žvīks žvāks un ir rezultāts

Te nu tā ir – tukša, balta lapa. Nē, ne bērns, kas tāds piedzimis, jo tam es neticu, un tā nav taisnība.
Es gribu uzrakstīt. Lai ir ko lasīt, lai ir ko pateikt, lai ir, par ko varbūt padomāt vai atcerēties un pasmiet. Fonā dzied Renārs, kuram tik ļoti patīk .. ak, meitene. Un tas liek atcerēties, ka es arī biju uz vienu pasākumu, kur to dziesmu dzirdēju. Savukārt tas atkal man ļāva atcerēties, ka Dita teju špagatu foajē uztaisīja, ejot uz koncertu.
Bet stāsts šoreiz ne par to. Bet varu arī par to. Ko gribat vairāk?(:
Tikko ienācu no dārza, kur paspēju rudens dzeltenās lapas padiriģēt. Man ļooti patīk tās grābt, pārgrābt un atkal grābt. Skatīties, cik skaisti pēc lapu savākšanas izskatās zaļais āra paklājs. Man šķiet, ka tas man patīk no tiem laikiem, kad skolas ceturtajā klasē gājām audzināšanas stundā sakopt savas klases teritoriju. Skolotāja Auniņa tik skaisti to mācēja darīt, tik tīrs viss palika, salīdzinot ar mūsu grābstīšanu. Atceros, ka pēc kāda laika es arī mēģināju grābekli cilāt tik enerģiski, kā to darīja viņa. Interesanti, ka tādas ainas tik ļoti ir nozīmīgas bērnam. Šādi darbi ir patīkami arī tāpēc, ka uzreiz redzi rezultātu. Vismaz uz kādu laiku. Nopļauj mauriņu un priecājies, cik skaists dārzs. Noslauki putekļus un pamani, cik istaba kārtīga tapusi. Manā profesijā rezultātu uzreiz nevar pamanīt. Cilvēki daudz sevi šausta, analizē, mēģina savākt sevi un savas izjūtas kopā kā mazus puzles gabaliņus. Un ne vienmēr izdodas saredzēt to kopbildi. Tāpēc pārmaiņus ir lieliski izravēt kādu dobi, lai gandarījums ir acīmredzams un pamatīgi sajūtams.

Lai gandarījums brīvdienās,
Evita

bilde no www.lifeandtraining.com