piektdiena, 2015. gada 27. februāris

Vēstule Galvenajam.

Dārgais, Ego,

es nojaušu, ka tu vēlies, lai iepazīstu tevi vēl vairāk, ciešāk, skaudrāk. Lai skatos tev acīs un atzīstu, ka esi ņēmis virsroku pār manu skatienu, ķermeņa valodu, asaru kanāliem un gribu. Tu nepazīsti ne kauna izjūtu, ne sātu, ne robežas. Tev vajag tagad un tūliņ. Tiklīdz esmu paveikusi vienu Tavu vēlmju piepildījumu, Tu nekaunīgi atvēzējies un sper pa manu tikko nopirkto, koši sarkano ādas krēslu, lai tas skanēdams nokristu un es pat sarautos. Tu bezkaislīgi nogrozi galvu, kad vēlos, ko pavisam mazu, mazu, mazu, kaut ko pavisam vienkāršu. Kad es Tevi neklausu, Tu sadusmojies, tu tā auro, ka man jāliek spilvens uz galvas un jāsauc palīgā Tavi citi brāļi no citas mātes. Tu taču nenoliegsi, ka tā bija?

Taču pamazām viss mainījās, vai ne? Tavu aurošanu es uztvēru kā vienu satrakojušos sievišķi, kura grib, bet neiegūst (parasti to, ko nav iespējams iegūt). Kad Tu citu reizi taisīji  ierasto trādirīdi, un es arī līdzi sašūpojos savā gribā un vērtībās, es vairs neliku spilvenu uz galvas. Es pilnīgi noteikti ieraudzīju sevi. It kā nebūtu vēl vakar uz sevi skatījusies spogulī, mēģinot izpatikt Tavai gaumei.  

Dārgais, Ego, es gribu atvainoties, ka saucu Tevi tajos nesmukajos vārdos. Tu jau neesi tas nezvērs, ko mēģināju likt krātiņā - dusmodamās, šņākdama, rēkdama, skriedama, pavēlēdama. Tas nezvērs esmu pati, kad neiegūstu, ko gribu, kad neiegūstu uzreiz, kad neiegūstu vairāk, kad ļaujos tavam - tev vajag, man vajag...
Ego, tu parādīji, cik augstos kalnos varu kāpt, pati saviem spēkiem, cik sāpīgi ir kūleņot lejā, cik patīkami ir dzert aukstu avota ūdeni, klausoties dabas skaņās, samīļoties, cik skaudīga es varu būt, nenovīdīga, cik liela un plaša ir mana sirds, cik daudz tajā ir maiguma, siltuma un mīlestības...

Kad pamodos tajā maģiskajā rītā un biju pateicīga Tev par iespēju gribēt tik daudz, un pateicīga dzīvei, ka visu neieguvu. Pateicos par to žēlumu, ko tajā brīdī izjutu pret sevi, cik tas izskatījās smieklīgi, kad sēdi un raudi par tukšuma sajūtu, par to, ko šķietami gribi un vajag, par dusmām, kuras seko pēc zaudējuma... 
Jā, nudien, pienāk viena diena, un viss it kā saslēdzas, tu vari pasmaidīt par to, kā tas ir bijis un pieņemt, ka vēl visādi arī būs. Bet paldies par to absolūto fizisko nogurumu, kad gribēju būt supermamma un par tiem dažiem rītiem,  kad izvilku sevi no gultas aiz matiem, jo es gribēju būt varoša...

Lai arī tik ļoti daudz šķietami mums vajag, mēs esam laimīgi mazumiņā no tā visa, jo nav jāraud par lielo plašumu, kas šos punktus (kur esmu un kur gribu būt) šķir, bet vari priecāties (nu vismaz būt saviļņojošās gaidās), ka tas atkal būs viens liels piedzīvojums, kad virzīsies uz priekšu un iepazīsi sevi atkal no jauna. 

Piii, Ego, nevaru vien sagaidīt, kāds šoreiz būs ceļojums, kad vairs nevajag par katru cenu, perfekti un daudz.

Pinterest.com

Ego, es dzirdu Tavas domas, neesi nu tik uzbāzīgs. (smaidu)




Evita

Dzīve kafijas tasē

Tuk turuk, šodiena, otrdiena, ik pa laikam snieg, Igaunija, ātri kļūst tumšs, gribu daudz gulēt, saņemu pāris zvanus no nepazīstamiem cilv...