Pāriet uz galveno saturu

Ziņas

Tiek rādīti šajā datumā publicētie ziņojumi: 2013

Piedzīvojums

Pateicība
Iemīlēšanās
Draudzība Zinātkāre Īpašnieciskums Viltīgums Ota Jautājumi Upe Maigums Saskaršanās
Esiet sveicināti, piedzīvojuma meklētāji! Te runāju es, un atrodos es kaut kur starp laimību un grūtsirdību, miegainumu, aizmāršību. Sēžu uz zara un domāju, eh, kā gribētos kādu piedzīvojumu. Iesēsties vilcienā, kas ved uz trakulīgo zemi, attālinoties no rēķiniem, no pienākumiem, no nemazgātajiem traukiem, no iepirkšanās drudžiem, no visgudro visgudrībām, no politiķu spēlītēm, no vienaldzības un samākslotības... Nu ja, nav jau vajadzīgs ne vilciens, ne vēl kāds cits īpašs aparāts, lai sev radītu piedzīvojumu. Vajag tikai mazliet apsēsties un pārplānot savu laiku, saprotot, kas attālina tevi no piedzīvojuma garšas un smaržas. Bet citiem varbūt i to nevajag. Man vajag, jo pēdējā laikā es saprotu, ka esmu kārtīgā rutinētā karuselī griezusies. Un, ziniet, es tā griežos, ka man no rītiem pat izkāpt no tā karuseļa negribas. Tik čučēt. Vēl vienu minūtīti pačučēt. Tikai vienu. Jūs jau saprotat, ka …

Parunā ar mani.

Labrīt vistālākajā tālienē un tepat tuvumā!

Piektdiena? Jā, piektdiena! Būtībā jau tāda pati diena kā visas iepriekšējās, tomēr šī ir piektdiena, tā piektdiena. Diena, kas nereti atšķiras no pārējām. Tiek pamainīts režīms, ieradumi, dotas atlaides sev un varbūt pat citiem, tiek saņemtas balvas un uzslavas, iespējams, darbi sokas ātrāk vai arī kafijas pauzes ir garākas. Bet visdrīzāk tas attiecas tikai uz cilvēkiem, kuriem ir piecu dienu darba nedēļa. Taču tas jau nav pārsvars, vai ne? Cik maz mēs patiesībā zinām par pārsvaru vai mazākumu. Tādu nieku. Tikai to, ko paši piedzīvojam. Kad pabakstām ar degunu kaimiņu logā un mazliet apošņājam situāciju par viņu. Kad sāk smirdēt, taisām durvis ciet un atgriežamies savā ērtajā dīvānā ar pulti rokās. Nu ja, tādi mēs esam. Dažādi. Nesen iedomājos, runājot ar cilvēkiem un tos vērojot, kā tas nākas, ka kāds bērns uzaug bez vecāku aprūpes, lauž sev ceļu uz tajā mirklī abstrakto jēdzienu 'nākotne' un izaug par godīgu un taisnīgu cilvēku, sp…

Neuzkrītoši pamanāmā Viņa.

Viņai nepatika, ja kāds labāk zināja, kā viņai būt. Viņa bija pieradusi pieņemt lēmumus pati. Reizēm Viņa par saviem lēmumiem raudāja bez asarām. Tas nebija tāpēc, ka Viņa negribēja, lai kāds viņu redz raudam. Tas parasti nozīmēja, ka ievainotā sirds asaras  bija sasaldējusi, tās tecēja uz iekšu, kaut kur gar rīkli, caur visām pārējām trubām. Viņas mīļākais mirklis bija klusums. Kaut tas nebūt nebija klusums. Klusumā bija dažādas skaņas, dažas viņa pat īpaši labi juta, piemēram, savus sirdspuktus, kad tie ik pa laikam kļuva sadzirdamāki. Nē, Viņa nebija izredzētā vai kā savādāk īpaša. Viņa bija parasta meitene, tāda pati, kāda ikviena, tāds pats cilvēks kā tu vai es. Viņa dzīvoja internātā. Ziniet, ir tādas skolas, kur ir iespēja arī nakšņot. Viņai internātā riebās, viņa ciest nevarēja nakts auklīti, kas vienmēr izdomāja jaunus un jaunus noteikumus, jo dzīve droši vien viņai bija izdarījusi gaužām pāri. Kad visi bija aizmiguši,Viņa reizēm lūdzās. To viņai neviens nebija mācījis. Kādu …

Kailums.

Kailums visapkārt, kāds retais zars sevi vēl piesedz ar nobrūnējušu lapu. 'Palaimējās', noteikti nodomā pārējie. It viss ir redzams - mazā aizpērnā gada skramba, ar atslēgu iegrebtais i love you  vai Tu + Es, puikunolauztais zars jau sadziedēts, vairs nesāp, tikai vārgi karājas savā nedzīvajā mizā. Varu nojaust, kā tas ir - aci pret aci sastapties ar savu kailumu, līdzīgi kā reizēm mēs pārsteigumā sastopamies ar savu ļaunumu vai ārkārtējām dusmām, vai pēkšņām, nekontrolējamām alkām pēc kāda. Sākumā Tev ir neērti vai pat kauns par to, kāds esi, varbūt neērti no tā, ka Tevi redz kāds cits tādu, kāds Tu esi, jo iepriekš veiksmīgi atradi īsto kleitu, kas izcēla izceļamo un noslēpa, Tavuprāt, slēpjamo. Stāvot pie spoguļa, iekrāsoji acis, izcēli vaigu kaulus un soli pa solim savu kailumu paslēpi, lai, izejot pa durvīm, daļu sevis būtu izmainījusi citu acīm. Iepriekš ļoti labi prati, satiekot kādu, kas izraisa spēcīgas emocijas, izlikties, slēpties aiz sava stāsta, maldināt gan sevi,…

Paskaties apkārt!

Kādam zēnam patika bieži rāpties kokā un no turienes vērot garām ejošus cilvēkus un braucošas automašīnas. Visinteresantākais bija tas, ka viņš pats varēja noslēpties koka lapotnē un visus redzēt, bet viņu neviens neredzēja.
Kastaņu laikā viņš mēdza paņemt līdzi kokā riekšavu kastaņu un ar tiem apmētāt garām ejošus cilvēkus, priecājoties par to, kā cilvēki skatījās ap sevi pa labi un pa kreisi, tā arī nesaprazdami, no kurienes te viņu sasniedzis kastanis.
"Palūkojies uz augšu!" kāda balss sacīja.
Zēns palūkojās uz augšu un ieraudzīja pār sevi zilas, zilas debesis.
"Redzi, tu tomēr neesi pakāpies tik augstu, lai neviens tevi vairs neredzētu," balss sacīja.

                                                                                           /J.Rubenis, M.Subačs "Paskaties!"/


Reizēm vajag tikai atvērt grāmatā vienu lapaspusi un saņemt pietiekami lielu devu miera un mazuliet apskaidrību. Nevaram mēs atbildēt uz visiem saviem un citu uzdotajiem jautājumiem. T…

Attieksme un viens skumjš stāsts.

Vakar biju uz lekciju par attieksmi - kā tā veidojas, kā var izmainīt, ko tā sevī ietver. Es jau iepriekš esmu teikusi, ka esmu nogurusi no tā, ka sociālie tīkli ir pārpludināti ar pozitīvām domām, sentencēm, atziņām, bet realitātē redzu, ka cilvēks rīkojas absolūti citādāk, ne tā, kā izsakās publiskajā telpā. Un tās maskas ir tik ļoti labi redzamas, ka gribas novērsties.
Viena no būtiskākajām atziņām bija par attieksmes atdalīšanu. Reizēm mēs atdalām un nodalām kko tur, kur to nemaz nevajag - dalām cilvēkus reliģijās, sociālos slāņos, matu krāsās utt., bet aizmirstam galveno - viņš ir tāds pats cilvēks, kāds esmu es pats. Un tad savukārt mums ir vēlme nenodalīt to, ko atkal vajag nodalīt. Aizvainojamies, dzīvojam ar rūgtumu, gremojam un verbāli vemjam. Šie pēdējie vārdi man ļāva izprast manu pašas iekšējo konfliktu, ko kādu laiku sevī nēsāju. Tas nozīmē, ka es nudien cienu cilvēku par to, ko viņš dzīvē ir sasniedzis, kā ir spējis veidot attiecības, kā atteikties no kaut kā, bet tad p…

Atvērt acis plašāk.

Es mānītos, ja teiktu, ka man nepatīk saulainas, siltas dienas, kad vari iekāpt čībiņās, vieglā kleitā un doties pasaulē, pa ceļam nopērkot ledus kafiju, uzlikt saulesbrilles, ieslīdēt pūlī un pazust kopā ar to.
Šorīt, izejot ikrīta pastaigā, vējš manā sejā iepūta rudens smaržu. Es nudien nepārspīlēju, jo reizēm jau man patīk nedaudz pārspīlēt, taču šis rīts nudien mani sagaidīja ar īstā rudens smaržu. Vismaz  man tā asociējas rudens - nokritušas lapas, sētnieka slotas švīksti, vēsa vēja plūsma sabužina izpūrušos matus, puskailie koki, suņu rejas. Es īsti neatceros, kā es rudeni izdzīvoju bērnībā. Neatceros, vai man tas šķita kolosāls, auksts vai vējains. Neatceros, ka bērnībā gadalaikam būtu piešķīrusi kādu nozīmi. Laikam tas ir vecumposms, kad visvieglāk ir pieņemt to, kas ar tevi notiek tieši tagad un šajā mirklī, kas notiek visapkārt, to visu tu vienkārši pieņem kā pašsaprotamu. Netirgojies, nekārdini sevi, nemāni sevi, bet uzvelc visbriesmīgāko un siltāko džemperi, noslauki gar p…

Mākslinieks.

Vakar braucot no darba, es pēkšņi pamanīju, cik ļoti Mākslinieks ir pastrādājis. Pa kuru laiku gandrīz visas lapas ir paspējis nokrāsot? Un es te sūdzos par laiku, kas reizēm pietrūkst. Dabā šobrīd notiek pārmaiņas. Droši vien līdz ar to arī mūsos. Arī mēs kaut ko noteikti sevī nokrāsojam, iekrāsojam, nomainām, papildinām, apceram, atveram, aiztaisām, saveram ...
Vakardien man bija tas prieks un gods tikties ar savas profesijas Meistaru. Lai arī es cītīgi strādāju ar pietiekami grūtu uzdevumu, sakot paldies par palīdzību, es piebildu - man ir tāda sajūta, ka nemanot manī ir sakārtota vismaz viena atvilkne. Vismaz es šobrīd zinu, kur kas atrodas un kas iztrūkst.
Ir cilvēki, kuri tev ieskatās acīs, un tu esi kļuvis bagātāks. Lūk, vakar es tieši tā arī jutos. Atkārtoti piedzīvoju sajūtu, ka lielas personības, kuras vieno personīgā pieredze, harizma, intelekts, empātijas spēja, rada otrā cilvēkā lidojuma un vērtīguma sajūtu. Taču cilvēki, kuri tikai grib būt lielas personības un vēlams pa…

Norma, nenorma un šokolādes gabaliņš .

Labrīt, skaistie un skaistās!

Rīti ir pasakaini, it sevišķi, ja vari tos izbaudīt nesteidzoties. Šorīt es neļāvu sev gulēt tik ilgi kā gribētos, bet uzaicināju savu suni uz rīta pastaigu. Bet tagad jau esmu pagatavojusi rīta kafiju savā lielajā, sarkanajā kafijas krūzē, ne pārāk ērti iekārtojusies pie ēdamletes, bet pilnīgi noteikti gatava šo to uzrakstīt.

Kad manā dzīvē ienāk kāds neiepazīts cilvēks, to uztveru kā sava veida dāvanu. Tā ir iespēja iepazīt viņa pasauli, viņa domāšanu, viņa uzskatus, viņa pasaules izjūtu, dzirdēt viņa balsi, redzēt viņa kustības, žestus, ieradumus. Un mani no sirds iepriecina šādas jaunas tikšanās. Varu pie sevis domāt, kā tas nākas, ka viņš ir tāds, kā šis cilvēks varētu reaģēt konfliktsituācijā, kādas attiecības parasti viņš veido ar cilvēkiem, kas viņam varētu patikt un no kā viņš izvairās. Tā arī ir iespēja pārbaudīt manis pašas toleranci un reizēm spēju pieņemt vai nepieņemt atšķirīgo. Pēdējā laikā esmu domājusi par normu un nenormu, par to, no kād…

Viens vārds.

Šodien man prātā ir viens vārds. Nē, tas nav rudens, nav arī lietus un saule vai prieks, bēdas, autobuss arī tas nav.  Pelēks.  Šis ir tas vārds, ko man būtu jāuzraksta lieliem burtiem uz balta papīra, jāmēģina skaisti izgriezt un pielipināt pie griestiem tā, lai, guļot ar vaļā acīm, es redzu - pelēks. Esmu ieguvusi jaunu toni. Esmu ieguvusi jaunu atziņu. Varu sevi apsveikt. Ilgu laiku tomēr biju maldīgi domājusi, ka eksistē tikai tīras krāsas. Vislabāk jau balts un melns (skriet ar pieri sienā - tas vēl saucas.) Tīrās krāsas es redzu okeānā, savās zaļajās biksēs, otra acīs, notikumos, kaut kādā sprakšķī, kad redzu satiekamies divus jaunus cilvēkus vai tieši otrādi - sirmgalvjus. 'Vai nu vai' ir tik ilgi man nācis līdzi. Un pēkšņi es skaudri apjaušu, ka ir tāds vārds - pelēks. Un ziniet, tas pelēkais mazliet iekniebj sānā, mazliet liek satrūkties, meklēt ar acīm pēc emocionāla atbalsta. 
Ne viss ir viennozīmīgi - to klusi man čukst pelēkais, kniebjot sānā. Piemēram, ķirbi jau arī …

Šodien piedāvājumā banāla jautājumu spēle.

Labrīt, sen neredzētie!



Man lūdz rakstīt, un es (mazliet ar kavēšanos) ar prieku arī rakstu.
Ziniet, es tā domāju tagad, ko es gribētu teikt, ko prasīt, ko stāstīt, kā kopā paklusēt.
Un tad es tā iedomājos, ka šodien man gribētos ieskatīties Tev acīs un pajautāt - kā Tev iet? Nu tā pa īstam, kā Tu jūties, kas slēpjas aiz ekrāna, ko nozīmē Tavs dežūrsmaids, ko stāsta Tava āriene, ko noslēpj glancēto žurnālu lapas un izmeklētie vārdi...
Kas Tu esi par cilvēku? Kāds patiesībā Tu esi? Vai viens no tiem, kurš skaisti prot runāt, bet dzīvē pats pārkāpj pāri saviem vārdu kalniem? Vai tāds, kurš meklē vēl savu vietu un sevi. Vai atkal pavisam citāds.
Kas ir Tavas vērtības? Vai tie ir cilvēki, attiecības, ģimene, grāmatas, sarunas vai tas ir kaut kas pretējs?
Kas Tev pa īstam patīk? Tas, ko sev centies demonstrēt, vai tas, ko paslepus zem galda dari un par ko sapņo mirkļos, kad vari būt viens?
Kādi cilvēki ir ar Tevi? Tie, kuri grib Tevi vai tie, kurus vairāk gribi Tu? Tie, ar kuriem esi bijis ko…

Ko nozīmē, ja sapnī redz ziloni?

Labrīt no rīta, cik skaists šis rīts!

Šis ir retais rīts, kad mājās esmu VIENA (īpaši pacilājošā toņkārtā). Bērns ir nogādāts bērnudārzā, vīrs darbā un ir izbaudīts, kā arī ieelpots dzestrais augusta rīts. Kaut kas tajā augusta gaisā ir, vai ne?  Redzu un jūtu, ka šī būs skaista diena.
Tā kā šorīt sveicu savu mammu dzimšanas dienā, aktualizēju tēmu par laiku un attiecībām. Es telefonsarunā minēju, ka, manuprāt, viņa ir vecumā, kurā nevari būt vairs neprecīzs savās izvēlēs, nav laika un vajadzības kaut ko darīt pieklājības pēc un tikai tāpēc, ka tā vajag. Lai arī bieži mēs arī sakām, ka nu jau esam lieli, spējam atteikties no maskām, tā nu tomēr ne vienmēr ir. Iespējams, reizēm maska ir vispār kā pēdējā iespēja kaut kādā situācijā nenomirt no kauna vai kā savādāk saglābt pēdējās pašlepnuma atlūzas. Maska ļauj mums nepielaist kādu sev klāt, tā neļauj izveidot emocionāli tuvas attiecības.  Maska mums ir kā aizkars, kas pasargā mūsu telpu no svešinieku acīm. Nē, visiem es savu kailumu nee…

Ar atgriešanos!

Es traucos ar savu veco velosipēdu pa šoseju. Lietus sitas sejā un es jūtos laimīga. Minos no visa spēka, kaut zinu, tas nebūt neiet tik labi kā pirms vairākiem gadiem. Es ik pa laikam izkliedzu dažādus vārdus. Tie apraujas tepat priekšā, lietus tos nodzēš. Laiks ir varens, un tas palīdz mums pieņemt vissvarīgākos lēmumus. Ir vai nav laiks. Nē, cik daudz man ir vēl laiks?
Es spiežu uz bremzēm un mēģinu atcerēties, cik gara bremžu sliede palika kādreiz, kad mani bija deviņi, desmit gadi un bezbailīgi traucos kopā ar puišiem no pagalma līdz vēlai vakara stundai pa savu ciemu, kur jutos kā iezemiete. Un tad es jūtu, ka kaut kas ir nobloķējis mana riteņa spieķus. Nu ja, mans vecais kleperīt, vēl pie sevis nodomāju. Labi, ka ātrums nav bijis tik liels kā man patiesībā pašai tas šķita. Lietus mani nežēlo, redzu savus plikos stilbus, ko apņēmuši mammas iedotie svārki. Lasu no sejas zaļos zāles stiebrus, klusi šņukstot. Man pieder viss - debesis, zeme, lietus, mežs, gaiss, saule un zvaigznes.…

Saruna. Kas ir Tavs prieks?

Kas ir Tavs prieks? "Būt pašai!", es aši atbildu.

Un pēcāk es vēlos apsēsties liedagā un paklusēt. Ziniet, ir tāds klusums, kas traucē un ir tāds, ar kuru saplūsti, it kā tu sadalītos molekulās un vizētu virs jūras saulē.

Cik egoistiska Tu esi bijusi? "Ļoti!", es nevilcinoties atbildu.
Atceroties epizodes, kur apēdu pēdējo šokolādes gabaliņu, neatstājot māsai. Pieprasot tikai un vienīgi laiku sev. Nedzirdot citus un pat noniecinot viņu idejas.

Pēcāk es gribētu atkal saplūst ar klusumu. Taču to klusumu, kurā būtībā ir daudz skaņu - bērnu čalas, šļaksti, bites dūkšana, suņu rejas, vēja skriešana...

Lai arī bieži tik daudz šķiet saprotams, vienā brīdī sevi notveru pie sajūtas - lūk, šis ir tas, par ko iepriekš domāju. Lūk, tā tas patiesībā izskatās. Ne tā, kā man šķita un kā sev centīgi mēģināju iegalvot.

Dusmojies? "Jā, protams", es dzirdu sevi sakām. Man patīk tās spēt vadīt. Pieķert sevi brīdī, kad dusmu mutulis iet caur vēderu un tālāk virzas uz kaklu un …

Tārpiņš.

Reiz tārpiņš pamodās no garā miega, kārtīgi izstaipījās un bija gatavs dzīvei. Lielajai dzīvei. Viņš jau nu netērēs laiku sīkumiem un nevērtīgām lietām, kas viņam tepat blakus guļ. Viņš skaidri zināja, ka laime un prieks ir tur ārā, ārā no viņa kūniņas un tumšās koka mizas paēnas. Viņš redzēja, ka šodien saule spīd spoži un noteikti tikai tur ārā notiek īstā dzīve, par kuru viņš nenojauš. Tāpēc viņš savējiem pamāja ardievas un devās pasaulē. Tālu viņš gāja, jo nevarēja īsti saprast, vai pēc laimes var arī tuvumā iet. Lai arī piekusis, viņš beidzot nonāca pie Citiem. Tiem, kuri noteikti ir laimīgāki, skaistāki, gudrāki, ātrāki un kuriem nav jādzīvo aiz koka mizas. Bet Citi viņu neievēroja. Vienu dienu tie staigāja viņam garām. Otru dienu tie staigāja viņam garām. Tārpiņam jau šķita, ka viņi sāk mest līkumu ap vietu, kur atrodas. Tārpiņš pacietīgi gaidīja. Lielāko savas dzīves daļu viņš gaidīja. Palīdzēja Citiem kaut tie nelūdza. Ar savu mazo ķermenīti viņš nesa kukurūzas graudus no lau…

Kamēr vien akmens augs, tu būsi mans draugs...

Kā lai izstāsta stāstu, kas nav izstāstāms? Kā lai piedzīvo notikumus, ja tiem neļauj notikt? Lasot grāmatas un caurskatot teorijas, var atrast daudz skaidru atbilžu. Darīsi tā, būs tā. Ja redzi sapnī to, nozīmē šo. Un tā varētu turpināt. Bet pienāk brīdis, kad grāmatas jāliek malā un jāklausās sajūtās.
Neviens tās nedrīkst vērtēt, nevienam tās nedrīksti atdot un nevienam tās nepieder. Tās - tavas, tās - kompass tavam ceļam, takai, atzaram, pa kuru šodien un tagad tev jāiet. Iespējams, tās ir sajūtas, kādas  piedzīvo retais. Iespējams, kaut kas augstāks par ikdienišķiem niekiem. Kā dzejnieks pēkšņi atrod  īstos vārdus, lai izteiktu to, kas pakrūtē viņam ilgāku laiku līdzi staigā. To nespētu, ja pretotos, ja neļautos savienoties ar Radītāju, ar augstāko spēku un augstākajām frekvencēm. Tam vajag drosmi. Vispirms ir jābūt mierā ar sevi. Ja steigtos visu izskaidrot ar prātu, tad saikne zustu. Ja baidītos. Bailes paralizē. Bailes sapin mezglus, pārpratuma mezglus tavā bizē, ko katru rītu …

Māsai vārda dienas sveiciens.

Tu esi pirmā. Pirmā no mums. Līdz ar to - Tu esi bijusi mans paraugs. Pateicoties Tev, man ir mans vārds, ar kuru es ļoti labi sadzīvoju. Kad aizvilki mani līdzi uz zirgu stalli, es gāju, jo man negribējās Tevi pamest, droši vien klusībā es gribēju būt tikpat neprātīga un drosmīga, kāda esi tu.. Es zināju, ka Tu mānies par saņemto atļauju. Es biju priekšzīmīgā, Tu bosiks. Tu ar puikām plika vannā sēdēji, un ļāvi apčurāt puķes...sevi varu iedomāties kā novērotāju tai mirklī. Iespējams, es nosūdzēju, jo es taču gribēju būt labāka par tevi. Arī tad, kad ar pieri es ieskrēju durvīs, jo gribēju būt pirmā. Hmm, jā, vai tu to darīji tīšuprāt?
Jā, tik dažādi mums bijuši mirkļi, vai ne? Nekad nevarēju saprast, kāpēc tu negribi būt mans draugs. Es nezinu, vai tādas esam arī šobrīd, taču manā dzīvē tev iedalīta cita, nozīmīga loma. Māsa. Mana lielā māsa, kura vienmēr parūpēsies, lai esmu paēdusi, lai koncertu rindās redzētu mākslinieku (smejos), lai puiši man nedarītu pāri. Vai atceries, kā ceļ…

Vienas fotogrāfijas stāsts.

Paldies, es jūtos labi. Esmu mierā ar sevi. Varu ienirt citos dziļumos, ko nespēju pirms desmit gadiem. Spēju skatīties otra acīs un nebaidīties, ka tajās noslīkšu. Man ir savs riņķis un neredzamā veste, kas man palīdz noturēties. Vismaz man tā šobrīd šķiet. Spēju pacietīgi gaidīt. Piedot. Arvien labāk man sanāk sev piedot. Jā, vienmēr šķiet, ka labi ir visu skaidrot un saprast, un sataustīt. Taču man arvien mazāk patīk skaļi vārdi. Tāpat jau viss ir skaidrs. Pretoties, sarežģīt, bēgt. Labāk piedzīvot, sasmaržot, atpazīt.
Kad vecmamma man teica, lai nofotografējamies, es sapratu, par ko viņa domā. Un mēs ļāvām birt asarām pār vaigiem. Nē, man nebija jākaunas. Viņa zina, ka manā sirdī ir viss. Skaistums, prieks, skumjas un pa kādai rētai. Maldīgi domāt, ka visu varam zināt un paredzēt, bet varam sev ļaut piedzīvot, ko dzīve dod. Ne vienmēr to, ko gribam un ko iztēlojamies, kas der mums. Bombongas jau arī nav katrai dienai. Un laikam jau arī pateikties. Ir lielās lietas un mazās lietas.…

Jums pienācis sūtījums.

Ir dienas, kad vajag ļoti maz, lai būtu labi. Ir dienas, kad tev tiek dots daudz, daudz un daudz, bet labi nav. 
Dīvaini, cik ļoti labi var būt, ja ļaujas piefiksēt, kas tieši sakņudina vēderu aiz prieka vai labsajūtas. Piemēram, izejot aizvējā un notverot siltāku saules staru. Jā, manā pakrūtē tad kāds it kā trompeti pūš. Cik ļoti jāmācās vispirms ļaut sev to prieku notvert. Pēc tam ļaut to sev nesabojāt.
Lai arī ikdiena parasti ir pietiekami rutinēta, tomēr tieši mēs paši varam tajā izdarīt labojumus, uzlabojumus, iekrāsot citas krāsas un nomainīt ierasto dziesmu.
Es šodien saņēmu sūtījumu no vistālākās tālienes. Ieliku to azotē, un priecīga devos mājās. Tas bija apsveikums manā dzimšanas dienā. Ja godīgi, tik sen nebiju saņēmusi dāvanu, jo visbiežāk taču paši zinām, ko mums vajag vai nevajag, ka apmulsu no prieka un pārsteiguma. Klusībā sev teicu - tas jādara biežāk! Tas ir kolosāli!  Tagad es to saku jau skaļi. Tie ir mirkļi, kas izkrāso ikdienu. Mēs arī varam izkrāsot kāda cita…

Vēsa duša jeb time out.

Pavasaris dara brīnumus! Drīzāk - silts, pavasarīgs laiks dara brīnumainas lietas - rada burvīgas sajūtas. Kad organismam ir patīkama temperatūra, ir daudz vieglāk gribēt izskatīties labi, gribēt izskustēties, gribēt mazāk gulēt, gribēt apņemties uzsākt, ko jaunu. Piemēram, iemācīties dziedāt vai katru rītu sākt ar vēsu dušas šalti un ķermeņa izkustināšanu.
Nesen ar kādu sev tuvu cilvēku runājām par došanu un ņemšanu. Cik labi jūtamies, kad kāds pasaka - paldies, tu dari labu darbiņu! Dīvaini tikai ir tas, ka, par spīti labajiem nodomiem un labajām domu apmaiņām, ķermenis tāpat vienā brīdī nogurst. Varbūt neprotu to precīzi pateikt, jo teorijām būtu, ko teikt par to, piemēram, ja jau pareizi un no sirds dod, tad visam jābūt kārtībā. Bet reizēm banāns nudien ir tikai banāns un nevis falliskais simbols tavā sapnī. Mana apzināta izvēle ir strādāt ar cilvēkiem. Katru dienu vairākiem veltu atsevišķu laiku un sarunu, skatos acīs un dzirdu, jūtu, redzu viņu. Mācos savu ķermeni turēt tā, lai …