trešdiena, 2010. gada 27. oktobris

vētra prātā. šššššš......



Laba diena.

Skatos, atkal trešdiena. Jā, interesanti, ka reizēm varētu stāstus stāstīt un stāstīt, bet tad vienā brīdī jūtu, ka ne pavisam nav, ko teikt. Negribas. Labāk iztīru tā vietā māju, uzlakoju nagus un veicu vēl šādas tādas nodarbes. Vēl es daudz veidoju dažādas treniņu programmas un varbūt te ir tā atbilde, ka esmu jau par daudz rakstījusi, gribas mazliet noiet no datora, uzpūst sejai termālo ūdeni un izvēdināt galvu.

Bet tagad manā priekšā stāv pieci haribo lācīši, un es tos ik pa laikam atļaujos apēst. Saka, ka kustoties mutei, labāk arī sanākot domāt. Tāpēc nebariet sevi vai pusaudžus, kas nemanot jau nograuzuši pusi no pildspalvas. Viņi un tu arī tad domā. Kaut kas tevī notiek. Procesi. Hmm, ja mēs tā vienkārši varētu saprast tos iekšējos procesus. Es vakardien sajutos nogurusi no tā, ka visu laiku domāju. Kas un kā, kā labāk, ko teikt, kur darīt, cik par to ņemt, ko ēst, kur tajā laikā likt bērnu…. Domas tik šaudās un šaudās, un es sajutos kā amerikāņu kalniņos, kad nevari nospiest pogu stop, kad to gribas un kad dikti vajag. Un te nu ir tā māksla pateikt sev stop, neļauties tām šaustīgajām domām pārņemt tavu prātu un tevi. Vergot tām, kā es to darīju vakardien. Man vislabāk tad palīdz fiziska darbošanās – es eju skriet vai arī eju pastaigā ar suni (vislabāk ir aizmirst mājās telefonu, jo domātās domas man vienmēr gribas ar kādu apspriest). Lūk, vakardien, jāatzīst, es biju priekšzīmīga un telefonu ņēmu līdzi.:) Bet vismaz beigu beigās radās kaut kāds plāns. Un šaustīgās domas palēnām mani atlaida.

Ko es no tā visa iemācījos, no savas vakardienas dīvainās pieredzes? Nevajag daudz domāt un sevi šaustīt par lietam, kuras patiesībā es nemaz tiešā veidā nevaru ietekmēt. ir jāatceras atkal par to, ka vislabāk viss sakārtojas, kad uzraksti savas vēlmes uz lapas, lai vēlāk vari smuki izsvītrot, kad tas padarīts vai sasniegts. Un reizēm vajag ļauties. Jā, atbildības uzņemšanās ir būtiska un nozīmīga lieta, bet reizēm vajag ļauties, sagaidīt, kur straume tevi aizskalo un tad gan sākt peldēt jau mērķtiecīgi. Bez kritumiem nevar būt kāpumu, bez bedrēm nevar izbaudīt to sajūtu, kad ir pavisam gluds tas ceļa gabals. Savukārt riteņbraucēji reizēm sev sakot, braucot lielā kalnā un kad ir dikti grūti, ka tas nozīmē – pavisam drīz būs ceļš, kas vedīs lejup.

Lācēni ir vēderā. Vētra manā prātā pierimusi. Domas uzrakstītas.

Labu apetīti!

evita

p.s. renār, māri, kaspar, jāni, par jums es arii padomāju te viendien, kad dators nepārtraukti man lūdza mēģināt vēlreiz. (: nesanāca.

trešdiena, 2010. gada 20. oktobris

paga, paga, paga...

vaļā, apziņa man raisās vaļā



Es teiktu, ka viss ir atraisījies vaļā. Un es jau vairākas dienas veru diegu adatā un lāpu kko ciet, mēģinu noslēpt diegus, bet tajā pat laikā man ir skaidrs, ka izmaiņas IR notikušas. Ka kaut kas ir vaļā. Un ir kaut kāds satraucošs miers, ko varbūt var vienkārši saukt par nemieru. Process, protams, turpinās. Iekšējais, protams. Un varbūt arī tas, kas ap mani, jo kaut kas noteikti mainās, izmainoties vienam no mainīgajiem. Un es esmu pārsteigta, sevi ieraugot no malas. Gan burtiski, kad nejauši-jauši, skatoties koncerta dziesmas video ieraugu savu galvu grozāmies (he), gan pārnestā nozīmē, kad ir iespēja ieraudzīt sevi situācijā, kāda tiek it kā mākslīgi uzmodelēta, bet tajā pat laikā viss notiek. Tev iesit kā ar bomi pa galvu, ka šita es arī dzīvē izturos pret cilvēkiem, šitā es to un to… un tas ir pārsteidzoši, to beidzot saredzēt un vēl to labi saprast. Izjūta, ka pie manis atnāk māsa apskaidrība.
Es pieļauju, ka jums grūti uztvert. Bet varbūt tā, lai arī paliek, ko? Arī es esmu guvusi pēdējā laikā atziņu, ka klusēt nebūt nenozīmē, ka tu esi neveiksminieks, muļķis vai autsaiders. Un tas ir tik vērtīgi. To beidzot piedzīvot. Beidzot mēģināt mainīt savu ierasto uzvedības modeli uz citu. Beidzot ļauties, nevis kontrolēt, beidzot sadzirdēt, nevis tikai runāt. Es mācos arī noteikt savas robežas. Mācos nedarīt par daudz un mācot darīt tad, ja tas ir lietderīgi un ja nedaru sev pāri. Jā, tas teorētiski visiem šķiet vienkārši un pareizi, bet praktiskā daļa bieži vien aizmirstas. Un man arī ļooti patīk intelektualizēt, tā IR vienkāršāk, ērtāk, drošāk. Taču rādīt piemēru ir sarežģītāk, tas prasa jau atzīšanos tev pašam kaut kādās jūtās, tas prasa uzdrīkstēšanos, uzticēšanos un otra pieņemšanu.
Tāpēc, kad tu esi VAĻĀ, tad gribas vismaz mazliet pietrāklēt kko. Un gribas uz mirkli paslēpties (kamēr viss sadzīst). Tāpēc es zinu, ka ir kaut kādas lietas, kas manī progresē, bet ir kaut kādas lietas, kas man šobrīd ir bīstamas, jo tas var kaitēt tam, kas tikko atpazīts un nosaukts vārdā.
Paga, paga, paga… Turot savu karti rokās, es klusi sev saku.

Lai izdodas,
evita

foto: http://brushpalletteandcoffee.blogspot.com

ceturtdiena, 2010. gada 14. oktobris

rudens sajūta.



Vai arī pie tevis ir atnākusi tā rudens sajūta? Tā, kad pietrūkst mazliet gaismas, un gribas sveces sadegt. Tā, kad lietus skaņa rada dīvainu atbalsi Tevī. Tā, kad gribas uzcept ko gardu cepeškrāsni, lai mājā sajustu dzīvīgumu. Tā, kad mūzika fonā skan maiga, nostalģiska, plūstoša un arī skumja mazuliet. Es to visu jūtu uz visiem 100.
Šodien es cītīgi strādāju, sūtot piedāvājumu cilvēkiem. Ziniet, tā sajūta ir tāda..hmm..mulsinoša, mazliet neērta, kā tas ir – vērsties pie kāda ar savu iniciatīvu, ar savu gara darbu. Spert pirmo soli, manuprāt, vienmēr ir grūti, jo tu apzinies, ka tevi, tavu ideju var noraidīt. Un tas vienmēr rada kaut kādas izjūtas un pieredzi. Droši vien, ka to ietekmē arī tas, cik lielas cerības un ilūzijas sev esi radījis pirms tam. Tāpēc es priecājos, ka arvien biežāk spēju piedāvāt savu iniciatīvu. es vismaz būšu mēģinājusi un nekad nezināšu, kā tas varētu būt bijis, ja to nebūtu darījusi. Ir, protams, arī reizes, kad gribu, bet nevaru. Saku sev – nu ej taču, pasaki kaut ko, bet es uzrauju brunčus augšā un bēgu uz otru pusi, sirdij skaļi dauzoties. jā, tā notiek, gan jau reizēm tev arī tā gadījies. un es pati tādās reizēs par tik bērnisķīgu reakciju brīnos...bet..tā nu tas notiek. kājas laikam zina, ko dara.. (smeju).

Bet ziniet, ko es vakar izbaudīju un atgādināju sev? Cik mūzikai un kustībai ir terapeitiska nozīme. Un vienubrīd mani pārņēma eiforiska sajūta, kad pie mūzikas tu uzdrīksties kustēties tā, lai tev un tavam ķermenim ir labi. Noteikti iesaku arī tev pamēģināt, ja ir tāda iespēja. Tad mūzika mainās un mainās arī tavs noskaņojums līdz ar to. Tu aizver acis un uzdevums ir vizualizēt vietu, kur tu vislabāk jūties. Un pēkšņi es sapratu, cik ļoti gribu sevi samīļot, jo tik reti taču domāju tieši un tikai par sevi un to, kā es jūtos tagad un kur/ar ko es jūtos vai jutos vislabāk. Vakardien pāris stundās mans ķermenis atcerējās plastiskās kustībās. tās, kuras vidusskolas laikā teātra nodarbībās nebija maz – vējš, puķes, briesmonīši, pāvs... Gudrs gan tas mūsu ķermenis, tas zina, ko mums vajag. Tikai jāsaklausa.

Lai jums izdodas izbaudīt šo lietaino dienu! Rīgā līst.

Ar sveicieniem,
Evita

p.s. bilde no http://calitreview.com (oi, kā sagribējās noskatities so filmu atkal:)

otrdiena, 2010. gada 12. oktobris

otrdienas kokteilis ar ledus kristāliem.

Pāris klikšķu un Dave Gahan jau pieskandina manu ne tik lielo dzīvojamo platību.

Jā, saku Tev labrīt, pasaule!
Un nebeidzu kustināt ritmā un neritmā kājas. Ir nu gan cilvēkiem tie talanti. Kā lai saprot, ka tas IR talants, lai pietiekoši čakli strādātu pie tā. Hmm, droši vien neviens jau tā īsti nezina, tikai varbūt seko līdzi savām izjūtām (un vecāku iestaigātajām taciņām), kas rodas, kaut ko darot. Cilvēks jau var daudz izdarīt ar darbu. Esmu nudien redzējusi, kā meitene, kurai sākotnēji nesanāk ritmiski skriet, ar cītīgu darbu pat iekļūst LV izlasē. Zinu, ka bieži dziedot, vari izkopt savu balsi. Vari iemācīties tehniski pareizi zīmēt. Bet..nu jā, talantiem tas sanāk vienkārši, nepiespiesti un skaisti. Un es tā no sirds par šiem cilvēkiem priecājos, ka viņi prot, ka viņi ir pārvarējuši savu negribēšanu un izkopusi savas spējas. Es tomēr esmu sliņķe un laikam tāpēc neesmu atradusi savu talantu, ar ko dižoties vai tieši otrādāk – izbaudīt to vienatnē.
Bet šorīt es patiesībā vēlējos rakstīt, ka nu gan rudens ir klāt. Ja iepriekš es to tikai varēju sasmaržot, tad nu jau to es saredzu un sajūtu. Un šorīt es pat pamanīju pavisam mazus ledus kristāliņus parkā, kur katru dienu izstaigājos ar suni (patiesībā jau pat trīs reizes dienā. Tā kā, ja vēlaties mani satikt, trīs reizes dienā jums ir droša iespēja mani samanīt ātrā solī ejam pa takām un celiņiem. Un ja vēl ir vēlēšanās pašam izvest pastaigā manu suni…ehh:). stāstā trakākais ir tas, ka tas nemaz laikam nav parks, bet gan seni kapi. Taču cilvēki tur staigājas, skrien, sēž, neliekas traucēti un daži patiešām nāk un apkopj senu kapu kopu. Tad gan paliek tā dīvaini. Un nevaru es saprast, vai staigāt pa kapiem ir slikti. Vai kakināt un čurināt suni arī ir slikti, jo tā audzinošā puse, protams, saka, ka tā labi gluži nav. Taču, kad tur eju, es nemaz nejūtos kaut kā savādāk, nejūtu es to mirušo enerģiju. Es pat kastaņus esmu salasījusi pilnas kabatas un sārtās kļavu lapas salasījusi kuplā buntītē, ko grāmatas tagad nospiež. Ej nu sazini, kā ir labāk un kā ir pareizāk. Cerams, ja es tiem guļošajiem traucēju ar savu kāju dipoņu, viņi man to darīs zināmu. Tikko apjautu, kāpēc to vietu neuztveru kā kapus, jo nekas īsti par to neliecina, nav sakoptības, daži kapakmeņi ir samanāmi, taču drīzāk izskatās, ka tie ir lieki, nevis cilvēki, celiņi un krūmi. Hmm..palikšu labāk pie tā, ka tā ir kārtējā dīvainība.

Lai laba otrdiena! Man pašai ir sajūta, ka jau klāt piektdiena. Bet piektdiena jau arī pienāks, un es aizstaigāšu līdz Gustiņa koncertam. Vajag taču beidzot arī savu talantu atrādīt.

Smaidot saku, čāāā,

evita

p.s. tik ļooooti sakārojās rudens puķes.



paldies http://www.iflowers.com par iespēju vismaz aplūkot.

svētdiena, 2010. gada 10. oktobris

mans? nē, mans..



Tavs un mans. Mans un tavs. Bet kuram tad galu galā? Vai vispār tas ir būtiski? Līdz šim man patiešām šķita, ka nav. Es varu dalīties tajā, kas pieder man, vai nu tā būtu gulta, kuru man nevajag, vai sega, kuru man ir daudz, vai paklājs, vai ledusskapis un veļas mašīna. Bet pēkšņi man rodas sajūta, ka kaut kas nav godīgi, ka kaut kas mani grauž, kaut kāda sajūta, izjūta, pēcgarša… iespējams, dodot nav bijusi skaidrība par mantas lietošanas noteikumiem un termiņu. Mana draudzene saka, ja tu par to nerūpēsies (par savām mantām, lietam, vietām), tad tev arī nebūs. Vēl viņa saka, ja dod, nu tad atdod pavisam, lai miers. Un man arī atgādina seno teicienu par naudu un draugu. Tikai tad es arī saprotu, jā, vai nu dod un aizmirsti vai nedod, bet nevar būt tā, ka iedod uz kādu laiku un pēc tam jūties slikti par to, ka nevari dabūt atpakaļ tad, kad tev pašam to vajag. Un patiešām vajag. Jāatzīst, ka, domājot par šo situāciju, mani tas spēj aizkaitināt, un es uzvelkos, jo nejūtos nevienam tik ļoooti parādā un diemžēl nejūtos arī tik bagāta, lai savas lietas atdotu pavisam (es te domāju lielās lietas nevis drēbes, kurpes, somas, ko es atdodu un aizmirstu).
Ko es no tā visa paņemu? Ir jārūpējas par savām lietām, vietām un sajūtām. Nav jābaidās izveidot nosacījumus, ja to nav, ir jārēķinās, ka vari turpmāk ieslēgt tikai vienu mazgāšanas režīmu savam aparātam, kā arī pati tīrīsi un berzīsi savas lietas, kad (ja) saņemsi tās atpakaļ.
Es varu teikt, ka tomēr savā uztverē vēl joprojām esmu naiva. Es ļoti ticu un uzticos. Vēl joprojām. Ja nebūtu šīs pēcgaršas un situācijas, kad produkti paliek veci, tad par to i neaizdomātos. Tā jau ir, viss notiek, kad esi to gatavs saprast un kaut ko no tā arī iemācīties. Man ir sajūta, ka esmu gan iemācījusies, tikai vēl jāpamācās tikt galā ar pēcgaršu, kas grib knābāt, rādīt ar pirkstu, pateikt ko vairāk kā nepieciešams.
Un ziniet, ir tiiik forši, kad pēc nogurdinošas dienas, tavā krūzē kāds ielej piparmētru tēju un atļauj būt tev pašam.

Priekā,
Evita.

bildi atradu http://s3.images.com/

sestdiena, 2010. gada 9. oktobris

dullums.


Kad Tu pēdējo reizi izdarīji kaut ko nudien dullu?
Dullu pa savam, jo, saprotams, ka mums katram tās robežas ir individuālas. Kad Tu pēdējo reizi piecēlies no rīta, izstaipījies, iedzēri rīta kafiju vai tēju un sajuti, ka gribi vienkārši kaut kur aizbraukt un galvenais – to arī realizēji. Kad Tu pēdējo reizi sadūšojies un piezvanīji sen nesatiktiem cilvēkiem un priecīgi klausulē pateici, ka gribi viņu/-us satikt. Pārskrēji ielu, ignorējot autovadītāju signalizēšanu un veltīji tiem patiesu smaidu ielas otrajā pusē. Nopirki lidmašīnas biļeti uz vietu, kur neesi bijusi un darīji to viena pati. Aizgāji pie friziera un savu matu griezumu izmainīji pat ļoti pamanāmi, tā vietā, lai frizierei noskaldītu – ne vairāk kā pusotru. Iztērēji savu pēdējo naudu, nopērkot kaut ko ilgi kārotu, bet visu laiku atliktu.
Es nudien sen tā neesmu darījusi. Visu laiku prāts priekšā saka, kā būtu labāk, kā būtu izdevīgāk un kā neviens nejustos aizvainots. Bet ja jau man šīs rindas rakstās ar tik vieglu sitienu pa taustiņiem, tad man ir sajūta, ka ar mani vēl nav tik traki.
Šodien es gribu izmantot vienu no retajām brīvajām dienām, lai darītu kaut ko, kas mani iepriecina. Riteņošana, kūkošana, sēņošana, rudens lapu, kastaņu lasīšana…

Lai jums izdodas!

evita

Viens, divi, trīs un Tu esi brīvs

Labdien, labdien, mīļie, dārgie un attālie! Es nezinu, kā jums, bet mana ikdiena ir uzņēmusi labu tempu un ātrumu. Patīk. Man vienmēr ...