Pāriet uz galveno saturu

Ziņas

Tiek rādīti šajā datumā publicētie ziņojumi: 2010

mana ziņa Tev.

Tuk turuk. Kā jūties?
Tikko esmu atgriezusies (patiesībā jau laikam pirms pāris stundām vismaz..) no kalniņšļūkšanas. Jā, ir lieliski cilvēki, kas parūpējušies par aktīvu un priecīgu nodarbi, proti, Mežaparka estrādē var gan paslidot, paslēpot un laisties no kalna ar kamerām. Ko tādu mēģināju arī pagājušajā gadā Igaunijā. Man patīk mazas dullības. Un nospriedu, ka nākamnedēļ noteikti aizdošos tur atkal paslēpot.

Tātad, draugi, klāt 31.ais. un rītdien jau rakstām to citu skaitli un mēģinām pierast pie tā. Vai nav burvīgi un reizē dīvaini? Bet nē, nē, es šodien patiešām gribu un gribu būt priecīga. Un pa saujai sava prieka dāvāt jums. Man šis gads ir bijis ļoti dažāds. Esmu mēģinājusi atrast savu vietu zem saules. Mēģinājusi realizēt savas ieceres un pamatus jau esmu nostiprinājusi. Šobrīd patiešām ir sajūta (tāpat kā mana mandala to jau vēstīja), ka es virzos uz savu neatkarību un stabilitāti, un uz kaut ko man dikti nozīmīgu.

Es jums novēlu noticēt sev, saprast, ko jūsu sirdis patiešām…

viens

Jā, apjautu, ka jau gads ir putnu lapai. Un kūka tač svētkos jāēd.
Tādu tipisku kopsavilkumu laikam nerakstīšu. Kam gan tas! Nojaušu, ka te ik pa laikam ieskatās daži mani draugi, daži paziņas, tad kāds, kuram patīk anonimitāte un kuru nodarbina rūpes par manu veselību, vēl kāds, kuram interesē man tuvu cilvēku dzīve, kāds, kuram vienkārši patīk tas, ko un kā es rakstu un vēl kāds nejaušs viesis, meklējot, piemēram, Imanta Ziedoņa dzeju.
Es vairākkārt esmu domājusi, vai vajag to darīt. Esmu pavisam gandrīz jau dzēsusi visas rindas ārā un putniem ļāvusi aizlidot. Bet tad tomēr pēc mazas analīzes un sarunas ar cilvēkiem, sapratu, ka šī lapa man pašai ir nozīmīga visupirms, jo rakstot es reizēm pati varu sakārtot savas dzīves prioritātes un vērtības. Un ja vēl kādu kaut kas no uzrakstītā iedvesmo vai pat dara priecīgu, vai citu reizi domīgu, vai vienkārši sajūtas saticies ar mani, tad tas noteikti silda arī manu sirdi.

Priekā!

Evita

Bērns.

Bērns. Tver pasauli ar katru maņu. Burtiski ēd to, gardi un droši. Bērns priecājas par visu jauno – o, kādi sniega kalni! Apskaties, cik skaisti! Arī tad, ja bērnam vēl nav attīstījusies valoda, viņš ir emocionāls ik mirkli, kopš piedzimšanas brīža. Bērnam patīk iekrist peļķē un uzkāpt augstākajā kalnā. Bērns ar interesi vēro cilvēku sejas, iespējams, lai saprastu kaut ko sev, kaut ko jaunu. Mazliet vēlāk visu novēroto bērns pārvērš jautājumā – kāpēc tante ir dusmīga? Kāpēc tramvajs brauc pa turieni? Kāpēc tev jāstrādā, mam? Kāpēc..? tā bērni iepazīst pasauli, mēģina kaut ko saprast un veidojas viņa uzskati.

Kāpēc es par bērniem? Tāpēc, ka ikdienas steigā un raizēs, mēs reti atceramies, ka arī reiz esam bijuši bērni, kas spējuši priecāties par it kā nenozīmīgiem sīkumiem. Un, protams, arī saskumt- acumirklī un acīm redzami, un nepārprotami. Tā – pa īstam, nemēģinot ielikt sevi rāmī.
Piemēram, kad iziet ārā un snieg pūkainas pārslas. Kad, dzerot saldējuma kokteili, atskan skaņa, kas li…

lietas, kas nemaz NAV lietas.

Labs rīts atkal jaunā nedēļā!

Kādi Tavi svētki un sajūta par tiem?

Man ir dažas lietas (kas nemaz nav lietas), ko pastāstīt.

- Par laimi lidmašīna izlidoja un ielidoja paredzētajā laikā. Un Kate mani sagaidīja Berlīnes lidostā. Jāatzīst, ka es tajā mazajā telpā, kur cilvēki sagaida savus čemokoferus, pat mazliet apmaldījos. Tālumā redzēju EXIT uzrakstu, bet veikli tam pagāju garām pāris reižu. Nu nekas, satikšanās beidzot varēja notikt un notika. Ne tikai ar manu draudzeni, bet arī ar viņas mēnesi jauno meitiņu, kura čučēja auto sēdeklītī. Berlīne pati mani ar neko tādu nepārsteidza, valoda man ne pārāk saprotama, pa ielām jābrien tāpat, kā šorīt bridu pa Pērnavas ielu. Taču sajūta, kas pārsteidz un reizē nepārsteidz, bija tāda, ka es esmu īstajā vietā un īstajā laikā, ar īsto cilvēku. Ir interesanti sajust to, ka nav pat svarīgi visu izrunāt, pārrunāt, bet būtiski ir vienkārši satikties. Tāda aizmugures sajūta, tāda mājas sienu sajūta, tāda miera izjūta. Jā, es sen nebiju tā gulšņājus…

dakter spēlītes.

Labs vakars, skaistie un skaistās!

Esmu atgriezusies. Biju ziemeļos. Un man tur patika. Notika arī maza ķibele. Un tad nu mazliet padomāju, ko tajā brīdī es pati domāju, kad mistiskā veidā notika kkas ļoti griezīgs un rezultātā robs zobā. Jāatzīst, ka tas man nudien šķiet briesmīgi, šausmīgi, nejauki, un kāpēc ar mani. Bet, ko lai es saku, tas ir noticis un neko padarīt. Es iedomājos par cilvēkiem, kuri saprot, ka pēc elkoņa atsitiena pret viņu muti, zobs ir pavisam kaut kur pazudis. Tā sajūta varētu būt pavisam nelāga. Brrr, es noskurinos un zinu, ka rīt no rīta zvanīšu savai zobārstei, lai mani iepriecina.

Ja sāku par ārstiem, tad nedēļas nogalē man bija interesanta pieredze ar vienu no austrumu ārstiem. Man bija iespēja aiziet līdzi uz vizīti pie viena no tādiem. Droši vien jau esat dzirdējuši, ka pēc acu krāsas (aknu darbība), mēles (gremošanas sistēma) un pulsa (asinsrite) šo to šis cilvēks var noteikt. Jāatzīst, ka es biju tik ļoti šokēta, ka visu vakaru kaut kā nebiju savā ādā.…

apkopojums plus prātuļojums.

Vairākas reizes veru šo lapu vaļā un ciet. Esmu sākusi pat rakstīt stāstu par nedēļas nogales notikumiem, bet tad to noglabāju citā mapītē. Ir tik daudz ko teikt, bet ir arī tik daudz no tā visa saudzējama, jo tas ir kkas ļoti personīgs, ļoti mans, ka negribu dalīties. Tas ir līdzīgi, kā nestāstu sev uzticētos stāstus tālāk. Tāpat kā neaprunāju savus draugus un nestāstu par viņu ikdienu, jo tā ir viņu dzīve un viņu izvēles.
Vienu brīdi es biju iestrēgusi tādā kā aplī, no kura netiku ārā. Taču beidzot ir sajūta, ka esmu no tā izlauzusies. Tev nav tā bijis, ka pēkšņi saproti, ka tas nav stāsts par tevi, ko kāds stāsta, ka par tevi ir pavisam cits stāsts?
Es reizēm esmu baidījusies no tā, kā cilvēki nodod tālāk manis sniegto informāciju. Kā pastāsta to, ko esi teicis. Reizēm laurus plūcot pats. Lūk, tāpēc vienmēr vajag ieklausīties, kā sis cilvēks runā par citiem – vienalga, kas tie arī būtu. Es reiz kādā sieviešu žurnālā, šķiet, lasīju, ka vajag paklausīties, ko vīrietis runā par savām i…

Halo, halloo!!

[www.typokunst.de/en]

‘Halo!.. halloo, es klausos!’
‘ Sveika!’
‘Labdien!’
‘Es laikam esmu nepareizi piezvanījusi..’
‘Jā, varbūt..’
‘Es atvainojos..’
‘Nekas, visu labu..’
‘uz redzēšanos!’


Apmēram šādi šodien skanēja mana saruna pa telefonu. Zvanīja man. Kāda sieviete. Pēc tās es sāku domāt par to, kas bija šī meitene un kuram viņa, nez’, zvanīja? Kāpēc viņai sanāca tā, ka kaut ko uzspieda nepareizi un piezvanīja svešam cilvēkam. Un ja es būtu turpinājusi sarunu, vai mums būtu, kas kopīgs? Varbūt mūsu paziņas vai tas, ko mēs mīlam visvairāk darīt, vai esam kādreiz pat dzīvojušas kaimiņos? es reizēm manu uz ielas cilvēku sejas, kas man kaut ko atgādina. Tad es domāju, kur, kur es esmu redzējusi šo cilvēku, kad esam tikušies un ko tad darīju es. Sejas es atceros ļoti labi, vārdus ne tik labi. Freids gan savai meitai reiz atzina, ka banāns tomēr reizēm esot arī banāns.. varbūt arī šoreiz tā bija meitene, kas vienkārši sajauca numuru, un viņas uzdevums bija mani 'piepacelt' no dīvāna, uz kā…

vienkārši kaut ko jauku, lūdzu!

Ziniet, mani ir raksturojuši dažādi – romantiska, skaista, ātra, asa, izturīga, maiga, atturīga, mīļa…

Droši vien kaut kas no ikviena raksturojuma manī ir. Ir situācijas, kurās esmu bijusi mīļa un kurās esmu bijusi ļoti nejauka vai izturīga. Bet visbiežāk es sevi raksturotu kā romantisku un melanholisku mazuliet. Tāpēc šodien man arī ļoti gribējās vienkārši kaut ko jauku. Ja man būtu spalva un tinte, es labprāt tagad rakstītu vēstules skaistā rokrakstā (es ļoti censtos..). Garas un ne tik. Pavisam drīz jau pasta nodaļas sāks šķirot krāsainās, lielās, apzīmētās aploksnes. Un kāds būs priecīgs vai pārsteigts, tās saņemot. Es ticu, ka ne visi saņems, un ne visi sūtīs, jo reizēm dzīve ir dzīve, kā es šodien jau rakstīju savai labai draudzenei. Ne viss notiek, kā tu pats vēlies. Bet vēlēties gan vajag, jo tad var sajust to kņudinošo sajūtu, kad kaut ko gaidi, kad tūliņ, tūliņ kaut kas notiks. Piemēram, sāks skanēt pirmā koncerta dziesma un, stāvot pūlim vidū, pēkšņi sadzirdēsi atpazīstam…

Plāns nevis plāns.

(bilde no: http://rachelleannemiller.com/its-snowing/)

Vakardienas sniegpārslu deja mani patiešām apbūra un vēderu sakutināja. Biju ārā un sāka snigt lielas pārslas. Laidās uz kokiem, skropstām un ķērās matos. Uz mirkli viss nudien aizmirsās. Laiks tādos mirklos skrien. Tas ir laikam līdzīgs stāsts par vienu minūti uz karstas krāsns un vienu minūti gara skūpsta. Tā atšķirīgā laika izpratne. Iedomājos, ka tā varētu būt laba terpija depresīvajiem, kuru nav mazums - atrasties starp dejojošām sniegpārslām. Taču drīz jau ziemas saulgrieži un tad atkal dabā viss mainās, sāksies gaišais laiks, kad nevis tērēsim, bet uzkrāsim. Tāpēc jādarbojas tā, lai no tā vismaz ir kaut kāda jēga un labums.

Lai nedēļas nogale būtu izdevusies, izdomāju, ka vajag plāniņu iedvesmai, ko darīt un pie kā pieturēties. Varbūt kāda ideja noder arī Tev:

1. Apciemot vecākus un savu māsu. Varbūt arī savu vecomammu izdosies apciemot, ja jau esmu tai pusē. Tas nozīmē, ka man ir jāatrod auto, ar ko, es un mana pavadošā svīta…

šodienas trakums.

O, jā, aukstums un leduspuķes. Ir, ir. Ir arī vairākas segu kārtas un vilnas zeķes. Ir mazie vīrusi, kas arī Betijai liek padzīvoties pa māju un nevis skriet pie draugiem uz bērnudārzu. Bet vīrusu viņa uzveica. Un tas bija interesanti. Zāles jau sagatavotas, ko dot vajadzības gadījumā, temperatūra kāpj, kāpj, tad sasniedz 38,3°t un apstājas. Redzu, ka bērna sārtie vaigi paliek arvien gaišāki un apetīte atgriežas. Viss. Uzveikts vīruss, slavēju savu meitu un beidzu medmāsas pienākumu veikšanu.

Šodien, ejot ārā izvest suni, ne tikai man deguns sala, bet kaimiņam arī auto bija aizsalis un protestēja pret ikdienas pienākuma veikšanu. Tā nu viņš savu lielo laineri iestūma mūsu mazajā pagalmā. Prasu, vai varētu kā palīdzēt, pati īsti nemaz nesapratu – kā, ja atbilde būtu apstiprinoša. Varbūt mēģinātu pastumt, prātoju tagad. Nē, kaimiņš saka, ja vien man ir, cik tur tie volti, kas vajadzīgi, lai motors rūktu. Kratu galvu un skatos uz citu lielu mašīnu, norādu kaimiņam, ka cerēsim, ka šis cilv…

Viņa.

Viņa ietinas segā un pievelk kājas tuvāk krūtīm. Viņa dzird, kā viņas sirds dauzās. Viņa dzird, ka samtainā balss fonā viņas acīs liek parādīties asarām. Kontrasts. Tik liels kontrasts, šis sapnis, ne balss, sniegoti sasalušais gaiss aiz loga un viņa pati. Trausla. Un pēkšņi tik nepasargāta. Viņa vienmēr ir augsti vērtējusi godīgumu. Bet te pēkšņi viņas pašas godīgums tiek apšaubīts. Viņa jūtas apvemta. Apjukusi. Un nevar saprast, vai īstais adresāts patiešām ir viņa. Ziniet, kad pa retam gadās, ka kāds pārpratuma pēc uzdāvina tev kaut ko, ko neesi gaidījis, sajūtas ir labas, arī lietu atdodot īstajam. Bet, kad pārpratuma pēc uzvemj, tad... Ir jāiet dušā. Jā, duša. Patiešām, kā tas viņai ātrāk neienāca prātā! Kāpēc cilvēks pirms vemj, otru nepabrīdina? Kāpēc cilvēkiem patīk otru apvemt un vēl pasam justies, kā upurim. Ak, es nabadziņš, man dara pāri, jo es pats nevienam neko nevaru pateikt, tāpēc vismaz pa kluso varbūt varun kādam radīt nepatīkamas sajūtas. hmmm... meitene šai vietā p…

Tirgus.un politika. un..

Šī nedēļa ir tāda, ka es visu laiku kaut ko gaidu. Gaidu, kad es izlasīšu. Gaidu, kad pienāks trešdiena un man jādodas uz vecāku sapulci bērnu dārzā. Gaidu, kad pienāks ceturtdiena, un es došos pie savas supervizores un lieliskajām dāmām, kas kopā ar mani apgūst Marte meo terapiju. Vēl man ceturtdien jāpaspēj tikt līdz Dubultiem. Gaidu piektdienu un sestdienu, kad man atkal ir jābūt skolā un otrajā dienā man pat ir eksāmens, bet es gaidu, kad KĀDS (aūū) izdarīs darbiņu mana vietā. Man šodien ar to bija cītīgi jānodarbojas, bet es atlieku. Uz vēlāku. Atveru un atkal aizveru vajadzīgo dokumentu.
Lai vai ka ar mani nebūtu, šodien aizbraucu uz tirgu pēc dārzeņiem, atbraucu atpakaļ ar mandarīniem un kanēļmaizītēm. Tā teikt – viss notiek pēc plāna. He.
Tas mans mazais ievads. Novēršanās no tēmas. Ziniet, šodien man palika skumji. Pirmo reizi man palika tā jocīgi par ministra pieņemtajiem lēmumiem, par atkal mistisko naudas taupības režīmu. No vienas puses jau šķiet, ka labi, ka kāds vispār ko…

Zālīšu mīļotājiem..

Šodien saņēmu informāciju par gana interesantu semināru. Man pašai arī vairāk tīk dzīvās zālītes, pašiedvesma un dabīgās lietas nevis antibiotikas, ilgviļņi un pulveris, ar ko var berzt gan grīdas, gan podus, gan zobakmeni noņemt.
Tā kā, ja jums ir laiks un interese, piebiedrojaties līdzīgi domājošajiem. Līdz šim Berģu bodē vienmēr ir bijusi laba noskaņa un neuzbāzīga attieksme.
Kopš es uzzināju, ka mēs VARAM nodzīvot līdz pat 150, tad bez tējām, īpašiem rituāliem, kuru laikā mēs iegūstam spēku un veselību, kā arī bez smieklu un humora devas mums neiztikt.
Tas man nelielais ievads un iedrošinājums. Lūk, pats ziņojums no Berģu bodes:

"Sveiki .
26.nov. plkst. 18.00 Rīgā Berģu Bodē seminārs "Zāļu sievas padomi", Ziemassvētku saulgrieži!
Semināru vadīs Līga Reitere (sk.att.), kurai līdzi būs 100 augu paraugi, un ap 400 „špikeri” – kartiņas par augiem, kurus derētu iepazīt.
Lūk, ko Līga Reitere pati par sevi :” Esmu dzimusi un uzaugusi netālu no Ventspils, kur Ventiņu valoda un…

mani svētki.

Brīvdienas. Urrā, brīvdienas! KO darīsim, kur iesim, ko ēdīsim, ko sagaidīsim, kur būsim… tādi jautājumi ik pa laikam viens otru nomainīja. Tā kā es cītīgi vēl apgūstu maģistrantūras kursu, tad tieši, kā par spīti, lekcijas man BIJA gan piektdien, gan sestdien. Bet kopumā man šajās dienās bija daudz prieku. Un ne tikai man. Manai trīsgadniecei, kurai jau nākot četri, arī. Tad nu nedaudz par man būtiskākajiem notikumiem un mazliet to analīze arī.

1. Svētki bērnu dārzā. Meitenēm jāpin bizes un jāliek košas atlasa lentas, jāvelk balta blūzīte un zeķītes tādā pašā krāsā. Tā kā Betijai vēl vārda diena bija gaidāma nedēļas nogalē, tad vēl cienasts jānes. Un vēl baseins. Biju tā neko nokrāvusies. Bet, braucot mājās, mans bērns trolejbusā sāka dziedāt dziesmu – mana mīļā zemīte ir Latvija.. un es jutu, ka man iztaisnojās mugura, un es smaidīju. Jā, cik bažīga es pirms kāda laika biju par valsts pirmsskolām, tik šobrīd es esmu gandarīta. Bērniem tiek dots ļoti daudz, viņi tiek mācīti svinēt sv…

Maza bērna lielā pasaule.

Šodien palasīju dažus stāstiņus no Lindes fon Keizerlinkas grāmatas iedvesmai, citām sajūtām. Droši vien mammām jau šie viņas stāsti ir labi zināmi. Tiem visiem ir labas beigas, kā pasakām. Arī ikdienā mums taču ir vajadzīgs labais.
Šo stāstu lasot un pēc tam arī rakstot, es sapratu un sajutu, cik liela ir mazā bērna pasaule. Cik daudz notikumu viņam ir svarīgi, un tie visi krājas viņa mazajā sirsniņā kā tādas ledenes stikla traukā. Un cik labi, ka ir tik gudras mammas, kas pamana, ka ar bērnu notiek izmaiņas, ka viņš kļūst bēdīgs, ka viņš gribētu kaut ko pateikt, bet vēl tā neprot izstāstīt. Cik labi, ka ir mammas, kas pamana, ka viņu bērni priecājas un nosvin to kopā – ar skatienu, ar smaidu vai apskāvienu.
Lūk arī stāsts:

"Lillīte, Lēnīte un Lotīte dabūja jaunas kleitas, jo viņas kopā ar vecākiem bija ielūgtas uz lielām kāzām Hamburgā.
Kad viņas ieradās kāzu namā, noskaidrojās, ka mazajai Lolītei kopā ar kādu tikpat mazu brālēnu uzticēs kaisīt puķes, bet lielākajai Lillī ar kādu …

par domām un to ganiem.

Šodienas vakars dikti domīgs izvērties. Jāatzīst, ka man brīžiem gribas šķobīties par to, cik esmu sentimentāla, melanholiska, romantiska, domīga, analītiska, sajūtīga, iejūtīga, saprotoša. Un še tev, atkal domīgums ir klāt. Bet priecē, ka ne tas gaudulīgais, drīzāk tāds sevi barošais. Es šodien savai mammai teicu, ka mēs (vairāk jau es domāju sevi) esam tādi nūģi. Kaut ko gribam, bet nedarām. Pēc kaut kā ilgojamies, bet pie tā arī paliekam – ilgas dzīves garumā. Ir ideja, bet atliekam, meklējam ieganstu, ka tā tak nav labi, ka tā nav pieklājīgi, un vispār, kā tas no malas izskatīsies, un ko kāds padomās. Un tad es šodien pierakstīju vienu rindiņu klāt savam profilam, ja tā var teikt – es mācos dzīvot tā, kā es to vēlos, nevis tā, kā kāds to sagaida. Visas eksistenciālās tēmas jau droši vien ir aprakstītas un izlasītas. Taču tieši tā fakta pēc, ka esam mirstīgi, es palieku pie tā, ka jādzīvo tā, kā patīk un ir labi. Lai arī tas liktos – oi, nu šitas gan ir viegli (par ko gan tā te run…

krāsas.

Un nedēļas nogale pavadīta – skrienot pa bērnu rotaļlaukumu, gatavojot pusdienas, skatoties filmas un multfilmas, mazliet piekopjot māju un vienkārši pagulšņājot. Patīk, ka esam visi kopā. Paldies arī Tev, mam, ka beidzot atbrauci ciemos. Un daudz laimes vārda dienā! Lūdzu saudzē sevi!



Tā nu vakardien sākām runāt par to, kā un kur cilvēki dzīvo. Kādas ir viņu mājas. Es atzīšos, ka man patīk ielūkoties pa logu kādā no mitekļiem, kur ir redzama kāda detaļa no interjera. Man patīk redzēt, kā cilvēki jūt pasauli, kā kopj savu vidi un kā to izrāda. Mans maršruts ir paredzams un zināms, tikai reizēm to izmainu, atkarībā no tā, cik ļoti gribu staigāt. Vienvakar es atkal nodarbojos ar to – ka ielūkojos kādas mājas logā. Un es ieraudzīju kaut ko pavisam negaidītu. Dzīvokļa telpas bija patiešām katastrofālas, sienas notecējušas, noteikti tur bija vecā krāsniņa, bet man bija sajūta, ka tas varētu būt pagrabs vai kāda cita lauku mājas telpa, kas noteikti nav domāta dzīvošanai. Es apstulbu arī no …

asaras.un ne tikai.

Asaras. Ko Tev tas nozīmē? Raudāt. Ko Tev tas nozīmē – redzēt, ka raud? Asaras mani nekad tā īsti vienaldzīgu neatstāj. Esmu redzējusi asaras, kas skaisti ‘izspiestas’, kārojot kaut ko. Asaras, kas pašas plūst un nespēj rimties. Asaras, kas tikko pamanāmas. Asaras, kas liek raudāt līdzi. Asaras, kas ir no prieka, saviļņojuma, pārguruma vai uzvaras. Asaras saistās ar kaut kādām noteiktām emocijām. Kad strādāju, man asaras liek domāt, ka kaut kas ar klientu/cilvēku notiek, ka kaut kas viņam izraisa spēcīgas jūtas. Tad es prātoju, kas varētu būt ar to saistīts, bieži arī to jautāju, kas ar tevi tagad notiek? Ja man pašai ir jāskaita līdz desmit, jo gribas raudāt līdzi, es prasu sev, kas notiek ar mani pašu, ko tas man atgādina par manu dzīvi.

Jāatzīst, ka bija laiks, kad es nevarēju paraudāt. Un tas man šķita jocīgi. Reizēm speciāli skatījos tādas filmas, lai vienkārši izraudātu kaut kādu spriedzi, pieredzi, bet nē, nenāk, es gaidu, nupat, nupat, bet nē. es biju sevī kaut ko aizslēgusi. …

kad es augu, bija tā.

Šodien es iešu skatīties filmu. Parasti es to daru sava mazajā ekrāna, bet šodien tātad sanāks skatīties lielākā. Prieks gan par to, gan par to, ka mani uzaicināja. Tādās reizēs es izjūtu dziļu aizkustinājumu. Droši vien arī tāpēc, ka es pēdējā laikā reti kur kādu aicinu. Tad apskatījos, ko interneta vidē saka par šo filmu. Un, jā, domas dalās. Bet pārsteidz tas, ka cilvēki tik ļoti visu vērtē pēc savas patīk/nepatīk, labs/nelabs, vajag/nevajag vērtējuma sistēmas. Šī filma, cik sapratu, ataino pusaudžu grūtības un viņu būtiskās lietas. Kas noteikti saistās arī ar sevis pieņemšanu, spēju izturēt citu cilvēku psiholoģisko „spiedienu” par tev būtiskām lietām. Man šķiet, ka ne tikai pusaudži ar šādām lietām saskaras, bet arī jau krietni gados cilvēki. Cilvēki tik bieži taču saka, ko par mani padomās, ja es neuzkrāsošu acis/ nepasveicināšu/ ieradīšos iereibis/ nolamāšos/ atļaušos paust savas domas/ atzīšos jūtās. Es vēl nezinu, kāda būs filmas struktūra, kādi tuvplāni un dialogi, bet, manu…

vētra prātā. šššššš......

Laba diena.

Skatos, atkal trešdiena. Jā, interesanti, ka reizēm varētu stāstus stāstīt un stāstīt, bet tad vienā brīdī jūtu, ka ne pavisam nav, ko teikt. Negribas. Labāk iztīru tā vietā māju, uzlakoju nagus un veicu vēl šādas tādas nodarbes. Vēl es daudz veidoju dažādas treniņu programmas un varbūt te ir tā atbilde, ka esmu jau par daudz rakstījusi, gribas mazliet noiet no datora, uzpūst sejai termālo ūdeni un izvēdināt galvu.

Bet tagad manā priekšā stāv pieci haribo lācīši, un es tos ik pa laikam atļaujos apēst. Saka, ka kustoties mutei, labāk arī sanākot domāt. Tāpēc nebariet sevi vai pusaudžus, kas nemanot jau nograuzuši pusi no pildspalvas. Viņi un tu arī tad domā. Kaut kas tevī notiek. Procesi. Hmm, ja mēs tā vienkārši varētu saprast tos iekšējos procesus. Es vakardien sajutos nogurusi no tā, ka visu laiku domāju. Kas un kā, kā labāk, ko teikt, kur darīt, cik par to ņemt, ko ēst, kur tajā laikā likt bērnu…. Domas tik šaudās un šaudās, un es sajutos kā amerikāņu kalniņos, kad neva…

paga, paga, paga...

vaļā, apziņa man raisās vaļā



Es teiktu, ka viss ir atraisījies vaļā. Un es jau vairākas dienas veru diegu adatā un lāpu kko ciet, mēģinu noslēpt diegus, bet tajā pat laikā man ir skaidrs, ka izmaiņas IR notikušas. Ka kaut kas ir vaļā. Un ir kaut kāds satraucošs miers, ko varbūt var vienkārši saukt par nemieru. Process, protams, turpinās. Iekšējais, protams. Un varbūt arī tas, kas ap mani, jo kaut kas noteikti mainās, izmainoties vienam no mainīgajiem. Un es esmu pārsteigta, sevi ieraugot no malas. Gan burtiski, kad nejauši-jauši, skatoties koncerta dziesmas video ieraugu savu galvu grozāmies (he), gan pārnestā nozīmē, kad ir iespēja ieraudzīt sevi situācijā, kāda tiek it kā mākslīgi uzmodelēta, bet tajā pat laikā viss notiek. Tev iesit kā ar bomi pa galvu, ka šita es arī dzīvē izturos pret cilvēkiem, šitā es to un to… un tas ir pārsteidzoši, to beidzot saredzēt un vēl to labi saprast. Izjūta, ka pie manis atnāk māsa apskaidrība.
Es pieļauju, ka jums grūti uztvert. Bet varbūt tā, lai a…

rudens sajūta.

Vai arī pie tevis ir atnākusi tā rudens sajūta? Tā, kad pietrūkst mazliet gaismas, un gribas sveces sadegt. Tā, kad lietus skaņa rada dīvainu atbalsi Tevī. Tā, kad gribas uzcept ko gardu cepeškrāsni, lai mājā sajustu dzīvīgumu. Tā, kad mūzika fonā skan maiga, nostalģiska, plūstoša un arī skumja mazuliet. Es to visu jūtu uz visiem 100.
Šodien es cītīgi strādāju, sūtot piedāvājumu cilvēkiem. Ziniet, tā sajūta ir tāda..hmm..mulsinoša, mazliet neērta, kā tas ir – vērsties pie kāda ar savu iniciatīvu, ar savu gara darbu. Spert pirmo soli, manuprāt, vienmēr ir grūti, jo tu apzinies, ka tevi, tavu ideju var noraidīt. Un tas vienmēr rada kaut kādas izjūtas un pieredzi. Droši vien, ka to ietekmē arī tas, cik lielas cerības un ilūzijas sev esi radījis pirms tam. Tāpēc es priecājos, ka arvien biežāk spēju piedāvāt savu iniciatīvu. es vismaz būšu mēģinājusi un nekad nezināšu, kā tas varētu būt bijis, ja to nebūtu darījusi. Ir, protams, arī reizes, kad gribu, bet nevaru. Saku sev – nu ej taču, pasa…

otrdienas kokteilis ar ledus kristāliem.

Pāris klikšķu un Dave Gahan jau pieskandina manu ne tik lielo dzīvojamo platību.

Jā, saku Tev labrīt, pasaule!
Un nebeidzu kustināt ritmā un neritmā kājas. Ir nu gan cilvēkiem tie talanti. Kā lai saprot, ka tas IR talants, lai pietiekoši čakli strādātu pie tā. Hmm, droši vien neviens jau tā īsti nezina, tikai varbūt seko līdzi savām izjūtām (un vecāku iestaigātajām taciņām), kas rodas, kaut ko darot. Cilvēks jau var daudz izdarīt ar darbu. Esmu nudien redzējusi, kā meitene, kurai sākotnēji nesanāk ritmiski skriet, ar cītīgu darbu pat iekļūst LV izlasē. Zinu, ka bieži dziedot, vari izkopt savu balsi. Vari iemācīties tehniski pareizi zīmēt. Bet..nu jā, talantiem tas sanāk vienkārši, nepiespiesti un skaisti. Un es tā no sirds par šiem cilvēkiem priecājos, ka viņi prot, ka viņi ir pārvarējuši savu negribēšanu un izkopusi savas spējas. Es tomēr esmu sliņķe un laikam tāpēc neesmu atradusi savu talantu, ar ko dižoties vai tieši otrādāk – izbaudīt to vienatnē.
Bet šorīt es patiesībā vēlējos ra…

mans? nē, mans..

Tavs un mans. Mans un tavs. Bet kuram tad galu galā? Vai vispār tas ir būtiski? Līdz šim man patiešām šķita, ka nav. Es varu dalīties tajā, kas pieder man, vai nu tā būtu gulta, kuru man nevajag, vai sega, kuru man ir daudz, vai paklājs, vai ledusskapis un veļas mašīna. Bet pēkšņi man rodas sajūta, ka kaut kas nav godīgi, ka kaut kas mani grauž, kaut kāda sajūta, izjūta, pēcgarša… iespējams, dodot nav bijusi skaidrība par mantas lietošanas noteikumiem un termiņu. Mana draudzene saka, ja tu par to nerūpēsies (par savām mantām, lietam, vietām), tad tev arī nebūs. Vēl viņa saka, ja dod, nu tad atdod pavisam, lai miers. Un man arī atgādina seno teicienu par naudu un draugu. Tikai tad es arī saprotu, jā, vai nu dod un aizmirsti vai nedod, bet nevar būt tā, ka iedod uz kādu laiku un pēc tam jūties slikti par to, ka nevari dabūt atpakaļ tad, kad tev pašam to vajag. Un patiešām vajag. Jāatzīst, ka, domājot par šo situāciju, mani tas spēj aizkaitināt, un es uzvelkos, jo nejūtos nevienam tik ļo…

dullums.

Kad Tu pēdējo reizi izdarīji kaut ko nudien dullu?
Dullu pa savam, jo, saprotams, ka mums katram tās robežas ir individuālas. Kad Tu pēdējo reizi piecēlies no rīta, izstaipījies, iedzēri rīta kafiju vai tēju un sajuti, ka gribi vienkārši kaut kur aizbraukt un galvenais – to arī realizēji. Kad Tu pēdējo reizi sadūšojies un piezvanīji sen nesatiktiem cilvēkiem un priecīgi klausulē pateici, ka gribi viņu/-us satikt. Pārskrēji ielu, ignorējot autovadītāju signalizēšanu un veltīji tiem patiesu smaidu ielas otrajā pusē. Nopirki lidmašīnas biļeti uz vietu, kur neesi bijusi un darīji to viena pati. Aizgāji pie friziera un savu matu griezumu izmainīji pat ļoti pamanāmi, tā vietā, lai frizierei noskaldītu – ne vairāk kā pusotru. Iztērēji savu pēdējo naudu, nopērkot kaut ko ilgi kārotu, bet visu laiku atliktu.
Es nudien sen tā neesmu darījusi. Visu laiku prāts priekšā saka, kā būtu labāk, kā būtu izdevīgāk un kā neviens nejustos aizvainots. Bet ja jau man šīs rindas rakstās ar tik vieglu sitienu …

tramvaja stāsts.

Jā, es nudien zinu un jūtu, kā mans brīvais laiks aizpildās. Ailītes tiek viena aiz otras pierakstītas. Būt tur, uzrakstīt to, aizsūtīt tam, satikties ar to… gan jau arī Tu (vai mēs vispār esam uz tu?) šo sajūtu labi zini. Es patiešām biju pārsteigta, kad šorīt 7:02 jau biju tramvajā. Un vēl pārsteigtāka es biju, ka tajā es neatrados viena. Es pamazām mēģinu pierast pie skrienošās Rīgas un daudzajiem uzdevumiem. Bet šādi mazie brīži pie kafijas krūzes un klusuma, mani sajūsmina.

Šodiena ir tik piesātināta. Ar notikumiem un sajūtām, ka vajag mazliet padomāt, par ko rakstīt šoreiz. Tramvaja stāsts būs. Braucot tramvajā, redzēju jauniešus – tik skaļus, izlaidīgus, demonstratīvus. Nojautu, ka viena meitene ir iemīlējusies kompānijas vienīgajā puisī. Iespējams, dikti laimīga, bet līdz ar to tik nepanesami griezīga manai (un manas blakussēdētājas, jo viņa arī ar acs kaktiņu mēģināja saskatīt gudrības runājošo meiteni) ausij, it sevišķi, kad gribas to klusumu un kafijas krūzi. Mēģināju atcer…

ļoti, ļoti..bet vēlāk..

dikti un ļoti gribu uzrakstīt. pietrūkst pat mazliet pašai.
pacietību. tā reiz man vēlēja grupas biedrs, tad tagad man tā jāvēl jums.
šobrīd esmu bez sakariem (visiem vairlesiem vajag paroles, cik žēl), bet tur, kur sakarus var dabūt, man stāsti neveidojas.
diena bez gala un malas rudenīga. skatoties spogulī, sapratu, ka gribas, lai ir košāk, tāpēc ausis vismaz tika pie kaut kā krāsaina no stikla.
paklāju es noteikti arī nopirkšu košu. tad vēl tikai vajadzēs, kur apsēsties un pie kā paēst, ja nu sagribas un vajag. un tad jau drīz vien (cerams) būšu gatava ciemiņu sagaidīšanai. pagaidām gan vēl put, un tas pamatīgi sausina ādu un kairina visas maņas.
Dita zvanīja un priecīgi ziņoja, ka jāieslēdz radio, vai vismaz internets, vai vismaz ... nu jā, nedzirdēju jauno dziesmu, bet gan jau dzirdēšu, varbūt smuki ejam palūkieties iekš tā 101, kad dziedās un skanēs atkal!?

Lai jums nudien izdevusies diena! Es šodien būšu vilciena pasašieris (labi, ka sportoju, cerība tikt pa stāvajām trepām augšā ir…

žvīks žvāks un ir rezultāts

Te nu tā ir – tukša, balta lapa. Nē, ne bērns, kas tāds piedzimis, jo tam es neticu, un tā nav taisnība.
Es gribu uzrakstīt. Lai ir ko lasīt, lai ir ko pateikt, lai ir, par ko varbūt padomāt vai atcerēties un pasmiet. Fonā dzied Renārs, kuram tik ļoti patīk .. ak, meitene. Un tas liek atcerēties, ka es arī biju uz vienu pasākumu, kur to dziesmu dzirdēju. Savukārt tas atkal man ļāva atcerēties, ka Dita teju špagatu foajē uztaisīja, ejot uz koncertu.
Bet stāsts šoreiz ne par to. Bet varu arī par to. Ko gribat vairāk?(:
Tikko ienācu no dārza, kur paspēju rudens dzeltenās lapas padiriģēt. Man ļooti patīk tās grābt, pārgrābt un atkal grābt. Skatīties, cik skaisti pēc lapu savākšanas izskatās zaļais āra paklājs. Man šķiet, ka tas man patīk no tiem laikiem, kad skolas ceturtajā klasē gājām audzināšanas stundā sakopt savas klases teritoriju. Skolotāja Auniņa tik skaisti to mācēja darīt, tik tīrs viss palika, salīdzinot ar mūsu grābstīšanu. Atceros, ka pēc kāda laika es arī mēģināju grābekli cil…

tava pieredze.

Vai mēs, balstoties uz iepriekšējo pieredzi, bieži vien kaut ko skaistu nepalaižam garām? Tā teikt - norakstām pirms vispār kas ir sācies.
Man nepatīk attiecības, kur sievietei/ vīrietim ir jau bērns, jo man bail, ka viņš mani atgrūdīs. Es netiekos ar jaunākiem puišiem, jo tie, kas ir bijuši, parasti uzvedas kā bērni.
Droši vien katram tā pieredze ir sava. Un, jā, man šķiet, ka tā bieži vien ir noteicošā, kāpēc kaut ko darām un kāpēc nē. Es vairs neuzticos, jo mani pievīla. Es nelietoju alkoholu, jo mans tēvs vai vectēvs bija alkoholiķis un man bail arī par tādu kļūt. Es situ savu bērnu, jo mani arī bērnībā sita. Redz, ja padomāju, tik daudz šādu piemēru varu nosaukt, ko man cilvēki ir teikuši.
Bet varbūt vajag mēģināt uzvarēt tās bailes un ļauties. Mēģināt lauzt to ieprogrammēto pieredzi. Arī es varu teikt, ka reizēm pati brīnos, kā uzvedos kaut kādās sev nozīmīgās situācijās. Vienā reizē gribas bēgt, jo atpazīsti kaut kādu sajūtu, ko izraisa attiecīgā situācija. Citā reizē gribas pace…

mana vitamīnu kūrīte. jeb kā es stiprinu sevi.

Labrīt!

Šodien ir sajūta, ka mans organisms pieprasa savu vitamīna devu. Vai tiešām tik ātri pēc vasaras ogu kūres tie viņam vajadzīgi, es prātoju. Un kas būtu tie labākie? Āboli, bumbieri, dzērvenes, ķirbji, piparmētru tēja vai omegas 3 taukskābes, kas ļoti labi veicina organisma vielu maiņu un kompleksā ar sportu, ļoti labi var tikt vaļā no nevēlamā tauku slānīša, ja tāds, protams, vispār ir. Es domāju – nevēlams. Māmiņas pēc grūtniecības ar šo kombināciju var iepazīties, ja ir vajadzība un vēlēšanās.

Nezinu, vai saule šodien būs. Taču es zinu, ka esmu mazliet satraukta par šodienas pašizaugsmes treniņu grupu, kurā pati arī piedalīšos. Tādas grupas vienmēr ļauj par sevi kaut ko atklāt. Ne vienmēr (patiesībā gandrīz nekad) terapeits par tevi ko pasaka, ka tas nozīmē to un to, bet cilvēkiem jau tas tīk – gatavās receptes, drapīti ieraujam un galvassāpes pāriet. Patiesībā, nesakot un neko it kā nezinot, iekšējie procesi jau notiek. Bieži vien šādās grupās tevi pārņem šoks par to (un man…

Bērns un Tu

Šodien vedu savu meitu uz bērnudārzu. Kā ik rītu, sākot no 1.septembra. Betija vienmēr priecājas, ka dosies pie bērniem. Var just, ka viņai viss interesē. Prasa man divas bizes sapīt, bet bez ķemmēšanas. Sanāk kā sanāk bez tās ķemmēšanas. Man jāatzīst, ka varēja būt labāk. Taču viņa ir priecīga, un es klusi priecājos par viņu. Mūsu rīti ir vienkārši, jo mēs abas zinām dienas plānu. Betija zina, ka vakarā būšu viņai pakaļ. Vien labas dienas vēlējums, un viņa jau ir grupiņā.

Taču ne visiem iet tik vienkārši. Es reizēm kožu mēlē un valdu rokas, lai citām mammām ko neizdarītu par tādu izturēšanos pret bērnu. Savu bērnu. Bērns, protams, raud, ka jāšķiras no mammas. Iespējams, viņš jūtas pamests, nesaprasts, nemīlēts. Kā zināms, mazajiem viss iet caur – Es – prizmu. Vecāki, īpaši jau mammas veido bērna piesaistes modeli. Visbiežāk bērns jūt mammas nedrošību un vainas izjūtu, tāpēc rīko histērijas kā reakciju uz šo nedrošību. Es ieteiktu arī mammai vairāk saprast, ko tas viņai pašai nozīmē – …

šodienas Rīga.

Šodien man ir puķainas kājas. Bez tālākiem paskaidrojumiem par to. Tāpat viss skaidrs. Mani zamšādas brūnie zābaki un eju skatīt Rīgu. Ir sajūta, ka pa īstam te neesmu bijusi veselu mūžību. Daudz arī nav melots. Parasti caurbraucu, iebraucu, ieskrienu, veros pa logu.

Kādu es to redzēju?

Saulainu. Jo spīd saule, un tā piešķir sirsnīgumu, manis sagaidīšanai.

Ripojošu. Daudz cilvēku pārvietojas ar velosipēdiem. Es gribētu būt viena no viņiem. Bet man vēl joprojām nav sava velosipēda, tāpēc priecājos par tiem, kuriem ir. Brauc brunčos, šortos, džinsās, parastie un neparastie.

Puķainu. Košu. Svītrainu. Raibi raibas kleitas. Krekliņi ar raibām piedurknēm. Kleitas svītrainās, kas mani absolūti kārdina, jo svītrains nozīmē mans. Tīk bez gala un malas. Tas var būt vienkāršs krekliņš, bet es jau lūkošos ar priecīgu seju.

Dūcošu. Autobusi, trolejbusi, automašīnas. Braucamie nekur nav pazuduši.

Ar Vīriešu skatieniem bagātu. Un arī sieviešu. Tās laikam puķainās kājas, kas pievērš uzmanību. un jauki…