piektdiena, 2010. gada 31. decembris

mana ziņa Tev.


Tuk turuk. Kā jūties?
Tikko esmu atgriezusies (patiesībā jau laikam pirms pāris stundām vismaz..) no kalniņšļūkšanas. Jā, ir lieliski cilvēki, kas parūpējušies par aktīvu un priecīgu nodarbi, proti, Mežaparka estrādē var gan paslidot, paslēpot un laisties no kalna ar kamerām. Ko tādu mēģināju arī pagājušajā gadā Igaunijā. Man patīk mazas dullības. Un nospriedu, ka nākamnedēļ noteikti aizdošos tur atkal paslēpot.

Tātad, draugi, klāt 31.ais. un rītdien jau rakstām to citu skaitli un mēģinām pierast pie tā. Vai nav burvīgi un reizē dīvaini? Bet nē, nē, es šodien patiešām gribu un gribu būt priecīga. Un pa saujai sava prieka dāvāt jums. Man šis gads ir bijis ļoti dažāds. Esmu mēģinājusi atrast savu vietu zem saules. Mēģinājusi realizēt savas ieceres un pamatus jau esmu nostiprinājusi. Šobrīd patiešām ir sajūta (tāpat kā mana mandala to jau vēstīja), ka es virzos uz savu neatkarību un stabilitāti, un uz kaut ko man dikti nozīmīgu.

Es jums novēlu noticēt sev, saprast, ko jūsu sirdis patiešām vēlas un tad speriet to pirmo soli, jo tas, kas notiks tālāk, nudien ir atkarīgs no augstākiem spēkiem, bet jūs vismaz būsiet mēģinājusi. Es darīšu tāpat.
Esiet uzmanīgi, saprotoši un iecietīgi.
Prieku un spēju priecāties!

Ar smaidu,
Evita

trešdiena, 2010. gada 29. decembris

viens



Jā, apjautu, ka jau gads ir putnu lapai. Un kūka tač svētkos jāēd.
Tādu tipisku kopsavilkumu laikam nerakstīšu. Kam gan tas! Nojaušu, ka te ik pa laikam ieskatās daži mani draugi, daži paziņas, tad kāds, kuram patīk anonimitāte un kuru nodarbina rūpes par manu veselību, vēl kāds, kuram interesē man tuvu cilvēku dzīve, kāds, kuram vienkārši patīk tas, ko un kā es rakstu un vēl kāds nejaušs viesis, meklējot, piemēram, Imanta Ziedoņa dzeju.
Es vairākkārt esmu domājusi, vai vajag to darīt. Esmu pavisam gandrīz jau dzēsusi visas rindas ārā un putniem ļāvusi aizlidot. Bet tad tomēr pēc mazas analīzes un sarunas ar cilvēkiem, sapratu, ka šī lapa man pašai ir nozīmīga visupirms, jo rakstot es reizēm pati varu sakārtot savas dzīves prioritātes un vērtības. Un ja vēl kādu kaut kas no uzrakstītā iedvesmo vai pat dara priecīgu, vai citu reizi domīgu, vai vienkārši sajūtas saticies ar mani, tad tas noteikti silda arī manu sirdi.

Priekā!

Evita

Bērns.



Bērns. Tver pasauli ar katru maņu. Burtiski ēd to, gardi un droši. Bērns priecājas par visu jauno – o, kādi sniega kalni! Apskaties, cik skaisti! Arī tad, ja bērnam vēl nav attīstījusies valoda, viņš ir emocionāls ik mirkli, kopš piedzimšanas brīža. Bērnam patīk iekrist peļķē un uzkāpt augstākajā kalnā. Bērns ar interesi vēro cilvēku sejas, iespējams, lai saprastu kaut ko sev, kaut ko jaunu. Mazliet vēlāk visu novēroto bērns pārvērš jautājumā – kāpēc tante ir dusmīga? Kāpēc tramvajs brauc pa turieni? Kāpēc tev jāstrādā, mam? Kāpēc..? tā bērni iepazīst pasauli, mēģina kaut ko saprast un veidojas viņa uzskati.

Kāpēc es par bērniem? Tāpēc, ka ikdienas steigā un raizēs, mēs reti atceramies, ka arī reiz esam bijuši bērni, kas spējuši priecāties par it kā nenozīmīgiem sīkumiem. Un, protams, arī saskumt- acumirklī un acīm redzami, un nepārprotami. Tā – pa īstam, nemēģinot ielikt sevi rāmī.
Piemēram, kad iziet ārā un snieg pūkainas pārslas. Kad, dzerot saldējuma kokteili, atskan skaņa, kas liecina, ka tas beidzies (nu jūs saprotiet, sūcot ar salmiņu, tā skaņa, kas bērniem dikti tīk..) Kad satiekam sev nozīmīgus cilvēkus. Kad jāatvadās no kāda. Kad gaida dzimšanas dienas balli. Kad nejauši ierauga kaut ko uz ielas. Kad lēkā pa batutu. Kad kādu samīļo vai nosūta gaisa buču.

Šobrīd ne velti tik aktuāla kļūst pozitīvā psiholoģija. Cilvēki, kas zaudējuši prieku un spēju saskatīt lietās un notikumos labās lietas, to vienkārši sāk apgūt no jauna. Tehniski no jauna. Jā, pretī ailītei – nozagta mašīna - viņi mēģina saprast, kāds no tā ir ieguvums (iespēja nopirkt citu; svaigs gaiss; labāka fiziskā formā; nav jāpērk ziemas riepas; nav kaimiņš katru rītu jāved uz darbu..). Protams, ka to darīt nemaz nav viegli. Tāpat kā grūtāk ir iemācīties valodu, kad esi jau briedumā. Tāpat kā grūtāk ir sākt slēpot, kad visi iekšējie procesi brēc, lai ne par ko nelaidies no tā kalna lejā. Tāpat kā iemācīties vadīt automašīnu ir daudz, daudz grūtāk, jo pieredze saka, ka tu to nevari, un cilvēks tam tic. Bet to visu var izdarīt. Mērķtiecīgi tiecoties uz to. Apzinoties, ko es vēlos. Ko man tas nozīmē. Un ko man tas dos. Arī priecāties var iemācīties. Citi teiktu, ka tās sliktās domas ir jāravē kā nezāles no puķudobes. Un pamazām jau tas jādara arī, kā sajūti to savu tipiski slikto domu un burkšķēšanu, vienkārši sāc smieties. Es tā daru. Reizēm man arī patīk paburkšķēt. Un pēc vairākiem – kāpēc tas nav izdarīts un kāpēc tas tur stāv? – es sāku par sevi smieties, jo saprotu jau, ka ar darbiem tam nav daudz sakara, bet ar manu iekšējo emocionālo stāvokli gan.

Tāpēc skatieties burvīgas filmas, kas ļauj smaidīt un baudīt patīkamas emocijas, ejiet uz koncertiem, kas piepilda jūsu sirdis. Gatavojiet gardas maltītes un servējiet skaisti galdus. Esiet kopā ar saviem bērniem un mācieties priecāties kopā ar viņiem. Tiecieties ar cilvēkiem, kuri domā līdzīgi! Tas, ka vienmēr būs kāda tante, kurai nepatiks jūsu patiesie smiekli, ir pavisam skaidrs, bet smejieties tā, lai tai tantei arī acīs sāk parādīties prieka dzirksts!

p.s. es vakar nopirku jaunu pierakstu kalendāru. Šogad tas man mazāks kā ierasts. Man šī piezīmju klade vienmēr ir kalpojusi kā tāda maza dienasgrāmata, kur ne tikai atzīmēju notikumus, kas gaidāmi, bet arī reizēm ierakstu kādu sev nozīmīgu rindiņu, atziņu vai vēlējumu! Pēc katra gada man tās krājas atvilktnē. Lai pēc kāda laika nejauši atkal atvērtu un saprastu – dzīve nudien ir burvīga, ja es tajā dzīvoju pa īstam, nevis tikai eksistēju!

Vislabākie vēlējumi,
Evita

pirmdiena, 2010. gada 27. decembris

lietas, kas nemaz NAV lietas.


Labs rīts atkal jaunā nedēļā!

Kādi Tavi svētki un sajūta par tiem?

Man ir dažas lietas (kas nemaz nav lietas), ko pastāstīt.

- Par laimi lidmašīna izlidoja un ielidoja paredzētajā laikā. Un Kate mani sagaidīja Berlīnes lidostā. Jāatzīst, ka es tajā mazajā telpā, kur cilvēki sagaida savus čemokoferus, pat mazliet apmaldījos. Tālumā redzēju EXIT uzrakstu, bet veikli tam pagāju garām pāris reižu. Nu nekas, satikšanās beidzot varēja notikt un notika. Ne tikai ar manu draudzeni, bet arī ar viņas mēnesi jauno meitiņu, kura čučēja auto sēdeklītī. Berlīne pati mani ar neko tādu nepārsteidza, valoda man ne pārāk saprotama, pa ielām jābrien tāpat, kā šorīt bridu pa Pērnavas ielu. Taču sajūta, kas pārsteidz un reizē nepārsteidz, bija tāda, ka es esmu īstajā vietā un īstajā laikā, ar īsto cilvēku. Ir interesanti sajust to, ka nav pat svarīgi visu izrunāt, pārrunāt, bet būtiski ir vienkārši satikties. Tāda aizmugures sajūta, tāda mājas sienu sajūta, tāda miera izjūta. Jā, es sen nebiju tā gulšņājusi un tik ilgi brokastojusi. Ar kaķu pabarošanu, kas bija mans vienīgais rīta pienākums, es veikli tiku galā un tīģeri mani daudz netraucēja. Jāatzīst, ka prom braukšanas diena pienāca ātri. Taču, esot lidmašīnā, es smaidīju, jo biju tik daudz laba ieguvusi šajās nepilnajā četrās dienās. Vēl pirms izlidosanas izmantoju iespēju iesmaržoties ar smaržām Laura, jo man šķita, ka tās smaržo un raksturo Kati un šīs dienas, ko pavadījām kopā. Vēl rokas mājiens un gaisa buča draudzenes dēlam un viņas vīram, kuri atlidoja ar lidmašīnu, kas pēc mirkļa jau mani attālināja no Berlīnes.

- Svētki. Ziemas saulgrieži, kad jāraksta labas domas uz lapas un sliktās jādedzina. Kad visbiežāk cilvēki domā labas domas. Kad kāds traucas ntos kilometrus pa piesnigušiem ceļiem, lai tikai būtu kopā. Kad kāds ietinas segā un bauda tos vienatnē. Kad kāds skumst pēc saviem bērniem vai ģimenes. Kad satiekas draugi ar jaunajām atvasēm. Kad tiek dziedātas dziesmas un spēlētas spēles. Kad mazākie sagaida Ziemassvētku vecīti un skaita pašsacerētus dzejolīšus. Kad visi rosās un pārsvarā ir smaidošā noskaņojumā, jo ir svētki un svētki nenozīmē ikdienu, kad jāraizējas par kaut kādām darba lietām. Es kārtējo reizi sapratu, ka būšanai kopā ir liels spēks. Varbūt tā ir pilnīgā otra pieņemšana, kas to spēku vairo. Varbūt tās ir vecāku mīlestības pilnās acis. Varbūt kaut kas vēl. Bet dāvanas nespēj šo sajūtu aizstāt. Un divas dienas to izbaudīt ir labi un pietiekami. Es pirmo reizi šos svētkus nesvinēju savā vecāku ģimenē. Bet man izdevās viņus satikt. Paldies tētim par gardajām pankūkām. Man tādas uzcept nav izdevies ne reizi.

- Bradāšana pa mēslaini. Vajag vai nē? kā tas nākas, ka tev patīk pamācīt otram dzīvot un radīt iespaidu, ka esi tik kolorīta personība, proti apspriest šito un to, vēl paķert klāt kādu praktisku padomu, bet pats no saviem sū.. izkāpt nevari, bradā un bradā pa tiem… Bet galvenais jau laikam šajā stāstā ir tas, lai pašam cilvēkam, kurš to pieprot, ir labi. Kaut kas jauns/cits var notikt, kad esi tam gatavs, kad esi atbrīvojis tam vietu. Ja pārcilā vecus notikumus, tiem uzlejot džemu, medu vai kļavu sīrupu, vieta ir aizpildīta. Neko padarīt. mums katram ir lietas, par kurām domājot, gribas piesarkt. Katram ir jāpabradājas pa mēslaini, kā es to nosaucu, lai saprastu, kas ir viņa vērtības un ērtības. Citiem novērotājiem savukārt tā ir laba skola. Ir iespēja saprast, ka varbūt esi jau sasniedzis next level. Vēl skaisti ir otru cienīt (to gan var tādas nobriedušas personības) – ka ilgi gadi pavadīti kopā un tajos bijis noteikti kas vērtīgs, ka šajā laikā dzimuši burvīgi bērni, ka šis cilvēks mani iedvesmojis kaut kam skaistam… mums katram ir brīva izvēle, kā un ar ko, pavadīt savu dzīvi. Ne vienmēr pats briesmīgākais ir kādam lūgt palīdzību.

Lai dikti laba nedēļa. Un pavisam drīz atkal vajadzēs šķirt jaunu lapu gadam, kalendāram, pierakstu bloknotam.

Evita.

foto: http://www.metafares.com

svētdiena, 2010. gada 19. decembris

dakter spēlītes.



Labs vakars, skaistie un skaistās!

Esmu atgriezusies. Biju ziemeļos. Un man tur patika. Notika arī maza ķibele. Un tad nu mazliet padomāju, ko tajā brīdī es pati domāju, kad mistiskā veidā notika kkas ļoti griezīgs un rezultātā robs zobā. Jāatzīst, ka tas man nudien šķiet briesmīgi, šausmīgi, nejauki, un kāpēc ar mani. Bet, ko lai es saku, tas ir noticis un neko padarīt. Es iedomājos par cilvēkiem, kuri saprot, ka pēc elkoņa atsitiena pret viņu muti, zobs ir pavisam kaut kur pazudis. Tā sajūta varētu būt pavisam nelāga. Brrr, es noskurinos un zinu, ka rīt no rīta zvanīšu savai zobārstei, lai mani iepriecina.

Ja sāku par ārstiem, tad nedēļas nogalē man bija interesanta pieredze ar vienu no austrumu ārstiem. Man bija iespēja aiziet līdzi uz vizīti pie viena no tādiem. Droši vien jau esat dzirdējuši, ka pēc acu krāsas (aknu darbība), mēles (gremošanas sistēma) un pulsa (asinsrite) šo to šis cilvēks var noteikt. Jāatzīst, ka es biju tik ļoti šokēta, ka visu vakaru kaut kā nebiju savā ādā. Man tīk jeb interesē netradicionālā medicīna un visādas mistiskās lietas, kas patiesībā nemaz nav mistika, bet gan ķīmija un fizika, un vēl kkāda zinātne. Taču šoreiz es aizdomājos. Iespējams, tieši tāpēc, ka šis ārsts patiešām pateica šim cilvēkam kaut ko nopietnu. Rietumu medicīnā to sauktu par diagnozi, bet ķīniešu medicīnā tas vienkārši ir kaut kāds labdabīgs veidojums. ha, kas ir tas, no ka cilvēki baidās? Protams, ka nomirt. Un tieši tāpēc cilvēki patiešām izdod lielu naudu, lai uzlabotu vai saglabātu savu veselību. Tas ir tikai normāli. Bet šajā reizē man tomēr bija iekšēja sajūta, ka tas, ko viņš pateica, principā varētu būt katram otrajam cilvēkam. Protams, ka zarnas ir jātīra, protams, ka tas ietekmē citu orgānu darbību. Bet vai tiešām ir jādzer tik dārga tēja? Lūk, es nezinu. Man tomēr palika tā sajūta (un tajās es ieklausos), ka šī bija vārdu spēle, un tika izmantota frāze - „veidojums, kas pagaidām ir labdabīgs”, kas neatstāj un nespēj atstāt cilvēku vienaldzīgu. Protams, ka cilvēks nojauš un saprot,ja saka pagaidām, tad nākotnē tas var skanēt - progresē, ir, neizskatās labs. un cilvēka prātam cauri izskrien daudz un dažādas domas. Es ticu, ka tēja ir laba. Un es ticu, ka tā palīdz, it sevišķi, ja tam tici un dari to visu ar pārliecību.
Bet tad es par šo frāzi sāku domāt, to izvērst, pārveidot, salidzināt un analizēt. Kāpēc, piemēram, psihologs, nedrīkst teikt savam klientam, ka viņš ir depresīvs, un tas viņu kaut kad (agrāk vai vēlāk) var novest līdz pašnāvnieciskām domām?!(jo tad būtu lielāka iespējamība, ka cilvēks domātu, ka ar viņu laikam tomēr kaut kas nav pavisam labi, bet tas psihologam/speciālistam nodrošinātu kaut kādu noturīgu ienākumu.) Psihologs par to tiktu izslēgts no visām asociācijām un tiktu saukts ētikas komisijas priekšā. Un es esmu tikai par to, ka tā nekad nedrīkstētu vispār cilvēkam teikt, jo tā jau ir manipulēšana un neprecīzas informācijas atspoguļošana, kā arī iespaidošana un ietekmēšana.
Bet tāpēc jau mums ir iespēja pamēģināt vienu, otru, trešo speciālistu un saprast, kurš no visiem un kāpēc der tieši man. Kāds mums tik ļoti šķiet ‘savējais’, bet cits atkal mēģina un mēģina tikt mums klāt, bet mēs ieturam lielu distanci, neļaujot tam tuvoties.

Es sapratu, ka tieši šis cilvēks un viņa izveidotais palīdzības centrs, man neder. Arī viņa tulks mani absolūti nešķita empātisks, jo neļāva pat cilvēkam tikt galā ar to informāciju, ko viņa tik vienaldzīgā balsī pateica sava centra klientam. Tāpēc es vēlreiz sev secinu, ka man ir nozīmīgi, kā to dara (kā iekārtota vieta, kā sagaida, kā skatās, kā komunicē, kā…), tātad tā ir attieksme, kas man būtiska.

Lai jums lieliska nākamā nedēļa! Es ceru, ka rītdien sniegs patiešām būs notīrīts no lidmašīnas skrejceļa. Un ticu, ka Ziemassvētku pantiņu te arī ierakstīšu!

Tātad tiekamies pavisam drīz,

Jūsu Evita.

p.s. Instrumenti mani sajūsmināja. Mani vienmēr spēj sajūsmināt talantīgi cilvēki. Šoreiz es pavisam klusi uz to visu noskatījos, tikai reizēm galva sagriezās un sašūpojās no spožajām gaismām, bet varbūt no pavisam lieliskās mūzikas.

bilde no http://www.squatorange.com

pirmdiena, 2010. gada 13. decembris

apkopojums plus prātuļojums.

Vairākas reizes veru šo lapu vaļā un ciet. Esmu sākusi pat rakstīt stāstu par nedēļas nogales notikumiem, bet tad to noglabāju citā mapītē. Ir tik daudz ko teikt, bet ir arī tik daudz no tā visa saudzējama, jo tas ir kkas ļoti personīgs, ļoti mans, ka negribu dalīties. Tas ir līdzīgi, kā nestāstu sev uzticētos stāstus tālāk. Tāpat kā neaprunāju savus draugus un nestāstu par viņu ikdienu, jo tā ir viņu dzīve un viņu izvēles.
Vienu brīdi es biju iestrēgusi tādā kā aplī, no kura netiku ārā. Taču beidzot ir sajūta, ka esmu no tā izlauzusies. Tev nav tā bijis, ka pēkšņi saproti, ka tas nav stāsts par tevi, ko kāds stāsta, ka par tevi ir pavisam cits stāsts?
Es reizēm esmu baidījusies no tā, kā cilvēki nodod tālāk manis sniegto informāciju. Kā pastāsta to, ko esi teicis. Reizēm laurus plūcot pats. Lūk, tāpēc vienmēr vajag ieklausīties, kā sis cilvēks runā par citiem – vienalga, kas tie arī būtu. Es reiz kādā sieviešu žurnālā, šķiet, lasīju, ka vajag paklausīties, ko vīrietis runā par savām iepriekšējām attiecībām, ko saka par sievietēm. ļoti iespējams, ka vēlāk viņš to pašu teiks par tevi. Es domāju līdzīgi. Tāpēc es jo īpaši augstu vērtēju cilvēkus, kuri neklaigā pa pasauli to, ko viņi zina, vai to, kas viņiem uzticēts un ir bijusi iespēja redzēt. Taču vēlreiz saku, ka tas ir tikai stāsts par mani. Un tās ir manas robežas, lai netieku izmantota kaut kāda mērķa vārdā, lai netiek mana informācija nodota tālāk kā negatīva vai pavisam citā noskaņā.


Lai vai kā, šīs nedēļas prieki man bija (un tie bija nudien lieli:):

- Protams, koncerts un satikšanās. Paldies… par to visu. Tvēru un baudīju, un sniedzu, un sajutu. Laimības izjūta. Un vēl, un vēl… pasmaidu..

- Veikala lakstos apmeklējums. Tas ir ziedu veikals, kur ir cita pasaule. Iesaku apmeklēt, ja esat brīvības/pērnavas ielas krustojuma tuvumā. Tur nav tikai ziedi, bet gan dažādi rotājumi, sveces,LV rozes, burvīgas dāvanu kaste un pat balti putni koku zaros.

- Satikšanās ar draudzenēm, svinot draudzenes puika četrus gadus. Gribējām uzņemt bildi kā pirms vairākiem gadiem (kādiem 14 laikam), kad nesen bijām iepazinušās. Jāsaka, ka sanāca tikpat nenopietna.



- Vakara pastaiga ar suni, kad pārslas izveido savdabīgu cepuri jau uz esošās. Un vari elpot, elpot, elpot. Man ļoti patīk tādās reizēs silti saģērbties un izstaigāties. Un domās pārcilāt notikumus, kas man nozīmīgi.

Lai īstais apģērbs degungalam un lai labas sajūtas!

Evita

p.s. un jā, man ir biļete!!! Pirmdien es lidoju uz Berlīni! Priecīga.

trešdiena, 2010. gada 8. decembris

Halo, halloo!!

[www.typokunst.de/en]

‘Halo!.. halloo, es klausos!’
‘ Sveika!’
‘Labdien!’
‘Es laikam esmu nepareizi piezvanījusi..’
‘Jā, varbūt..’
‘Es atvainojos..’
‘Nekas, visu labu..’
‘uz redzēšanos!’


Apmēram šādi šodien skanēja mana saruna pa telefonu. Zvanīja man. Kāda sieviete. Pēc tās es sāku domāt par to, kas bija šī meitene un kuram viņa, nez’, zvanīja? Kāpēc viņai sanāca tā, ka kaut ko uzspieda nepareizi un piezvanīja svešam cilvēkam. Un ja es būtu turpinājusi sarunu, vai mums būtu, kas kopīgs? Varbūt mūsu paziņas vai tas, ko mēs mīlam visvairāk darīt, vai esam kādreiz pat dzīvojušas kaimiņos? es reizēm manu uz ielas cilvēku sejas, kas man kaut ko atgādina. Tad es domāju, kur, kur es esmu redzējusi šo cilvēku, kad esam tikušies un ko tad darīju es. Sejas es atceros ļoti labi, vārdus ne tik labi. Freids gan savai meitai reiz atzina, ka banāns tomēr reizēm esot arī banāns.. varbūt arī šoreiz tā bija meitene, kas vienkārši sajauca numuru, un viņas uzdevums bija mani 'piepacelt' no dīvāna, uz kā es lasīju grāmatu – piedzimt bez vardarbības (ja nu saņemšos otru dzemdēt vai arī tīri profesionāli varēšu padalīties ar nomierinošu un pat iedvesmojošu informāciju par šo procesu ar kādu meiteni, kas gaida savu pirmdzimto, vai kādu sievieti, kas gaida otru mazuli, bet baidās no dzemdībām, jo pieredze ar pirmo bijusi ļoti nepatīkama)..

Lai vai kā, man šķiet, ka vienmēr ir interesanti paprātot par to, kāpēc mēs satiekamies ar tiem cilvēkiem, ar kuriem mēs satiekamies, kāpēc mēs uzsākam sarunu ar cilvēku, kas ir svešs, bet ar laiku jau ir kļuvis par vienu no nozīmīgākajiem cilvēkiem, kāpēc cilvēks, kuram esi uzticējies, uzvelk gumijas zābakus un izbradā visu tavu iekšējo pasauli, kāpēc, kad negaidām ko sevišķu, notiek kaut kas nu ļooti sevišķs, kāpēc apprecies ar tieši šo cilvēku, kaut iepriekš ne pavisam par to nebiji domājis, kāpēc tava labākā draudzene vienā dienā paņem čemodānu un ir prom, kāpēc epizodiski tavā dzīvē parādās viens vai divi konkrētie cilvēki, kā tas nākas, ka skrienam uz punktu A , bet nonākam punktā B, kāpēc cilvēkus, kas kļuvuši svarīgi, tu pats pēkšņi sāc atgrūst, kāpēc tev ir tieši šie kaimiņi...

Lai labs vakars un sargieties no sniegputeņa, ko sola ceturtdien un no vētras, kas plosīšoties gan piektdienas, gan sestdienas vakarā!°

Mīļi sveicieni,
Evita

sestdiena, 2010. gada 4. decembris

vienkārši kaut ko jauku, lūdzu!



Ziniet, mani ir raksturojuši dažādi – romantiska, skaista, ātra, asa, izturīga, maiga, atturīga, mīļa…

Droši vien kaut kas no ikviena raksturojuma manī ir. Ir situācijas, kurās esmu bijusi mīļa un kurās esmu bijusi ļoti nejauka vai izturīga. Bet visbiežāk es sevi raksturotu kā romantisku un melanholisku mazuliet. Tāpēc šodien man arī ļoti gribējās vienkārši kaut ko jauku. Ja man būtu spalva un tinte, es labprāt tagad rakstītu vēstules skaistā rokrakstā (es ļoti censtos..). Garas un ne tik. Pavisam drīz jau pasta nodaļas sāks šķirot krāsainās, lielās, apzīmētās aploksnes. Un kāds būs priecīgs vai pārsteigts, tās saņemot. Es ticu, ka ne visi saņems, un ne visi sūtīs, jo reizēm dzīve ir dzīve, kā es šodien jau rakstīju savai labai draudzenei. Ne viss notiek, kā tu pats vēlies. Bet vēlēties gan vajag, jo tad var sajust to kņudinošo sajūtu, kad kaut ko gaidi, kad tūliņ, tūliņ kaut kas notiks. Piemēram, sāks skanēt pirmā koncerta dziesma un, stāvot pūlim vidū, pēkšņi sadzirdēsi atpazīstamus vārdus :
„katru nakti
kad dodamies ceļā
krītošas zvaigznes mums rāda uz kurieni iet
…”

Jā, es arī gaidu atkalredzēšanos ar viņiem, ar manu (kaut neviens nevienam nepiederēja..dauzos..) Prāta vētru (mēs ar Ditu viendien spriedām pēc LTV raidījuma, ka zinām tos bosikus tiik sen, ka mums teju vajadzētu iedāvāt VIP biļetes līdz mūža galam..).

Bet tagad tas, ko pavisam nejauši izlasīju. Man šķita, ka šis iederas zem nosaukuma kaut kas patiešām jauks.


Falling in love.

Laughing so hard your face hurts.

A hot shower.


Getting mail.

Taking a drive on a pretty road.

Hearing your favorite song on the radio.

Lying in bed listening to the rain outside.

Hot towels out of the dryer.


~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~


Chocolate milkshake.

A long distance phone call.

A bubble bath.

Giggling.

A good conversation.

The beach.

Laughing at yourself.

Midnight phone calls that last for hours.

Running through sprinklers.


~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~


Laughing for absolutely no reason at all.


Having someone tell you that you're beautiful.

Laughing at an inside joke.

Hearing someone say something nice about you.

Waking up and realizing you still have a
few hours left to sleep.

Your first kiss.

Making new friends or spending time with old ones.

Playing with a new puppy.

Having someone play with your hair.


~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~


Sweet dreams.

Hot chocolate.

Road trips with friends.

Swinging.
                   Song lyrics printed inside your new CD so you can
sing along without feeling stupid.

Going to a really good concert.

Making eye contact with a cute stranger.


Making chocolate chip cookies.


~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~


Having your friends send you homemade cookies.

Spending time with close friends.

Seeing smiles and hearing laughter from your friends.

Holding hands with someone you care about.

Running into an old friend and realizing things never change.

Riding the best roller coasters over and over.

Watching the expression on someone's face as they
open a much desired present from you.

Watching the sunrise.

Knowing someone trusts you enough to cry in front of you.

Getting out of bed every morning and thanking
God for another beautiful day.

Avots: http://www.pianoladynancy.com


Lai baudpilna diena!

evita

ceturtdiena, 2010. gada 2. decembris

Plāns nevis plāns.


(bilde no: http://rachelleannemiller.com/its-snowing/)

Vakardienas sniegpārslu deja mani patiešām apbūra un vēderu sakutināja. Biju ārā un sāka snigt lielas pārslas. Laidās uz kokiem, skropstām un ķērās matos. Uz mirkli viss nudien aizmirsās. Laiks tādos mirklos skrien. Tas ir laikam līdzīgs stāsts par vienu minūti uz karstas krāsns un vienu minūti gara skūpsta. Tā atšķirīgā laika izpratne. Iedomājos, ka tā varētu būt laba terpija depresīvajiem, kuru nav mazums - atrasties starp dejojošām sniegpārslām. Taču drīz jau ziemas saulgrieži un tad atkal dabā viss mainās, sāksies gaišais laiks, kad nevis tērēsim, bet uzkrāsim. Tāpēc jādarbojas tā, lai no tā vismaz ir kaut kāda jēga un labums.

Lai nedēļas nogale būtu izdevusies, izdomāju, ka vajag plāniņu iedvesmai, ko darīt un pie kā pieturēties. Varbūt kāda ideja noder arī Tev:

1. Apciemot vecākus un savu māsu. Varbūt arī savu vecomammu izdosies apciemot, ja jau esmu tai pusē. Tas nozīmē, ka man ir jāatrod auto, ar ko, es un mana pavadošā svīta, varam šos 100 ar astīti pievārēt. Un es zinu, ka nav daudzi, kas teiktu – lūdzu, lūdzu, brauc ar manu auto, tāpēc jo īpaši man jāizdomā, kā es patiešām to varu realizēt.

2. Uztaisīt putnu barotavu. Ik pa laikam pie maniem logiem pieklauvē pa putniņam. Šodien savukārt parkā čaklu dzeni manīju. Būs prieks gan pašiem, gan citiem.

3. Nopirkt krāsainu dziju un sākt adīt šalli. Adīšana un tamborēšana pagājušajā gadā bija topa augšgalā veikalā-radošajā darbnīcā Baba, kur man bija tas gods Sindai palīdzēt puķītes uztamborēt viņas uzadītajiem ‘maucīšiem’.

4. Salikt pa mapītēm savus papīrus, lai beidzot zinu un pārredzu vajadzīgos materiālus.

5. Ar savu meitu Betiju uztaisīt sniegā eņģeļus. Cik jauki, ka bērni ļauj atgriezties savos bērnības sapņos un izpriecās.

(bilde te: http://vanderveenphotographers.com)

6. Pagatavot gardu pīrāgu un uzsildīt karstvīnu. dalīties priekā ar ģimeni.

Es nezinu, kā plāns pildīsies, bet man vismaz ir skaidrs, ko es gribētu darīt.

Pa pikai Tev,
evita

otrdiena, 2010. gada 30. novembris

šodienas trakums.



O, jā, aukstums un leduspuķes. Ir, ir. Ir arī vairākas segu kārtas un vilnas zeķes. Ir mazie vīrusi, kas arī Betijai liek padzīvoties pa māju un nevis skriet pie draugiem uz bērnudārzu. Bet vīrusu viņa uzveica. Un tas bija interesanti. Zāles jau sagatavotas, ko dot vajadzības gadījumā, temperatūra kāpj, kāpj, tad sasniedz 38,3°t un apstājas. Redzu, ka bērna sārtie vaigi paliek arvien gaišāki un apetīte atgriežas. Viss. Uzveikts vīruss, slavēju savu meitu un beidzu medmāsas pienākumu veikšanu.

Šodien, ejot ārā izvest suni, ne tikai man deguns sala, bet kaimiņam arī auto bija aizsalis un protestēja pret ikdienas pienākuma veikšanu. Tā nu viņš savu lielo laineri iestūma mūsu mazajā pagalmā. Prasu, vai varētu kā palīdzēt, pati īsti nemaz nesapratu – kā, ja atbilde būtu apstiprinoša. Varbūt mēģinātu pastumt, prātoju tagad. Nē, kaimiņš saka, ja vien man ir, cik tur tie volti, kas vajadzīgi, lai motors rūktu. Kratu galvu un skatos uz citu lielu mašīnu, norādu kaimiņam, ka cerēsim, ka šis cilvēks, kuram tas pieder, būs palīgs. Stāsta labākā daļa, ka patiešām šis auto bija palīgs. Kad nācām mājās no pastaigas, kaimiņa vecais mersis rūktin rūca, un kaimiņš panāca priecīgs pretī. Jā, es viņam teicu, zinu, ka man kaut kas no pareģes spējām piemīt...

Bet kā jau saka, ka par sevi visgrūtāk ko spriest vai paredzēt. Atslēdzot mājas durvis, centos tās atvērt, bet tālāk par mazu spraugu netiku. Rauju un rauju, neesmu es ne diži liela, ne diži stipra. Es pat izmēģināju pozu, kad kāja pret sienu, tā cerot, ka varēšu tās beidzot atvērt. Nea. Nekā. Lūk, nu man pašai vajag palīdzību. Bērnam acīs jau asaras, ka mājā netiek, suns klusē, bet es kliņķī iegūlusies smejos. Nu vai nav feina dienas pirmā puse? Ja tikšu iekšā, tas nozīmē, ka riskēt un iet ārā vēlreiz, nebūtu prāta darbs, prātoju tai mirklī. Labi, ka tomēr ir meistars Sergejs, kas pēc kādām 20 minūtēm bija klāt un paziņoja, ka ko tādu redz pirmo reizi. Māja acīmredzami ‘sēžoties’. Uzpūta aerosolu, un prom bija. Forši, ka tā! (:

Lai jums arī izdevusies diena. Un ja viss neiet, kā paredzēts, ļaut sev par to pasmaidīt! Jo vienmēr jau kaut kā nebūt tas viss atrisinās.

Cienājot ar siltu zāļu tēju,
evita

bilde: http://www.naturewallpapers.in

svētdiena, 2010. gada 28. novembris

Viņa.


Viņa ietinas segā un pievelk kājas tuvāk krūtīm. Viņa dzird, kā viņas sirds dauzās. Viņa dzird, ka samtainā balss fonā viņas acīs liek parādīties asarām. Kontrasts. Tik liels kontrasts, šis sapnis, ne balss, sniegoti sasalušais gaiss aiz loga un viņa pati. Trausla. Un pēkšņi tik nepasargāta. Viņa vienmēr ir augsti vērtējusi godīgumu. Bet te pēkšņi viņas pašas godīgums tiek apšaubīts. Viņa jūtas apvemta. Apjukusi. Un nevar saprast, vai īstais adresāts patiešām ir viņa. Ziniet, kad pa retam gadās, ka kāds pārpratuma pēc uzdāvina tev kaut ko, ko neesi gaidījis, sajūtas ir labas, arī lietu atdodot īstajam. Bet, kad pārpratuma pēc uzvemj, tad... Ir jāiet dušā. Jā, duša. Patiešām, kā tas viņai ātrāk neienāca prātā! Kāpēc cilvēks pirms vemj, otru nepabrīdina? Kāpēc cilvēkiem patīk otru apvemt un vēl pasam justies, kā upurim. Ak, es nabadziņš, man dara pāri, jo es pats nevienam neko nevaru pateikt, tāpēc vismaz pa kluso varbūt varun kādam radīt nepatīkamas sajūtas. hmmm... meitene šai vietā pārtrauc par to domāt… jo negrib darīt to pašu, jo nevajag jau ari...

Samtainā balss viņu nomierina. Viņa saprot, ka vērtības nav mainījušās. Godīgumu viņa vēl joprojām vērtē augstu. Viņa domās apmīļo tos, ar kuriem nav kopā. Iespējams, tā gūstot sava veida atbalstu. Viņa domās pasakās par pieredzi, kas liek pārlapot notikumus, kā tādu senu, plauktā noliktu, atmiņu kladi. Un tajā ir tik daudz skaistā, satiktā. tā aizved viņu laikā, kad Valmieru viņu sauca par savējo. Kad viss padevās tik viegli un pašsaprotami. Kad tika satikti tik nozīmīgi dzīves cilvēki, kuri pat neesot klāt, spējuši iedrošināt uz vairāku vēstuļu rakstīšanu, uz sarunām un likuši saprast, ko patiesībā meitene jūt. Un to, ka ne viss ir tā, kā tas izskatās. Paldies Tev, paldies, paldies, ka vēl joprojām mani iedvesmo, kaut neesam tik sen tikušies, viņa smaidīdama pasakās, skatoties ārā pa logu. Viņa nespēj iedomāties, kā tas būtu atkal satikties. Viņa nezina, kā tas būtu atkal pieskarties. Viņa nezina, kā tas būtu tagad.

Samtaina balss tikai dzied un dzied. Un meitene šķir lapu pēc lapas. Arvien ātrāk un ātrāk. Viņa jau sen ir sapratusi, kas viņa ir. Viņa jau sen zina, ka neprot izdabāt, izlikties un neprot dzīvot, neizmantojot iespēju gūt prieku no tā. Viņa neprot spēlēt paslēpes, viņai nav pacietības sēdēt ilgi pagultē.

Viņa ievelk elpu dziļi, dziļi. To kādu laiku aiztur un tad ar visu spēku palaiž to brīvībā! Un pieņem lēmumu.

Gaismas kaimiņmājas logos ir izdzisušas. Viņa to nav pat pamanījusi. Ir pagājušas vairākas stundas jūtu, atmiņu, notikumu, dziesmu ceļojumā.

Viņa noglauda suni, kas ieritinājies viņai blakus.
Un nosūta jums arī savu arlabunakti.

bilde no http://rlv.zcache.com/

trešdiena, 2010. gada 24. novembris

Tirgus.un politika. un..

Šī nedēļa ir tāda, ka es visu laiku kaut ko gaidu. Gaidu, kad es izlasīšu. Gaidu, kad pienāks trešdiena un man jādodas uz vecāku sapulci bērnu dārzā. Gaidu, kad pienāks ceturtdiena, un es došos pie savas supervizores un lieliskajām dāmām, kas kopā ar mani apgūst Marte meo terapiju. Vēl man ceturtdien jāpaspēj tikt līdz Dubultiem. Gaidu piektdienu un sestdienu, kad man atkal ir jābūt skolā un otrajā dienā man pat ir eksāmens, bet es gaidu, kad KĀDS (aūū) izdarīs darbiņu mana vietā. Man šodien ar to bija cītīgi jānodarbojas, bet es atlieku. Uz vēlāku. Atveru un atkal aizveru vajadzīgo dokumentu.
Lai vai ka ar mani nebūtu, šodien aizbraucu uz tirgu pēc dārzeņiem, atbraucu atpakaļ ar mandarīniem un kanēļmaizītēm. Tā teikt – viss notiek pēc plāna. He.
Tas mans mazais ievads. Novēršanās no tēmas. Ziniet, šodien man palika skumji. Pirmo reizi man palika tā jocīgi par ministra pieņemtajiem lēmumiem, par atkal mistisko naudas taupības režīmu. No vienas puses jau šķiet, ka labi, ka kāds vispār ko saprot no tā, bet no otras – ir sajūta, ka tomēr nesaprot līdz galam, bet dara. Man sāk šķist, ka cilvēki, kurus esam paši, protams, ievēlējuši, ir tālu no ētikas un morāles. Es nezinu, laikam jau nav vērts pat par to rakstīt, kā es to izprotu. Un vai politika vispār var būt saistīta ar ētiku. Man ļoti gribētos, lai ir redzama tā cieņa vienam pret otru, kā mēs izjūtam cieņu pret pedagogu, kas mums ir iemācījis lasīt, pret mammu vai tēti, ka mēs izjūtam cieņu pret vectētiņu, kurš atgriezies no Sibīrijas un tomēr ir pratis saglabāt sirds siltumu.
Nu jā, laikam tikai gribēju teikt, ka man pirmo reizi tāda dīvaina sajūta pārņēma, skatoties šīrīta ziņu pārraidi. Kādreiz cilvēks bija laimīgs par pensijas vecumu. Pirka končiņas un cienāja citus, tantiņas paklačojās turpat pie bodes, vīri (ja nu bija sagaidījuši to pensijas vecumu) uzpīpoja. Tagad katrs nopērk savu maizi vai desu un iet mājās mazliet uzēst, jo visu jau nevar tā ēst uzreiz. Tante saka, ka viņai zābaks caurs esot, es uzreiz nodomāju, ka jaunus tak vajag, bet viņa saka, ka vajagot pie meistara nest. Ah. Es zinu, ka šī tēma nav aprakstāma un izstāstāma. Ir daudz cilvēku un katram savs stāsts. Bet es aizvien labāk saprotu, kāpēc cilvēki meklē sevi un mieru baznīcā, jogā, austrumu gudrībā, astroloģijā. Un vai nav laba tauta? Tāpat spēs atrast sirdsmieru kkur, lai vai kādi lēmumi tiks pieņemti. To jau laikam arī sauc par cilvēcisku aizsardzību, resursu meklēšanu, lai izdzīvotu. Ne visiem, protams, iet finansiāli slikti. Bet psiholoģiski nospiestu, stresainu un depresīvu cilvēku paliek arvien vairāk. Stress pamazām cilvēka organismu novājina. Bet, atcerieties, iztēle palīdz to dziedināt. Tāpēc ir labi meditēt, iztēloties, atslābināt savu ķermeni un nomierināt savu zināt gribošo prātu.
Un agresivitāte. Uh, kādus es vārdus šodien dzirdēju tirgū! No sievietes un vīrieša. Dažus patiešām nebiju līdz šim dzirdējusi. Es tikai nesaprotu, kāpēc tā jālamājas? Dusmas esot patiešām ļoti negatīva enerģija. It sevišķi bērnus dusmas spēj viegli ievainot, jo bērns taču ir atvērts visam, visam, visam. Un ar ezotēriku tam nav nekāda sakara.
Pie ezotēriskas, psiholoģijas, austrumu gudrības es vēl atgriezīšos! Šodien vēl iegāju grāmatnīcā, ieraudzīju mandalu grāmatu! Ja nu kādam vēlme man ko uzdāvināt, labprāt šīs mandalas izkrāsošu! :)

Lai labi!

pirmdiena, 2010. gada 22. novembris

Zālīšu mīļotājiem..

Šodien saņēmu informāciju par gana interesantu semināru. Man pašai arī vairāk tīk dzīvās zālītes, pašiedvesma un dabīgās lietas nevis antibiotikas, ilgviļņi un pulveris, ar ko var berzt gan grīdas, gan podus, gan zobakmeni noņemt.
Tā kā, ja jums ir laiks un interese, piebiedrojaties līdzīgi domājošajiem. Līdz šim Berģu bodē vienmēr ir bijusi laba noskaņa un neuzbāzīga attieksme.
Kopš es uzzināju, ka mēs VARAM nodzīvot līdz pat 150, tad bez tējām, īpašiem rituāliem, kuru laikā mēs iegūstam spēku un veselību, kā arī bez smieklu un humora devas mums neiztikt.
Tas man nelielais ievads un iedrošinājums. Lūk, pats ziņojums no Berģu bodes:

"Sveiki .
26.nov. plkst. 18.00 Rīgā Berģu Bodē seminārs "Zāļu sievas padomi", Ziemassvētku saulgrieži!
Semināru vadīs Līga Reitere (sk.att.), kurai līdzi būs 100 augu paraugi, un ap 400 „špikeri” – kartiņas par augiem, kurus derētu iepazīt.
Lūk, ko Līga Reitere pati par sevi :” Esmu dzimusi un uzaugusi netālu no Ventspils, kur Ventiņu valoda un tradīcijas vēl dzīvas. Cenšos savu senču kultūras mantojumu saglabāt un nodot tālāk. Man ir paveicies ar dzīvi. Tā man iemācīja izprast vērtības un radīt savu darbu. Esmu ventiņu stāstniece un zāļu sieva, jeb kā citi saka - dzīvs muzeja eksponāts. Īstums nosaka vērtību. Tāpēc cenšos neizlikties labāka nekā patiesībā esmu."

Būs dažādu tēju dzeršana, interesanti un noderīgi padomi Ziemassvētkiem un citiem svarīgiem dzīves brīžiem.
Viss notiks ventiņu mēlē ar jestrām receptēm un stāstiem iz dzīves, kā ārstēt kremīzer, nābs tarkšķ un citas vainas.
Maksa par semināru simboliska – 4ls.
Lūgums pieteikties līdz 24.11.2010 sūtot apstiprinošu e pastu vai zvanīt pa tel. 27848686 bodniecei Lindai.

Uz tikšanos,


Smukuma bode
www.bergubode.lv
tel.27848686"

mani svētki.


Brīvdienas. Urrā, brīvdienas! KO darīsim, kur iesim, ko ēdīsim, ko sagaidīsim, kur būsim… tādi jautājumi ik pa laikam viens otru nomainīja. Tā kā es cītīgi vēl apgūstu maģistrantūras kursu, tad tieši, kā par spīti, lekcijas man BIJA gan piektdien, gan sestdien. Bet kopumā man šajās dienās bija daudz prieku. Un ne tikai man. Manai trīsgadniecei, kurai jau nākot četri, arī. Tad nu nedaudz par man būtiskākajiem notikumiem un mazliet to analīze arī.

1. Svētki bērnu dārzā. Meitenēm jāpin bizes un jāliek košas atlasa lentas, jāvelk balta blūzīte un zeķītes tādā pašā krāsā. Tā kā Betijai vēl vārda diena bija gaidāma nedēļas nogalē, tad vēl cienasts jānes. Un vēl baseins. Biju tā neko nokrāvusies. Bet, braucot mājās, mans bērns trolejbusā sāka dziedāt dziesmu – mana mīļā zemīte ir Latvija.. un es jutu, ka man iztaisnojās mugura, un es smaidīju. Jā, cik bažīga es pirms kāda laika biju par valsts pirmsskolām, tik šobrīd es esmu gandarīta. Bērniem tiek dots ļoti daudz, viņi tiek mācīti svinēt svētkus, tiek mācīti sakārtot telpu un veidot dažādas lietas.

2. Mana draudzene zvanīja nopietnā un klusā balsī, lai pateiktu, ka pirms pusstundas viņai ir piedzimusi meitiņa. Piedzimšana man vienmēr šķiet mistika. Tās sāpes, kas sajaucas ar laimes sajūtu. Tas brīdis, kad dzirdi mazo kliedzienu. Tā izjūta, kad sajūti savu tikko dzimušo bērnu sev uz krūtīm. Tās acis, kas tevī veras, lai teiktu, paldies, mīļā, ka tu to izdarīji! Tā atbildības, kas tevī ieplūst līdz ar katra bērna ienākšanu šajā pasaulē. Lai Martai laba apetīte, salds miegs un mīloši vecāki un brālis!

3. Mamma beidzot atbrauca ciemos, lai pabūtu kopā ar manu meitu, kamēr es pa skolu. Izdevās arī parunāt par mums būtiskām lietām. Par to, cik būtisks ir otra atbalsts un tas, ka otrs tevi saprot. kaut ikdienā tu nevari būt kopā, bet, kad esi, tad viss notiek pa īstam. Tev ir sajūta, ka tevi saprot. Es savai mammai teicu, ka nevarētu būt kopā ar cilvēku, kas mani nesaprot vai ar tādu, kuram man būtu jāpierāda un jāpaskaidro, kāpēc man būtiski ir visu laiku kko apgūt, mācīties, kāpēc es nedzemdēju trīs bērnus un 12 gadus nedzīvoju mājās, to audzinot.

4. Manas draudzenes un māsas reizē Liene un Dita mani un Betiju pārsteidza. Patiešām ļoooti pārsteidza. Un liels paldies jums abām par to, ka Betijai bija vārda dienas ballīte. Ballīte bija enerģiska, nemaz nezināju, ka pa manu mazo mitekli var ar skritulenēm rullēt, slēpties kaktos, vannā un aiz dīvāna. Meitenēm bija interesanti, Jēkabs jau gan viņas līdz galam nesaprata, bet nepavisam nepukojās, iedzēra tik šampanieti!
Tas man atkal atgādina, cik draudzība ir nenovērtējama, un to, ka tai nav vajadzīgi lieki vārdi. Tas man pašai māca būt uzmanīgai un izpalīdzīgai. Paaldiess par kopā būsanu. un bučas jums.
P.s. Šodien Betija laimiga atrādija visas dāvanas savam tētim.

5. Ar Betiju bijām vakar aizgājušas uz Dominu. Tur, kā jau ierasts, kidding ietvaros bija dažādas aktivitātes bērniem un arī leļļu teātra izrāde. Betija pārtapa par kaķīti. Bija ļoti priecīga. Ievēroju, ka veikalā ir vairāki bērni bez vecākiem, kuri, šķiet, pa veikalu dzīvo stundām. Tādus bērnus iepriekš biju ievērojusi Elkor bērnu placī. Cauras zeķes, panetīri mati, bet ar mobilajiem tālruņiem un pa auskaram ausī. Šie bērni bija pieklājīgi, netipiski bērniem no bērnu namiem vai sociāli nelabvēlīgām ģimenēm, kurās aug vairāk par 5iem bērniem. Taču noteikti bija redzams, cik viņi ir nevaldāmi, grūti viņiem ievērot robežas. Grib sarunāt ilgāk un vairāk. Grib runāt un līdz ar to grib būt noderīgi ilgāk. Un tas jau tikai saprotams. Prieks, ka meitene, kas bija atbildīga par apgleznošanu un lēkāšanu pa batutu, tik labi ar viņiem sapratās.

6. Un šodien jau pirmdiena. Tā man parasti ir brīvdiena. Es pildu dažādus mājas darbus, lasu grāmatas un kaut ko parakstu.

Lai laba pēcsvētku nedēļa! Sola beidzot mīnusus, no skapjiem jāvelk ārā dūraiņi!

laimiigā meitene atrasta http://www.mollyknight.com

pirmdiena, 2010. gada 15. novembris

Maza bērna lielā pasaule.



Šodien palasīju dažus stāstiņus no Lindes fon Keizerlinkas grāmatas iedvesmai, citām sajūtām. Droši vien mammām jau šie viņas stāsti ir labi zināmi. Tiem visiem ir labas beigas, kā pasakām. Arī ikdienā mums taču ir vajadzīgs labais.
Šo stāstu lasot un pēc tam arī rakstot, es sapratu un sajutu, cik liela ir mazā bērna pasaule. Cik daudz notikumu viņam ir svarīgi, un tie visi krājas viņa mazajā sirsniņā kā tādas ledenes stikla traukā. Un cik labi, ka ir tik gudras mammas, kas pamana, ka ar bērnu notiek izmaiņas, ka viņš kļūst bēdīgs, ka viņš gribētu kaut ko pateikt, bet vēl tā neprot izstāstīt. Cik labi, ka ir mammas, kas pamana, ka viņu bērni priecājas un nosvin to kopā – ar skatienu, ar smaidu vai apskāvienu.
Lūk arī stāsts:

"Lillīte, Lēnīte un Lotīte dabūja jaunas kleitas, jo viņas kopā ar vecākiem bija ielūgtas uz lielām kāzām Hamburgā.
Kad viņas ieradās kāzu namā, noskaidrojās, ka mazajai Lolītei kopā ar kādu tikpat mazu brālēnu uzticēs kaisīt puķes, bet lielākajai Lillī ar kādu mazliet lielāku brālēnu būs jānes līgavas kleitas šlepe. Vairāk ko darīt diemžēl nebija. Lēnītei vajadzēja to saprast.
Pēc baznīcas visi devās uz restorānu "Pie vērša". galdus rotāja sveces, ziedi un galda kartes. diemžēl Lēnītei galda karti bija aizmirsuši nolikt. Bet tā jau var gadīties, it īpaši, ja ir tik daudz viesu.
Toties jo jautras bija rotaļas pēc mielasta. vienīgi žēl, ka Lēnītei neizdevās satvert nevienu no skaistajām, bērniem domātajām godalgām, kas bija sakārtas augstu nostieptā virvē. Par mierinājumu viņa dabūja vēl otru tortes gabaliņu, lai gan jutās paēdusi jau no tā viena.
arī tad, kad līgava pēc franču paraduma no sava plīvura katrai meitenei izsniedz pa gabaliņam, Lēnīte nedabūja neko, jo tieši tad bija aizgājusi uz tualeti. Un, kad piedevām vēl kāds uzlēja Lēnītes jaunajai kleitai glāzi sarkanvīna un viņai mugurā bija jāvelk parastā svētdienas kleita, mērs bija pilns. Lēnīte jutās kā pasakā, kur viss notiek otrādā secībā: skaista princese pārvēršas par pelnrušķīti, vardi vai varbūt par ļaunu pusmāsu, ko neviens nemīl un neievēro.
Lēnīte iesēdās māmiņai klēpī un paraudāja. Kādu brītiņu tikai, jo, par laimi, burvju mākslinieks sāka rādīt triku, un Lēnītei sanāca smiekli par trusīša ķepurošanos. Tieši tajā brīdī fotogrāfs knipsēja, un zibspuldzes gaisma nolija pār Lēnītes gaiši blondajiem matiem.
Kad visi atkal bija mājās un pa pastu pienāca kāzu fotogrāfijas, māmiņa no tām izveidoja skaistu kolāžu: salīmēja tās albumā gan šķībi, gan taisni, gan līdzās, gan vienu otrai pāri. Īsts svētku noskaņojums dvesa no šāda kopsalikuma. Smejošās Lēnītes foto māmiņa apgrieza apaļu un ielīmēja pašā vidū.
Kad kolāža bija gatava, visi, protams, gribēja to aplūkot. Tikai Lēnīte ne. Viņa nevēlējās, ka kāds vai kaut kas atgādinātu šos stulbos svētkus, kur viņa bija tāds nelaimes putns un neveiksminiece. Bet, kad nu tas albums atvērts tā tur uz galda palika guļam, viņa tomēr iemeta tajā skatienu. un ieraudzīja savu foto, ielīmētu pašā vidū! Tas bija gaišāks par pārējiem un līdz ar to patiešām īsts viduspunkts.
Lēnītes sirsniņā kaut kas mainījās. Viņa vairs nejutās kā nesvarīga, malā stāvoša blakusfigūra, bet gan kā pats vidus, kā vidējā, kas viņa patiesībā arī bija. Malās bija pārējie, tie bija augšā, apakšā, pa labi un pa kreisi, bet viņa vienmēr vidū. Kā šajā bildē... Lēnīte pasmaidīja un pacēla acis. Istabas stūrī sēdēja māmiņa un skatījās šurp uz Lēnīti. Arī māmiņa smaidīja - piemiedzot ar aci, kā mēdz darīt līdzzinātāji vai pirāti."

Labu vēlot,
evita

foto: http://www.michellemauk.com

sestdiena, 2010. gada 13. novembris

par domām un to ganiem.



Šodienas vakars dikti domīgs izvērties. Jāatzīst, ka man brīžiem gribas šķobīties par to, cik esmu sentimentāla, melanholiska, romantiska, domīga, analītiska, sajūtīga, iejūtīga, saprotoša. Un še tev, atkal domīgums ir klāt. Bet priecē, ka ne tas gaudulīgais, drīzāk tāds sevi barošais. Es šodien savai mammai teicu, ka mēs (vairāk jau es domāju sevi) esam tādi nūģi. Kaut ko gribam, bet nedarām. Pēc kaut kā ilgojamies, bet pie tā arī paliekam – ilgas dzīves garumā. Ir ideja, bet atliekam, meklējam ieganstu, ka tā tak nav labi, ka tā nav pieklājīgi, un vispār, kā tas no malas izskatīsies, un ko kāds padomās. Un tad es šodien pierakstīju vienu rindiņu klāt savam profilam, ja tā var teikt – es mācos dzīvot tā, kā es to vēlos, nevis tā, kā kāds to sagaida. Visas eksistenciālās tēmas jau droši vien ir aprakstītas un izlasītas. Taču tieši tā fakta pēc, ka esam mirstīgi, es palieku pie tā, ka jādzīvo tā, kā patīk un ir labi. Lai arī tas liktos – oi, nu šitas gan ir viegli (par ko gan tā te runā:)! - tas vispār nemaz ar’ nav viegli. bērnam piedzimstot, no viņa vecāki jau kko sagaida, ir cerības un vīzijas. Tālāk laikam varu nerakstīt, tāpat ir skaidrs, cik grūti ir tikt līdz tam, ko tu pats gribi, vari un drīksti (jo bail jau arī no kļūdām, tās arī parasti nedrīkst pieļaut, tad saņemsi divinieku). Atbildība, cieņa pret…, pienākums, uzvara, bērni, spoža karjera, laulības… jā, jā, tas viss, ko no mums sagaida, vai ne?

Tā teikt, neko prātīgu šodien es nepateicu, bet tāda kopīgā sajūta par šovakaru un mani ir. Un - filmu ‘Griffin & Phoenix’ ir vērts noskatīties. Par tēmu tuvuma distance, kas arī šajā filmā fantastiski atainota, es varētu uzrakstīt kādu citu reizi. Ja vien vēlaties. :)

Saldus sapņus un jautras dejas (es gribētu arii),
evita

bilde no http://fineartamerica.com

pirmdiena, 2010. gada 8. novembris

krāsas.

Un nedēļas nogale pavadīta – skrienot pa bērnu rotaļlaukumu, gatavojot pusdienas, skatoties filmas un multfilmas, mazliet piekopjot māju un vienkārši pagulšņājot. Patīk, ka esam visi kopā. Paldies arī Tev, mam, ka beidzot atbrauci ciemos. Un daudz laimes vārda dienā! Lūdzu saudzē sevi!



Tā nu vakardien sākām runāt par to, kā un kur cilvēki dzīvo. Kādas ir viņu mājas. Es atzīšos, ka man patīk ielūkoties pa logu kādā no mitekļiem, kur ir redzama kāda detaļa no interjera. Man patīk redzēt, kā cilvēki jūt pasauli, kā kopj savu vidi un kā to izrāda. Mans maršruts ir paredzams un zināms, tikai reizēm to izmainu, atkarībā no tā, cik ļoti gribu staigāt. Vienvakar es atkal nodarbojos ar to – ka ielūkojos kādas mājas logā. Un es ieraudzīju kaut ko pavisam negaidītu. Dzīvokļa telpas bija patiešām katastrofālas, sienas notecējušas, noteikti tur bija vecā krāsniņa, bet man bija sajūta, ka tas varētu būt pagrabs vai kāda cita lauku mājas telpa, kas noteikti nav domāta dzīvošanai. Es apstulbu arī no tā, ka man tomēr ir dots daudz, daudz vairāk kā cilvēkam, kas dzīvoja šajās telpās (protams, var jau būt, ka tās briesmīgas šķita tikai man, bet cilvēkam patiesībā labi un ierasti). Reizēm man šķiet, ka man vajag vēl to un to (jā, vēl aizvien to pašu ledusskapi arī:), bet mans vīrs saka, mēs patiesībā dzīvojam smukās telpās, mēs klājam skaisti galdu un gatavojam gardu ēdienu. Jā, reizēm es nudien kožu sev lūpā un kniebju naudasmakā, kad nevaru šito skaisto kleitiņu nopirkt, tā vietā pērkot zeltītās deju čībiņas bērnam. Kad nav tik daudz naudas, lai varētu pirkt, ko patiešām vēlies un kas no sirds patīk vai arī gribas iepriecināt bērnu ar kaut ko oriģinālu un mīļu, tad ir vajadzīga ļooti liela iztēle, izdoma, vēlēšanās un spēja uzradīt no nekā kaut ko. Šodien, skatoties dažos blogos un mājas lapās, sapratu, ka tās burvīgās (un reizēm dievīgās) lietas, maksā patiešām reizēm par daudz. Par daudz man, bet ne māksliniekam, kas to lolojis, gatavojis, domājis un ielicis savu enerģiju. Taču katrs mēs izvēlamies, kā veidot savu vidi (un kā veidojam savu vidi, tas pasaka daudz par mums pašiem un to, ka iekšā dzīvo), kur tērēt savu naudu, kur ieguldīt savu enerģiju. un nauda jau arī ir tā pati enerģija, tāpēc, jo vairāk darbosies, jo vairāk gūsi enerģiju, iespējams, tevi kāds pēc laika pamanīs un novērtēs.
Vēl es šodien, aplūkojot savu nelielo dzīvojamo platību, kur nesen esmu izkravājusi dažas kastes savu mantu, nodomāju, ka turpmāk man gribas dzīvot koši. Es gribu košumu, krāsas, smaržas un pilnīgas garšas. Jā, skaisti ir arī melnbalts, bet krāsains ir vēl skaistāk. Man. Šobrīd. Kāpēc vajag tos bēšīgos dīvānus un bēšīgās sienas pie tā, un bēšīgo lampu, un … bēšīgo dzīvi? Man patiktu bēšīgs fons, uz kā izceltos koša glezna, puķu pods un krāsainais paklājs.

Tā lai arī tas paliek. Bet iedvesmai, atradu dažus foto (autori var pieteikties:), kas dara mani priecīgu.

kosie lēcieni:


gardās kūciņas:


interjers:




ņam:





Varbūt tieši tāpēc, ka nu ir klāt tas mūsu rudens. Nē, nē, ne jau slikts, bet tās krāsas gan vairs nav. Bet man vajag. Ceru, ka arī Tevi tās iedvesmoja kaut kam (dzemdībām, vīra sagaidīšanai mājās, mākslas darba uzradīšanai, karstvīnam, vingrošanai vai karstajai jogai, gardai kūkai, sarunai vai…)

Lai labi,
evita

piektdiena, 2010. gada 5. novembris

asaras.un ne tikai.



Asaras. Ko Tev tas nozīmē? Raudāt. Ko Tev tas nozīmē – redzēt, ka raud? Asaras mani nekad tā īsti vienaldzīgu neatstāj. Esmu redzējusi asaras, kas skaisti ‘izspiestas’, kārojot kaut ko. Asaras, kas pašas plūst un nespēj rimties. Asaras, kas tikko pamanāmas. Asaras, kas liek raudāt līdzi. Asaras, kas ir no prieka, saviļņojuma, pārguruma vai uzvaras. Asaras saistās ar kaut kādām noteiktām emocijām. Kad strādāju, man asaras liek domāt, ka kaut kas ar klientu/cilvēku notiek, ka kaut kas viņam izraisa spēcīgas jūtas. Tad es prātoju, kas varētu būt ar to saistīts, bieži arī to jautāju, kas ar tevi tagad notiek? Ja man pašai ir jāskaita līdz desmit, jo gribas raudāt līdzi, es prasu sev, kas notiek ar mani pašu, ko tas man atgādina par manu dzīvi.

Jāatzīst, ka bija laiks, kad es nevarēju paraudāt. Un tas man šķita jocīgi. Reizēm speciāli skatījos tādas filmas, lai vienkārši izraudātu kaut kādu spriedzi, pieredzi, bet nē, nenāk, es gaidu, nupat, nupat, bet nē. es biju sevī kaut ko aizslēgusi. Pateikusi sev, ka uz šito kambarīti, kur tiek pie asarām, nevar diemžēl tikt, tas ir aizslēgts. Jāsaka, ka pirms tam tiku izjutusi, kā tas ir, ka tu pats nevari ietekmēt procesu - ne ar asarām, ne runāšanu. Man bija jāgaida, kas notiks, kas būs, kā viss turpināsies, vai turpināsies. Gaidīt vienmēr ir grūti. Vismaz man. Un tas bija mirklis, kad apkārt man raudāja, bet es nevarēju paraudāt, jo es gaidīju. Tad es kambarīti biju jau aizslēgusi. Citi vēlāk par mani teica, ka es stipra, ka es izturīga. Bet ne jau velti es kambarīti biju aizslēgusi, jo viegli jau nebija.

Taču šodien es jau paspēju paraudāt. Un vēl pie tam par filmu. Par sižetu, kas droši vien paredzams. Bet tas stāstīja gan par mīlestību, gan par cilvēcīgumu, gan par draudzību, gan par drošsirdību un piedošanu. Man šīs kvalitātes ir nozīmīgas. Es bieži sev esmu jautājusi, vai varētu izdarīt ko patiešām drosmīgi, lai glābtu kāda dzīvību, protams, arī saprotot, ka varu zaudēt ko nozīmīgu sev. Iespējams, tieši tāpēc tas man liek raudāt, ka kāds spēj. Pēc tādiem sižetiem ir sajūta, ka esmu laimīga par to, kas man ir. Par iespējām un arī par zaudējumiem, kas man daudz iemācījuši.
Un piedot, kad tu vari arī vispār nebūt uz šīs zemes, lai satiktos, mīlētu, dejotu, strādātu, dotu, redzētu savus bērnus un tuviniekus, pēkšņi šķiet tik vienkārši.

Tā teikt - mazliet sentimenta piektdienā, mani draugi, jo tas viss taču ir katra no mums.

Ar sveicieniem nedēļas nogalē,
evita

bildi atradu http://i67.photobucket.com

otrdiena, 2010. gada 2. novembris

kad es augu, bija tā.


Šodien es iešu skatīties filmu. Parasti es to daru sava mazajā ekrāna, bet šodien tātad sanāks skatīties lielākā. Prieks gan par to, gan par to, ka mani uzaicināja. Tādās reizēs es izjūtu dziļu aizkustinājumu. Droši vien arī tāpēc, ka es pēdējā laikā reti kur kādu aicinu. Tad apskatījos, ko interneta vidē saka par šo filmu. Un, jā, domas dalās. Bet pārsteidz tas, ka cilvēki tik ļoti visu vērtē pēc savas patīk/nepatīk, labs/nelabs, vajag/nevajag vērtējuma sistēmas. Šī filma, cik sapratu, ataino pusaudžu grūtības un viņu būtiskās lietas. Kas noteikti saistās arī ar sevis pieņemšanu, spēju izturēt citu cilvēku psiholoģisko „spiedienu” par tev būtiskām lietām. Man šķiet, ka ne tikai pusaudži ar šādām lietām saskaras, bet arī jau krietni gados cilvēki. Cilvēki tik bieži taču saka, ko par mani padomās, ja es neuzkrāsošu acis/ nepasveicināšu/ ieradīšos iereibis/ nolamāšos/ atļaušos paust savas domas/ atzīšos jūtās. Es vēl nezinu, kāda būs filmas struktūra, kādi tuvplāni un dialogi, bet, manuprāt, ir forši, ka kāds uztaisa filmu par it kā „vieglo” tēmu jeb uztaisa 'vieglu' filmu par cilvēku sarežģīto, kā arī duālām sajūtām bagāto iekšējo pasauli un tās atspoguļojumu. Un to, kā vispār cilvēki mēdz reaģēt, ko teikt, neteikt, ko uzklausa, bet no kā izvairās.

Atceroties sevi apmēram 14 -16 gados, varu teikt, es biju par sevi dikti pārliecināta. Man bija savi draugi, kurus es laiku pa laikam arī pievīlu, jo meklēju kaut kādas tikai sev būtiskās atbildes. Man bija balināti mati:), vēl man bija katru dienu sporta treniņi, kaut kāds režīms, mīlestības jūtas, jau veidojās kaut kāds mans ģērbšanās stils, attieksme pret sevi un apkārtējiem. Taču galvenais laikam ir tas, ka šajā vecumā es jutos kā veiksminiece, un varbūt tāpēc man arī viss sanāca un ‘nāca’ tā viegli. Vēlāk, jāatzīst, bija daudz dažādu atskārsmju, ko es tomēr nebiju pamanījusi aiz tik svarīgā paštēla, aiz pašpietiekamības un arīdzan dēļ sava naivuma, ka cilvēki ir tikai labi, ka cilvēki nespēlē spēlītes – re, es parādīšu, kāda viņa patiesībā ir. Bet tas jau laikam arī ir viens no vecāku uzdevumiem, pateikt, ka ir grūtības, reizēm ir pavisam sāpīgi, bet tā notiek, tas jāizdzīvo, lai kaut ko atskārstu par sevi, par citiem, par iekšējiem un ārējiem procesiem.

Ja es tā padomāju, tad, jāatzīst, ka man šobrīd ir tieši tie paši draugi, kas tad. Ar Lieni iešu uz filmu, ar Ditu šorīt sazvanījos, ar Kati sarakstījos. Ir arī daži (laikam jau tikai puiši:)), kuri ir attālinājušies, izveidojuši attiecības un acīmredzot nezina (bet varbūt nemaz par to nedomā, jo, kā nesen teica viens puisis – nu džeki taču tā nedomā, viņi vienkārši ‘kruķījās’:), kā būtu labāk – tikties/sazināties vai nē (un es jau arī). bet es tomēr laikam saku – ir labi tā, kā ir. Gan jau arī ar tiem, kuriem vairāku gadus neesmu tikusies, satikšos (pavisam interesanti tas varētu būt ap gadiem 40, 50), un, iespējams, mēs nemaz nejutīsim, ka tā pagājis laiks un smiedamies teiksim – ē, prieks tevi beidzot satikt!

Ko lai piebilstu – viss turpināsun patiesībā tikai sākas!

Un, jā, novembris, ir klāt! Betija jau pāris mēnešus šo mēnesi gaida. Bet pagaidām man tas patīk, koki tikai tādi kaili kļuvusi un kamīnu gribas biežāk iekurt. Un uz pirti man ļooti gribas.

Labu vēlot,
evita

bilde http://images.essentialbaby.com

trešdiena, 2010. gada 27. oktobris

vētra prātā. šššššš......



Laba diena.

Skatos, atkal trešdiena. Jā, interesanti, ka reizēm varētu stāstus stāstīt un stāstīt, bet tad vienā brīdī jūtu, ka ne pavisam nav, ko teikt. Negribas. Labāk iztīru tā vietā māju, uzlakoju nagus un veicu vēl šādas tādas nodarbes. Vēl es daudz veidoju dažādas treniņu programmas un varbūt te ir tā atbilde, ka esmu jau par daudz rakstījusi, gribas mazliet noiet no datora, uzpūst sejai termālo ūdeni un izvēdināt galvu.

Bet tagad manā priekšā stāv pieci haribo lācīši, un es tos ik pa laikam atļaujos apēst. Saka, ka kustoties mutei, labāk arī sanākot domāt. Tāpēc nebariet sevi vai pusaudžus, kas nemanot jau nograuzuši pusi no pildspalvas. Viņi un tu arī tad domā. Kaut kas tevī notiek. Procesi. Hmm, ja mēs tā vienkārši varētu saprast tos iekšējos procesus. Es vakardien sajutos nogurusi no tā, ka visu laiku domāju. Kas un kā, kā labāk, ko teikt, kur darīt, cik par to ņemt, ko ēst, kur tajā laikā likt bērnu…. Domas tik šaudās un šaudās, un es sajutos kā amerikāņu kalniņos, kad nevari nospiest pogu stop, kad to gribas un kad dikti vajag. Un te nu ir tā māksla pateikt sev stop, neļauties tām šaustīgajām domām pārņemt tavu prātu un tevi. Vergot tām, kā es to darīju vakardien. Man vislabāk tad palīdz fiziska darbošanās – es eju skriet vai arī eju pastaigā ar suni (vislabāk ir aizmirst mājās telefonu, jo domātās domas man vienmēr gribas ar kādu apspriest). Lūk, vakardien, jāatzīst, es biju priekšzīmīga un telefonu ņēmu līdzi.:) Bet vismaz beigu beigās radās kaut kāds plāns. Un šaustīgās domas palēnām mani atlaida.

Ko es no tā visa iemācījos, no savas vakardienas dīvainās pieredzes? Nevajag daudz domāt un sevi šaustīt par lietam, kuras patiesībā es nemaz tiešā veidā nevaru ietekmēt. ir jāatceras atkal par to, ka vislabāk viss sakārtojas, kad uzraksti savas vēlmes uz lapas, lai vēlāk vari smuki izsvītrot, kad tas padarīts vai sasniegts. Un reizēm vajag ļauties. Jā, atbildības uzņemšanās ir būtiska un nozīmīga lieta, bet reizēm vajag ļauties, sagaidīt, kur straume tevi aizskalo un tad gan sākt peldēt jau mērķtiecīgi. Bez kritumiem nevar būt kāpumu, bez bedrēm nevar izbaudīt to sajūtu, kad ir pavisam gluds tas ceļa gabals. Savukārt riteņbraucēji reizēm sev sakot, braucot lielā kalnā un kad ir dikti grūti, ka tas nozīmē – pavisam drīz būs ceļš, kas vedīs lejup.

Lācēni ir vēderā. Vētra manā prātā pierimusi. Domas uzrakstītas.

Labu apetīti!

evita

p.s. renār, māri, kaspar, jāni, par jums es arii padomāju te viendien, kad dators nepārtraukti man lūdza mēģināt vēlreiz. (: nesanāca.

trešdiena, 2010. gada 20. oktobris

paga, paga, paga...

vaļā, apziņa man raisās vaļā



Es teiktu, ka viss ir atraisījies vaļā. Un es jau vairākas dienas veru diegu adatā un lāpu kko ciet, mēģinu noslēpt diegus, bet tajā pat laikā man ir skaidrs, ka izmaiņas IR notikušas. Ka kaut kas ir vaļā. Un ir kaut kāds satraucošs miers, ko varbūt var vienkārši saukt par nemieru. Process, protams, turpinās. Iekšējais, protams. Un varbūt arī tas, kas ap mani, jo kaut kas noteikti mainās, izmainoties vienam no mainīgajiem. Un es esmu pārsteigta, sevi ieraugot no malas. Gan burtiski, kad nejauši-jauši, skatoties koncerta dziesmas video ieraugu savu galvu grozāmies (he), gan pārnestā nozīmē, kad ir iespēja ieraudzīt sevi situācijā, kāda tiek it kā mākslīgi uzmodelēta, bet tajā pat laikā viss notiek. Tev iesit kā ar bomi pa galvu, ka šita es arī dzīvē izturos pret cilvēkiem, šitā es to un to… un tas ir pārsteidzoši, to beidzot saredzēt un vēl to labi saprast. Izjūta, ka pie manis atnāk māsa apskaidrība.
Es pieļauju, ka jums grūti uztvert. Bet varbūt tā, lai arī paliek, ko? Arī es esmu guvusi pēdējā laikā atziņu, ka klusēt nebūt nenozīmē, ka tu esi neveiksminieks, muļķis vai autsaiders. Un tas ir tik vērtīgi. To beidzot piedzīvot. Beidzot mēģināt mainīt savu ierasto uzvedības modeli uz citu. Beidzot ļauties, nevis kontrolēt, beidzot sadzirdēt, nevis tikai runāt. Es mācos arī noteikt savas robežas. Mācos nedarīt par daudz un mācot darīt tad, ja tas ir lietderīgi un ja nedaru sev pāri. Jā, tas teorētiski visiem šķiet vienkārši un pareizi, bet praktiskā daļa bieži vien aizmirstas. Un man arī ļooti patīk intelektualizēt, tā IR vienkāršāk, ērtāk, drošāk. Taču rādīt piemēru ir sarežģītāk, tas prasa jau atzīšanos tev pašam kaut kādās jūtās, tas prasa uzdrīkstēšanos, uzticēšanos un otra pieņemšanu.
Tāpēc, kad tu esi VAĻĀ, tad gribas vismaz mazliet pietrāklēt kko. Un gribas uz mirkli paslēpties (kamēr viss sadzīst). Tāpēc es zinu, ka ir kaut kādas lietas, kas manī progresē, bet ir kaut kādas lietas, kas man šobrīd ir bīstamas, jo tas var kaitēt tam, kas tikko atpazīts un nosaukts vārdā.
Paga, paga, paga… Turot savu karti rokās, es klusi sev saku.

Lai izdodas,
evita

foto: http://brushpalletteandcoffee.blogspot.com

ceturtdiena, 2010. gada 14. oktobris

rudens sajūta.



Vai arī pie tevis ir atnākusi tā rudens sajūta? Tā, kad pietrūkst mazliet gaismas, un gribas sveces sadegt. Tā, kad lietus skaņa rada dīvainu atbalsi Tevī. Tā, kad gribas uzcept ko gardu cepeškrāsni, lai mājā sajustu dzīvīgumu. Tā, kad mūzika fonā skan maiga, nostalģiska, plūstoša un arī skumja mazuliet. Es to visu jūtu uz visiem 100.
Šodien es cītīgi strādāju, sūtot piedāvājumu cilvēkiem. Ziniet, tā sajūta ir tāda..hmm..mulsinoša, mazliet neērta, kā tas ir – vērsties pie kāda ar savu iniciatīvu, ar savu gara darbu. Spert pirmo soli, manuprāt, vienmēr ir grūti, jo tu apzinies, ka tevi, tavu ideju var noraidīt. Un tas vienmēr rada kaut kādas izjūtas un pieredzi. Droši vien, ka to ietekmē arī tas, cik lielas cerības un ilūzijas sev esi radījis pirms tam. Tāpēc es priecājos, ka arvien biežāk spēju piedāvāt savu iniciatīvu. es vismaz būšu mēģinājusi un nekad nezināšu, kā tas varētu būt bijis, ja to nebūtu darījusi. Ir, protams, arī reizes, kad gribu, bet nevaru. Saku sev – nu ej taču, pasaki kaut ko, bet es uzrauju brunčus augšā un bēgu uz otru pusi, sirdij skaļi dauzoties. jā, tā notiek, gan jau reizēm tev arī tā gadījies. un es pati tādās reizēs par tik bērnisķīgu reakciju brīnos...bet..tā nu tas notiek. kājas laikam zina, ko dara.. (smeju).

Bet ziniet, ko es vakar izbaudīju un atgādināju sev? Cik mūzikai un kustībai ir terapeitiska nozīme. Un vienubrīd mani pārņēma eiforiska sajūta, kad pie mūzikas tu uzdrīksties kustēties tā, lai tev un tavam ķermenim ir labi. Noteikti iesaku arī tev pamēģināt, ja ir tāda iespēja. Tad mūzika mainās un mainās arī tavs noskaņojums līdz ar to. Tu aizver acis un uzdevums ir vizualizēt vietu, kur tu vislabāk jūties. Un pēkšņi es sapratu, cik ļoti gribu sevi samīļot, jo tik reti taču domāju tieši un tikai par sevi un to, kā es jūtos tagad un kur/ar ko es jūtos vai jutos vislabāk. Vakardien pāris stundās mans ķermenis atcerējās plastiskās kustībās. tās, kuras vidusskolas laikā teātra nodarbībās nebija maz – vējš, puķes, briesmonīši, pāvs... Gudrs gan tas mūsu ķermenis, tas zina, ko mums vajag. Tikai jāsaklausa.

Lai jums izdodas izbaudīt šo lietaino dienu! Rīgā līst.

Ar sveicieniem,
Evita

p.s. bilde no http://calitreview.com (oi, kā sagribējās noskatities so filmu atkal:)

otrdiena, 2010. gada 12. oktobris

otrdienas kokteilis ar ledus kristāliem.

Pāris klikšķu un Dave Gahan jau pieskandina manu ne tik lielo dzīvojamo platību.

Jā, saku Tev labrīt, pasaule!
Un nebeidzu kustināt ritmā un neritmā kājas. Ir nu gan cilvēkiem tie talanti. Kā lai saprot, ka tas IR talants, lai pietiekoši čakli strādātu pie tā. Hmm, droši vien neviens jau tā īsti nezina, tikai varbūt seko līdzi savām izjūtām (un vecāku iestaigātajām taciņām), kas rodas, kaut ko darot. Cilvēks jau var daudz izdarīt ar darbu. Esmu nudien redzējusi, kā meitene, kurai sākotnēji nesanāk ritmiski skriet, ar cītīgu darbu pat iekļūst LV izlasē. Zinu, ka bieži dziedot, vari izkopt savu balsi. Vari iemācīties tehniski pareizi zīmēt. Bet..nu jā, talantiem tas sanāk vienkārši, nepiespiesti un skaisti. Un es tā no sirds par šiem cilvēkiem priecājos, ka viņi prot, ka viņi ir pārvarējuši savu negribēšanu un izkopusi savas spējas. Es tomēr esmu sliņķe un laikam tāpēc neesmu atradusi savu talantu, ar ko dižoties vai tieši otrādāk – izbaudīt to vienatnē.
Bet šorīt es patiesībā vēlējos rakstīt, ka nu gan rudens ir klāt. Ja iepriekš es to tikai varēju sasmaržot, tad nu jau to es saredzu un sajūtu. Un šorīt es pat pamanīju pavisam mazus ledus kristāliņus parkā, kur katru dienu izstaigājos ar suni (patiesībā jau pat trīs reizes dienā. Tā kā, ja vēlaties mani satikt, trīs reizes dienā jums ir droša iespēja mani samanīt ātrā solī ejam pa takām un celiņiem. Un ja vēl ir vēlēšanās pašam izvest pastaigā manu suni…ehh:). stāstā trakākais ir tas, ka tas nemaz laikam nav parks, bet gan seni kapi. Taču cilvēki tur staigājas, skrien, sēž, neliekas traucēti un daži patiešām nāk un apkopj senu kapu kopu. Tad gan paliek tā dīvaini. Un nevaru es saprast, vai staigāt pa kapiem ir slikti. Vai kakināt un čurināt suni arī ir slikti, jo tā audzinošā puse, protams, saka, ka tā labi gluži nav. Taču, kad tur eju, es nemaz nejūtos kaut kā savādāk, nejūtu es to mirušo enerģiju. Es pat kastaņus esmu salasījusi pilnas kabatas un sārtās kļavu lapas salasījusi kuplā buntītē, ko grāmatas tagad nospiež. Ej nu sazini, kā ir labāk un kā ir pareizāk. Cerams, ja es tiem guļošajiem traucēju ar savu kāju dipoņu, viņi man to darīs zināmu. Tikko apjautu, kāpēc to vietu neuztveru kā kapus, jo nekas īsti par to neliecina, nav sakoptības, daži kapakmeņi ir samanāmi, taču drīzāk izskatās, ka tie ir lieki, nevis cilvēki, celiņi un krūmi. Hmm..palikšu labāk pie tā, ka tā ir kārtējā dīvainība.

Lai laba otrdiena! Man pašai ir sajūta, ka jau klāt piektdiena. Bet piektdiena jau arī pienāks, un es aizstaigāšu līdz Gustiņa koncertam. Vajag taču beidzot arī savu talantu atrādīt.

Smaidot saku, čāāā,

evita

p.s. tik ļooooti sakārojās rudens puķes.



paldies http://www.iflowers.com par iespēju vismaz aplūkot.

svētdiena, 2010. gada 10. oktobris

mans? nē, mans..



Tavs un mans. Mans un tavs. Bet kuram tad galu galā? Vai vispār tas ir būtiski? Līdz šim man patiešām šķita, ka nav. Es varu dalīties tajā, kas pieder man, vai nu tā būtu gulta, kuru man nevajag, vai sega, kuru man ir daudz, vai paklājs, vai ledusskapis un veļas mašīna. Bet pēkšņi man rodas sajūta, ka kaut kas nav godīgi, ka kaut kas mani grauž, kaut kāda sajūta, izjūta, pēcgarša… iespējams, dodot nav bijusi skaidrība par mantas lietošanas noteikumiem un termiņu. Mana draudzene saka, ja tu par to nerūpēsies (par savām mantām, lietam, vietām), tad tev arī nebūs. Vēl viņa saka, ja dod, nu tad atdod pavisam, lai miers. Un man arī atgādina seno teicienu par naudu un draugu. Tikai tad es arī saprotu, jā, vai nu dod un aizmirsti vai nedod, bet nevar būt tā, ka iedod uz kādu laiku un pēc tam jūties slikti par to, ka nevari dabūt atpakaļ tad, kad tev pašam to vajag. Un patiešām vajag. Jāatzīst, ka, domājot par šo situāciju, mani tas spēj aizkaitināt, un es uzvelkos, jo nejūtos nevienam tik ļoooti parādā un diemžēl nejūtos arī tik bagāta, lai savas lietas atdotu pavisam (es te domāju lielās lietas nevis drēbes, kurpes, somas, ko es atdodu un aizmirstu).
Ko es no tā visa paņemu? Ir jārūpējas par savām lietām, vietām un sajūtām. Nav jābaidās izveidot nosacījumus, ja to nav, ir jārēķinās, ka vari turpmāk ieslēgt tikai vienu mazgāšanas režīmu savam aparātam, kā arī pati tīrīsi un berzīsi savas lietas, kad (ja) saņemsi tās atpakaļ.
Es varu teikt, ka tomēr savā uztverē vēl joprojām esmu naiva. Es ļoti ticu un uzticos. Vēl joprojām. Ja nebūtu šīs pēcgaršas un situācijas, kad produkti paliek veci, tad par to i neaizdomātos. Tā jau ir, viss notiek, kad esi to gatavs saprast un kaut ko no tā arī iemācīties. Man ir sajūta, ka esmu gan iemācījusies, tikai vēl jāpamācās tikt galā ar pēcgaršu, kas grib knābāt, rādīt ar pirkstu, pateikt ko vairāk kā nepieciešams.
Un ziniet, ir tiiik forši, kad pēc nogurdinošas dienas, tavā krūzē kāds ielej piparmētru tēju un atļauj būt tev pašam.

Priekā,
Evita.

bildi atradu http://s3.images.com/

sestdiena, 2010. gada 9. oktobris

dullums.


Kad Tu pēdējo reizi izdarīji kaut ko nudien dullu?
Dullu pa savam, jo, saprotams, ka mums katram tās robežas ir individuālas. Kad Tu pēdējo reizi piecēlies no rīta, izstaipījies, iedzēri rīta kafiju vai tēju un sajuti, ka gribi vienkārši kaut kur aizbraukt un galvenais – to arī realizēji. Kad Tu pēdējo reizi sadūšojies un piezvanīji sen nesatiktiem cilvēkiem un priecīgi klausulē pateici, ka gribi viņu/-us satikt. Pārskrēji ielu, ignorējot autovadītāju signalizēšanu un veltīji tiem patiesu smaidu ielas otrajā pusē. Nopirki lidmašīnas biļeti uz vietu, kur neesi bijusi un darīji to viena pati. Aizgāji pie friziera un savu matu griezumu izmainīji pat ļoti pamanāmi, tā vietā, lai frizierei noskaldītu – ne vairāk kā pusotru. Iztērēji savu pēdējo naudu, nopērkot kaut ko ilgi kārotu, bet visu laiku atliktu.
Es nudien sen tā neesmu darījusi. Visu laiku prāts priekšā saka, kā būtu labāk, kā būtu izdevīgāk un kā neviens nejustos aizvainots. Bet ja jau man šīs rindas rakstās ar tik vieglu sitienu pa taustiņiem, tad man ir sajūta, ka ar mani vēl nav tik traki.
Šodien es gribu izmantot vienu no retajām brīvajām dienām, lai darītu kaut ko, kas mani iepriecina. Riteņošana, kūkošana, sēņošana, rudens lapu, kastaņu lasīšana…

Lai jums izdodas!

evita

ceturtdiena, 2010. gada 30. septembris

tramvaja stāsts.



Jā, es nudien zinu un jūtu, kā mans brīvais laiks aizpildās. Ailītes tiek viena aiz otras pierakstītas. Būt tur, uzrakstīt to, aizsūtīt tam, satikties ar to… gan jau arī Tu (vai mēs vispār esam uz tu?) šo sajūtu labi zini. Es patiešām biju pārsteigta, kad šorīt 7:02 jau biju tramvajā. Un vēl pārsteigtāka es biju, ka tajā es neatrados viena. Es pamazām mēģinu pierast pie skrienošās Rīgas un daudzajiem uzdevumiem. Bet šādi mazie brīži pie kafijas krūzes un klusuma, mani sajūsmina.

Šodiena ir tik piesātināta. Ar notikumiem un sajūtām, ka vajag mazliet padomāt, par ko rakstīt šoreiz. Tramvaja stāsts būs. Braucot tramvajā, redzēju jauniešus – tik skaļus, izlaidīgus, demonstratīvus. Nojautu, ka viena meitene ir iemīlējusies kompānijas vienīgajā puisī. Iespējams, dikti laimīga, bet līdz ar to tik nepanesami griezīga manai (un manas blakussēdētājas, jo viņa arī ar acs kaktiņu mēģināja saskatīt gudrības runājošo meiteni) ausij, it sevišķi, kad gribas to klusumu un kafijas krūzi. Mēģināju atcerēties, kāda es biju tādā vecumā. Un laikam jau arī biju gana impulsīva, taču mana uzvedība atšķīrās. Es laikam biju labi audzināta un paklausīga mammas meita. Tas gan nenozīmē, ka es nedarīju dullības, negāju uz klubu, kad vēl nebija attiecīgais vecums sasniegts. Taču, ziniet, ko es tomēr paspēju nodomāt? Es negribētu, lai mana meita tā kādreiz tramvajā celtu kājas augšā, iesperot kādam garāmgājējam, protams, nejauši jauši. Gribētu sevi kušināt un teikt, ka esmu rigida, neelastīga domāšanā, bet es sevi šoreiz nekušinu, bet laikam vēl vairāk pievērsīšu uzmanību mūsu savstarpējai komunikācijai. Esmu pārliecināta, ka mīlestības un uzmanības trūkums ir tās tramvaja meitenes aktualitāte un sāpe. Ja nevar un nav savādāk, var taču ar varu, vai ne? Bieži vien mazgadīgās māmiņas arī pie saviem bērniem ir tikušas, jo vēlējušās tikai kāda tuvumu. Un kur tad vēl tuvāk, ja ne dzimumaktā var būt. Pēc tam diemžēl seko negatavība uzņemties rūpes par jaundzimušo. Un vistrakākais jau – šīs meitenes neprot mīlēt savus mazos bērnus, jo viņas nezina, kā tas ir, kā tas notiek. Viņām nav šāda personīgā pieredze. Šādi ieņemtus bērniņus visbiežāk arī atstāj slimnīcās, uz ielas, miskastēs. Viņas ir panikā un vienkārši bēg.

Skriešu tālāk. Lai jums skaista nedēļas nogale. Izdancojieties, izstaigājieties, saelpojieties un ļaujieties! Ceru, ka visi vīrusi jau pagaisuši!

Jūsu Evita.

bilde no http://lostinthesupermarket.ilcannocchiale.it

otrdiena, 2010. gada 21. septembris

ļoti, ļoti..bet vēlāk..

dikti un ļoti gribu uzrakstīt. pietrūkst pat mazliet pašai.
pacietību. tā reiz man vēlēja grupas biedrs, tad tagad man tā jāvēl jums.
šobrīd esmu bez sakariem (visiem vairlesiem vajag paroles, cik žēl), bet tur, kur sakarus var dabūt, man stāsti neveidojas.
diena bez gala un malas rudenīga. skatoties spogulī, sapratu, ka gribas, lai ir košāk, tāpēc ausis vismaz tika pie kaut kā krāsaina no stikla.
paklāju es noteikti arī nopirkšu košu. tad vēl tikai vajadzēs, kur apsēsties un pie kā paēst, ja nu sagribas un vajag. un tad jau drīz vien (cerams) būšu gatava ciemiņu sagaidīšanai. pagaidām gan vēl put, un tas pamatīgi sausina ādu un kairina visas maņas.
Dita zvanīja un priecīgi ziņoja, ka jāieslēdz radio, vai vismaz internets, vai vismaz ... nu jā, nedzirdēju jauno dziesmu, bet gan jau dzirdēšu, varbūt smuki ejam palūkieties iekš tā 101, kad dziedās un skanēs atkal!?

Lai jums nudien izdevusies diena! Es šodien būšu vilciena pasašieris (labi, ka sportoju, cerība tikt pa stāvajām trepām augšā ir:)

Evita

sestdiena, 2010. gada 18. septembris

žvīks žvāks un ir rezultāts


Te nu tā ir – tukša, balta lapa. Nē, ne bērns, kas tāds piedzimis, jo tam es neticu, un tā nav taisnība.
Es gribu uzrakstīt. Lai ir ko lasīt, lai ir ko pateikt, lai ir, par ko varbūt padomāt vai atcerēties un pasmiet. Fonā dzied Renārs, kuram tik ļoti patīk .. ak, meitene. Un tas liek atcerēties, ka es arī biju uz vienu pasākumu, kur to dziesmu dzirdēju. Savukārt tas atkal man ļāva atcerēties, ka Dita teju špagatu foajē uztaisīja, ejot uz koncertu.
Bet stāsts šoreiz ne par to. Bet varu arī par to. Ko gribat vairāk?(:
Tikko ienācu no dārza, kur paspēju rudens dzeltenās lapas padiriģēt. Man ļooti patīk tās grābt, pārgrābt un atkal grābt. Skatīties, cik skaisti pēc lapu savākšanas izskatās zaļais āra paklājs. Man šķiet, ka tas man patīk no tiem laikiem, kad skolas ceturtajā klasē gājām audzināšanas stundā sakopt savas klases teritoriju. Skolotāja Auniņa tik skaisti to mācēja darīt, tik tīrs viss palika, salīdzinot ar mūsu grābstīšanu. Atceros, ka pēc kāda laika es arī mēģināju grābekli cilāt tik enerģiski, kā to darīja viņa. Interesanti, ka tādas ainas tik ļoti ir nozīmīgas bērnam. Šādi darbi ir patīkami arī tāpēc, ka uzreiz redzi rezultātu. Vismaz uz kādu laiku. Nopļauj mauriņu un priecājies, cik skaists dārzs. Noslauki putekļus un pamani, cik istaba kārtīga tapusi. Manā profesijā rezultātu uzreiz nevar pamanīt. Cilvēki daudz sevi šausta, analizē, mēģina savākt sevi un savas izjūtas kopā kā mazus puzles gabaliņus. Un ne vienmēr izdodas saredzēt to kopbildi. Tāpēc pārmaiņus ir lieliski izravēt kādu dobi, lai gandarījums ir acīmredzams un pamatīgi sajūtams.

Lai gandarījums brīvdienās,
Evita

bilde no www.lifeandtraining.com

otrdiena, 2010. gada 14. septembris

tava pieredze.


Vai mēs, balstoties uz iepriekšējo pieredzi, bieži vien kaut ko skaistu nepalaižam garām? Tā teikt - norakstām pirms vispār kas ir sācies.
Man nepatīk attiecības, kur sievietei/ vīrietim ir jau bērns, jo man bail, ka viņš mani atgrūdīs. Es netiekos ar jaunākiem puišiem, jo tie, kas ir bijuši, parasti uzvedas kā bērni.
Droši vien katram tā pieredze ir sava. Un, jā, man šķiet, ka tā bieži vien ir noteicošā, kāpēc kaut ko darām un kāpēc nē. Es vairs neuzticos, jo mani pievīla. Es nelietoju alkoholu, jo mans tēvs vai vectēvs bija alkoholiķis un man bail arī par tādu kļūt. Es situ savu bērnu, jo mani arī bērnībā sita. Redz, ja padomāju, tik daudz šādu piemēru varu nosaukt, ko man cilvēki ir teikuši.
Bet varbūt vajag mēģināt uzvarēt tās bailes un ļauties. Mēģināt lauzt to ieprogrammēto pieredzi. Arī es varu teikt, ka reizēm pati brīnos, kā uzvedos kaut kādās sev nozīmīgās situācijās. Vienā reizē gribas bēgt, jo atpazīsti kaut kādu sajūtu, ko izraisa attiecīgā situācija. Citā reizē gribas pacelt balsi, jo kaut kāda informācija pienāk,kas saka, ka tā vajag. Pēc tam tikai sāc domāt, kas ir tas, kas man liek šā vai tā uzvesties. Un brīnišķīgi reizēm ir atcerēties, kas mums 'nāk' līdzi no bērnības. Kas ir tie izteicieni un kā tie ir ietekmējuši mūs vai mūsu uzvedību dzīves laikā.

Beigu beigās arvien pārliecinātāka kļūstu par to, ka tas, kas mums ir jāpiedzīvo, jebkurā gadījumā tas būs, un tas notiks. Ja cilvēks ir brīvs un atvērts, nav sasprindzis, tad arī sāpes bieži vien ir mazākas, bet prieks lielāks.

Lai izdodas!

Evita

Bildē meitene enjoying life:) no http://www.busi-lifecoaching.com

piektdiena, 2010. gada 10. septembris

mana vitamīnu kūrīte. jeb kā es stiprinu sevi.



Labrīt!

Šodien ir sajūta, ka mans organisms pieprasa savu vitamīna devu. Vai tiešām tik ātri pēc vasaras ogu kūres tie viņam vajadzīgi, es prātoju. Un kas būtu tie labākie? Āboli, bumbieri, dzērvenes, ķirbji, piparmētru tēja vai omegas 3 taukskābes, kas ļoti labi veicina organisma vielu maiņu un kompleksā ar sportu, ļoti labi var tikt vaļā no nevēlamā tauku slānīša, ja tāds, protams, vispār ir. Es domāju – nevēlams. Māmiņas pēc grūtniecības ar šo kombināciju var iepazīties, ja ir vajadzība un vēlēšanās.

Nezinu, vai saule šodien būs. Taču es zinu, ka esmu mazliet satraukta par šodienas pašizaugsmes treniņu grupu, kurā pati arī piedalīšos. Tādas grupas vienmēr ļauj par sevi kaut ko atklāt. Ne vienmēr (patiesībā gandrīz nekad) terapeits par tevi ko pasaka, ka tas nozīmē to un to, bet cilvēkiem jau tas tīk – gatavās receptes, drapīti ieraujam un galvassāpes pāriet. Patiesībā, nesakot un neko it kā nezinot, iekšējie procesi jau notiek. Bieži vien šādās grupās tevi pārņem šoks par to (un man tā arī reiz bija), kādu patiesībā tevi redz citi. Un tad sākas iekšējais dialogs – bet es taču tāda neesmu!!! Taču, lūk, tādu tu sevi parādi, mēģinot radīt kaut kādu priekšstatu vai arī baidoties izskatīties vāja un vēl nezin kāda. Un tas viss mani šodien un rīt sagaida. Būs interesanti. Es katram iesaku šādu pieredzi iegūt.

Šodien daudz nerunāšu. Lai jums lieliska nedēļas nogale! Un es sūtu savus visvislabākos un īpašākos vēlējumus mana dzīvokļa strādniekiem, lai jums labi grīda lakojas (ceru, ka plāni nav mainījušies), jo nu jau es ļoti gribu gan slaucīt putekļus, gan skatīties pa logu savā mājā. Un savu suni gribu redzēt, citādi viņš vēl lauku dzīvi bauda.

Evita

ceturtdiena, 2010. gada 9. septembris

Bērns un Tu


Šodien vedu savu meitu uz bērnudārzu. Kā ik rītu, sākot no 1.septembra. Betija vienmēr priecājas, ka dosies pie bērniem. Var just, ka viņai viss interesē. Prasa man divas bizes sapīt, bet bez ķemmēšanas. Sanāk kā sanāk bez tās ķemmēšanas. Man jāatzīst, ka varēja būt labāk. Taču viņa ir priecīga, un es klusi priecājos par viņu. Mūsu rīti ir vienkārši, jo mēs abas zinām dienas plānu. Betija zina, ka vakarā būšu viņai pakaļ. Vien labas dienas vēlējums, un viņa jau ir grupiņā.

Taču ne visiem iet tik vienkārši. Es reizēm kožu mēlē un valdu rokas, lai citām mammām ko neizdarītu par tādu izturēšanos pret bērnu. Savu bērnu. Bērns, protams, raud, ka jāšķiras no mammas. Iespējams, viņš jūtas pamests, nesaprasts, nemīlēts. Kā zināms, mazajiem viss iet caur – Es – prizmu. Vecāki, īpaši jau mammas veido bērna piesaistes modeli. Visbiežāk bērns jūt mammas nedrošību un vainas izjūtu, tāpēc rīko histērijas kā reakciju uz šo nedrošību. Es ieteiktu arī mammai vairāk saprast, ko tas viņai pašai nozīmē – atlaist bērnu, būt mammai. Nu nevajag bērnu purināt, sist pa pirkstiem un teikt, ka atstās tūliņ vienu bērnudārzā. Bet pēc tāda emocionālās un fiziskās vardarbības akta domāt, ka bērns teiks – labi, mammu, es jūtos labi un droši, tāpēc man nav bail palikt bērnudārzā, ej nu tagad uz darbu un nāc pakaļ, kad vien tev ērtāk! Jā, atļaujos mazliet kariķēt, bet, ko ar to domāju, top skaidrāk, vai ne?

Man šķiet, kļūstot par vecākiem, bieži vien vecāki nemaz nenojauš un neapjauš, cik ļoti lielā mērā viņu rūpes/paviršība, komunikācijas veids, smaids, rotaļāšanās, mīlestība/dusmas, uzticēšanās bērnam/bērna sodīšana, kopīga laika pavadīšana/TV ieslēgšana ietekmē viņa pašapziņu/psihi un to, cik atvērts/noslēgts viņš turpmāk būs pasaulei.

Izlabot, pieļautās kļūdas, kā vienmēr, pieaugot bērnam, kļūst arvien sarežģītāk, tāpēc ir labāk neaiziet uz kārtējo diseni un nesēdēt pie datora visu vakaru, bet tai laikā kopā ar bērnu radīt kādu kopdarbu, kaut vai vakariņu pagatavošanu.
Bet tas nebūt nenozīmē – ziedoties bērnam. Pas’ dies. Esmu redzējusi patiešām lieliskus vairāku bērnu vecākus, kuri prot sabalansēt savas intereses, būšanu kopā ar bērniem un vēl paspēj izbaudīt divvientulību. Es ar viņiem nudien lepojos. Esmu pārliecināta, ka šie bērni droši dosies izzināt pasauli, nebaidīsies jautāt, lūgt un izteikt savas domas, arī skolotāju aizrādījumi vai kādas citas asākas situācijas viņus tā nenobaidīs, kā trauksmainos un nedrošos bērnus.

Lai veicas!

Tagad gan es dodos pasportot,
Evita.

otrdiena, 2010. gada 7. septembris

šodienas Rīga.


Šodien man ir puķainas kājas. Bez tālākiem paskaidrojumiem par to. Tāpat viss skaidrs. Mani zamšādas brūnie zābaki un eju skatīt Rīgu. Ir sajūta, ka pa īstam te neesmu bijusi veselu mūžību. Daudz arī nav melots. Parasti caurbraucu, iebraucu, ieskrienu, veros pa logu.

Kādu es to redzēju?

Saulainu. Jo spīd saule, un tā piešķir sirsnīgumu, manis sagaidīšanai.

Ripojošu. Daudz cilvēku pārvietojas ar velosipēdiem. Es gribētu būt viena no viņiem. Bet man vēl joprojām nav sava velosipēda, tāpēc priecājos par tiem, kuriem ir. Brauc brunčos, šortos, džinsās, parastie un neparastie.

Puķainu. Košu. Svītrainu. Raibi raibas kleitas. Krekliņi ar raibām piedurknēm. Kleitas svītrainās, kas mani absolūti kārdina, jo svītrains nozīmē mans. Tīk bez gala un malas. Tas var būt vienkāršs krekliņš, bet es jau lūkošos ar priecīgu seju.

Dūcošu. Autobusi, trolejbusi, automašīnas. Braucamie nekur nav pazuduši.

Ar Vīriešu skatieniem bagātu. Un arī sieviešu. Tās laikam puķainās kājas, kas pievērš uzmanību. un jauki. Vīrieši daži skatās pa kluso, lai sieviete, ar ko kopā viņš, neredz. Savukārt tas dod iespēju pasmaidīt. Citreiz tieši un citreiz netieši.

Mazliet melīgu. Bet tā varbūt gaumes un garšas izjūtas atšķirības vaina. Nopirku saldus ābolus. Pēc pirmā kodiena tajā, sapratu, ka mans saldais ābols ir varen skābs.

Kā lai to pasaka un nosauc, hmm, nezinu. Rīgā redz skaistu, interesantu/neinteresantu, jocīgu, sportisku, stilīgu, dziedošu, atpazīstamu KĀDU. Te sejām nav vārdu. Vai arī reti tām ir tie zināmi. No vienas puses ir kolosāli iespraukties pūlī un soļot vienā ritmā ar to, bet man patīk sasveicināties un skatīties acīs, ko laukos, starp citu, arī dara nu jau aizvien retāk. Tāpēc kaimiņiem tiek mans sveiciens un varu doties ikdienā.

Rītdien atkal kāda jauna projekta sākums. Man būs jābūt vērīgai, precīzai, zinošai, sajūtīgai. Es ceru, ka mums ar Kristīni viss izdosies un grupai patiks.


evita

bilde no http://www.hc.lv

Kā es pēc Tevis ilgojos.

Čau, pavasari jūti? nejūti? Es arī ne pārāk. Bet mirkļos, kad saules stars noglāsta vaigu, gribas kustināt degunu un smaidot nočukstēt: &#...