man ir meita. gandrīz katru rītu es viņu vedu uz bērnudārzu. un ziniet, reizēm ir interesanti pavērot, kā vecāki bērnus atved, kā viņi mudina vai nemudina ātrāk pārģērbties, kā saka/nesaka vēlējumu dienai, kā atvadās utt.
pirms neilga laika bija vecāku sapulce, kur runājām, ka būtu ļoti svarīgi vecāku un audzinātāju starpā ievērot konsekvenci. ja audzinātāja saka, ka rādīt mēli nav labi, tad arī vecāks to pašu saka mājās šim bērnam. Ja norunāts, ka nedrīkst ņemt vairāk par vienu mantu, tad vecāki šo ideju arī atbalsta. nu jūs saprotiet taču, vai ne?
vakar dzirdēju vienu māmiņu (kura dažiem vecākiem epastā pārmeta, ka nav spējuši ierasties uz vecāku sapulci) stingrā un ļoti neiecietīgā balsī savai meitai sakām: "Man vienalga, ko te atļauj vai neatļauj, Tu vilksi legingus, es te neiešu sēdēt mājās, kad tu atkal saslimsi!" un punkts. nekāda komata. Mazās seja izmainījās, jo viņa saprata, ka tie nav joki. Lieki jau piebilst, ka legingi patiešām ir tas apģērba gabals, kas garantē nesaslimšanu.
Es ticu, ka es apskatījos ar saltām acīm uz šo skaisto dāmu, bet vēl vairāk es spēju sajust mazās meitenes izjūtas. Kāda velna pēc māte savas neiecietības un netolerances dēļ liek justies slikti savam bērnam? vai arī - Kāda velna pēc māte neiedomājas, kā jūtas bērns, kurš zina, ka ir pārkāpis kādu iekšēju noteikumu grupā, kurai viņam ir svarīgi piederēt?
Vai tiešām viss apkārtējais ir sūds un niecība šīs kundzes priekšā? un vai tiešām mūsu egoisms ir tik milzīgs, lai ar to nosmacētu sava bērna iniciatīvas un pašpārliecinātību?
Zinu kādu jaunu meiteni, kura aizgāja no pedagoga darba, jo saprata, ka nespēj stāvēt pāri vecāku izdomai un sodīšanas veidam (ja nezidarīsi to, tad tev būs jālasa literatūras mājas darbs).
Vecāki, vai tiešām jūs domājat, ka jūsu bērni nav vairāk vērti?
evita
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Viens, divi, trīs un Tu esi brīvs
Labdien, labdien, mīļie, dārgie un attālie! Es nezinu, kā jums, bet mana ikdiena ir uzņēmusi labu tempu un ātrumu. Patīk. Man vienmēr ...
-
Labdien, labdien, mīļie, dārgie un attālie! Es nezinu, kā jums, bet mana ikdiena ir uzņēmusi labu tempu un ātrumu. Patīk. Man vienmēr ... -
Vai esi kādreiz ieraudzījis sevi sniegpārslās? Pinterest.com Sniegpārslas krīt - tik viegli, nepiespiesti, tās ir tik neatkarīgas... -
Sveiciens pirmajā Adventā. Gaisma, ir pirmais vārds, ko sevī gribu audzēt šajā laikā. Un man pat jāsaka, cik svētīgi, ka mums pēc labi pelē...
Man bērnu nav, tā kā es neko, klusēt vajadzētu, taču ļoti priecē lasīt, ka ir starp vecākiem un audzinātājiem tāda noruna. Manuprāt, tā taču ir vieglāk gan vieniem, gan otriem, turklāt mūsdienās ir jānovērtē tāda noruna, tāds dialogs, kur neviens necenšas tēlot labo, bet otros parādīt kā sliktos.
AtbildētDzēstKni
nē nav vieglāk! Tieši tāpēc, ka ne visi vecāki ievēro norunas vai arī nenāk uz sapulcēm. Tāpēc arī šī lieta nostrādā ačgārni...
AtbildētDzēstKni, tas patiešām ir lieliski, ka pat tad, kad Tev nav bērnu, to novērtē un tajā iedziļinies. Daudzi to nesaprot, arī pieciem bērniem esot.
AtbildētDzēstTās ir elementāras robežas, kas ikvienam sniedz drošības izjūtu.
Paldies par viedokli arī anonīmajam komentētājam. Šķiet, tā vienmēr būs - būs tādi, kas ievēro norunas un būs tādi, kuri ignorēs jebkādus noteikumus. Būs tādi, kas noteikumus veidos un būs tādi, kuriem jebkādi noteikumi šķitīs viņu personību ierobežojoši.
AtbildētDzēstEs gribu pastāstīt par savu kolēģi, kurai ir divi bērni - meita un dēls. Puiks ir jaunāks un vēl iet uz bērnudārzu. Parasti tik patīkami klausīties tos stāstus, kā vecāki sadala pienākumus, kurš, piemēram, sagatavos Ziemassvētku paciņas, kurš no vecākiem ceps īpašās piparkūkas, kurš vēl ko darīs. Skolā ar meitu ir ļoti līdzīgi, tāpēc ļoti priecājos katru reizi klausīties viņas stāstus, ka tomēr kaut kur šādas lietas strādā. Manuprāt, tas ir attieksmes jautājums.
AtbildētDzēstJā, šis ir super. tā ir attieksme, tā ir tolerance, tā ir skaidrība, tā ir tāda sajušana. un galvenais, ka tas iedvesmo un ir kā piemērs arī citiem.
AtbildētDzēst