. Vispirms ir jābūt mierā ar sevi. Ja steigtos visu izskaidrot ar prātu, tad saikne zustu. Ja baidītos. Bailes paralizē. Bailes sapin mezglus, pārpratuma mezglus tavā bizē, ko katru rītu rūpīgi ķemmē. Bet šķetināt vien nāksies pašam. Man šķiet, ir vērts. Sajūta, ka esi brīvs no mezgliem, ir lieliska.

Rau, es tikko vienu atraisīju. Un sev un tev saku: 'Kamēr vien akmens augs, tu būsi mans draugs..' Ziedonis arī saka, ka spēt draudzēties ir talants. Man šķiet, tas ir talants, ko katrs varam kopt un attīstīt. Un vēl viņš saka, ka bez mīlestības nedzīvojiet, bez mīlestības viss ir mazs. Un es ticu, ka Tu zini, par ko viņš runā.

Lai Jums izdodas,
Evita

Dziesma.
Ak.Citā izpildījumā.

P.S. Paldies 'Imants un Ziedonis' koncertuzveduma māksliniekiem. Tas bija vairāk kā skaisti.