Pāriet uz galveno saturu

Ziņas

Tiek rādīti šajā datumā publicētie ziņojumi: jūnijs, 2010

Servju konkursa dalībniece.

Ātri. Pavisam ātri un īsi izstāstīšu savu stāstu. Man nozīmīgu, jo tas sastāv ne tikai no faktiem, bet tajā ir daudz emociju, izjūtu, nejaušu notikumu.
Es tomēr esmu no tiem cilvēkiem, kuri visbiežāk dara to, kas viņiem labi sanāk. It sevišķi, ja tas saistīts ar skatītājiem. Es neeju skatītāju priekšā žonglēt vai nepiesakos šķēpa mešanas sacensībām, jo es to neprotu. Bet es skrienu orientēšanos, es varētu pieteikties maratona skrējienam, jo ar skriešanu tomēr esmu uz tu, es varētu un esmu piedalījusies daiļrunāšanas konkursos, varētu uz skatuves kādu lomu nospēlēt arī, jo es to visu tīri labi pieprotu. man par to ir tikai neliels uztraukums.
Taču sestdien es izdarīju kko citu. Pašai nemanot, es jau stāvēju rindā uz servju konkursu. Nu ne gluži konkursu, bet tu ej publikas priekšā un mēģini pārservēt bumbu pāri tīklam un ja vēl trāpi laukumā noliktajai mantai, tad grāb ciet un esi laimīgs par to, ka nav jāpiedzīvo sakautrēšanās par neveiksmi. Jāatzīst, ka par volejbolu un tā noteikumie…

pēcsvētki.

re, svētki pagājuši.
vieni no maniem mīļākajiem. nezinu, kāpēc. varbūt tāpēc, ka visbiežāk jau tie pavadīti dejojot un dziedot. šogad dejas bija mazāk, bet divatā būt pie ugunskura, tas arī nemaz nav peļami.
tagad sākoties tumšais laiks. līdz šim bijis gaišais laiks. ko tajā esam sējuši, tādu ražu ievāksim. tumšais laiks turpinās līdz Ziemassvētkiem.
iekšienē jau kāds dikti grib protestēt. vēl nav vasara sākusies, bet jau tumšais laiks. vēl nav pa pliko ezerā lekts. un tā tālāk... bet tad es tā padomāju. vairākkārt no vecākiem cilvēkiem esmu dzirdējusi, ka pēc Saulgriežiem tie uzskata, ka rudens jau klāt, ka vasara beigusies, ka siens savākts un miers mājās. :)
līdz rudenim patiesībā vēl labs laiciņš. un tam atkal ir savs burvīgums. bet līdz tam visu ko vēl paspēsim izdarīt. apbraukt apkārt Burtniekam, ķert viļņus vietējā jūrmalā, paspēlēt bumbu smiltīs, iesauļot zeltaino toni...
domājot par to visu, esmu sapratusi, ka gribu iemācīties priecāties par to, kas ir, nevis vaimanāt, ka nav, nav…

mērķi, mērķi, galamērķi...

Šodien manai māsas meitai paliek gads. Apkārtējo reakcijas ir dažādas. Par apkārtējiem dēvēju pašus tuvākos radus. Arī man šis „Odrijai paliek gadiņš!” iebliež kā āmurs pa pieri. Laiks. Kur tas palicis? Kas tad ir noticis pa šiem 12 mēnešiem, kamēr viens mazs bērnelis mācījās smaidīt, saskatīt krāsas, sejas, izmēģināja arvien jaunas un jaunas kustības, sagaidījas sešus zobus... Bet ko es esmu izdarījusi pa šo laiku? Nemaz nevaru pateikt, šķiet jau, ka neko. Bet tas atkal nebūtu pavisam godīgi.
Lai nerastos turpmāk šādas morālās, esmu nolēmusi sev kādā blociņā iešvīkāt savus tuvākos mērķus, ko gribu sasniegt. Lai redzu, cik daudz no tā esmu sasniegusi un vai vispār to, ko esmu sasniegusi, esmu gribējusi. Brīžiem man ir vairāk kā skaidrs, kas būtu jādara manai meitai, kas vīram, kas maniem vecākiem, māsai vai maniem draugiem. Tikai pati savas darbības aizmirstu pavērot caur to savu maģisko lupu. Tagad tā vairs nebūs. Ko tad es varu ieteikt citiem, ja pati rīkojos savādāk, dodu sev atlaid…

mazliet par mīlestību.

Es sāku apjaust, ka manas brīvā laika rezerves ir teju izsmeltas, par ko arī liecina retie ieraksti putnos. Mēdzu to vienkārši nosēdēt, noauklēt, nodomāt, nosist laikam būtu ne pārāk smuks vārds. Vēl es mēdzu ļauties pēkšņām iegribām – aizlaist līdz veikalam, uzmeistarot kādu našķi, kas šobrīd, skaisti izkārtots uz šķīvja, nolikts ledusskapja vidējā plauktā.
Bet stāsts, ko šodien gribu pastāstīt, ir mazliet par mīlestību. Par to pirmo, kad meitenes mēdz iemīlēties vecākos puišos/skolotājos/draudzeņu lielajos brāļos, pa kluso uzkrāsojot mammas lūpu krāsu. Kad,satiekot VIŅU, gribas nodurt acis un neklausīties sirdī. Tas parasti notiek ap gadiem 10 līdz 12. Kad vēl par sevi liek manīt hormonu svārstības un ķermeņa izmaiņas, kad mamma šķiet tik nesaprotoša un pārāk barga, jo uzskata, ka esmu vēl bērns.
Es arī atceros sevi, kad gāju vēl pirmajās klasēs (hmm, varbūt, tas patiesībā notiek vēl agrāk? Paliksim labāk pie tā, ka tas notiek ik pa laikam jeb visu dzīves laiku..), man laba draudzene …