Es nezinu, kā jums, bet mana ikdiena ir uzņēmusi labu tempu un ātrumu. Patīk. Man vienmēr ir paticis, kad ir, ko darīt. Vidusskolā paspēju ne tikai mācīties, bet arī teātri spēlēt, sportot un padauzīties arī mazliet. Šobrīd paspēju agri pamosties, veltīt nedaudz laiku sev (tas ir tiiik būtisks, tās 15 minūtes klusuma sev no rīta, kad visi guļ) un tad jau sākas rīta cēliena otrā daļa - mazākais bērns, viņa vajadzības, tramvajs, bērnudārzs, stacija, ceļš uz darbu (šobrīd arī tas ir ļoti baudāms, jo vari salikt visu pa plauktiņiem, vai arī nelikt un klausīties putnu dziesmas), darbs. Gana atpazīstamas darbības, vai ne? Cilvēks parastais un viņa rutīna. Tāda mums katram. sava rutīna, kas dod arī drošības izjūtu.
Tas, ko esmu apjautusi un noformulējusi, piedzīvojot pēdējā laika notikumus, ka tas, kādas izvēles izdari, kur un kādā situācijā atrodies un kā pavadi savu dienu, ir lielā mērā atkarīgs no Tevis paša. Jā, ir notikumi, ko dzīve piespēlē, bet, ja tā uz tiem vēsu prātu apskatās, tad patiesībā kaut kādā veidā arī tos tu esi iniciējis pats - baidoties, kontrolējot, pieļaujot neuzmanības kļūdas (jo parasti esi piekusis), paļaujoties, spītējot, vai tieši otrādāk - klusi sapņojot, par to ilgstoši piedomājot, rakstot un veidojot savu vēlmju sarakstus utt. Reizēm ir pavisam labi, ka tomēr visu nevaram paredzēt un izkontrolēt, ka ir situācija un tad jārīkojas.
Nesen lasīju kādu rakstu, kur tika īpaši izdalītas četras kvalitātes, kas ir būtiskas.
FLEKSIBILITĀTE. ATVĒRTĪBA. EMPĀTIJA. PIEDOŠANA.
Mums vajag spēt pielāgoties. Mums nepieciešams būt atvērtiem savām vajadzībām. Mums nepieciešama empātijas spēja dēļ tiem, kuri mums ir apkārt un it sevišķi tiem, kuri atbalsta mūs, lai mēs sasniegtu savus mērķus. Kā arī mums nepieciešams piedot sev par to, ka katru reizi nesasniedzam savus izvirzītos standartus (lasīt: ka neesam perfekti).
Bet nebūt tas nav tik viegli un vienkārši, vai ne? Piekrītu. Neviens mūsu vietā neuzvelk skriešanas kurpes un neskrien, lai mēs justos vingri un priecīgi. Arī aizvainojuma kumoss ir jāsagremo pašiem. Tas nozīmē, ka mums šīs kvalitātes ir pamazām jāattīsta. Jāuzklausa draugs, bērns, sieva, vīrs vai kolēģis, jāatrod tam laiks, lai arī mums ir sajūta, ka tūkstošiem lietu ir vēl jāpaveic, ko nu es te runāšu. Mums ir jāpieņem cita viedoklis un viņa izvēle, palaižot vaļā kontroles mehānismus par vienīgo pareizo risinājumu. Satiekot kādu 'ne no sava plauktiņa', mēs taču varam sasveicināties un dot iespēju (vispirms jau sev). Taču visvairāk - mums ir jāprot sajust, ko mēs jūtam katrā situācijā un kādas sajūtas/emocijas nosaka mūsu uzvedību.
Tāpat kā mūsu tricepsi vai bicepsi tiek trenēti, arī šīs kvalitātes prasa treniņu. Šobrīd sociālajos tīklos un arī speciālistu runās tiek uzsvars likts uz 'nē' teikšanu, kas pēc būtības ir ļoti nozīmīgi - prast novilkt robežas, apjaust savas vajadzības un nedarīt lietas, kas tev pat varbūt nodara pāri.
Bet es pēdējā laikā aizdomājos par to, kā būtu, ja uzsvaru liktu uz 'jā' teikšanu. Tieši uzsverot šo - jā.
Jā, es gribu piedzīvot jaunas darba iespējas!
Jā, es vēlos satikt draugus!
Jā, es gribu beidzot piedzīvot to sajūtu, kad esi starp svešiem cilvēkiem svešā vidē!
Jā, es gribu izprast savus uzvedības modeļus!
Jā, es vēlos mērķtiecīgi darboties, lai justos labi!
Jā, es esmu vērtīga, un man tas nav jāpierāda ar pārslodzi darbā!
Jā, es zinu, ka šodien man jāatliek visi liekie laika kavēkļi, lai pabeigtu iesākto darbu, kas man ne pārāk patīk!
Jā, es varu uzklausīt kolēģi, noturot acu kontaktu ilgāk par divām sekundēm!
Jā, es saku 'jā ' tam nezināmajam piedzīvojumam, par kuru es pēdējā laikā arvien biežāk domāju!
Jā, es zinu, ka šobrīd nevēlos attiecības!
Jā, es saku 'jā' jēgpilnai brīvā laika pavadīšanai, tāpēc es piezvanu draugiem un aicinu viņus uz spēļu vakaru!
Jā, es pēc mirkļa vilkšu savas kedas ārā no dziļākā skapja plaukta un iešu pa parku paskriet!
Jā, es nosūtīšu sveicienu cilvēkam, kuru es atkārtoti redzu sapnī!
Vai zini vēl kādus 'JĀ', kurus Tev ir vērts šodien Tev pateikt? Noteikti zini. Tāpēc saki sev - jā, un mērķtiecīgi trenē šo savu prasmi! Līdz ar to vieglāk būs pateikt arī 'nē', jo Tu skaidri zināsi, ka koncentrējies uz saviem 'Jā'!
Pavisam noteikti ir vērts pierakstīt kādu atklātu sarunu ar sevi pašu. Kāds tad Tu esi patiesībā? Un kāds Tu esi tad, kad esi starp cilvēkiem. Nereti mēs no citiem prasām godīgu rīcību, bet saskaroties ar līdzīgām situācijām savā dzīvē, mēs jau esam atraduši attaisnojumus savi rīcībai, lai to definētu kā izņēmumu! Kā runā - izņēmumi ir likumsakarīgi.
Bet atceries, ka pārmaiņas nav pats vieglākais ceļš, ko iet, jo rutīna un ieradumi taču ir tik ērti. Ja tie apmierina, tad - kāpēc gan neturpināt rīkoties tāpat kā iepriekš. Taču, ja tomēr uznāk tāda bezspēcības izjūta vai nemiers, ir vērts sāk meklēt citu ceļu. Lai kā mums šķiet, ka ir tādas pareizās vai vērtīgākās izvēles, patiesībā to novērtēt un izvērtēt var tikai katrs pats, jo tieši viņš ir tajā mirklī un situācijā. Mēs pārējie varam tikai trenēt empātiju, mēģinot saprast viņa izdarītās izvēles.
Bet - esi gatavs! Ik mirkli un ik dienu izdarīt ko tādu, kas Tev liek apjaust savus pavisam noteiktos un vēlamos 'jā'! Viens, divi, trīs, un Tu esi brīvs...
Lai izdevusies diena!
Jā! :)
Mīļi,
Evita
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru