'Iedomājieties, ka vīrieši ir no Marsa, bet sievietes - no Veneras. Tas bija ļoti sen, kad marsieši reiz, skatoties savos teleskopos, atklāja venērietes. Tās ieraugot vien, marsiešos pamodās agrāk nepazītas jūtas. Viņi iemīlējās un, ātri izgudrojas pārvietošanās līdzekli kosmosā, aizlidoja uz Veneru.'
Šis ir citāts no grāmatas, ko man savulaik ieteica lasīt kāda pasniedzēja. Šodien, esot darbā, pavisam nejauši šo grāmatu atradu. Tagad prātoju, kāpēc pasniedzējai šķita, ka man tā jāizlasa, iespējams, es kaut ko ļoti biji ieņēmusi galvā kā vienīgo patiesību.
Taču no mazā citāta, es varu izsecināt, ka homoseksualitāte uz Marsa nebija novērojama un ka tēviņi dēļ mātītēm dara brīnumlietas. Kā arī - lai iemīlētos, nav vajadzīga ķermeņu saskare. Tātad, lūk, šis varētu būt kāda resurss.
Ejam tālāk.
'Kad sieviete nelūgta piedāvā palīdzību vai mēģina palīdzēt vīrietim, viņai nav ne jausmas, ka vīrietis to var uztvert kā kritiku un noniecinājumu.'
Es parasti esmu no stereotipu lauzējām un dumpiniecēm, taču es absolūti piekrītu, ka katram ir sava vieta un lieta, taču tas, ko sievietes noteikti varētu iemācīties ir mazliet piebremzēt savu iniciatīvu un ļaut lēnām čubināt vīrišķim to iesākto vai neiesākto kartupeļu lauku. Vienmēr jau var pajautām - kas ir tas, kāpēc tik ļoti gribi izdarīt visu pati? Savukārt vīrieša ego jau pietiekami šajā gadījumā ir/nav aptekalējusi māmuliņa.
Liekam jaunu bildi iekšā.
'Izjūta, ka viņš nav vajadzīgs, vīrietim ir lēna nāve.'
Šķiet, ka jāatceras, ka vīrietis ir tas, kurš ir iekarotājs, iekārotājs un valdzinātājs. Cik daudz stāstu ir dzirdēts, kad jaunie puiši, jūtot atraidījumu, ilgstoši nespēj izveidot jaunas attiecības, jo ir aizmirsuši, ka viņu pamata vajadzība ir izjust to, ka viņi ir kādai vajadzīgi tieši tādi, kādi viņi ir. Un patiešām - nav jau tikai viena vienīgā uz pasaules, kura spēj iedvesmot. Apskatieties, kā tās nobriedušās/vēlīnās dāmas spēj priecāties par vīrieša klātbūtni.
'Vīrietim tiek uzlikta pārāk liela emocionālā slodze, ja viņš kļūst par vienīgo mīlestības un morāla balsta avotu.'
Nesen runāju ar kādu savu labu paziņu, un viņa man teica, ka viņas dēla draudzene tik cieši ir vienmēr klāt viņam, pat tur, kur parasti tiekas tikai čaļi. Un prasīja, vai tas ir normāli? Uz ko es atsmēju, ka vecāsmammas parasti mēdz teikt, ka puisim jāstaigā līdzi, lai tas nekur nepaslīdētu un purvā neiekristu. Taču, man šķiet, ka visskaistākā vispirms sieviete pati sev būs tad, ja viņai būs savas intereses un sava dzīve, savas grāmatas, savs stūrītis, kur vienmēr padomāt vai parakstīt, apmeklēt izstādes vai aizrauties ar fotografēšanu. Līdz ar to arī vīrietis neizjūt kā obligātu pienākumu rūpēties par sievietes labizjūtu un drošību. Tas vienkārši notiek, jo katrs jūtas pašpietiekams un brīvs.
Vēl autors iesaka
rakstīt mīlestības vēstules, kas ne vienmēr nozīmē atzīšanos mīlestībā uz divām lapām, bet gan savu izjūtu izteikšanu, plus nobeigumā pierakstīt, ko tu vēlies sagaidīt atpakaļvēstulē. Es neesmu bieži, bet tomēr vēstules esmu šad tad rakstījusi. Varbūt šoreiz jāpamēģina uzrakstīt arī ar sagatavotu scenāriju, ko vēlos saņemt atpakaļ. Piemēram, skūspstus, sākot no deniņiem līdz pirkstu galiem vai nebēdnīgu nakti festivālā, dauzoties smiltīs, vai..vai..
Nu ko, reizēm ir interesanti atrast senas grāmatas un atrast starp rindām to, kas tevi uzrunā vai to, kas noteikti nav tavs gadījums.
P.S. Rakstot nelielos citātus, es apjautu sajūtu, ka par šīm lietām biju runājusi ar puišiem. un viņi nudien ir teikuši - bet nevajag teikt, kad tu to izdarīsi, jo ir skaidrs, ak mēs sapratīsim, ka saki - tu neesi nekam derīgs. Atliek vien novēlēt - mazāk vārdu, vairāk sapratnes.
Evita
