pēcsvētki.

re, svētki pagājuši.
vieni no maniem mīļākajiem. nezinu, kāpēc. varbūt tāpēc, ka visbiežāk jau tie pavadīti dejojot un dziedot. šogad dejas bija mazāk, bet divatā būt pie ugunskura, tas arī nemaz nav peļami.
tagad sākoties tumšais laiks. līdz šim bijis gaišais laiks. ko tajā esam sējuši, tādu ražu ievāksim. tumšais laiks turpinās līdz Ziemassvētkiem.
iekšienē jau kāds dikti grib protestēt. vēl nav vasara sākusies, bet jau tumšais laiks. vēl nav pa pliko ezerā lekts. un tā tālāk... bet tad es tā padomāju. vairākkārt no vecākiem cilvēkiem esmu dzirdējusi, ka pēc Saulgriežiem tie uzskata, ka rudens jau klāt, ka vasara beigusies, ka siens savākts un miers mājās. :)
līdz rudenim patiesībā vēl labs laiciņš. un tam atkal ir savs burvīgums. bet līdz tam visu ko vēl paspēsim izdarīt. apbraukt apkārt Burtniekam, ķert viļņus vietējā jūrmalā, paspēlēt bumbu smiltīs, iesauļot zeltaino toni...
domājot par to visu, esmu sapratusi, ka gribu iemācīties priecāties par to, kas ir, nevis vaimanāt, ka nav, nav un atkal nav tas un tas, un tas vēl...
jā, gribas sauli. bet vai tad tāpēc neiešu no mājas ārā, ka apmācies? nu, nē, tak.

p.s. nopērciet biļeti uz kādu mūzikas festivālu vai vienkārši jauniešu dziesmusvētku koncertu. varētu būt dikti, dikti priecīgi..:)

Evita