Pāriet uz galveno saturu

Ziņas

Tiek rādīti šajā datumā publicētie ziņojumi: februāris, 2014

Brīvdiena

Iedot sev brīvdienu. Vai tiešām laiku pa laikam nevarētu paņemt dienu sev? Bez telefona zvaniem, sarauktiem deguniem, savilktām pierēm, sapulcēm, vainas izjūtas, pienākumiem, papīriem, atbildības izjūtas...

Izvilkt no skapja apakšas skriešanas kurpes, atrast īsto apģērbu un doties, kur deguns rāda, kur kājas nes. Izstaigāt takas, ierastus un neierastus maršrutus. Elpot, dziļi un jaušami.

Radīt sev sajūtās vieglu dienu. Neiziet uz kompromisiem, ļaut savam ego diktēt noteikumus. Parādīt mēli aizmugurē braucošajam smēķējošam šoferim par viņa neiecietīgo izturēšanos.  Noslāpa, johaidi, vai nevar nesteigties!? Ieslēgšu vēl avārijas gaismas un dejošu, skaļi dziedādama Your love is like a soldier, loyal till you die.... Jā, mazliet bērnišķīgi, bet, kāpēc es tāda nevaru būt? Reizēm taču varu.

Atlaist cilvēkus, kurus esi turējis sev cieši klāt, baidoties zaudēt iedomāto pamatu. Iedot bērniem brīvdienu no kontroles un pienākumiem, moralizēšanas un zināšanas labāk. Iztaisnoties un dot sev atļauj…

Piektdiena!? Piektdiena.

Piektdiena.Piektdiena!Piektdiena?Piektdiena!?Piektdiena...

Cik intonācijās vari šo vārdu izteikt? Kā jau vienmēr - pietiekami, lai pieskaņotu tekstu savam gara stāvoklim, vai ne? Tāpēc nereti, lasot uzrakstīto, rodas pārpratumi. Neredzam ne smaidu uz lūpām, ne koķeto vai bargo acu skatienu, un vispār - neko neredzam, tikai to, ko gribam. 

Šodien es apsēdos pēc rīta darbiem un skrējiena, uztaisīju sev kafiju un izvēlējos divas konfektes, kas manu mirkli saldināja. Jā, ziniet, man patīk mirkļus pasaldināt. Eh, kā man patīk tādi izjusti, vienkārši, nesteidzīgi, patiesi mirkļi. Un sarunas - iedomātas, reālas, notikušas, sacerētas, vēl nebijušas.
Tas, ko arvien vairāk apzinos un par ko nereti domāju un pamanu, ka emocionālais briedums iet roku rokā ar spēju uzņemties atbildību - par saviem vārdiem, darbiem, rīcību. Arī tad, ja reizēm kļūdāmies, rīkojamies, apmierinot savu alkatīgo Ego, tomēr spējam izturēt to neganto sajūtu, kas liek noliegt visu iepriekš minēto un ļauj nosaukt realitāti, …