Brīvdiena

Iedot sev brīvdienu. Vai tiešām laiku pa laikam nevarētu paņemt dienu sev? Bez telefona zvaniem, sarauktiem deguniem, savilktām pierēm, sapulcēm, vainas izjūtas, pienākumiem, papīriem, atbildības izjūtas...

Izvilkt no skapja apakšas skriešanas kurpes, atrast īsto apģērbu un doties, kur deguns rāda, kur kājas nes. Izstaigāt takas, ierastus un neierastus maršrutus. Elpot, dziļi un jaušami.

Radīt sev sajūtās vieglu dienu. Neiziet uz kompromisiem, ļaut savam ego diktēt noteikumus. Parādīt mēli aizmugurē braucošajam smēķējošam šoferim par viņa neiecietīgo izturēšanos.  Noslāpa, johaidi, vai nevar nesteigties!? Ieslēgšu vēl avārijas gaismas un dejošu, skaļi dziedādama Your love is like a soldier, loyal till you die.... Jā, mazliet bērnišķīgi, bet, kāpēc es tāda nevaru būt? Reizēm taču varu.

Atlaist cilvēkus, kurus esi turējis sev cieši klāt, baidoties zaudēt iedomāto pamatu. Iedot bērniem brīvdienu no kontroles un pienākumiem, moralizēšanas un zināšanas labāk. Iztaisnoties un dot sev atļauju būt dusmīgam, nebūt perfektam, labam, paredzamam, saprotamam... Kur palikušas visas mazās Evitas, Aritas, Ditas, Sandras, Annas, Kates un kur - mazie Juri, Kaspari, Kārļi, Aigari....!? Tik jauki reizēm atcerēties, kādi viņi bija, kas lika smieties un būt drosmīgiem. Vai būt pieaugušam nozīmē pazaudēt piedzīvojuma, izbrīna, prieka izjūtu? Nē, nē... Tā noteikti nav. Taču pieaugušais daudz vairāk kontrolē - sevi, citus, notikumus...
Lai izdodas priecāties. Zinu, ka manī  vienmēr bērns ņem virsroku, kad lecu ar bērniem batutā, pikojos, kad bēgu no jūras viļņiem, kad apsēžos mazliet ļodzīgajā krēslā, un vecmamma cienā mani ar viņas īpašajām pankūkām.

Tādu sajūtās vieglu dienu. Pa bučai - tālai vai tuvai. Jums viss izdosies, tā, kā jūs to protat un kā jums vajag.


Evita