Pāriet uz galveno saturu

Ziņas

Tiek rādīti šajā datumā publicētie ziņojumi: maijs, 2014

Parole?

Par tavām un manām acīm. Par taisnību un baltajiem meliem. Par mirkļa burvību. Par absurdām domām. Par pasaules likumiem. Par sniegbaltiem sapņiem. Par vakara pasakām. Par mirkli pirms saulrieta un lēkta. Par dzejas rindām. Par kailumu, kas apģērbts. Par pieņemto kārtību. Par ticību. Par mulsumu. Par sarunām un neizteiktiem vārdiem.
Par ko tu gribētu runāt ar mani?
Vislabāk man patīk apsēsties nomaļus. Būt malā un redzēt. Tomēr visbiežāk es nebūt neesmu malā. Es paņemu vārdus un saku tos, lai otram tie netraucētu. Sarauju ziedus savā piemājas dārzā un nesu tos kaimiņam. Tāpat vien, jo man tā patīk. Uztaisu saldējuma kokteili un nebeidzu brīnīties, cik ļoti vienmēr gribas ar salmiņu sūkt līdz tam brīdim, kad dzirdu atskanam skaņu, kas nozīmē, ka glāze ir tukša. Smejoties es piemiedzu acis, un skatos otra smējēja acīs. Acu kontakts, kāds teiktu. Nē, mirkļa burvība, teiktu es. Dzīve. Nebēdnīgums. Apciemojot slimnieku, es viņu apskauju tik uzmanīgi un saudzējoši, ne tāpēc, ka žēlotu, bet …

Dzīve ir prieks

Labrīt brīvdienā, skaistie un skaistās!

Mazliet ieildzis klusums. Pie gandrīz visa, šķiet, ar laiku mēs varam pierast. Tāpat kā pierodam pie tā, kad kāds no mūsu dzīves aiziet - varbūt uz laiku, varbūt pavisam. Sākumā ir neizturami, grūti, emocionāli, bet tad palēnām spēcīgās izjūtas samazinās un iestājas miers un atmiņas. Nāk jauni notikumi, satiec citus cilvēkus, pats audz un attīsties. Reizēm viss sajūk, sabrūk, samudžinās, reizēm atkal viss izdodas un sanāk. Te augšā, te lejā. Spēks un vājums. Klusums un troksnis. Prieks un dusmas. Mīlestība.
Es nedomāju, ka kāds mums var noteikt, kā dzīvot vai justies. Taču uzskatu, ka tikai mijiedarbojoties ar otru, mēs varam saprast, kas mūsos dzīvo. Vai tas ir mīļš mājdzīvnieks, prusaks vai lauva. Tikai piedzīvojot celšanos, krišanu, dusmas, laimi, bezspēku, kaunu, varam iepazīt un saprast, kas mums ir nozīmīgs un kādi esam. Cik daudz esam gatavi piekāpties, upurēties, piedot, cik bieži atrodam spēku lūgt piedošanu un vēl tajā visā neiestrēgt,…