sestdiena, 2011. gada 26. novembris

rituāli


Jau kādu laiku sestdienās nestrādāju. ir neparasti tik mierīgi izlīst no gultas, izstaipīties, ar visiem sabučoties un tad domāt - ko mēs šodien darīsim? Nē, es neabižoju tos, kuri mostas vieni paši, bet es pati šo laiku esmu jau izdzīvojusi. Es zinu, ir tādi, kuri izbauda vienatni un ir tādi, kuriem tās jau ir gana, viņi ir gatavi iet tālāk. Taču viens ir skaidrs - mums katram ir jāiet pa savu ceļu, savu individuālo. Tas, ko es parasti mēdzu teikt, ejot šo ceļu, vajag ieklausīties savās izjūtās, kā es par to jūtos un ko man tas nozīmē. Jūtas ir labs kompass. šo es uzrakstīju arī tiem puišiem, kuri te iemaldās un arī tiem, kuri manu lapu ir citiem ieteikuši, kā lasāmvielu, lai risinātu savas grūtības.

Man šķiet, nozīmīgi ikvienam dzīvē ir savi rituāli. reizēm tie pāraug rutīnā un pieradumā. tāpēc ir gudrinieki, kuri saka, ka nevajag pieķerties saviem rituāliem, tieši otrādāk, ja katru rītu sāc ar vingrošanu, tad vienu rītu sāc ar vēsu dušu. Kāpēc? Iespējams, tāpēc, ka rutinētā dzīvē mums daudz grūtāk sajust un ievērot nianses. šķiet, es tam piekrītu. mans šodienas lēmums sēsties auto un braukt uz piejūras ciemu pusi par spīti lietum, izmainīja manu noskaņojumu un rosības pakāpi.
Vai esat domājuši par saviem rituāliem - lielajiem, mazajiem, nozīmīgajiem un teju nesamanāmiem? Ja tādu nav, man šķiet, ir jauki par tiem padomāt, uzrakstīt uz lapas un izjust, jā, man ir savi rituāli, ar kuriem ne par ko nedalīšos ar citiem.

Lai jums viss izdodas. Lai arī logam nepieskaras, tikko nokritušās sniega pārslas un attālis nedzird sniega lāpstu skaņas, rītdien jau jāiededz pirmā svece. Mans ikgada rituāls ir arī Adventes vainaga pagatavošana. vēl nezinu, kāds šodien tas man izdosies.

evita

bilde te.

ceturtdiena, 2011. gada 24. novembris

mazliet moralizēšu

man ir meita. gandrīz katru rītu es viņu vedu uz bērnudārzu. un ziniet, reizēm ir interesanti pavērot, kā vecāki bērnus atved, kā viņi mudina vai nemudina ātrāk pārģērbties, kā saka/nesaka vēlējumu dienai, kā atvadās utt.
pirms neilga laika bija vecāku sapulce, kur runājām, ka būtu ļoti svarīgi vecāku un audzinātāju starpā ievērot konsekvenci. ja audzinātāja saka, ka rādīt mēli nav labi, tad arī vecāks to pašu saka mājās šim bērnam. Ja norunāts, ka nedrīkst ņemt vairāk par vienu mantu, tad vecāki šo ideju arī atbalsta. nu jūs saprotiet taču, vai ne?
vakar dzirdēju vienu māmiņu (kura dažiem vecākiem epastā pārmeta, ka nav spējuši ierasties uz vecāku sapulci) stingrā un ļoti neiecietīgā balsī savai meitai sakām: "Man vienalga, ko te atļauj vai neatļauj, Tu vilksi legingus, es te neiešu sēdēt mājās, kad tu atkal saslimsi!" un punkts. nekāda komata. Mazās seja izmainījās, jo viņa saprata, ka tie nav joki. Lieki jau piebilst, ka legingi patiešām ir tas apģērba gabals, kas garantē nesaslimšanu.
Es ticu, ka es apskatījos ar saltām acīm uz šo skaisto dāmu, bet vēl vairāk es spēju sajust mazās meitenes izjūtas. Kāda velna pēc māte savas neiecietības un netolerances dēļ liek justies slikti savam bērnam? vai arī - Kāda velna pēc māte neiedomājas, kā jūtas bērns, kurš zina, ka ir pārkāpis kādu iekšēju noteikumu grupā, kurai viņam ir svarīgi piederēt?
Vai tiešām viss apkārtējais ir sūds un niecība šīs kundzes priekšā? un vai tiešām mūsu egoisms ir tik milzīgs, lai ar to nosmacētu sava bērna iniciatīvas un pašpārliecinātību?

Zinu kādu jaunu meiteni, kura aizgāja no pedagoga darba, jo saprata, ka nespēj stāvēt pāri vecāku izdomai un sodīšanas veidam (ja nezidarīsi to, tad tev būs jālasa literatūras mājas darbs).

Vecāki, vai tiešām jūs domājat, ka jūsu bērni nav vairāk vērti?

evita

ceturtdiena, 2011. gada 17. novembris

viena diena.


Laiku pa laikam es ļaujos skumjām, un es tās izbaudu. Es skatos filmas, kuru laikā sirds iesmeldzas un reizēm tik ļoti sažņaudzas. mīlestība.
un šis rīts bija tieši tāds. es biju mājās viena un atļāvos neko citu nedarīt kā noskatīties no rīta filmu. kārtējo reizi galvā nodunēja - dzīvo sev, dzīvo skaisti un patiesi, dzīvo tagad un saki uzreiz, ko vēlies pateikt. neturi aizvainojumu, piezvani un pasaki, ka esi priecīga/s par to, ka tik daudz viens otram esat devuši. jā, mums nesanāca. un varbūt ne tāpēc, ka nebūtu mīlestības, varbūt vairāk bija egoisms un nesapratnes. un galu galā, tu zini, ka jūs vienmēr viens otram būsiet īpaši un atpazīstami pa gabalu.
es šodien piezvanīju savai vecaimammai. es tik ilgi tam gatavojos, nezin', kāpēc. izdzirdot viņas balsi, es biju laimīga. tāpēc, ka es zinu, ka viņa man ir ļoti nozīmīga, tāpēc, ka viņas balss nav mainījusies, tāpēc, ka es zinu, ka tā nebūs mūžīgi. es stūrēju un ļāvos sarunai. es ļāvos, lai izrāda rūpes, ļāvos, lai pačīkst, ļāvos, lai runātāja ir viņa nevis es. es pateicu, ka viņu ļoti mīlu. sev apsolīju piezvanīt viņai katru nedēļu.
kad es ļaujos skumjām, man skan mūzika, kas mani dara smeldzīgi laimīgu. un es gaidu baltu, pūkainu sniegpārslu uz sava degungala.
tā ir viena diena, kad es tam ļaujos. tikai viena. vairāk gan ne.

evita

bilde te.

sestdiena, 2011. gada 12. novembris

tikai atmiņas par to

Pirms neilga laika uztaisīju sev kafiju. ar pienu, protams. patiesībā es jau kādu laiku saku, ka kafiju nedzeru, tikai, aizejot ciemos, man impulsīvi sagribas iedzert kafiju. drīzāk dēļ tā rituāla, kad ieber kafiju skaistā krūzē, čalo ar meitenēm, tad uzlej ūdeni, nogaidi kādu laiciņu un pievieno pienu. smarža ir jau piepildījusi virtuvi, kā arī krāsa ir tik ļoti uzrunājoša. vai ar Tevi ir līdzīgi?

Kā jau iepriekš teicu, man ir viens obligātais rakstu darbs jāizved, tad, lai to mirkli attālinātu, es šodien iekāroju kafiju. un darīju visu kā parasti. tikai ūdeni, šķiet, vārīju vairākkārt, jo pa to laiku jau biju piemirsusi, ko es gribu.

taču man jāatzīst, kafija savu svarīgo vietu manā dzīvē ir zaudējusi. Tā garšo tik parasti un tajā pašā laikā nekā, tai vairs nepiemīt spēja sakutināt man vēderu, lai es jau sāktu pēc tās ilgoties atkal. izrādās, ka tikai vēl prāts atceras to, ko tā man iepriekš nozīmēja. jā, ir pat zinātniski pierādīts, ka organisma šūnas ļoti labi saglabā informāciju par mums nozīmīgām lietām, vietām, garšām, smaržām, cilvēkiem, notikumiem, skaņām un kad ar to ikreiz saskaramies, tās piegādā mums seno informāciju...

Lūk, es varu atvadīties
no savas īpaši īpašās kafijas un no tās mīlīgā pagatavošanas rituāla. cik viss patiesībā ir vienkārši! daudz vienkāršāk, kā mēs to sākotnēji iedomājamies, tāpēc bieži vien varbūt nemaz nemēģinām.

esmu lasījusi informāciju, ka cilvēkam ir nepieciešama tieši 21 diena, lai kaut ko savā dzīvē izmainītu - ieviestu jaunus rituālus vai atteiktos no kaut kā. es neesmu skaitījusi, taču nekad nebūtu domājusi, ka grūtības vai viegluma pakāpi kaut kam mēs katrs pats piešķiram.

un ziniet, prāts patiešām ir liels viltnieks un reizēm izstrādā ar mums lielus jokus.

mīļi,
evita

piektdiena, 2011. gada 11. novembris

īss kopsavlikums


man ir divas sajūtas:
- ka putnos neesmu bijusi sen;
- ka putnos regulāri vēl kādu laiku nebūšu.

un, jā, man ir jauns dators, un man ļoti nepatīk, ja man jātur alt, lai es varētu uzlikt garumzīmi. lūk, jums iespēja saprast, kas mani dara besīgu..) un šī ir viena no tām, jo man patīk, ja viss notiek neaizķeroties un plūstoši.

mani spilgtākie pēdējā laika iespaidi:
- protams, dzimšanas dienas pārsteigums manai draudzenei un man iespēja aizlidot uz Berlīni;
- mūzikla The Rocky Horror show apmeklējums (un uz tiem galdiem arī lēcām:);
- izgulēšanās, kad šķietami varētu arī neizgulēties;
- lidmašīnas drebelīgā nolaišanās Rīgas lidostā (es patiešām pamatīgi sarāvos, blakussēdētājam tas šķita pat smieklīgi);
- lidojot mājās no Vācijas, ļoti daudz pasažieru bija tādi, ko varētu nodēvēt par viesstrādniekiem - netīrumi aiz naga, spēcīgs cigarešu smārds, sastāvējušu drēbju smaka. un man palika tik dīvaini. pat negribot iedziļināties, šķita, ka kaut kas nav kārtībā. lai arī vienmēr katram ir izvēle, kā veidot savu dzīvi, es laikam profesionāli aizdomājos par to, ko redz viņu bērni, ko viņi saprot par savu valsti, par darbu un par attiecībām ar vecākiem;
- lieliskas vakariņas kopā ar draudzenēm. ir tik burvīgi redzēt, cik katra esam atšķirīga, katra ar savu dzīvesstāstu, ar savām grūtībām, priekiem un mērķiem, taču mēs viena otru atbalstām. un tāda draudzība ir neatsverama, nenopērkama, nenotēlojama.
- vakar ar meitu, braucot no bērnudārza, redzējām skaistākās debesis, tik krāsainas, ar apaļu mēnesi. betija tikai noteica, laikam tāpēc tu tik ātri man atbrauci pakaļ, lai es redzētu tās skaistās debesis.
- pirms pāris dienām ar citu savu draudzeni runājām, kā tas ir gaidīt dvīņus. Par to, ka labiem cilvēkiem vajag audzināt vairāk bērnu, lai bērni vairāk saņemtu, tiktu saklausīti un iedrošināti. Runājām par to, ka bērna ieņemšana ir maģisks notikums, jo tas var notikt tik reti. un ka daba par visu ir parūpējusies.

Ko lai vēl es piebilstu, mans maģistra darbs top, un tas ir iemesls, kāpēc šobrīd nekam citam laiks daudz neatliek.
Taču šodien mēs noteikti visi aiziesim atstāt savas svecītes, pieminot drošsirdīgos.


Lai jums lieliskas brīvdienas! Lai silti, izskatās, ka ilgi gaidītais sals ir klāt!

evita

bilde

otrdiena, 2011. gada 1. novembris

kad pavisam gara diena

tad gribas sev uzsmaidīt un domās pateikties. par dienu, kas piepildīta un dienu, kas jaunām domām. kad skaties jaunā cilvēkā, kuram sirds tik ļoti vēlas mīlēt, bet sev to neļauj, tad gribas pieiet klāt un ausī čukstēt: laid savus putnus ārā no būra un lido pats tiem līdzi.
tad gribas ietīties segā un atvērt klēpjdatoru, lai ierakstītu pāris rindiņu kādam, kurš to ļoti gaida un kādam, kurš to gaida mazliet.
tad gribas pateikt savam sunim, atvaino, draudziņ, tev šovakar jāiet vienam.
pie labas filmas aizmigt un pamosties tikai no rīta. apskatīties uz sevi spogulī un pateikt, ka esmu to sen pelnījusi.

lai jums viss izdodas. atceries, lai izdotos, ir jāzina, ko gribi.


saldus.
evita

Viss ir viens. Viss ir vienots.

Viņas somā bija tikai dažas mantas - atslēgas, noputējusi kastīte, dažas drēbes, mazliet nauda un atmiņas. Ceļš bija gana tāls, lai viņa ik...