piektdiena, 2014. gada 28. februāris

Brīvdiena

Iedot sev brīvdienu. Vai tiešām laiku pa laikam nevarētu paņemt dienu sev? Bez telefona zvaniem, sarauktiem deguniem, savilktām pierēm, sapulcēm, vainas izjūtas, pienākumiem, papīriem, atbildības izjūtas...

Izvilkt no skapja apakšas skriešanas kurpes, atrast īsto apģērbu un doties, kur deguns rāda, kur kājas nes. Izstaigāt takas, ierastus un neierastus maršrutus. Elpot, dziļi un jaušami.

Radīt sev sajūtās vieglu dienu. Neiziet uz kompromisiem, ļaut savam ego diktēt noteikumus. Parādīt mēli aizmugurē braucošajam smēķējošam šoferim par viņa neiecietīgo izturēšanos.  Noslāpa, johaidi, vai nevar nesteigties!? Ieslēgšu vēl avārijas gaismas un dejošu, skaļi dziedādama Your love is like a soldier, loyal till you die.... Jā, mazliet bērnišķīgi, bet, kāpēc es tāda nevaru būt? Reizēm taču varu.

Atlaist cilvēkus, kurus esi turējis sev cieši klāt, baidoties zaudēt iedomāto pamatu. Iedot bērniem brīvdienu no kontroles un pienākumiem, moralizēšanas un zināšanas labāk. Iztaisnoties un dot sev atļauju būt dusmīgam, nebūt perfektam, labam, paredzamam, saprotamam... Kur palikušas visas mazās Evitas, Aritas, Ditas, Sandras, Annas, Kates un kur - mazie Juri, Kaspari, Kārļi, Aigari....!? Tik jauki reizēm atcerēties, kādi viņi bija, kas lika smieties un būt drosmīgiem. Vai būt pieaugušam nozīmē pazaudēt piedzīvojuma, izbrīna, prieka izjūtu? Nē, nē... Tā noteikti nav. Taču pieaugušais daudz vairāk kontrolē - sevi, citus, notikumus...
Lai izdodas priecāties. Zinu, ka manī  vienmēr bērns ņem virsroku, kad lecu ar bērniem batutā, pikojos, kad bēgu no jūras viļņiem, kad apsēžos mazliet ļodzīgajā krēslā, un vecmamma cienā mani ar viņas īpašajām pankūkām.

Tādu sajūtās vieglu dienu. Pa bučai - tālai vai tuvai. Jums viss izdosies, tā, kā jūs to protat un kā jums vajag.


Evita

piektdiena, 2014. gada 21. februāris

Piektdiena!? Piektdiena.

Piektdiena. Piektdiena! Piektdiena? Piektdiena!? Piektdiena...

Cik intonācijās vari šo vārdu izteikt? Kā jau vienmēr - pietiekami, lai pieskaņotu tekstu savam gara stāvoklim, vai ne? Tāpēc nereti, lasot uzrakstīto, rodas pārpratumi. Neredzam ne smaidu uz lūpām, ne koķeto vai bargo acu skatienu, un vispār - neko neredzam, tikai to, ko gribam. 

Šodien es apsēdos pēc rīta darbiem un skrējiena, uztaisīju sev kafiju un izvēlējos divas konfektes, kas manu mirkli saldināja. Jā, ziniet, man patīk mirkļus pasaldināt. Eh, kā man patīk tādi izjusti, vienkārši, nesteidzīgi, patiesi mirkļi. Un sarunas - iedomātas, reālas, notikušas, sacerētas, vēl nebijušas.
Tas, ko arvien vairāk apzinos un par ko nereti domāju un pamanu, ka emocionālais briedums iet roku rokā ar spēju uzņemties atbildību - par saviem vārdiem, darbiem, rīcību. Arī tad, ja reizēm kļūdāmies, rīkojamies, apmierinot savu alkatīgo Ego, tomēr spējam izturēt to neganto sajūtu, kas liek noliegt visu iepriekš minēto un ļauj nosaukt realitāti, aptvert notikušo un iet tālāk.
Pēdējā laikā tieši notikumi, kas ir mazliet sāpinājuši, spējuši parādīt to taku, pa kuru vēlams turpināt ceļu. Sak', iesi tur, būs ilgstoši normāli, elposi, izliksies tu, tavā priekšā izliksies,bet pēc laika nonāksi vietā, kuru apzināti vai neapzināti neizvēlējies, jo zināji, ka tiks noplēsta ādas strēmelīte, kas sūrstēs. Tad pienāk apskaidrības mirklis, kad esi pats gatavs aiziet pie ķirurga, lai ņem to strēmeli, bet vismaz ar tīriem instrumentiem. Būs nepatīkami tāpat, bet pēc tam būs viss labi - iekaisums nebūs, šuves skaistas, un paliks tikai atmiņas, kas tāpat laika gaitā deformēsies un mainīsies to intensitāte. 
Lūk, man ir sajūta, ka esmu gan aizgājusi pie ķirurga, gan uzņēmusies atbildību par savu rīcību, jūtos labi un mierīgi. Dzīve turpinās ar jauniem notikumiem, lieliskām sarunām un interesantiem cilvēkiem. Būtībā tik daudz kas notiek mūsu prātos - iemesli, atrunas, attaisnojumi, konkurence, vainas sajūta, nosodījums, tādos mirkļos ir vērts sev atzīt, kas patiesībā notiek un kādi ir patiesie motīvi jūsu rīcībai un tad jau atkal var doties tālāk, uz priekšu, piedzīvot, izdzīvot un realizēt. Lai kā mums reizēm šķiet, ka ir tikai viena forma, kā justies laimīgam, patiesībā to ir daudz vairāk.

Brīvdienu ceļvedis:

- Mūzikas ritmā izšūpot gurnus un ja sanāk - sapucēt māju;
- Aizvest sevi tuvākā vai tālākā ceļojumā, iegriežoties arī kādā mākslas muzejā, lai noķertu mūzu (runā, ka viņas tur gaida liktenīgos);
- Atdzīvināt sevī sievieti/vīrieti/mežoni - kā nu patīk, tā nu dariet;
- Putukrējumā iejaukt kakao un atcerēties, kā tas garšoja bērnībā;
- Pieteikties karaokes konkursā un nebaidīties, ka visi no telpas izies;
- Izstaigāties ar ģimeni vai draugiem pa mežu, gar jūru, pa neceļiem un apjaust, ka esat laimīgi šeit un tagad;
- Pieskarties;
- Ziedi, ziedi, ziedi  - uz galda, palodzes, kaimiņam pie durvīm;
- Uzsmaidīt pretimnācējam;
- Uzaicināt ciemos un kopā pagatavot gardu maltīti;
- Aizsūtīt kādam īpašajam savu dziesmu topu;
- Nopirkt biļetes uz laimīgo zemi:) (Kate)
- Mīlēt un ļaut mīlēt sevi.


Lai vairāk labo darbu! Un tad jau pavasaris arī būs klāt! Yeeeaahhh!!!
Bilde atrasta pinterest.com


Priecīgi,
Evita

Kā es pēc Tevis ilgojos.

Čau, pavasari jūti? nejūti? Es arī ne pārāk. Bet mirkļos, kad saules stars noglāsta vaigu, gribas kustināt degunu un smaidot nočukstēt: &#...