ceturtdiena, 2014. gada 29. maijs

Parole?

Par tavām un manām acīm. Par taisnību un baltajiem meliem. Par mirkļa burvību. Par absurdām domām. Par pasaules likumiem. Par sniegbaltiem sapņiem. Par vakara pasakām. Par mirkli pirms saulrieta un lēkta. Par dzejas rindām. Par kailumu, kas apģērbts. Par pieņemto kārtību. Par ticību. Par mulsumu. Par sarunām un neizteiktiem vārdiem.
Par ko tu gribētu runāt ar mani?
Vislabāk man patīk apsēsties nomaļus. Būt malā un redzēt. Tomēr visbiežāk es nebūt neesmu malā. Es paņemu vārdus un saku tos, lai otram tie netraucētu. Sarauju ziedus savā piemājas dārzā un nesu tos kaimiņam. Tāpat vien, jo man tā patīk. Uztaisu saldējuma kokteili un nebeidzu brīnīties, cik ļoti vienmēr gribas ar salmiņu sūkt līdz tam brīdim, kad dzirdu atskanam skaņu, kas nozīmē, ka glāze ir tukša. Smejoties es piemiedzu acis, un skatos otra smējēja acīs. Acu kontakts, kāds teiktu. Nē, mirkļa burvība, teiktu es. Dzīve. Nebēdnīgums. Apciemojot slimnieku, es viņu apskauju tik uzmanīgi un saudzējoši, ne tāpēc, ka žēlotu, bet tāpēc, ka savādāk neprotu. Iedot spēku, piepacelt. Novilkt robežas ik dienu, pasargājot sevi no ārprāta. Taču nepazaudēju es sirds siltumu. Nedarīt pāri, kalpojot savām iegribām un slēpjot asiņainās brūces, kas, iespējams, sen jau sadzijušas, tikai atmiņas kropļo realitāti. Nedarīt pāri. Vēlreiz un vēlreiz. Ne sev, ne citam. Atrast sevi. No jauna un atkal. Aiziet uz teātri un atpazīt sevi. Pasmaidīt un uzrakstīt draugam vēstuli. Katru dienu tik daudz iespēju un izvēļu. Nemaz ar' tik viegli tas nav - izvēlēties, bet nav jau arī tik grūti. Es ticu, ka pasaule mums ir vajadzīga skaista, tīra un laba. Sākums ir mūsos. Ikkatrā. Negaidīt, bet darīt. Nepūsties, bet atvainot.
Tu esi skaists.
Tu esi lieliska.
Tu vari.
Tu būsi.
Tev sanāks.
Ir absurdi lauzties atvērtās durvīs. Parole? Jā, kā tev šķiet, vai ir parole, kaut kas, kas jāslēpj un jāmaina, ko nedrīkst redzēt citi?
Meklē sevī, jo tu drīksti. Pats uzņemties atbildību par savām parolēm, durvīm, kas ciet vai atvērtas, par sapņiem, darbiem, jūtām, uzrakstītajām rindām...

Sabučoti,
Evita

2 komentāri:

  1. Un kāpēc man atkal un atkal šķiet,ka runājat tieši ar mani...

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Tas, šķiet, ir jauki. Es priecājos sarunāties ar Jums.

      Dzēst

Viens, divi, trīs un Tu esi brīvs

Labdien, labdien, mīļie, dārgie un attālie! Es nezinu, kā jums, bet mana ikdiena ir uzņēmusi labu tempu un ātrumu. Patīk. Man vienmēr ...