Pāriet uz galveno saturu

Ziņas

Tiek rādīti šajā datumā publicētie ziņojumi: oktobris, 2010

vētra prātā. šššššš......

Laba diena.

Skatos, atkal trešdiena. Jā, interesanti, ka reizēm varētu stāstus stāstīt un stāstīt, bet tad vienā brīdī jūtu, ka ne pavisam nav, ko teikt. Negribas. Labāk iztīru tā vietā māju, uzlakoju nagus un veicu vēl šādas tādas nodarbes. Vēl es daudz veidoju dažādas treniņu programmas un varbūt te ir tā atbilde, ka esmu jau par daudz rakstījusi, gribas mazliet noiet no datora, uzpūst sejai termālo ūdeni un izvēdināt galvu.

Bet tagad manā priekšā stāv pieci haribo lācīši, un es tos ik pa laikam atļaujos apēst. Saka, ka kustoties mutei, labāk arī sanākot domāt. Tāpēc nebariet sevi vai pusaudžus, kas nemanot jau nograuzuši pusi no pildspalvas. Viņi un tu arī tad domā. Kaut kas tevī notiek. Procesi. Hmm, ja mēs tā vienkārši varētu saprast tos iekšējos procesus. Es vakardien sajutos nogurusi no tā, ka visu laiku domāju. Kas un kā, kā labāk, ko teikt, kur darīt, cik par to ņemt, ko ēst, kur tajā laikā likt bērnu…. Domas tik šaudās un šaudās, un es sajutos kā amerikāņu kalniņos, kad neva…

paga, paga, paga...

vaļā, apziņa man raisās vaļā



Es teiktu, ka viss ir atraisījies vaļā. Un es jau vairākas dienas veru diegu adatā un lāpu kko ciet, mēģinu noslēpt diegus, bet tajā pat laikā man ir skaidrs, ka izmaiņas IR notikušas. Ka kaut kas ir vaļā. Un ir kaut kāds satraucošs miers, ko varbūt var vienkārši saukt par nemieru. Process, protams, turpinās. Iekšējais, protams. Un varbūt arī tas, kas ap mani, jo kaut kas noteikti mainās, izmainoties vienam no mainīgajiem. Un es esmu pārsteigta, sevi ieraugot no malas. Gan burtiski, kad nejauši-jauši, skatoties koncerta dziesmas video ieraugu savu galvu grozāmies (he), gan pārnestā nozīmē, kad ir iespēja ieraudzīt sevi situācijā, kāda tiek it kā mākslīgi uzmodelēta, bet tajā pat laikā viss notiek. Tev iesit kā ar bomi pa galvu, ka šita es arī dzīvē izturos pret cilvēkiem, šitā es to un to… un tas ir pārsteidzoši, to beidzot saredzēt un vēl to labi saprast. Izjūta, ka pie manis atnāk māsa apskaidrība.
Es pieļauju, ka jums grūti uztvert. Bet varbūt tā, lai a…

rudens sajūta.

Vai arī pie tevis ir atnākusi tā rudens sajūta? Tā, kad pietrūkst mazliet gaismas, un gribas sveces sadegt. Tā, kad lietus skaņa rada dīvainu atbalsi Tevī. Tā, kad gribas uzcept ko gardu cepeškrāsni, lai mājā sajustu dzīvīgumu. Tā, kad mūzika fonā skan maiga, nostalģiska, plūstoša un arī skumja mazuliet. Es to visu jūtu uz visiem 100.
Šodien es cītīgi strādāju, sūtot piedāvājumu cilvēkiem. Ziniet, tā sajūta ir tāda..hmm..mulsinoša, mazliet neērta, kā tas ir – vērsties pie kāda ar savu iniciatīvu, ar savu gara darbu. Spert pirmo soli, manuprāt, vienmēr ir grūti, jo tu apzinies, ka tevi, tavu ideju var noraidīt. Un tas vienmēr rada kaut kādas izjūtas un pieredzi. Droši vien, ka to ietekmē arī tas, cik lielas cerības un ilūzijas sev esi radījis pirms tam. Tāpēc es priecājos, ka arvien biežāk spēju piedāvāt savu iniciatīvu. es vismaz būšu mēģinājusi un nekad nezināšu, kā tas varētu būt bijis, ja to nebūtu darījusi. Ir, protams, arī reizes, kad gribu, bet nevaru. Saku sev – nu ej taču, pasa…

otrdienas kokteilis ar ledus kristāliem.

Pāris klikšķu un Dave Gahan jau pieskandina manu ne tik lielo dzīvojamo platību.

Jā, saku Tev labrīt, pasaule!
Un nebeidzu kustināt ritmā un neritmā kājas. Ir nu gan cilvēkiem tie talanti. Kā lai saprot, ka tas IR talants, lai pietiekoši čakli strādātu pie tā. Hmm, droši vien neviens jau tā īsti nezina, tikai varbūt seko līdzi savām izjūtām (un vecāku iestaigātajām taciņām), kas rodas, kaut ko darot. Cilvēks jau var daudz izdarīt ar darbu. Esmu nudien redzējusi, kā meitene, kurai sākotnēji nesanāk ritmiski skriet, ar cītīgu darbu pat iekļūst LV izlasē. Zinu, ka bieži dziedot, vari izkopt savu balsi. Vari iemācīties tehniski pareizi zīmēt. Bet..nu jā, talantiem tas sanāk vienkārši, nepiespiesti un skaisti. Un es tā no sirds par šiem cilvēkiem priecājos, ka viņi prot, ka viņi ir pārvarējuši savu negribēšanu un izkopusi savas spējas. Es tomēr esmu sliņķe un laikam tāpēc neesmu atradusi savu talantu, ar ko dižoties vai tieši otrādāk – izbaudīt to vienatnē.
Bet šorīt es patiesībā vēlējos ra…

mans? nē, mans..

Tavs un mans. Mans un tavs. Bet kuram tad galu galā? Vai vispār tas ir būtiski? Līdz šim man patiešām šķita, ka nav. Es varu dalīties tajā, kas pieder man, vai nu tā būtu gulta, kuru man nevajag, vai sega, kuru man ir daudz, vai paklājs, vai ledusskapis un veļas mašīna. Bet pēkšņi man rodas sajūta, ka kaut kas nav godīgi, ka kaut kas mani grauž, kaut kāda sajūta, izjūta, pēcgarša… iespējams, dodot nav bijusi skaidrība par mantas lietošanas noteikumiem un termiņu. Mana draudzene saka, ja tu par to nerūpēsies (par savām mantām, lietam, vietām), tad tev arī nebūs. Vēl viņa saka, ja dod, nu tad atdod pavisam, lai miers. Un man arī atgādina seno teicienu par naudu un draugu. Tikai tad es arī saprotu, jā, vai nu dod un aizmirsti vai nedod, bet nevar būt tā, ka iedod uz kādu laiku un pēc tam jūties slikti par to, ka nevari dabūt atpakaļ tad, kad tev pašam to vajag. Un patiešām vajag. Jāatzīst, ka, domājot par šo situāciju, mani tas spēj aizkaitināt, un es uzvelkos, jo nejūtos nevienam tik ļo…

dullums.

Kad Tu pēdējo reizi izdarīji kaut ko nudien dullu?
Dullu pa savam, jo, saprotams, ka mums katram tās robežas ir individuālas. Kad Tu pēdējo reizi piecēlies no rīta, izstaipījies, iedzēri rīta kafiju vai tēju un sajuti, ka gribi vienkārši kaut kur aizbraukt un galvenais – to arī realizēji. Kad Tu pēdējo reizi sadūšojies un piezvanīji sen nesatiktiem cilvēkiem un priecīgi klausulē pateici, ka gribi viņu/-us satikt. Pārskrēji ielu, ignorējot autovadītāju signalizēšanu un veltīji tiem patiesu smaidu ielas otrajā pusē. Nopirki lidmašīnas biļeti uz vietu, kur neesi bijusi un darīji to viena pati. Aizgāji pie friziera un savu matu griezumu izmainīji pat ļoti pamanāmi, tā vietā, lai frizierei noskaldītu – ne vairāk kā pusotru. Iztērēji savu pēdējo naudu, nopērkot kaut ko ilgi kārotu, bet visu laiku atliktu.
Es nudien sen tā neesmu darījusi. Visu laiku prāts priekšā saka, kā būtu labāk, kā būtu izdevīgāk un kā neviens nejustos aizvainots. Bet ja jau man šīs rindas rakstās ar tik vieglu sitienu …