trešdiena, 2016. gada 9. marts

Par to, ka katram savs cilvēkstāsts.

Laaaaabdien, pavasara mēnesī.

pinterest.com



pinterest.com
Man patīk rakstīt. Reizēm pat jūtu vajadzību izrakstīt kaut kādus novērojumus, kas saslēgušies manā pieredzē un vēl iepakoti kādā teorijā. Man patīk lasīt. Visvairāk cilvēku radītus patiesus stāstus, vēl vairāk - dzīves līkloču veidotus un cilvēka pierakstītus. Reizēm man ir ļoti grūti rakstīt. It kā galvā daudz domu, bet nerakstās. Ar lasīšanu ir līdzīgi. Jau kādu laiku nespēju lasīt tāda veida stāstus, kas kaut ko pamāca. Man patīk saprast mācību, man patīk pašai atrast lielo ziņu un to sajūtu, ko tā manī ir radījusi. Taču man ārkārtīgi negribas justies vainīgai kā dzīvoju vai domāju. Un nereti es tieši šo sajūtu atpazīstu, kad kāds raksta, kā vajag.
Kā vajag? Ko tu teiktu bērnam, kad viņš tev jautātu - bet kā vajag dzīvot? Kā ir pareizi? Bet kā ir pareizāk? Tu mani mīlēsi, ja darīšu tā? (nē, ko tu, mīlēšu tikai tad, ja darīsi, kā man šķiet pareizi. ironijas deva)

Tieši šis pēdējais teikums ir tik daudz novērojams mūsu savstarpējās attiecībās. Un tie soda mēri jeb manipulācijas mehānismi ir tik mērķtiecīgi virzīti. Par ko tieši mēs baidāmies? Nu ja, lai mūs mīl. Jeb precīzāk - lai nepārstāj mīlēt, lai neatsakās un lai mēs būtu gana labi, atzīti.
http://browndresswithwhitedots.tumblr.com

Lūk, bet kā un kā un kā mēs varam vairot mīlestības sajūtu? Prieka sajūtu. Es nudien domāju, ka tas ir darbiņš ik dienu mūsu prātam, apziņai, dvēselei un kaut kam vēl, ko nemaz nevar vārdā nosaukt. Tāpat kā tīrīt zobus vai veltīt laiku, nagu garuma saīsināšanai. Un vēl, kad man bija kādi 10 gadi, es noteikti nezināju, un man nebija tādas vajadzības - vairot sevī mīlestību vai prieka sajūtu apzināti. Par to arī daudz neprātoju. Iespējams, mēs kļūstam ļoti toleranti pret to. Tāpēc mums, vecākiem un nobriedušākiem kļūstot, vajag spēcīgākus un apzinātākus impulsus, kairinājumus, lai sajustos priecīgi, laimīgi, skaisti, noderīgi, piepildīti...
 Jā, tā tas ir, laikam šī ir sajūta jeb atklāsme, par ko ik pa laikam domāju. Iespējams, ar katru gadu gribas kādu jēgu piešķirt notikumiem un cilvēkiem, gribas paliekošu jēgpilnu izjūtu sajust.
Tāpēc droši vien var teikt, ka mums vienmēr ir iespēja - rūpēties par savu prieka sajūtu vai nerūpēties, meklēt un atrast vai nemeklēt un neatrast, bet reizēm jau sanāk atrast nemeklējot, vai ne? Būtiski tajā sajūtā padzīvoties un piefiksēt to. Esmu pamanījusi, ka mums ir daudz vieglāk atburkšķēt, bet daudz sarežģītāk - atdarīt ar labu - uzreiz, uz vietas. Taču tajā pat laikā es zinu cilvēkus, kuri vienkārši 'dzīvo nost' un daudz neprāto par laimi vai to, kā piepildīt ikdienu. Kā ir, ir, iet uz priekšu, un viņiem viss izdodas tāpat. Tieši tāpēc man ļoti patīk lasīt un klausīties cilvēkstāstus, jo katra uztvere ir atšķirīga, pieredze katram sava un kas būtiskākais - attieksme ir citādāka, kas bieži vien nosaka to, kas sekos pēc tam... Pēdējā laikā pati sev esmu kļuvusi paredzama. Tas jāmaina. Drīzumā.


Nu tā, aizrunājos. (pie sevis nosaku)

Mani dara priecīgu:
- jauni notikumi;
- mana ģimene un draugi;
- ziedi uz galda;
- brīnumi;
- labestība;
- saule;
-
patiesas emocijas, visvairāk - tādi lipīgie smiekli;
- vienatnes deva;
- ja varu palīdzēt;
- kopīga rosīšanās virtuvē;
- priekpilna ziņa otram jeb kāds novēlējums, uzmundrinājums;
- mērķtiecība;
- cilvēka darba tikumiņš (zināt, kas tas tāds?:)
- sniegpulkstenītes, kas izlauzušās starp pērnā gada lapām;
- bērzu sulas un tikai iedomāšanās par to, kā es tās dzeru;
- negaidīti interesanta saruna ar svešinieku;
- tīra telpa;
- skaisti cilvēki ne tikai fasādē...


Un vēl un vēl...






Lai mums kolosāla pavasara gaidīšana! Un jauni stāsti stāstāmi. Tad līdz citai reizei.

Nesolos rakstīt bieži. Bet tepat vien esmu.

Lai izdodas,
Evita


Dzīve kafijas tasē

Tuk turuk, šodiena, otrdiena, ik pa laikam snieg, Igaunija, ātri kļūst tumšs, gribu daudz gulēt, saņemu pāris zvanus no nepazīstamiem cilv...