Es sāku apjaust, ka manas brīvā laika rezerves ir teju izsmeltas, par ko arī liecina retie ieraksti putnos. Mēdzu to vienkārši nosēdēt, noauklēt, nodomāt, nosist laikam būtu ne pārāk smuks vārds. Vēl es mēdzu ļauties pēkšņām iegribām – aizlaist līdz veikalam, uzmeistarot kādu našķi, kas šobrīd, skaisti izkārtots uz šķīvja, nolikts ledusskapja vidējā plauktā.
Bet stāsts, ko šodien gribu pastāstīt, ir mazliet par mīlestību. Par to pirmo, kad meitenes mēdz iemīlēties vecākos puišos/skolotājos/draudzeņu lielajos brāļos, pa kluso uzkrāsojot mammas lūpu krāsu. Kad,satiekot VIŅU, gribas nodurt acis un neklausīties sirdī. Tas parasti notiek ap gadiem 10 līdz 12. Kad vēl par sevi liek manīt hormonu svārstības un ķermeņa izmaiņas, kad mamma šķiet tik nesaprotoša un pārāk barga, jo uzskata, ka esmu vēl bērns.
Es arī atceros sevi, kad gāju vēl pirmajās klasēs (hmm, varbūt, tas patiesībā notiek vēl agrāk? Paliksim labāk pie tā, ka tas notiek ik pa laikam jeb visu dzīves laiku..), man laba draudzene bija skaista vācu valodas skolotāja. Tāpēc es varēju pie viņas pabūt stundu laikā. Un skatīties pa logu, kā VIŅŠ spēlē bumbu. Un tas man šķita tik, tik… laikam jau absolūti jauki un jautri.
Un tagad es vēroju citas meitenes (puišus nē, jo laikam jau es neasociēju viņus ar sevi). Kā viņas skatās uz vecākiem puišiem, kā mēģina pieskarties un mazliet kopēt viņu darbības. Un tas patiešām nekas, ka viens no tiem pielūgsmes objektiem ir mans pašas vīrs. Un tieši šis novērojums man ļāva atcerēties sevi TAJĀ vecumā.
Pēc vairākiem gadiem, domas, izjūtas un emocijas ir mainījušās līdz nepazīšanai. Tu nesaproti, kas TAD šķita tik burvīgs, kas TAD tev lika izvēlēties ziemas laikā iet garajās pastaigās, lai tikai satiktu viņu.
Bet tieši tāpēc ir jābauda tad, kad IR pa īstam. Un nav ko sevi šaustīt par tiem laikiem (pasmaidīt gan driikst. Tā mēs šonedēļ izdarījām ar manu bērnības draudzeni). Katram vecumam ir sava burvība un savas priekšrocības. Tagad jau nespēlēsi kariņos (protams, var jau var..) tikai tāpēc, ka tā ir iespējams pieskarties. Toties tagad, kad esi jau nobriedis kā personība, vari atzīties savās simpātijās un baudīt galvu reibinošos skūpstus.
Lai skaisti stāsti šonedēļ!
Evita
Tādu īsto pirmo simpātiju es neatceros. Bet atceros TO vienu, ka bija visilgākā. Nu tieši to, ar ziemas pastaigām un mammas nosodījumu. Bet tolaik likās (un, ja kas, arī tagad vēl), ka bija pa īstam. Skaisti.
AtbildētDzēst