sestdiena, 2015. gada 11. jūlijs

Ceļā

Labrīt!

Cik brīnišķīgi skan šis sveiciens, viss vēl ir priekšā, viss vēl būs. Rītam zelts mutē- ir kaut kur lasīts un dzirdēts. Es teiktu, ka arī rasa acīs. Rīti ir un nav manējie. Man patīk tie vēlie. Un reizēm esmu priecīga par agrajiem.


Lūk, vienu rītu pamodos agrāk. Pakrūtē kņudināja, it kā satiktos ar viņu (to viņu, pēc kura katra reizēm ilgojas). Bija paredzēts pārgājiens. Biju beidzot ar draudzeni sarunājusi doties mazā pārgājienā. Viens man bija skaidrs, ka nebūs spēka izsīkuma, nebūs sevis laušana, jo ejam pārgājienā sev par prieku. Protams, 30 km noiet ar smagu somu plecos pilnīgi fiziski viegli nav. Tās bija lieliskas stundas, kad ar katru kilometru saproti un ieraugi kaut ko jaunu - gan sevī, gan apkārtnē. Pēkšņi ogu ieraudzīšana šķiet tik priekpilns mirklis. Gavilē un pat nodejo ogu deju, metot tās mutē un izgaršojot katru garšas niansi. Abas ļāvāmies aizvest viena otru arī neceļos. Pamēģināt, kur ved šis ceļš vai taka. Iziet cauri pamestai un nesakoptai atpūtas vietai, iztēlē uzburot galvaskausus, ko cilts aiz sevis atstājusi. Padomāt par cilvēkiem, kuri atmet ar roku, padodas, neļauj sev gribēt skaisti. Tad izslieties, pamest nevērīgu skatienu pa labi un kreisi, līst caur dzeloņdrāšu sētu un doties drošā solī uz priekšu.


Cik sen tu esi priecājies kā reiz bērnībā, spēlējot ar čaļiem vai meitenēm kariņus?

Galamērķis bija jūra. Skaista, tajā vakarā šalkojoša un bangojoša, ar pūķotājiem pilna. Skats bija tik neikdienišķs. Apēst līdzpaņemto bija viegli. Ļoti. Izstiepties garākām, paslēpjoties aiz kāpas no vēja un skatīties debesīs - baudpilni. Jokoties un smieties- pats par sevi saprotams.

Cik bieži pamosties no rīta un ļaujies sajūtām sevi aizvest tur, kur tās ved?

Vakars bija maģisks. Jā, jā, tieši tik labi arī viss bija. Jūrā krita saule - silta, spoža, sarkana. Tai pretī spīdēja apaļš un pilns mēness - auksts, balts. Pa vidu mēs. Tās, kuras ļāvās. Tās, kuras skrēja gar krastu, lai vāktu dažādus kokus un spiegtu aiz prieka. Iztēlojoties kā rāpuļi no mums bēg. Sauli noķērām plaukstās, mēness uzraudzītas. Teltī iztēlojāmies, ka esam uz vientuļas salas un mums nav ne jausmas, kas notiek naktī. Bet nogurums ņēma virsroku un cietais, grubuļainais pamats nespēja mūs noturēt nomodā.

Cik bieži esi ļāvis aizmigt sev koka zarā vai piemājas siena kaudzē? 


Rīts. Tieši tas pats, kuru sākotnēji pieminēji. Solīja daudz un deva vēl vairāk. Ar zeķēm aiziet līdz jūrai un izstaipīties. Nomazgāt muti un pavērties plašumā. Saule jau sildīja. Domāju, tā noteikti kā pasakās smaidīja un bija gatava mūs uzrunāt. Tāds miers un bauda dvēselei. Dabas spēks.

 Izdziedinātas. 

Ceļā. Pie sevis. Pie tevis. Piedzīvot. Izjust. Pateikties. Turpināties. Atlaist. Ne par kādu naudu nemainīt. Saplūst. Novērtēt. Doties uz priekšu.

Paldies, Sandra. Par iespēju piedzīvot. Par to, kas rakstītajās rindās un vēl vairāk par to, kas starp rindām.


Lai jums savi pārgājieni, ceļi un takas, sabiedrotie un garšas,

Evita

Viss ir viens. Viss ir vienots.

Viņas somā bija tikai dažas mantas - atslēgas, noputējusi kastīte, dažas drēbes, mazliet nauda un atmiņas. Ceļš bija gana tāls, lai viņa ik...