ceturtdiena, 2014. gada 29. maijs

Parole?

Par tavām un manām acīm. Par taisnību un baltajiem meliem. Par mirkļa burvību. Par absurdām domām. Par pasaules likumiem. Par sniegbaltiem sapņiem. Par vakara pasakām. Par mirkli pirms saulrieta un lēkta. Par dzejas rindām. Par kailumu, kas apģērbts. Par pieņemto kārtību. Par ticību. Par mulsumu. Par sarunām un neizteiktiem vārdiem.
Par ko tu gribētu runāt ar mani?
Vislabāk man patīk apsēsties nomaļus. Būt malā un redzēt. Tomēr visbiežāk es nebūt neesmu malā. Es paņemu vārdus un saku tos, lai otram tie netraucētu. Sarauju ziedus savā piemājas dārzā un nesu tos kaimiņam. Tāpat vien, jo man tā patīk. Uztaisu saldējuma kokteili un nebeidzu brīnīties, cik ļoti vienmēr gribas ar salmiņu sūkt līdz tam brīdim, kad dzirdu atskanam skaņu, kas nozīmē, ka glāze ir tukša. Smejoties es piemiedzu acis, un skatos otra smējēja acīs. Acu kontakts, kāds teiktu. Nē, mirkļa burvība, teiktu es. Dzīve. Nebēdnīgums. Apciemojot slimnieku, es viņu apskauju tik uzmanīgi un saudzējoši, ne tāpēc, ka žēlotu, bet tāpēc, ka savādāk neprotu. Iedot spēku, piepacelt. Novilkt robežas ik dienu, pasargājot sevi no ārprāta. Taču nepazaudēju es sirds siltumu. Nedarīt pāri, kalpojot savām iegribām un slēpjot asiņainās brūces, kas, iespējams, sen jau sadzijušas, tikai atmiņas kropļo realitāti. Nedarīt pāri. Vēlreiz un vēlreiz. Ne sev, ne citam. Atrast sevi. No jauna un atkal. Aiziet uz teātri un atpazīt sevi. Pasmaidīt un uzrakstīt draugam vēstuli. Katru dienu tik daudz iespēju un izvēļu. Nemaz ar' tik viegli tas nav - izvēlēties, bet nav jau arī tik grūti. Es ticu, ka pasaule mums ir vajadzīga skaista, tīra un laba. Sākums ir mūsos. Ikkatrā. Negaidīt, bet darīt. Nepūsties, bet atvainot.
Tu esi skaists.
Tu esi lieliska.
Tu vari.
Tu būsi.
Tev sanāks.
Ir absurdi lauzties atvērtās durvīs. Parole? Jā, kā tev šķiet, vai ir parole, kaut kas, kas jāslēpj un jāmaina, ko nedrīkst redzēt citi?
Meklē sevī, jo tu drīksti. Pats uzņemties atbildību par savām parolēm, durvīm, kas ciet vai atvērtas, par sapņiem, darbiem, jūtām, uzrakstītajām rindām...

Sabučoti,
Evita

ceturtdiena, 2014. gada 1. maijs

Dzīve ir prieks

Labrīt brīvdienā, skaistie un skaistās!

Mazliet ieildzis klusums. Pie gandrīz visa, šķiet, ar laiku mēs varam pierast. Tāpat kā pierodam pie tā, kad kāds no mūsu dzīves aiziet - varbūt uz laiku, varbūt pavisam. Sākumā ir neizturami, grūti, emocionāli, bet tad palēnām spēcīgās izjūtas samazinās un iestājas miers un atmiņas. Nāk jauni notikumi, satiec citus cilvēkus, pats audz un attīsties. Reizēm viss sajūk, sabrūk, samudžinās, reizēm atkal viss izdodas un sanāk. Te augšā, te lejā. Spēks un vājums. Klusums un troksnis. Prieks un dusmas. Mīlestība.
Es nedomāju, ka kāds mums var noteikt, kā dzīvot vai justies. Taču uzskatu, ka tikai mijiedarbojoties ar otru, mēs varam saprast, kas mūsos dzīvo. Vai tas ir mīļš mājdzīvnieks, prusaks vai lauva. Tikai piedzīvojot celšanos, krišanu, dusmas, laimi, bezspēku, kaunu, varam iepazīt un saprast, kas mums ir nozīmīgs un kādi esam. Cik daudz esam gatavi piekāpties, upurēties, piedot, cik bieži atrodam spēku lūgt piedošanu un vēl tajā visā neiestrēgt, bet iet tālāk, turpināt veidot attiecības, turpināt interesēties par tūkstošiem lietu...  Vēlēt otram laimi, un iet tālāk. Vainas apziņa, manuprāt, ir tāds nāvējošs ierocis, kas paralizē kritiskumu un iespēju attīstīties. Es to rakstu tāpēc, lai mēs katrs ik pa laikam spētu paskatīties uz sevi no malas, lai mēs spētu uzņemties atbildību par to, ko darām un nevis justies vainīgiem un būt upuriem, bet turpmāk rīkoties savādāk un iet tālāk. Es to rakstu, protams, visvairāk sev, lai neaizmirstu, lai atgādinātu - dzīve nav tikai viens vai divi cilvēki vai kāds atsevišķs notikums, kurā gribas kavēties un kam gribas tik ļoti pieķerties. Dzīve ir nepārtraukta meklēšana, atrašana, pazaudēšana un kā jauna radīšana. Dzīve ir prieks. 

Esmu priecīga par doto iespēju satikt tik dažādus cilvēkus. Katrs ir atnācis ar savu stāstu, daži ir arī aizgājuši, jo sākotnējais stāsts ir izstāstīts. Ir iestājies miers. Tu jau saproti, ko ar to gribu teikt, vai ne?
Ja tu pats būsi laimīgs, arī apkārtējie staros priekā. Tas mani iedvesmo - laimīgi, pašapzinīgi, dažādi, īpatnēji, starojoši cilvēki. Mēs visi kopā un katrs atsevišķi. Mums vienmēr ir iespēja izvēlēties. Vienmēr. Tāpēc nebaidies no izvēlēm, tās vienmēr arī dod iespējas. Jaunas, svaigas un reizēm arī gardas. 

P.S. Rīt ir mana dzimšanas diena. Nevaru iedomāties labāku laiku un vietu, kur būt. Nevaru iedomāties labākus vecākus. Paldies, ka devāt iespēju atnākt un neapcirpāt man spārnus, kaut lidojums ne vienmēr solījās būt drošs un virziens - pareizs. Es jūs mīlu. 

Man šķiet, ka šodienai piestāv Butterfly in a Bottle: https://www.youtube.com/watch?v=7c_JFwr0wEU


Pateicībā par pacietību,
Evita

Viss ir viens. Viss ir vienots.

Viņas somā bija tikai dažas mantas - atslēgas, noputējusi kastīte, dažas drēbes, mazliet nauda un atmiņas. Ceļš bija gana tāls, lai viņa ik...