ceturtdiena, 2010. gada 30. septembris

tramvaja stāsts.



Jā, es nudien zinu un jūtu, kā mans brīvais laiks aizpildās. Ailītes tiek viena aiz otras pierakstītas. Būt tur, uzrakstīt to, aizsūtīt tam, satikties ar to… gan jau arī Tu (vai mēs vispār esam uz tu?) šo sajūtu labi zini. Es patiešām biju pārsteigta, kad šorīt 7:02 jau biju tramvajā. Un vēl pārsteigtāka es biju, ka tajā es neatrados viena. Es pamazām mēģinu pierast pie skrienošās Rīgas un daudzajiem uzdevumiem. Bet šādi mazie brīži pie kafijas krūzes un klusuma, mani sajūsmina.

Šodiena ir tik piesātināta. Ar notikumiem un sajūtām, ka vajag mazliet padomāt, par ko rakstīt šoreiz. Tramvaja stāsts būs. Braucot tramvajā, redzēju jauniešus – tik skaļus, izlaidīgus, demonstratīvus. Nojautu, ka viena meitene ir iemīlējusies kompānijas vienīgajā puisī. Iespējams, dikti laimīga, bet līdz ar to tik nepanesami griezīga manai (un manas blakussēdētājas, jo viņa arī ar acs kaktiņu mēģināja saskatīt gudrības runājošo meiteni) ausij, it sevišķi, kad gribas to klusumu un kafijas krūzi. Mēģināju atcerēties, kāda es biju tādā vecumā. Un laikam jau arī biju gana impulsīva, taču mana uzvedība atšķīrās. Es laikam biju labi audzināta un paklausīga mammas meita. Tas gan nenozīmē, ka es nedarīju dullības, negāju uz klubu, kad vēl nebija attiecīgais vecums sasniegts. Taču, ziniet, ko es tomēr paspēju nodomāt? Es negribētu, lai mana meita tā kādreiz tramvajā celtu kājas augšā, iesperot kādam garāmgājējam, protams, nejauši jauši. Gribētu sevi kušināt un teikt, ka esmu rigida, neelastīga domāšanā, bet es sevi šoreiz nekušinu, bet laikam vēl vairāk pievērsīšu uzmanību mūsu savstarpējai komunikācijai. Esmu pārliecināta, ka mīlestības un uzmanības trūkums ir tās tramvaja meitenes aktualitāte un sāpe. Ja nevar un nav savādāk, var taču ar varu, vai ne? Bieži vien mazgadīgās māmiņas arī pie saviem bērniem ir tikušas, jo vēlējušās tikai kāda tuvumu. Un kur tad vēl tuvāk, ja ne dzimumaktā var būt. Pēc tam diemžēl seko negatavība uzņemties rūpes par jaundzimušo. Un vistrakākais jau – šīs meitenes neprot mīlēt savus mazos bērnus, jo viņas nezina, kā tas ir, kā tas notiek. Viņām nav šāda personīgā pieredze. Šādi ieņemtus bērniņus visbiežāk arī atstāj slimnīcās, uz ielas, miskastēs. Viņas ir panikā un vienkārši bēg.

Skriešu tālāk. Lai jums skaista nedēļas nogale. Izdancojieties, izstaigājieties, saelpojieties un ļaujieties! Ceru, ka visi vīrusi jau pagaisuši!

Jūsu Evita.

bilde no http://lostinthesupermarket.ilcannocchiale.it

2 komentāri:

  1. Ilgi nāca tas Tavs "vēlāk"... Bet nekas, ir labi :) Tev arī jauku nedēļas nogali. Un nebrauc ar tramvaju! :)

    AtbildētDzēst
  2. jā, diemžēl it visur mums apkārt tik ļoti trūkst mīlestības - pret bērnu, pret māti, pret darbu, pret tuvākajiem, pret sevi pašu... :(

    AtbildētDzēst

Viens, divi, trīs un Tu esi brīvs

Labdien, labdien, mīļie, dārgie un attālie! Es nezinu, kā jums, bet mana ikdiena ir uzņēmusi labu tempu un ātrumu. Patīk. Man vienmēr ...