Šodien manai māsas meitai paliek gads. Apkārtējo reakcijas ir dažādas. Par apkārtējiem dēvēju pašus tuvākos radus. Arī man šis „Odrijai paliek gadiņš!” iebliež kā āmurs pa pieri. Laiks. Kur tas palicis? Kas tad ir noticis pa šiem 12 mēnešiem, kamēr viens mazs bērnelis mācījās smaidīt, saskatīt krāsas, sejas, izmēģināja arvien jaunas un jaunas kustības, sagaidījas sešus zobus... Bet ko es esmu izdarījusi pa šo laiku? Nemaz nevaru pateikt, šķiet jau, ka neko. Bet tas atkal nebūtu pavisam godīgi.
Lai nerastos turpmāk šādas morālās, esmu nolēmusi sev kādā blociņā iešvīkāt savus tuvākos mērķus, ko gribu sasniegt. Lai redzu, cik daudz no tā esmu sasniegusi un vai vispār to, ko esmu sasniegusi, esmu gribējusi. Brīžiem man ir vairāk kā skaidrs, kas būtu jādara manai meitai, kas vīram, kas maniem vecākiem, māsai vai maniem draugiem. Tikai pati savas darbības aizmirstu pavērot caur to savu maģisko lupu. Tagad tā vairs nebūs. Ko tad es varu ieteikt citiem, ja pati rīkojos savādāk, dodu sev atlaides un piedodu neizdarības. Nē, es, protams, nekoncentrēšos uz sodiem, bet uz mērķiem.
Šīsdienas mērķis ir uztaisīt uzņēmuma komunikācijas anketu, ar kā palīdzību varēšu apjaust, kas notiek konkrētajā uzņēmumā. Varēšu arī saprast, ko vispār par komunikāciju uzņēmumā raksta speciālisti un zinātāji, un ko es ar saviem iegūtajiem datiem varu izsecināt un kādus risinājumus varu piedāvāt pasūtītājam. tā neko mērķis:)
Kāds ir tavs šīsdienas mērķis?
P.S. šodien atkal spīd saule. Un mana meita ir apjautusi, ka dzīvē ir arī nepatīkamas lietas, kuras ir jāizdara. Es ar viņu lepojos, jo viņa izturēja un kopīgi ar zobārstu padzina mazo zobgrauzi. :)
evita
P.p.s. bildē kalns jau aiz muguras. kad biju kalna galā, ne pavisam nebija viegli lauties tam aparātam, lai nes lejā. bet izdevās. :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru