Šodien piedāvājumā banāla jautājumu spēle.

Labrīt, sen neredzētie!

Re, cik skaistu mirkli man izdevās piefiksēt. Atvasara.

Man lūdz rakstīt, un es (mazliet ar kavēšanos) ar prieku arī rakstu.
Ziniet, es tā domāju tagad, ko es gribētu teikt, ko prasīt, ko stāstīt, kā kopā paklusēt.
Un tad es tā iedomājos, ka šodien man gribētos ieskatīties Tev acīs un pajautāt - kā Tev iet? Nu tā pa īstam, kā Tu jūties, kas slēpjas aiz ekrāna, ko nozīmē Tavs dežūrsmaids, ko stāsta Tava āriene, ko noslēpj glancēto žurnālu lapas un izmeklētie vārdi...
Kas Tu esi par cilvēku? Kāds patiesībā Tu esi? Vai viens no tiem, kurš skaisti prot runāt, bet dzīvē pats pārkāpj pāri saviem vārdu kalniem? Vai tāds, kurš meklē vēl savu vietu un sevi. Vai atkal pavisam citāds.
Kas ir Tavas vērtības? Vai tie ir cilvēki, attiecības, ģimene, grāmatas, sarunas vai tas ir kaut kas pretējs?
Kas Tev pa īstam patīk? Tas, ko sev centies demonstrēt, vai tas, ko paslepus zem galda dari un par ko sapņo mirkļos, kad vari būt viens?
Kādi cilvēki ir ar Tevi? Tie, kuri grib Tevi vai tie, kurus vairāk gribi Tu? Tie, ar kuriem esi bijis kopā gadu gadiem vai esi izveidojis pavisam jaunu paziņu un draugu loku.
Ko Tu gribētu darīt? Ja Tev būtu iespēja realizēt pavisam ko lielu, traku vai citādi atšķirīgu, ko Tu darītu?
Kad pēdējo reizi esi bijis patiess? Tagad? Vakar? Aizvakar? Neatceries? Kad smējies? Kad atzini, ka nezini atbildi uz padoto jautājumiem?
Ko Tu baidies sev atzīt? Ka gribi dzīvot savādāk? Ka gribi būt brīvs? Ka esi nelga? Ka nespēj ieskatīties acīs? Ka gribi dejot? Ka gribi pārdot īpašumus un ceļot? Ka negribi to, ko grib citi?
Ko jaunu esi apguvis? Valodu? Klusumu? Neko? Smaidīt? Būt precīzam? Nebēgt?
Pēc kā Tu ilgojies? Kas ir tas, kas Tev neļauj to piepildīt?

Ak, jo vairāk ļaujos, jo vairāk jautājumu, ko es gribētu Tev uzdot. Reizēm pietrūkst sarunu, vai ne? Kad vari pagatavot vieglu maltīti, piezvanīt cilvēkiem, kuri Tev ir nozīmīgi, un uzaicināt viņus uz kopā būšanu. Jā, iespējams, ne sarunu, bet kopā būšanas ir palikušas mazāk. Katram vecumam, protams, ir savas vajadzības. Un arī man patīk un vajag kaut reizi gadā izdejoties līdz rītausmai un, gaismai austot, ēst frī kartupeļus, tad aiziet uz māju un stundiņu pagulēt, jo ir skaidrs, ka ilgāk Tev gulēt nebūs. Un tajā arī ir sava daļa burvības.

Manī pilnīgi noteikti jau ir uzaususi rudens sajūta. Un rudens sajūta rada dažādas asociācijas un atbalsis. Viena no tā šķautnēm ir par laiku - to nevajag tērēt butaforijām. Šķiet, rudens sākotnēji ar skaistajām dabas veltēm un noslēgumā ar pilnīgu pelēcību un drēgnumu, mums saka priekšā, ka jāuzkrāj spēks, lai mēs viens otru spētu sasildīt. Taču, lai spētu sildīt otru, pašam ir jābūt piepildītam, apmierinātam, spējīgam mīlēt un tā tālāk...
Tāpēc šis, manuprāt, ir ļoti labs laiks, kad no vasaras bezrūpības, trallināšanas un no sajūtas, ka 'viss tāpat ir forši, jo ir vasara un silts laiks' pāriet uz citu režīmu, kas ļaus teikt, ka ir silti un labi, kad nebūs vairs tik silts tas laiks, būs jāmaksā apkures rēķins, reizēm jāmeklē pēc kabataslakatiņa, un galvenais - putni būs aizlidojuši uz siltajām zemēm. Ak, putni.


Paldies par labajiem vārdiem. Esmu priecīga par jums katru.

Evita