Reiz dzīvoja...

Reiz dzīvoja Skolotājs, kurš zināja atbildes uz visiem jautājumiem. Tomēr viens no mācekļiem izdomāja jautājumu, uz kuru Skolotājs, viņaprāt, nezinās vis, ko atbildēt. Viņš devās uz pļavu, noķēra tur taureni un noslēpa savās plaukstās. Taurenis sitās un mēģināja izkļūt no plaukstām, bet māceklis turēja cieši un jautāja Skolotājam: "Sakiet, vai manās rokās ir dzīvs vai beigts taurenis?" Viņa aprēķins bija vienkāršs: ja Skolotājs teiks, ka beigts, viņš palaidīs taureni vaļā, ja teiks, ka dzīvs, acumirklī saspiedīs rokas. "Nu tad - dzīvs vai miris?"
Skolotājs paskatījās uz mācekli un teica: "Viss tavās rokās."

Skaists un pamācošs stāsts. Arī es sev bieži esmu atgādinājusi un nereti šeit ierakstījusi, ka izvēle ir mūsu, un tā ir svarīga mums pašiem. Tam, kā dzīvosim tālāk. Kā dzīvos mūsu bērni. Un kādas kļūdas mums dzīves laikā būs jālabo. Piedot vai mocīties nakts murgos. Baudīt vai eksistēt. Smieties vai skumt. Mīlēt vai pieprasīt mīlestību. Jautāt vai saredzēt atbildes. Viss tavās rokās.

Es jums novēlu zinātkāru gadu! Spēt saredzēt atbildes uz saviem jautājumiem dzīves notikumos. Izdarīt izvēles, ieklausoties savā sirdsbalsī. Dzīvot un pieņemt savu dzīvi un tās notikumus, jo tie agrāk vai vēlāk tev par kaut ko pavēstīs. Izbaudīt klusumu un kaut reizi paļauties uz augstāko enerģiju vai spēkiem. Izvēlieties palīdzēt citiem, jo jums taču ir, ar ko dalīties. Ļaujiet sev izvēlēties būt brīviem no bailēm neatbilst kaut kam. Mācieties pateicību un noskaitiet kaut vienu lūgšanu. Gaišākiem cilvēkiem, vēl labākai pasaulei. Esiet iecietīgi! Veidojiet savus rituālus un tradīcijas!

Skaistu nakti, kad mainās gada skaitļi. Simboliski tam noteikti ir nozīme.


Evita

Kad klusums san

Mīļie un mīļās,

sēžu un raudu. šoreiz ne aiz laimes, bet aiz sāpēm. Šoreiz ne dvēseliskām, bet fiziskām (savainojos). Mans bērns, uzliekot roku uz pleca un maigi noglaudot matus, klusē. Man jāraud vēl vairāk, ka viņa tā prot.Tik skaisti prot būt klāt sāpīgā brīdī.
Šodien ir tā diena, ko es ļoti, ļoti gaidīju, jo tik ļoti vēlējos nesteigties. Un te nu tā ir. Savādāka, jo ir pilnīgi skaidrs, ka lielās lietas savā dzīvē nevaram palaist garām.

Šis rīts mūsmājās bija mazu pārdomu un klusēšanas rīts. Ziniet, tādos mirkļos ir sajūta, ka tu otru jūti tik spēcīgi kā nekad, vārdi nav nepieciešami. Un pēkšņi es apjautu, cik svarīgi ir šādi mirkļi - piepildīti ar klusumu, kas šķietami san, un cik svarīga ir prasme klusēt, spēt nepateikt par daudz un spēt nerunāt runāšanas pēc.

Esiet saudzīgi pret saviem īpašajiem cilvēkiem. Esiet saudzīgi pret to, ko domājat un ko pasakāt! Mīlestība nav ārpus mums, tā ir ikviena un ikkatra sirdīs! Lai izdodas to sastapt un sajust!


Gaišus un priecīgus svētkus,
Evita

Viegli

Ziniet, ir tādas dienas, par kurām var teikt, ka tā ir laba. Nereti, ja kāds apzīmē savas izjūtas ar labām vai sliktām, es prasu vairāk. Piemēram, ar ko labas izjūtas asociējas? Kādas izjūtas rada asociācijas?
Lūk, manas labas dienas asociācija ir tāda, ka viss notiek mierīgi, bet notiek, darba ir, bet ne pārāk daudz, enerģija ir, bet ne spridzinoša.
Uzskatu, ka ir arī brīnišķīgas dienas. Vai jau nojauti, ka starp šīm dienām ir atšķirība? Ar ko asociējas brīnišķīga diena? Ar kādu uzlādējošu notikumu. Proti, sestdien es biju uz pasākumu,kas bija tik pārbagāts ar pozitīvām emocijām un notikumiem. Iedomājieties, solists no skatuves sirsnīgi dzied , zālē esošie pievienojas, un pēkšņi Tu dzirdi, kā blakus Tev skaistas meiteņu balsis dzied līdzi to pašu melodiju, tos pašus vārdus, bet par dažām notīm augstāk. Tādi mirkļi, ko vari piedzīvot, kas ir improvizēti un neparedzami,  padara labu dienu  par brīnišķīgu. Paldies meitenēm ( no Sus Dungo) un puikam Renāram par to patiesumu, arī citiem 'Viegli , draugi un Tu' darba rūķiem, kuri ļāva piedzīvot brīnumu. Es domāju, ne tikai mana diena kļuva par brīnišķīgu, bet visu to, kuru sejās atspoguļojās mīlestība, ticība, apgarotība un prieks, klausoties un sajūtot Ziedoņa radītās vārdu vibrācijas.

Ir kolosāli, kad vari izdzīvot labu dienu un tad brīnišķīgo dienu. Kā saka, vienmēr ir varianti - vari sēdēt un būt mierā ar to, ka nav spēcīgu emociju, nav priecīgu mirkļu un notikumu, ka viss un visi ir slikti, taču tu vari arī celties un iet pēc sava prieka, pēc gandarījuma izjūtas, pēc savām vērtībām. Tu vari nodarboties ar labo, kas vairo vēl labāko.
Es kādreiz mēdzu uzrakstīt pateicības vēstuli kādam, kas mani ir iepriecinājis ar savu darbu, emocijām, idejām, smaidu vai draudzību. Šī sanāca tāda publiskāka, bet es domāju, ka dalīts prieks nes dubultu prieka devu. Un varbūt kādam būs iespēja priecāties līdzi. Ir taču jauki, un nebūt nemaz tik naivi, mācēt atrast pašam sev mazos iedvesmas mirkļus, ne tikai gaidīt, kad nu nāks iepriecinātājs. Nenāks, ja nebūsi gatavs viņu pamanīt. 'Mazie nabadziņi', kā mēs ar kādu meiteni nospriedām, mūsos sēž un tikai gaida, kad būs iespēja sabaroties no mūsus skumjām, dusmām, aizvainojuma vai meliem. Protams, arī to vajag piedzīvot, lai saprastu, kā tad gribas vairāk - dzīvot ciešot un izjust visu to, kas tur nāk līdzi vai mīlot, un izjust to, kas nāk kopā ar mīlestību.
Es zinu, zinu Tavus iebildumus. Tiešām zinu. Manī ik pa laikam arī tādi ir. Ne vienmēr ceļš uz savu sirdi ir viegls, taču ar katru prieka mirkli un brīnumu, tas paliek redzamāks.


Lai Tev brīnišķīga diena!

Evita

Otrā

bilde no http://lostandliving.tumblr.com/archive

Izskatās, ka mani ieraksti ir pārtapuši par brīvdienu ierakstiem. Arī man tas kļūst par gaidāmu notikumi, kad domāju, kā izteikties precīzi, kā runāt par tēmu. 
Šodien man ir tāds noskaņojums, kad vairāk gribētu būt viena ar sevi. Jūs taču droši vien arī atpazīstat tādu sajūtu? Realitāte gan ir tāda, ka zem segas man ir palīdis suns un otrā dīvāna galā spēlējas mana meita. Tikko ar viņu man izdevās sarunāt, ka ļausim viena otrai kādu laiciņu pabūt ar sevi un saviem darbiem. Tāpēc nevaru šīs minūtes zaudēt.
Ja domā par laiku, kādā šobrīd esam, tad pirmā asociācija ir miers. Lai cik ļoti es tāda mierīga vēlētos būt, šobrīd man tas īsti nesanāk. Cilvēki jau parasti vēlas to, kas viņiem pašiem mazliet pietrūkst. Šodien es izjutu to, kā tas ir, kad esam pieraduši pie cilvēku konkrētas uzvedības. Mēs taču parasti zinām, kam jāpiezvana, lai izstrīdētos, kam jāpiezvana, lai izraudātos un kam, lai izdusmotos. Man ir interesanti pie sevis vērot, kā es mainos, kad es neiegūstu to, ko esmu iecerējusi iegūt. Un otrādāk, kā mainās otrs, kurš tieši tāpat cer iegūt ierasto (uzvedību, lietu, vārdus, balss tembru..). Es jutos mazliet nesaprasta un arī aizkaitināta. Ir labi to pie sevis piefiksēt, atpazīt, nosaukt vārdā. Tas man ļauj labāk sevi iepazīt. Man svarīgi par to runāt, jo savu nemieru varu vadīt, ja par to runāju.Vai ar Tevi mēdz būt līdzīgi?

Lai vai kā, ir skaidrs, ka ne viss ir tā, kā grāmatās raksta. Savukārt reizēm ir tieši tā, kā par to raksta. Ne vienmēr vari iegūt to, ko vēlies. Es domāju, tas bieži ir terapeitiski. It sevišķi, ja to spēj apjaust. Ko tev nozīmē - gan konkrētie cilvēki, gan notikumi, gan lietas, gan izjūtas, kas ar to visu saistītas.

Šodien esmu nolēmusi nesteigties un neprasīt no sevis vairāk, kā es spēju vai varbūt gribu. Uzrakstīšu arī kādu Ziemassvētku apsveikumu un pagatavošu vienkāršas pusdienas. 

Patiesībā viss ir vienkāršāk, kā mēs to mēdzam iedomāties - elpot un mīlēt.

Evita

Tik tak

Šorīt pamodos vēlu. Dzirdēju, kā meita jau rosās. Un nodomāju, cik jauki, ka man neviens ar pirkstiem nebaksta acīs. Pēc kāda laika meita ielīda man blakus, paņēma telefonu, skatījās pulkstenī. Devu viņai ziņu ar smaidu, ka esmu nomodā un priecājos viņu redzēt. Viņa cītīgi skaitīja minūtes. Un tad prasīja: "Mam, kāpēc laiks tik ātri iet?" Es mazliet samulsu no šī jautājuma, kas bija arī kā secinājums. Un es nudien nebiju pievērsusi uzmanību, ka minūte patiešām paiet zibenīgi. Minūte minūti apsteidz, mainās cipari, mainās stundas, mainās diennakts daļas. Tas, kā šīs minūtes pavadām, gan ir atkarīgs no mums pašiem, vai ne?

Lai jums sirsnīga pirmā Adventes svētdiena!


Bilde atspoguļo manas iekšējās izjūtas par šo gadalaiku. Par laiku, par sniegu, par klusumu, par mirkli. Nejauši atrasta te.


Pa sniegpārslai jums,
Evita

Mana dzīve grāmatās..

 Man šķiet, ja kāds [šoreiz mēnessmeitēns] uzrunā tieši mani, es nevaru izlikties nedzirdam. Es gan nesolu neko daudz. Esmu mazuliet slinķe un ne vienmēr sanāk uzrakstīt tieši to, ko vajag. 

Plāns ir šāds:

a) Īsi iepazīstini ar sevi
b) Sniedz atbildes uz pieciem uzdotiem jautājumiem
c) Nodot stafetes kociņu citam/citiem blogeriem.

Pieci jautājumi uz kuriem jāsniedz atbilde:

1. Vai tu augi grāmatmīļu ģimenē un vai tev vecāki lasīja priekšā? Mini savu mīļāko bērnības grāmatu (var arī mazliet pastāstīt par to)
2. Kura bija pirmā pieaugušo grāmata, kas tev patiešām patika?
3. Mini mīļāko grāmatu, kuru lasīji 20 – 30 gadu vecumā, it īpaši, ja tā iespaidoja tavu dzīvi vai domāšanu.
4. Kura ir viena no tavām mīļākajām grāmatām, ko atklāji pēdējo 5 gadu laikā? Kā bloga rakstīšana vai grāmatu blogu lasīšana ir iespaidojusi tavus grāmatu lasīšanas paradumus?
5. Mini savu guilty pleasure vai kādu no mīļākajām grāmatām, kas citus varētu pārsteigt.

Te būs manas atbildes.

Labdien, es esmu Evita. Dzimusi Valmierā un augusi mazā ciemā ar nosaukumu Rencēni, kur mani šad tad sauca par Rausīti vai Bumbīti. Jā, es bieži esmu jutusi labvēlību pret sevi. Arī māsu bieži vien no mammas klēpja izstūmu. Jaunākā taču. Pēc pašas vēlēšanās devos mācīties uz Valmieru, jo katru dienu tur devos uz vieglatlētikas treniņiem. Diezgan agri kļuvu patstāvīga. Mācījos VVV teātra klasē. Man bija visbrīnišķīgākie klases biedri, laba klases audzinātāja un lielisks teātra režisors - Z.Ķesteris. Pārlecot pāri vairākiem savas dzīves gadiem un piezemējoties šodienā, varu teikt, ka mana ikdiena paiet ātri un tā ir darbīga. Reizēm manās rokās ir instrumenti, kas var prognozēt, kā kāds cilvēks uzvedīsies attiecīgajā situācijā, bet reizēm esmu cilvēka kompass ceļā pie sevis.


1) Atceros, ka mans tētis bieži lasīja grāmatas par dzīvniekiem. Šķiet, viņam bija nepiepildīts sapnis. Kad es augu, mana mamma studēja. Tāpēc bieži viņu atceros pie lielā galda kaut ko rakstām. Zinu, ka viņa arī līdz rītam ir lasījusi Vējiem līdzi un līdzīgās grāmatas. Zinu, ka mamma bērnībā grāmatas teju ēda ēdiena vietā. Neatceros, ka man kāds būtu lasījis priekšā. Noteikti, ka lasīja pasakas. Taču mana vecmāmiņa stāstīja stāstus līdz pati iemiga. Stāstīja par karu, par to, kā viņi meklēja kartupeļu mizas, lai paēstu. Par desām, ko taisīja no cilvēkiem. Nekad neesmu pajautājusi, vai viņa to izdomāja, vai nudien tā bija. Taču, esot laukos, es lasīju pasakas. No tādas senas grāmatas, pasakas, kas man ļoti patika.

2) Tā kā es skolā profila kursā mācījos literatūru, tad grāmatas es lasīju padaudz. Vismaz tā gribētos cerēt. Atceros, kā pamazām manu sirdi iekaroja Remarka Trīs draugi. Atceros, kā kāds tā laika draugs man teica, ka tā taču par dzeršanu vien ir. Taču tajā bija kaut kas tāds, kas man tajā laikā bija vajadzīgs. Iespējams, uzdrīkstēšanās būt savādākam. Mīlestība. Draudzība. Šķiet, jāpiemin būtu arī G.Repšes grāmatas, kas, manuprāt, bija pirmsākums tam, kādu profesiju esmu sev izvēlējusies, jo es tik daudz analizēju viņas grāmatu varoņus. "Ēnu apokrifs", un "Ugunszīme" būtu grāmatas, ko labprāt izlasītu arī šodien.

3) Man šķiet, tas bija laika posms, kad lasīju dažādu profesionālo literatūru - Ēriksonu, Freidu, Jungu, Ādleru utt. Tas bija laiks, kad centīgi studēju. Taču ik pa laikam es lasīju arī "vieglo" žanru. Krēsla taču neskaitās, ha. Bet tās grāmatas es arī izlasīju, kaut sākotnēji domāju, vai nu man kas tāds patiks. Patika jau patika, it sevišķi sākumā. H.Heses "Sidharta" bija grāmata, kuru ļoti iemīlēju, bet, šķiet, to es lasīju vasarā, kad tikko pabeidzu vidusskolu. Heses "Stiklu pērlīšu spēle" bija vēl viena grāmata, kas neļāva kādu nakti gulēt. Protams, arī izlasīju un patika Mūks, kurš pārdeva Ferrari. Tad, kad man pēc 20 šķita, ka mana sirds ir salauzta un neviens (un it sevišķi es pati nē) to nevar vairs glābt vai salīmēt, es lasīju D.M.Rīza Mīlas meistaru. Un arī pārējās viņa grāmatas. Kad arī jums tā šķiet, ir vērts caur tām atsijāt pelavas no miltiem.

4) Es nevaru nosaukt vienu labāko. Caur katru grāmatu, ko esmu lasījusi un lasu, esmu ieraudzījusi un saklausījusi arī sevi, vai tā būtu Rubeņa Kristīgā meditācijas grāmata, vai Višņevska Vientulības tīmeklī, vai arī Evansa Lēkt liesmās. Man katra grāmata ir iespēja aizceļot laikā un iepazīties ar jauniem cilvēkiem, tos iemīlēt, just tiem līdzi, mazliet ar viņu sajūtām padzīvot nedaudzas dienas un tad palaist vaļā.

5) Es zinu, ka mēs katrs atrodam īsto grāmata vajadzīgajā mirklī. Es novēlu jums labu satikšanos! Es nesen satikos ar grāmatu "Zilie putni", un mani tā apbūra.


Kate un Helmut, es zinu, ka jums noteikti ir, ar ko padalīties. Paldies jums jau iepriekš!


Evita

Kur sākos es un kur - mēs.

Sveiciens tiem, kuri atrodas Latvijā, Vācijā, ASV, Brazīlijā, Francijā, Krievijā, Indijā, Gruzijā, Nīderlandē un citās valstīs!

Brīvdienām piemīt maģisks efekts. Ja to ir par daudz, tad tās rada stresu, ja to atkal ir par maz, tad tās ne vienmēr var izbaudīt absolūti mierīgi. Šoreiz, šķiet, ir tieši laikā. Un tās nav tikai brīvdienas, bet gan mūsu valstij ir svētki. Daudz laimes, mana Latvija!
Es tā ļoti neatceros, kurā mirklī man tika ieaijāta piederības sajūta savai valstij. Jāatzīst, ka arī savai skolai man ir īpaša piederības izjūta, jo, šķiet, tie, kas nejauši sarunā atklāj, ka ir nākuši no Viesturiem (savējie saprot), savienojas ar neredzamām emocionālām saitēm. Uz mūžu - līdzīgais.

Gribēju nedaudz vairāk par cieņu un patriotismu. Tā kā strādāju arī skolā kā viens no atbalsta personāla cilvēkiem, tad man ir lieliska iespēja vērot jaunākos cilvēkus. Skolas koncerts bija nudien jauks, un mazie bērni (līdz sestajai, šķiet) svinīgās drēbēs, ar smaidu un prieku sirdī dziedāja dziesmas, dejoja dejas. Lielākie - stāvēja zāles aizmugurē treniņbiksēs, kedās, smīnēja, ķiķināja, izsmēja, spēlējās ar telefonu. Protams, ne visi. To visu vērojot it kā no malas, es sāku domāt par viņu ģimenēm - kas, kā, cik ļoti. Zinu, ka vairākiem no šiem puišiem un meitenēm, vecāki ir ārvalstīs. Citi ir man teikuši - lai skola tiek galā ar viņu uzvedības problēmām. Hmm, un, šķiet, ka vienīgais, ko var darīt, ir rādīt, ka var arī savādāk izturēties (arī pret viņiem, kuri gaidīt gaida ierasto reakciju - tu esi stulbs), paust savas emocijas, ka tieši ikviens un ikkatrs veido mūsu valsti. Vēl es, tā sēžot un novērojot, mēģināju atbildēt, kad un kurā mirklī šis skaistais, smaidīgais bērns, kurš ar prieku, apņēmību un piederības izjūtu dzied valsts himnu, tik ļoti viļas dzīvē, vecākos, sevī, apkārtējos un jūtas aizvainots, nenovērtēts, nemīlēts, nepietiekami labs.
Es arī domāju, ka katra konkrētais stāsts jau aizsākas dvēselei atrodot savu ķermeni, vecākus un zemi, caur ko un kur to savu stāstu piedzīvot. Iespējams, vēl daudz agrāk. Es, protams,  nezinu un nevaru zināt, kā ir patiesībā. Ikviens cilvēks, ko satiekam, mums dod iespēju aplūkot pašiem sevi. Pēdējā laikā esmu sevi aplūkojusi nu ļoti. Ne vienmēr, protams, man ir patikusi mana rīcība, atbilde, uzvedība un izjūtas, kas to visu pavada. Taču, šķiet, nu jau gandrīz protu aiziet no situācijām, kas "velk pie zemes". Ja ne uzreiz, tad pietiekami ātri, lai sevi neiznīcinātu līdz neticībai un nepārliecinātībai.
Esmu pateicīga, ka man ir uzdots pildīt tik atbildīgu darbu, taču ir situācijas, kas ilgāku laiku neliek mieru, jo šķiet tik cilvēcīgi netaisnas. Sev tad atgādinu, ka nevaru būt tik lepna un domāt, ka varēju ko mainīt, iejaukties katra ierakstītajā ceļā. Reizēm es pieļauju savā darbā kļūdas un tad ir grūti, jo tas ir kas vairāk, kā pielīmēt šķībi tapeti vai publiskā uzrunā aizmirst dzejas rindu. Tas ir kas vairāk un ne vienmēr to var labot.

Zinu, ka bieži vien svētki kalendārā nebūt nenozīmē svētkus sirdī!  Ir tik daudz dzīves situāciju un mirkļu! Tomēr es novēlu Jums pašiem būt savu sajūtu noteicējiem!

Paldies, meitenes, par lielisko kopā būšanu! Tik specifiski protam tikai mēs.

Priecīgi,
Evita

dažas dienas citā realitātē

Labdien vai labrīt no Vidzemes!

Rīgā jau noteikti būtu paspējusi izdarīt vairākas lietas un domātu par pusdienām. Taču, esot laukos, esmu sagaidījusi vecāku mājās māsas bērnus, pagatavojusi brokastis un izkurinājusi krāsnis, ali silti. Vispār jau mana mamma bija tik mīļa, ka lielāko darbu jau bija izdarījusi. man tikai atlika ogles sagaidīt īstajā karstumā un šaut krāsnis ciet. Un man gandrīz viss arī izdevās labi. Mazliet dūmi un tā. Bet vismaz tagad jūt, ka esmu kurinājusi māju.
Šobrīd bērni paši (!!!) spēlējas. Pagaidām. Un esmu patīkami pārsteigta, ka vairāki bērni arī nozīmē vieglāku ikdienu. Tāpēc, draugi mīļie, jādod virsū, jākuplina tā saime!
Vakar, atbraucot uz laukiem, man jāatzīst, es jau ilgojos pēc Rīgas. Taču šodien jau izjūtas ir savādākas. Manuprāt, ir svētīgi atslēgt to skrienošo laiku, jo šeit pulkstenis neeksistē. Man neeksistē, jo man nav nekur jābūt, man nav tikšanos un nav obligāto pienākumu. Taču lauki rudenī un ziemā, protams, ir sāvādāki, kā vasarā, kad pasapņot par kafiju uz terases un brokastīm dārzā. Man nav te modernas apkures, bet ir vislabākās krāsniņas, kas silda, ja tās baro ar malku un uguni. Tāpēc, ja gribi siltumu, tev nav jālamā Rīgas siltums, bet  gan jāsaģērbjas un jāaiztek līdz malkas šķūnītim.
Tas, kas te tomēr ir mainījies, manuprāt, ir cilvēki. Man šķiet, ka to nav. Lai arī mēs atrodamies pietiekami tuvu ciema centram, esmu redzējusi tikai vienu kaimiņu, kas aizsteidzās uz darbu. Arī paaudzes ir nomainījusās, un es atpazīstu tikai savus vienaudžus un viņu vecākus, taču jaunāko paaudzi un to, kuriem tagad ap 18, nepazīstu. Kāpēc to saku. Tāpēc, ka šobrīd te reti kāds sveicinās, reti kāds zina, kur kāds dzīvo un kāda ir dzimtas vēsture. Šķiet, katrs ir ielīdis savā mazajā šūniņā un grib vienkārši pārziemot. Runājot ar vietējiem, var tikai nojaust, kas vispār mums vairs pieder.Cilvēki pārdod savus īpašumus - mežus, zemi ap māju, vecvecāku mājas. Un man tas šķiet tik nepareizi. Bet, protams, katram sava vajadzība. Man tā šķiet tāda sevis apmānīšana. Uz mirkli vari atļauties lepni padzīvot. Bet kas tālāk?

Kaut kā ierakstījos uz skumīgas nots. Taču, man šķiet, mums mazliet vajag stiprināt savu iekšējo spēku un pārliecību. Man šķiet, vajadzētu kaut kā ierobežot to bēdu stāstu atspoguļošanu medijos. Stāstīt vairāk stāstu par to, kā mēs mācām saviem bērniem vienam otram palīdzēt - ar padomu, ar darbu,  no sirds izpalīdzot, nevis prasot -kas man par to būs? Tu būsi laimīgs. Tik vienkārši.

Lai jums izdodas painteresēties ne tikai par sevi, bet arī saviem apkārtējiem. Varbūt tieši šobrīd Tu pastarpināti vari palīdzēt. Ja ir, ko dot, to vajag dot. Taču - vai nu tas ir, vai nav! Bet vienmēr taču var mēģināt sākt, vai ne?

Blakus istabā atskanēja troksnis. Uz mirkli jau biju piemirsusi, ka man uzticēti  vēl divi bērni. Skrienu!

Evita

Svinēt dzīvi.

Brīdinu, šis ieraksts būs tik ļoti piepildīts ar mīlestību un labām domām, ka pat tiem, kuriem viss šodien ir fui, vairs tā varētu nešķist.

Šodien es paliku pie vārdiem - svinēt, izgaršot, izbaudīt rudeni. Un patiesībā visu dzīvi. Notikumus, kas nāk un iet, nevis uztvert kā šausminošus, neizturamus, pazemojošus, smagus, bet kā mazu ieskaitīti, lai tu tiktu nākamajā līmenī iekšā (tā,tā, vai es jau nerunāju dzejā? ja jāliek pēdiņās, sakiet, labojiet:).
Vakardien man bija brīnišķīga diena (šodien tā turpinās). Un tieši spontāna ļaušanās savām izjūtām, ir labākais, ko vari izdarīt. It sevišķi, ja kāds īdētājs tevī saka - tev taču jātīra māja, jāgludina veļa un vispār - būt spontānam, tas nav droši!  Kā saka terapeiti, ja ir kaut kas, par ko negribi runāt, tad tas ir tieši tas, ar ko jāsāk. Un to mēs varam pārfrāzēt par darīšanu. Tāpēc vakardien es ļāvu putekļiem mājas kaktos uzturēties vēl vienu dienu un devos ceļā.
Apciemoju savu draudzeni, kurai ir burvīgi bērni, un mazākie no tiem ir dvīņi. Emocijas ir tik dzīvas. Nogurums mijas ar lepnumu. Esmu priecīga, ka man ir tik stipri draugi. Mēs nebaidāmies dalīties savās izjūtās, nebaidāmies atļauties būt vāji vai nezinoši. Jo vairāk to gadu pasē paliek, jo spēcīgāk es saprotu, ka nav vērts izlikties par to, kas tu neesi. Tik viegli un reizē arī grūti ir būt pašam. Man šķiet, arī skumt ir jāprot. Arī, protams, dusmoties vai priecāties. Ātrais pasaules ritms, ko mākslīgi esam izveidojuši, kļūst traucējošs mūsu prātam. Tāpēc ir svarīgi izbaudīt ik mirkli. Spēt nosaukt sev, ko es tagad jūtu, un kur es tagad esmu. Vakardien es sapratu, ka otram mazam kunkulim es šobrīd nevaru dot savu mieru, taču es zinu, kāpēc. Un zinu, ko es līdz tam vēlos izdarīt. Tāpēc man par to ir miers. Miers, kad kāda tante prasa vai groza galvu - vai, vai, jums tikai viens. Jā, viens, un esmu priecīga, ka man šis viens ir uzticēts. Viens, kurš ļauj manam ego atslābt, sabar to, nokaunina un reizēm pieslēdz arī SuperEgo. Taču esmu priecīga par skaistajām un gudrajām sievietēm, kurām ir vairāk bērnu, kuras dod, kuras iegulda, kurām ir daudz mīlestības. Es šobrīd palīdzu tām, kurām tās mīlestības izjūtas nav tik daudz. Kāpēc es to saku? Tāpēc, ka mēs paši [un tikai reizēm pilnmēness] nosakām mūsu izjūtu par sevi. Ha, un bez "bet".

Paldies manām brīvajām dienām, kas man atgādināja par sevi, savu ķermeni un garu! Paldies manām draudzenēm, kuras bagātina manu iekšējo pasauli un dod iespēju uz pasauli paskatīties no dažādiem rakursiem.
Kāpēc es varu tā teikt? Tāpēc, ka es mīlu sevi. Un nebaidos ļaut to darīt vēl kādam.

Sauju manas mīlestības,

Evita

bilde atrasta te.

Par un ne par.

Ziniet, šodien varētu rakstīt un rakstīt. Par zelta rudeni un to sajūtu, kad esi piepildīts līdz malām ar spēku, ko vari gūt tikai no zemes. Par beznosacījuma mīlestību, kad vienīgais, ko vari darīt, ir lūgt. Un, nē, ne koķeti, vai spēlējoties, bet pa īstam. Es šodien tik spēcīgi apjautu, ka pasaulē  eksistē kaut kas augstāks par acīmredzamo, kaut kas, ko nekad nevari nopirkt par naudu. Varētu rakstīt par ticību labajam. Par spēcīgāko resursu, kāds mums ir - ticību. Par vārdiem, ko katrs izjūtam pa savam un katrs sadzirdam tieši to, ko mums vajag. Par cilvēkiem, kuri nekad nesatiekas nejauši. Par spēju priecāties. Par spēju piedot. Par bērniem, kas vienmēr ir un būs mūsu skolotāji. Par bērniem mūsos pašos. Par spēju sajust otru. un spēju neizbradāt otra kopto sajūtu dārzu.

Bet es tomēr nerakstīšu. Došu iespēju jums katram uzrakstīt savu stāstu, savu turpinājumu. Jā, lai arī es tos neredzēšu, nojaušu, cik tie būs atšķirīgi.

Spēku un vissirsnīgākie sveicieni, zelta rudenim birstot.

Evita

Melns vai sudrabkrāsas?

Te nu ir manas dažas minūtes brīvā laika pirms sākas ikvakara pasaka, ikvakara zobu tīrīšana utt. nu jūs jau paši zināt, kā tas ir, kad nav tikai rūpes jāuzņemas par sevi vien. Tas ir brīnišķīgi!

Taču mana īsā vakara pasaka  ir par to, cik ļoti cilvēku uztvere ir atšķirīga. Smiesities un teiksiet, vai tad to tikai tagad saprati? Jā, laikam tikai tagad. Vēlreiz. It kā no jauna.
 Ja saki melns, otrs ne tikai var saprast, ka tas ir pelēks, bet viņš var arī mēģināt domāt tavā vietā un teikt - hei, man šķiet, ka īstenībā viņa ar to domāja balts (vai sudrabains). Un tā tie cilvēki apgrūtina savu dzīvi (bet varbūt padara to šķietami interesantāku kā tā mēdz būt), apspiež savas jūtas un izdomā citu vietā, ko viņi ar to domā un kāpēc tā saka. Pamēģini kādreiz pajautāt, ko patiešām šis cilvēks ar vārdu "melns" bija domājis. (Bet varbūt vienkārši tici otram, neapšaubi viņa teikto.)Visdrīzāk cilvēks nudien bija tikai nosaucis šo attiecīgo krāsu un neko vairāk. Viss pārējais, ko apbūvēji ap šo krāsu (smarža, izteiksme, ar kādu teica, patiesā nozīme, asociācija...), ir stāsts par tevi, draudziņ! Nu tas tā, notikumi un pārpratumi pārdomās. Neesiet tik iedomīgi un nedomājiet, ka visi un visas vienmēr runā tieši par jums! Vairākums tomēr domā par sevi.

Paldies par uzmanību! Lai izdodas pārāk tālu neaiziet (no sevis)!


Evita

Nediedelē mīlestību.

Es mēdzu [savām draudzenēm, kā arī sev reizēm] teikt - Tevi neviens nespēj pazemot, tikai tu pats/-i sevi. Cik dīvaini, ka mēdzam tik lielu lomu iedalīt citiem savā dzīvē. Sak, nē, es labāk neaiziešu paēst pusdienas, bet izdarīšu darbu līdz galam. Labāk vilkšu tādu kleitu, kas nepārprotami būs atbilstoša manai profesijai. Dzīvošu kopā ar šo cilvēku, jo tantēm tā mierīga sirds. Es labāk izvēlēšos tās lietas dzīvē, ko vairums no manām paziņām akceptēs. Labāk melošu sev un citiem, jo tā ir ērtāk. Un tā jau var turpināt.
Gan jau jums arī ir stāsti par to, cik liela ir bijusi mammas/vecāku loma kaut kādās jūsu izvēlēs. Kaut kādā vecumā jau tas, protams, ir normāli, tikai tajā nevajadzētu iestrēgt. Un tā mēs dzīvojam galvenokārt citiem, aizmirstot, kas paši esam.
Reizēm paprātojam, kāda būtu manis pašas izvēle, ja mamma/tētis/vecmamma nebūtu, piemēram, piespiedusi spēlēt vijoli vai spēlēt futbolu. Bieži vien pienāk kaut kāds brīdis (briedums?), kad saproti - kaut kas nav kārtībā, no manis palicis pāri tik bīstami maz. Tad cilvēki sāk meklēt sevi. Caur dažādām garīgajām praksēm. Meklē, pazaudē, atkal meklē, gandrīz atrod, šķiet, ka atrod, viļas, atgriežas pie ierastā, atkal meklē, atrod, pilnveidojas...
Es šobrīd tā diezgan uzskatāmi redzu mazos cilvēkus, kuri ir tik spēcīgi ievainoti ar vecāku vārdiem, darbiem, kuri cīnās par sevi, kuru ego ir absolūti jau salauzti, kuri netic sev, uzskata sevi par necilvēku, par izplatījumu kosmosā... Ir reizes, kurās es nudien valdos, lai nesapurinātu šos vecākus. Šodien tā bija.Taču, man neviens nav devis tādas tiesības. Iespējams un visdrīzāk, šis cilvēks dara tā, kā viņam šķiet vislabāk viņa bērnam. Acīmredzot iepriekšējā reizē [mēdz arī dēvēt par dzīvi] pati esmu kko "salaidusi dēlī", ka šobrīd ir jāpalīdz apmulsušajiem kaut nedaudz tikt uz tā ceļa, kas vismaz negrauj. Es mēģinu, neatdodot sevi, mēģinu.

Jā, pārstāj diedelēt mīlestību. Tā ir Tevī. Met malā rūgtumu un neatvem pāri darījumus. Neesi rigīds. Esi drīzāk elastīgs. Atver savu sirdi. Nebaidies just, just ārpus pieņemtā rāmja [ar šo nav pārāk viegli, vai ne?]. Tu taču zini, ka notikumi ir Tavas iekšējās pasaules spogulis. Ja gribi skaistas lietas savā dzīvē, tev jāmēģina kļūt skaistam, haoss jāpārvērš par sakārtotu laiku un telpu. Tas taču ir tā vērts, vai ne?

Gribas vien piebilst - vot ja takaja. :) Neprotu es savādāk. Nesanāk man humoru laist. Un neprotu es rakstīt par to, kā es braucu ar busiņu šodien. Ņemiet par labu.

Evita

bildi atradu te.

Sporta diena.

Esmu saņēmusi vairākus netiešus norādījumus, ka sen neesmu papildinājusi šo vietni ar savām ģeniālajām domām un pārdomām. Jā, ko nu liegties, tā kā ģeniālu domu nav, nav arī ierakstu. [smeju.]
Taču var arī savādāk, vai ne? Var taču rakstīt ne tikai par teorijas pielietojamību praksē un otrādāk. Šeit ļooti cenšos nerakstīt par savu darbu, jo bieži vien cilvēkiem, lasot kaut ko, kas sakrīt arī ar viņa dzīves notikumiem, šķiet, ka šis nu gan ir par viņu. Nu tā bieži gadās, ja mācās medicīnu vai lasa kaut kādu simptomu kopumu, kas veido sindromu. Atpazīstami, vai ne?
Tad nu labi, runāšu par vienkāršām lietām. Par piektdienu, ko gaidīju no pirmdienas. Jā, reizēm ar mani tā gadās. Tā nu ir klāt, esmu piedalījusies sporta dienā, kā arī atbalstījusi skolniekus, skaļi kliedzot un lēkājot. Tad nu vienā mirklī pie manis pienāca kautrīgs puisītis un man jautā, vai es esot tā Maija Tīruma? Nu ko, nespēju adekvāti noreaģēt un nepiepildīju bērna sapni. Eh, sāku zaudēt asumu! :) Taču tagad viņš vismaz zina, kurš viņu skolā ir tas dīvainais, ko mēdz saukt arī par psihologu, bet var jau arī par Maiju, ja asociācijas labākas. 
Par sporta dienu runājot, ziniet, es šodien arī vēlējos piedalīties stafetēs. Un tie, kuri mani kaut nedaudz pazīst, zina, ka es taču būtu ar pilnu jaudu darbojusies. Dīvaini, bet tās ir lietas, kas mazliet pietrūkst. Skolas popielas, sporta dienas utt., kur vari no sirds iztrakoties, izālēties. Principā jau ikdienā nepietrūkst, taču, kad saskaries ar ko tādu un skaties uz to no malas, gribot negribot nākas atcerēties, kā mani un Zani (sportiskām meitenēm, protams) uzņēma pilsētas skolas vienā no nesportiskākajām klasēm. Un cik ļoti mēs bijām priecīgas, ka vidusskolā viss mainījās, un mēs bijām labākie gan sportā, gan nepaklausībā. Mēs tādi unikāli tikām sanākuši kopā, lai izdzīvotu absolūti lieliskus trīs vidusskolas gadus.
Lūk, tas ir stāsts laikam arī par spēju nepazaudēt to bērnu sevī. Es kā reizīti šonedēļ kādam cilvēkam atgādināju, cik svarīgi ir kaut nedaudz sajust, ko tad nu pats no tā visa, ko dzīve tev liek priekšā, gribi. Ja gribu skaļi smieties, es smejos, jo man ir jautri. Vai arī - ja saprotu, ka cilvēki ilgstoši "lej ūdeni" un tērē manu laiku, es ceļos un eju projām darīt lietas, kuras dod kādu produktīvu rezultātu. Es tiešām tā daru. Ne vienmēr, protams, bet arvien biežāk. Kāpēc mēs tik ļoti gribam, lai citi neuzdrīkstas skaļi smieties? jo mums pašiem ir bail par savām robežām. Iespējams, tās pārkāpuši, nezināsim, ko ar sevi iesākt. Alā ir drošāk, rāmī ir ierastāk. Tas ir stāsts arī par to, ka pēkšņi iegūsti to, pēc kā ilgstoši esi tiecies. 

Man šonedēļ arī uzdevuma citu jautājumu. Kāpēc cilvēki tiecas pie agresīviem, autoritatīviem cilvēkiem? Iespējams tāpēc, ka viņi caur šiem cilvēkiem akceptē agresiju sevī un var to paust. Redz, ja viņš tā dara, tad es arī tā varu, vai ne? Kā saka - pret agresiju ar agresiju. Savādāk jau neviens nav parādījis, kā darīt, lai tās dusmas tik ļoti netraucētu dzīvot.

Oi, nu jau nemaz par tik vienkāršām lietām nerunāju. Man priekšā divas brīvas dienas. Es ļoti labprāt izbrauktu no pilsētas, taču, šķiet, to nerealizēšu. Tad vismaz jāizbauda tas skaistais rudens, apmeklējot tirdziņus - gan Kalnciema ielā, gan Doma laukumā.

Ir sācies (jeb vienkārši turpinās) sveču, kamīnu, ābolmaižu, pledu, siltu zeķu, kanēļa smaržas, romantisko vakaru laiks! Lai iet! 

Kamēr Betija nav man visu kāju notetovējusi (apzīmējusi), saku jums - uz tikšanos,

Evita

par atbildēm, kas nav viennozīmīgas

Katru reizi, kad te ierakstu, domāju, nu gan esmu atkal uz tā viļņa, kad gribas rakstīt un pat varētu teikt, ka ir, ko rakstīt.
Taču sev ne par brīnumu ir paskrējis laiks tik ātri un tik ļoti ātri, ka teju mēnesi neko neesmu ierakstījusi, kaut domas reizēm mani neatstāj pat naktīs. un tas nav īsti labi, vai ne? tad rodas mazais draugs bezmiegs, nemiers un sajūta, ka esi vairāk noguris kā možs.
Šobrīd manā dzīvē ir posms, kad man gribas uzdot jautājumus. Pēc iespējas tiešākus, precīzākus. Man jau tuvākie teica, kā es tā varu un kas tas nav varbūt pieklājīgi, bet es saku, ka netērēju laiku minēšanai vai laipošanai. Taču noteikti tajā pat laikā arī reizēm tērēju. Kad man tas ir izdevīgi.
Šobrīd manī vietu nevar atrast vairāki jautājumi.
Kur lai rod spēku tie bērni, kuri palikuši bez mammas tā pēkšņi, negaidīti [kā lai viņi visu dzīvi nejūtas vainīgi pie tā (jo bērni vienmēr jūtas vainīgi, kad kāds nomirst]?
Kā tā nākas, ka sieviete vīrietim blakus zeļ un plaukst, bet vīrietis pamazām zaudē savu šarmu, savu būtību un sūtību?
Kāpēc cilvēki sevi tik ļoti māna un nespēj atzīt, ka viņi var būt laimīgi un piepildīti, pārtraucot atkarīgo attiecības?
Kā uztver un redz pasauli cilvēki, kurus mēs mēdzam saukt par īpašajiem, ko mēs varam no viņiem iemācīties?
Vai kristietība nemanipulē ar informāciju un līdz ar to ar ticīgajiem (es zinu, ka šis nav korekti, nav precīzi, bet tas ir mans novērojums un varbūt pat atbilde manam iekšējam jautājumam par būšanu, iešanu baznīcā)?

Tā es palēnām varētu turpināt. Ziniet, es mazliet baidos no rudens, no tā tumšā, drēgnā, pelēkzilā. Pēdējā laikā esmu dzirdējusi tik daudz, un, atzīšos, esmu gribējusi kaut ko no tā visa nedzirdēt. Esmu mācījusies neatdot sevi visu citiem, apzināti kniebjot sev sānā. Ne vienmēr sanāk.
Par ko jūs pēdējā laikā prātojat?

Oi, aizrunājos, man jau stabils gulētiešanas laiks!
Ar labu,
Evita

Maziņš taurenīt's

Esmu maziņš taurenīt's,
kam sasniegt tevi grūti.
un tad es atkal rītausmā
sitos pret gaismu loga rūtī. [e.š.]

Ha, un, ko jūs darāt, kad esat palikuši mājās vieni, lai iztīrītu māju? Nu ne jau uzreiz tīrāt māju!? Es ne, es steidzu pēc dziesmām, pēc vārdiem, pēc vienatnes, pēc sava pasaules pulsa un ritma... un tikai tad es uzpucēšu māju. Protams, kā es to varu izdarīt, ja iepriekš neesmu uzposusi sevi.
Lai vai kā, šajās dienās esmu piedzīvojusi diametrāli pretējas izjūtas. esmu bijusi ļoti saviļņota, laimīga, esmu aizmirsusies notikumos, dziesmās, melodijā un cilvēkos. Esmu arī izjutusi, ka pēkšņi kļūstu par spēles dalībnieku, kā noteikumus zina tikai spēlēs iniciatori. Lai vai kā, tas nav nekāds jaunums, ka cilvēki spēlējas, pārbauda, sāpina utt. Bet tieši jau šādās situācijās var pārbaudīt teorijas pielietošanas iespējamību. Tas, ko noteikti zinu, ka manā dzīvē nudien vairs nav tikai melns un balts, kategoriskums ir kļuvis ne tik kategorisks un esmu gatava novēlēt nirvānu tiem, kuri dzīvo un spēj būt toleranti tikai pret sevi. Šobrīd viņi ir tādi. un esmu esmu atkal tāda. Lai cik ļoti šūpulī ir ielikta ziņa - tev visiem jāpatīk vai  arī - visi ir tavi draugi - atklāsme, ka tā nebūt nav, atvieglo attiecību veidošanu un ļauj sevi pasargāt no ilūzijām.
Paldies draugiem par nakts atziņām. Tās nekur nav zudušas arī starp deju soļiem un ļoti miegaino rītu. Un paldies Baibai par lekciju, ko esmu jau vairākkārt noklausījusies un esmu laimīga, ka cilvēki sāk runāt par attiecībām daudz dziļākā un plašākā šī vārda nozīmē. Interesanti, kā tie notikumi pie mums atnāk. Tieši tad, kad kabata teju jau tukša.

Mana šodienas atziņa: Nenosodi sevi. Tā vietā uzdod sev jautājumus.

Un tagad gan mazliet praktiskā darba.

Evita


Bilde atrasta te.

gara, gara nedēļas nogale.

Labrīt!

Dzerot rīta kafiju un mazliet rokoties savos papīros, sapratu, ka varu un gribu mazliet uzrakstīt. Tik intensīvas nedēļas nogales jau tik bieži nav. Pēdējā laikā arvien biežāk pieķeru sevi pie fakta, ka vārdu savienojumu 'ar putniem' vai 'putnu meitene' jau uztveru personiski. Laikam tas nozīmē, ka esmu spēcīgi identificējusies ar šiem vārdiem. Varu paanalizēt sevi tālāk. Tas varētu nozīmēt, ka esmu ieslīgusi rutīnā, identificējusies un nespēju abstrahēties. :) Tik traki jau nav, protams, ja tomēr to pamanu. Dullāk būtu, ja būtu jau nokrāvusies ar putnu štellēm un uzlikusi  galvā ligzdu. :) Skaidrs, ka 'ar putniem' ir pārnestā nozīme, un es to saprotu, kā uzdrīkstēšanos iziet no rāmjiem, ko pieprasa sabiedrība, kas ir sociāli vēlami un ko no mums tā pieprasa. Taču es tik un tā mazliet paprātoju, kā es varētu pārsaukt savu blogu. Pagaidām nekā. Tie putni izsaka visu manu būtību un to, kā es uztveru pasauli.
Sestdien es pabiju radio ēterā. Un runāju tieši par iepriekš minēto - kādi mēs esam un cik viegli vai grūti ir saprast, kāds tu esi patiesībā. Runājām arī par mītiem, kādi saistās ar psihologiem. Kādus mītus zini tu? Vēl man Māris Žigats jautāja, vai ir kāds cilvēks, kuram arī nevajag psihologu. Tajā brīdi, šķiet, es mazliet apmulsu, jo, manuprāt, vienmēr ir kādas emocijas vai notikumi, kurus pats cilvēks nevar saprast. saruna ar psihologu dod iespēju šim cilvēkam domāt par alternatīvām, dod iespēju padomāt par to, ko tas viņam patiesībā nozīmē, dod iespēju iziet no ierastajiem rāmjiem, no ierastā domāšanas virziena, ļauj pamainīt skatu punktu, ko tu pats nevari izdarīt, jo pagaidām tev nav tādu instrumentu, kas to ļautu. Taču pie speciālista atnāk tie, kuri jau ir gatavi kaut ko mainīt. Jā, viņi pretojas, jo tas būtu neparasti, ja nepretotos un neaizsargātos, bet viņi jau ir gatavāki, kā tie, kuri saka, ka tas irm, es atvainojos, debili stāstīt par sevi citiem. Man šķiet, tas nemaz nav debili, jo tas tevi tikai stiprinās un bagātinās, dos pārliecību par sevi un neliks justies vainīgam par visu, kas tev nav izdevies perfekti. Man pašai šī bija jauna pieredze, tik īsā laikā un tik koncentrēti runār par to, kas ar cilvēkiem notiek un kā to var vai nevar izmainīt. Taču sajūta, ka nekad nevar zināt atbildes uz visiem jautājumiem, man nelika justies nevērtīgai, kā tas varbūt varētu būt pirms gadiem desmit, kad uz dzīvi raudzījos vairāk caur melnbalto. Par šo pieredzi man jāsaka paldies arī misteram Ru, kurš riskēja ar savu labo slavu un uzaicināja mani piedalīties viņa raidījumā. Man jau šķiet, tā riskēt var tikai par sevi pārliecināti, inteliģenti un drosmīgi cilvēki, kuriem viss kārtībā ar hipertīmiju:). Es tikai priecātos, ja sabiedrība sāktu biežāk runāt par sevi un vērtībām, kas krasi atšķiras no šodienas top lasītākajām ziņām. Man pēdējā laikā ir radusies izjūta, ka cilvēkus spēj pie dzīvības uzturēt tikai baisi notikumi un primitīvas lietas. Protams, ne visus. Par laimi.

Par citiem notikumiem, citu dienu.

Lai skan: http://www.youtube.com/watch?v=TMbyWSGYUgc

Ak, kas par vārdiem: http://www.lyricsfreak.com/print.php?id=950839


Evita

Vibrācijas K.Kazāka spogulijā.

Esiet sveicināti augustā!

Augusts visbiežāk pienāk maķenīt par ātru. Par ātru izdziest saule, par ātru jāsāk skatīties, vai baltā blūze izmazgāta. Patiesībā mani pirmie teikumi atklāj manas izjūtas. Tās, no kā parasti visi bēg, jo vēlami ir nejust, bet domāt. Reizēm es arī aizmirstu just jeb drīzāk - ieklausīties tajā, ko jūtu. Pavisam nejauši ceturtdien nonācu vietā, kur kāds dziedāja tik kaili, tik precīzi, tik jutekliski un vēl pie tam tik tuvu savam klausītājam. Kārlis Kazāks. Es nudien nezinu, kurš vēl tā prot. ieskanēties līdz pat tālākajam sirds kambarim un dvēseles tīkla dzīparam. Mani tik ļoti tas saspoguļoja un apreibināja, ka kārtējo reizi apjautu - mīlestība nekur nav pazudusi un tai ir tik daudz krāsu, nokrāsu, skaņu un vibrāciju. tā ir tik ļoti manī un neviens nekad man no malas to nevarēs noņemt. tikai es pati varu to nesaudzēt vai zaudēt, apdzēst un izskaust. tā apskaidrība nāca tik pēkšņi, tik strauji un tik gaidīti. tieši tāpēc mums vajag tādus cilvēkus, kuri dalās ar savu talantu, ar savu spēju sajust, kuri prot to ietērpt vārdos, mūzikā un ar savu esību spēj iedvesmot un dod iespēju ceļot uz savu esību.
Iespējams, kādam tas viss šķiet saldi. Taču pēdējā laikā tik ļoti daudz redzu jaunus cilvēkus, kuri ir noslēguši spēju un gribēšanu sajust. Tieši tāpēc gribu par to runāt biežāk. Ja Kārlis tā var dziedāt, es taču varu vismaz mēģināt to uzrakstīt.
Protams, emocionālā inteliģence ir jāattīsta, bet, manuprāt, to attīstot, cilvēkam ir vieglāk saprast, kā arī pieņemt sevi un arī citus. Jo spēcīgāk attīstīta būs emocionālā inteliģence, jo vienkāršāk būs atpazīt cilvēku, kurš smaida, lai izpatiktu un gūtu labumu, bet kurš patiesi priecājas tevi satikt. Bet ne jau visiem to vajag. Katram ir savas dzīves vērtības, pēc kurām tas vadās. Man pašai ir būtiskas godīgas attiecības, ja tādas nevaru kaut kādu iemeslu pēc tajā mirklī sniegt, esmu godīga un vismaz nemaldinu otru cilvēku.

Paldies Kārlim par spēcīgajām vibrācijām un patiesumu. Mirklis, ko ir vērts piedzīvot ikvienam savā dzīvē. ļaujiet sev just. Vienkārši ļaujiet. un kā saka mana sirdsgudrā draudzene - nevienu cilvēku, kurš ienācis tavā dzīvē, nevajag uzskatīt kā pašsaprotamu. Savukārt man atliek piebilst - tieši lepnība mūs bieži vien pazudina.

 Lai jums veicas!

Evita

Bilde ņemta te.

Piecas minūtes pirms sapņiem.

Kam pieder Tavi vakari?
mani vakari bieži vien pieder klusumam. ja neskaita to, ka aiz loga rūc auto motors vai kaķi nodzied kādu serenādi. vēl mani vakari īsi pirms miega pieder manām pārdomām par rītdienu. Vai tu mēdz par to domāt? Kāda tā būs? Ar kādiem cilvēkiem tu tiksies? Kā izskatīsies? Kā jutīsies? Kā smaržosi?
Dīvaini, bet es tā mēdzu darīt. Domās es it kā jau paredzu nākotni. Nē, nē, neparedzu, bet vizualizēju. Mani tas iekšēji nomierina un sakārto. Es varu vairāk paspēt, jo zinu, ka no rīta es gatavošu auzu pārslu putru, piemēram. Nekavēšos, stāvēdama pie ledusskapja un prātodama- biezpienu vai maizītes, bet varbūt omleti? un tad apjaust, ka tas nebūt nebija tas, ko es vēlējos brokastīs. Sanāk, ka sevi apmānīju. nebiju izlēmīga. Tāpēc man patīk domāt par rītdienu arvien biežāk. Savās domās to ieskicēt. Ne vienmēr viss izdodas tā, kā iecerēts [ne katru vakaru izdodas par to padomāt], taču tas viennozīmīgi iedod kaut kādu lietu kārtību. līdz ar to drošību. līdz ar to arī mieru. domas neskrien kā aitas, kas jāgana. un tu vari būt godīgāks pret sevi. biežāk vari pateikt nē, jo to nebiji paredzējusi sev, tas nebija plānots, tas nozags tev laiku. mazāk krīti kārdinājumā, un mazāk esi impulsīvs. Jā, man patīk arī nekārtība un haoss, reizēm. Taču tad es zinu, ka dienu būšu izmantojusi ļaujoties savam haosam, būšu mazliet piebarojusi arī savu patoloģiju un ar to arī rēķinos. Arvien labāk izprotu, ka tieši lietu paredzamība un sevis sakārtošana ir tas, par ko reiz gribēšu runāt arī ar savu meitu. šodien es viņai teicu, ka uzvarētājs būs tas, kurš būs mierīgāks, redzot kā viņa, spēlējot spēli ar draugu, bāž teju visus pirkstus mutē. ar mani par to nerunāja, kad biju bērns. bet neko jau īsti garām palaist nevar, vai ne?

Lai jums ir sajūta, ka esat īstajā vietā un piedzīvojat to, ko vēlaties.Un tas nekas, ja citiem tas ne vienmēr šķiet riktīgi vai pareizi. Reizēm uzdrīkstēties būt pašam un sekot savām izvēlēm ir dzīves lielākais uzdevums.

Evita

Bilde no http://poemsonthewall.tumblr.com/

kā sauc, tā atskan?

Lietas, vietas, notikumi atrod tevi tieši tad, kad to vajag un kad tas paredzēts, taču nereti tas šķiet arī negodīgi. Tādi ir notikumi, kurus gaidi, bet tie neatnāk. Tādi ir zaudējumi, kad neesi gatavs palaist vaļā nozīmīgu cilvēku un atmiņas par viņu. Tādi ir mirkļi, kad pats vilies savās uzbūvētajās fantāzijās un pieņēmumos par to, kā būtu labāk. Reizēm brūk un jūk ģimenes, jo kāds dzīvo savās ilūzijās, nevēlēdamies ieraudzīt skarbo realitāti. Man šķiet visus šos notikumus pavada arī skumjas. Tad cilvēki it kā dzīvo mazliet palēninātāk, bet emocionālāk, citi raud iekšēji (iesnas), citu asaras birst pār vaigiem pie mazākā aizkustinājuma. Un tas jau nav ne labi, ne slikti. Es tikai iedomājos, kā tā nākas, ka tad, kad tev šķiet esi kaut kam gatavs un nobriedis, dzīve tev to nemaz nedod. Tā saka -  nea, tava mācību stunda, draudziņ, vēl turpinās. [taču, iespējams, tieši šis 'nekas nenotiek' tev šobrīd ir visvajadzīgākais]. Ko tādās reizēs dari Tu? [kuš, lai paliek]

Redz, šoreiz neko vairāk negribu rakstīt. Lai paliek. nedaudzās rindās, daudzi vārdi.

Vēl tikai par iedvesmojošiem mirkļiem, kas mani kutina un priecē:
http://www.youtube.com/user/ohlandvevo?feature=results_main

Labu,
Evita

piektdienas īsā ziņa.

Labrīt, labdien manā romantiskajā stūrītī! Prieks Tevi redzēt un uzrunāt!

Tātad Līgo izdziedāts, futbols turpinās, kāja vēl aizvien sāp, un ir piektdiena.
Braucam tālāk, bet brīdinu un jau iepriekš atvainojos, iespējams, neko TĀDU nepateikšu, jo te nekad neko TĀDU neesmu solījusi. Take it or leave it.

Šodien manai meitai ir pēdējā bērnudārza diena pirms lielā brīvlaika. Lai arī šovasar man nebūs pat viena brīva darba diena, es jūtos pacilāti no tās domas vien, ka kāds varēs gulēt tik, cik vēlas, laiski staipīties gultā, brokastīs ēst cukurgaili, muti mazgāt pusdienas laikā pienā un aizmigt pusnaktī pie vaļēja loga ar grāmatu uz krūtīm. Vai nav lieliski, ka varam izdzīvot dažādus vecumposmus? Mana bērnība ļoti atšķīrās no mana bērna izpratnes par brīvlaiku. Kā mēs ar māsu no rīta izgājām no mājas, tā, izceļojušas visu ciemu, atgriezāmies tikai pēc mammas sauciena krietnā vakarā - Evita, Arita, laiks nu būtu nākt mājās! Mēs reizēm izlikāmies, ka nedzirdam. Bet tajā pat laikā jāsaka, mamma zināja, ka dzirdējām un viņa zināja, ka pēc 5 minūtēm būsim klāt. ziniet, tā arī bija. Ha, bet ko nu par laiku ntos gadus atpakaļ! Tas gan vienmēr ir nozīmīgs. Vienmēr. un domāju, ka tad, kad man būs ap 70, man šis laiks šķitīs zelta vērtē, būšu jau šo to uzpušķojusi, piemēram, stāstot par kariņiem, draudzībām un pīpošanu krūmos.

Vasarai, manuprāt, piestāv baltais vīns, grāmatu lasīšana parkā vai uz terases, maigas smaržas, rīta vingrošana pie atvērta loga, dzidri smiekli, smarža pēc lietus, gulēšana sienā, pārgājieni, mirdzums acīs un uz ādas, mūzikas festivāli, ogu lasīšana, ledus uz uzkarsušas miesas, garas brīvdienas, silts pīrāgs ar saldējumu vai saldējuma kokteilis ar zemeņu gabaliņiem, norasojusi zāle, kailums, sirds mūzika...
Kas, Tavuprāt, piestāv vasarai ? Vai drīzāk - kas Tev piestāv no vasaras?

Lai izdodas notvert to vasaras sajūtu! Man šķiet, ar kāju uz astītes esmu uzminusi! Ju-hū!

Evita

3,2,1...

Skat. jau piektdiena. tas arī nozīmē, ka mani vienatnes mirkļi pēc dažām stundām beigsies. tagad es varu teikt, ka tie patiešām skrien. nedēļu, ko man bija ļauts pakārtot savām egoistiskajām vēlmēm, es biju iztēlojusies mazliet savādāku. bet rezultātā jau otrajā dienā mežā sastiepu kāju un biju vien spiesta meklēt to baļķi savā acī. Kā man veicās? es domāju, ka sāpīgi un pamatīgi. ja nepārtrauktu stāstu un līdz apnikumam esmu tā jocīgā, kas mudina vairāk just ar sirdi, tad pati, šķiet, to vienā mirklī noignorēju. taču pēc tik ļoti spēcīga atgādinājuma, pēkšņi atminējos savu lielo, pukstošo orgānu un visu, kas tajā ierakstīts. varbūt neticēsiet, bet tajā ir tik precīzas atbildes. es nezinu, kas nostrādā, vai bailes no nākamā soda, vai kaut kas cits, bet pēkšņi nav ne mazāko šaubu par pareizāko rīcību. atbilde ieskanas pēkšņi un ļoti tieši. iespējams, tik pēkšņi, cik gatavs esi to sadzirdēt. jaunas situācijas un jauni noteikumi, vienmēr mazliet samulsina. jautājums, cik ātri tu aptver to, kā labāk rīkotos, lai pats par savu rīcību nebūtu diskomfortā. šķiet, pirms savas traumas, manas emocijas un jūtas bija kur citur, kā fiziskais ķermenis, tāpēc nespēja tik ātri noreaģēt uz ārējo stimulu. lūk, vēl viens iemesls, kāpēc svarīgi sevi nesadalīt un būt te, tagad, šeit. ziniet, bet es savā ziņā apbrīnoju tos lavierētājus, kas prot tā izlocīties, pielāgoties, nepateikt savas domas un dzīvot, kaut nejūtas ar to labi (tas, ka nejūtas, ir bez brillēm saskatāms). savukārt, satiekot un redzot tādus cilvēkus, es daudz uzzinu par sevi. Varu tikai pasmaidīt un to piefiksēt, bet pati atgriežos pie sava godīguma, naivuma, patiesuma, tiešuma, siltuma. sevis pieņemšana ir vairāk vērta kā miljons. Tā nes iekšēju mieru, kas, protams, nemaz nav viegli saglabājams. taču uz to var tiekties, jo es gribu dzīvot garšīgi, nevis baidoties, ka kāds mani nepieņems. Nevienam neesmu solījusi būt tāda, kādu viņš mani ir iztēlojies. un otrādāk.

Taču, ko nu par nopietno. Divas dienas svinēsim svētkus, kaut pati īstā diena jau bija vakar. Šogad es gribu skaistu vainagu. No pujenēm. Es zinu, ka ir meitenes, kurām tik skaisti sanāk tos uzvīt. Man tiešām nesanāk, ne tā, kā es to esmu iztēlojusies. Protams, galvenais jau nav ārējais, bet gan tas, vai protam svinēt svētkus ar skaidru galvu, ar smaidu sirdī, ar kopā būšanas sajūtu un sauli pakrūtē.

Priecīgi,

Evita

viens jautājums. vairākas atbildes.

esmu mājās viena. ēdu saldējumu un plānoju savu vakaru. savu. manu. sev vienīgajai. vēl jo vairāk negribas izniekot ne minūti. un man patīk. lai arī jāatzīst, ka mana sirds mazliet ilgojas pēc savējiem. ausis atradušas tāda klusuma. acis meklē pēc kāda. tieši šodien, nākot no darba, iedomājos par tiem, kam nav, pēc kā ilgoties. es to sajutu. man šķiet, ļoti sajutu.
pavisam nesen kāda meitene man jautāja par to, vai ir tāda ne-atkarīgo mīlestība? Viņas tiešie jautājumi bira un bira. sākotnēji vēlējos piepūst krūti un teikt, jā, protams, ka ir. un tā ir norma - nebūt atkarīgam. Paceliet rokas, kuri vēlas būt atkarīgie? mjā, maz to roku. Ko es ar to vēlējos teikt? Man šķiet, ka tas ir ideālais, ko vēlamies, uz ko tiecamies. Lai mūsu attiecībās abi cilvēki ir pašpietiekami, veseli (bez putniem, tā teikt), laimīgi, priecīgi, saprotoši, lai neviens neapvainojas, nejūtas aizskarts, neizjūt greizsirdību utt. Taču patiesībā uz ko tādu var pretendēt vien mūki, kuriem, iespējams, tieši tāpēc nemaz nav attiecību, jo viņi nepieķeras, viņi ir brīvi. Viņi pilnveido un attīsta savu garīgo dzīvi.
Taču noteikti savstarpējās attiecības parāda katra cilvēka iekšējo briedumu, sevis mīlestību, ego devu un to, kas viņš tāds ir. Un tādi vienatnes mirkļi, kāds ir dāvāts uz vairākām dienām arī man, dod iespēju sajust, kas patiesībā tam lācītim dvēselē.  Manuprāt, tieši šie ir tie mirkļi, kad vari beidzot būt viens pret vienu ar sevi un savu spoguļattēlu.
Kristīn, man šķiet, ne jau attālums cilvēkus šķir, bet gan tas, kas pa šo laiku ar katru indivīdu notiek nesaistīti. Bieži vien šķietamās vēlmes nesakrīt ar reālajām.Taču reizēm sakrīt gandrīz viss. un attālums tikai iekliedz par to ausī.

Bet tagad gan es gribu savu vakaru. Izbaudiet arī jūs.

Jā, vai tu arī reizēm domā par šo?

Evita

bilde ņemta te.

Vai pamanījāt, ka šogad ceriņi smaržo kā savādāk?

šodien es esmu priecīga. jā, tieši priecīga. par savu izvēli. par būšanu kopā ar māsu un viņas ģimeni. es bieži arī savai meitai stāstu, ka tad, kad nezini, kā īsti rīkoties, mēģini sajust, ko tava sirsniņa tev saka. Esmu arī teikusi saviem klientiem, kuri mēdz būt apmulsuši - tieši tava sirds pateiks tev precīzāko atbildi.
esmu pārliecināta, ja mēs izdarām izvēles, klausot savai sirdij, nevis tik daudz prātam, ilgtermiņā būsim laimīgāki un galvenais, būsim bijuši godīgi pret sevi. lūk, arī šodien man šķita, ka man varbūt gribētos būt, kur citur, palūkot, apskatīt, novērtēt utt., nudien nezinu, vai mans motīvs bija tikai izbaudīt mirkli. taču notika savādāk, man piezvanīja māsa un teica, ka labprāt šo dienu pavadītu kopā ar manu ģimeni. Tāpēc esmu priecīga, ka viss jau patiesībā notiek tā kā tam vajag notikt un kas būs labākais tev pašam, lai ko tas prāts tur trallinātu.
Es atceros laiku, kad satiku savu vīru. Tad man šķita, ka man noteikti jāiemācās labi spēlēt volejbols, jo viņš to dara profesionāli, man kaut kādā ziņā jālīdzinās viņam, iespējams, arī jāatstāj iespaids [to jau es tajā mirklī, protams, nedomāju, tikai sajutu savu spēcīgo vēlmi, tagad varu to analizēt]. jā, nudien es nenoliedzu, ka tas, ka esmu sportiska, mūsu attiecībās ir tikai kā papildinājums, jo mums kopā ir interesanti. Mums ir daudz kopīgu pasākumu, taču, man jāatzīstas, ka volejbolu vēl joprojām labi nespēlēju [vai vispār spēlēju?;], toties ar interesi vēroju, kā to dara citi, esmu šo spēli daudz vairāk iepazinusi. Šķiet, kādā seriālā vai filmā bija brīdis, kur kādas draudzenes vīrs teica kaut ko līdzīgu - tad, kad tev ir Džons [liec jebkuru vārdu], tu dari to, kas viņam patīk, kad tev Miķelis [..], atkal pielīdzinies viņam.
 Hmm, nudien, kur paliec tu, tu pati, vienreizējā, lieliskā, ar savām interesēm, savu galvu, sirdi un savu individuālo dzīves smaržas indikatoru? Man arī ir draudzene, kura reiz mēģināja pat mācīties braukt ar kanoe. es jums nepateikšu, cik ļoti es biju pārsteigta par viņas izvēli, it sevišķi, ka viņa nekad iepriekš pat nebija izrādījusi īpašu interesi par kaut ko azartiskāku, kur nu vēl mest ar laivu kūleni, vai kā lai to nosauc. Bet kā saka, bez tā visa, nebūtu pieredzes, nebūtu izpratnes un, iespējams, būtu daudz grūtāk tikt līdz tam savam kodolam. Pēc noteiktām mūsu izvēlēm, seko noteiktas sekas. Taču, es zinu, zinu, ka jau zini, bet tomēr - mani nemīl tāpēc, ka es varu to vai šo, bet tāpēc, ka es mīlu vispirms pati sevi, un tāpēc man nevajag darīt visu, ko dara mans mīļotais vai mīļotā. Tās sauc par atkarīgo attiecībām, kur viens ir vairāk devējs, viens ņēmējs. Bet arī tādas droši vien vajag uz planētas Zeme, kā saka, vibrācijas pievelk vibrācijas. Man šķiet, te nu mēs arī nonākam  līdz tam, ka vispirms jebkurās attiecībās svarīgākais ir atbalsts, nevis cīņa par to, kurš varošāks, pareizāks vai gudrāks, attiecībās nevienam nevajag, ka tu kaut ko mēģini pierādīt. vēl jo vairāk tāpēc, ka pats ar sevi jūties nekā. un kā raksta grāmatās un teorijās - citi cilvēki un mūsu attiecības ar viņiem atspoguļo mūsu iekšējo psihisko stāvokli jeb tēlaināk runājot - viņi ir mūsu dvēseles spogulis. Tāpēc pirms atkal esi ar citiem vai ar situāciju neapmierināts, apstājies un pajautā, ko tad viņš vai tas man saka par mani pašu, kas notiek šobrīd ar mani un ko es sevī varu mainīt, lai kaut kas izmainītos. Redz, cik uzreiz interesanti ir veidot attiecības, ja zini, ka tie citi atspoguļo kaut kādu mūsu psihes daļu.
Es pati, šķiet, pēdējā laikā veidoju nogurušas attiecības.[atvainojiet, mani mīļie un mīļās, ka ne tik bieži ar jums sazinos, bet jūs jau zināt, ka manā sirdī, sirdī ...:] Zinu, ka šobrīd daudz no sevis arī dodu citiem, tāpēc mēģinu sevi piepildīt, skrienot pa mežu un meklējot punktus un ik vakaru palasot dažas rindiņas grāmatās, kas arī ne jau nejauši ir nonākušas pie manis.
Un te viens citāts, kas, manuprāt, mums kā cilvēkiem, kuri patiesībā tik ļoti savā starpā ir saistīti, šobrīd ir svarīgs: "Sliktie darbi, ja tos tā var nosaukt, patiesībā ir negatīvās enerģijas formas. Tie nekā neietekmē Matricu. Cilvēks - lūk, kas cietīs. Kad tiks uzskatīts par vajadzīgu, tad tas tiks aizsūtīts cilvēkam atpakaļ. Redzi, visur ir jāvalda līdzsvaram. cik tev daudz ir negatīvās polaritātes domformu un darbu, tik bieži tie arī uz tevi kritīs. Tā ir tā saucamā "neveikšanās"."

 Lai priecīga nedēļa!
Skolniekiem - brīvdienas ir sākušās, izbaudiet tās! Mīlniekiem un vienatni mīlošiem - ieprieciniet sevi, un gribiet vai nē, bet tā iepriecināsiet vēl kādu.

 mīļi, Evita
 p.s. ļoti iespējams, ka ceriņi smaržo tāpat kā ik gadu. tikai šogad es šo smaržu izbaudīju un ilgāk tajā pakavējos.
bilde te< .

maza bērna lielā sirds

Ja bērns uzraksta mammai vēstulē, ka viņš viņu mīl un ka viņa vienmēr būs viņa sirdī, tad kaut kāda atbalss atskan arī manā sirdī. Lai arī tas nav mans bērns, taču tas ir bērns, kuram šobrīd un tieši tagad pietrūkst kāds ļoti, ļoti tuvs cilvēks. Ja vecākam šķiet, ka viņš jau tikai kādas dienas izrausies no ikdienas, no bērnu aprūpes un atpūtīsies, aizbraucot aplūkot citu valsti, tad bērns to uztver kā pasaules sagrūšanu. Viņa iekšējās pasaules kārtības sagrūšanu. jā, pēc tam viņš to būvē un būvēs no jauna. bet nu jau viņš zina, ka mamma ne vienmēr būs kopā ar viņu, un viņš pats to nemaz daudz nevar ietekmēt. Taču viņa sirdī viņa būs vienmēr. Vai tas nav lieliski, kā bērns atrod veidu, kā nepazaudēt mammu, to sajūtu, ka viņa ir tepat blakus, cieši klāt, ar viņu.
Vēl būtiski ir tas, ka viņam ir kāds, ar kuru padalīties savās izjūtās, kurš viņu saprot, un dod drošības izjūtu.
Tajā pat laikā es domāju arī par sevi, par to, ka arī šorīt mans bērns nevēlējās šķirties. iespējams, arī viņam sagruva iekšējā pasaulē būvētā pils.
Noteikti tā mēs katrs varam atcerēties mirkļus, kad mūsu iekšējā pasaule sagruva, kad mēs to esam lipinājuši kopā, veidojuši no jauna, centušies aizkrāsot vai esam dzēsuši. Protams, bez tās pieredzes mēs atkal būtu pavisam citi un savādāki, bet es ticu, ka tieši tas mums ir bijis vajadzīgs, lai mēs atrastu atbildes, lai vēlētos kaut ko mainīt, lai pamanītu sevī to, ko nekad nebūtu iespējams pamanīt.

Un, ziniet, šodien skatoties uz bērnu, kurš pie manis bija atnācis uz konsultāciju un pēc tam teica - paldies par palīdzību, es domāju, cik viņš ir bagāts, jo viņš spēj runāt par savām emocijām un jūtām, viņš tās spēj atpazīt un nosaukt un to sauc par emocionālo inteliģenci. un es zinu, viņš dzīvē būs uzmanīgs, mērķtiecīgs un tāds, kuram nebūs vienalga, vai otram sāp.


Lai jums izdevušās brīvdienas! Lai arī man patīk savs darbs, taču brīvdienas es gaidu ļoti! 

Evita

Viņš uzpina man pieneņu vainagu

'Iedomājieties, ka vīrieši ir no Marsa, bet sievietes - no Veneras. Tas bija ļoti sen, kad marsieši reiz, skatoties savos teleskopos, atklāja venērietes. Tās ieraugot vien, marsiešos pamodās agrāk nepazītas jūtas. Viņi iemīlējās un, ātri izgudrojas pārvietošanās līdzekli kosmosā, aizlidoja uz Veneru.'
Šis ir citāts no grāmatas, ko man savulaik ieteica lasīt kāda pasniedzēja. Šodien, esot darbā, pavisam nejauši šo grāmatu atradu. Tagad prātoju, kāpēc pasniedzējai šķita, ka man tā jāizlasa, iespējams, es kaut ko ļoti biji ieņēmusi galvā kā vienīgo patiesību.
Taču no mazā citāta, es varu izsecināt, ka homoseksualitāte uz Marsa nebija novērojama un ka tēviņi dēļ mātītēm dara brīnumlietas. Kā arī - lai iemīlētos, nav vajadzīga ķermeņu saskare. Tātad, lūk, šis varētu būt kāda resurss.
Ejam tālāk.

'Kad sieviete nelūgta piedāvā palīdzību vai mēģina palīdzēt vīrietim, viņai nav ne jausmas, ka vīrietis to var uztvert kā kritiku un noniecinājumu.'

Es parasti esmu no stereotipu lauzējām un dumpiniecēm, taču es absolūti piekrītu, ka katram ir sava vieta un lieta, taču tas, ko sievietes noteikti varētu iemācīties ir mazliet piebremzēt savu iniciatīvu un ļaut lēnām čubināt vīrišķim to iesākto vai neiesākto kartupeļu lauku. Vienmēr jau var pajautām - kas ir tas, kāpēc tik ļoti gribi izdarīt visu pati? Savukārt vīrieša ego jau pietiekami šajā gadījumā ir/nav aptekalējusi māmuliņa.

Liekam jaunu bildi iekšā.

'Izjūta, ka viņš nav vajadzīgs, vīrietim ir lēna nāve.'

Šķiet, ka jāatceras, ka vīrietis ir tas,  kurš ir iekarotājs, iekārotājs un valdzinātājs. Cik daudz stāstu ir dzirdēts, kad jaunie puiši, jūtot atraidījumu, ilgstoši nespēj izveidot jaunas attiecības, jo ir aizmirsuši, ka viņu pamata vajadzība ir izjust to, ka viņi ir kādai vajadzīgi tieši tādi, kādi viņi ir. Un patiešām - nav jau tikai viena vienīgā uz pasaules, kura spēj iedvesmot. Apskatieties, kā tās nobriedušās/vēlīnās dāmas spēj priecāties par vīrieša klātbūtni.

'Vīrietim tiek uzlikta pārāk liela emocionālā slodze, ja viņš kļūst par vienīgo mīlestības un morāla balsta avotu.'

Nesen runāju ar kādu savu labu paziņu, un viņa man teica, ka viņas dēla draudzene tik cieši ir vienmēr klāt viņam, pat tur, kur parasti tiekas tikai čaļi. Un prasīja, vai tas ir normāli? Uz ko es atsmēju, ka vecāsmammas parasti mēdz teikt, ka puisim jāstaigā līdzi, lai tas nekur nepaslīdētu un purvā neiekristu. Taču, man šķiet, ka visskaistākā vispirms sieviete pati sev būs tad, ja viņai būs savas intereses un sava dzīve, savas grāmatas, savs stūrītis, kur vienmēr padomāt vai parakstīt, apmeklēt izstādes vai aizrauties ar fotografēšanu. Līdz ar to arī vīrietis neizjūt kā obligātu pienākumu rūpēties par sievietes labizjūtu un drošību. Tas vienkārši notiek, jo katrs jūtas pašpietiekams un brīvs.

Vēl autors iesaka rakstīt mīlestības vēstules, kas ne vienmēr nozīmē atzīšanos mīlestībā uz divām lapām, bet gan savu izjūtu izteikšanu, plus nobeigumā pierakstīt, ko tu vēlies sagaidīt atpakaļvēstulē. Es neesmu bieži, bet tomēr vēstules esmu šad tad rakstījusi. Varbūt šoreiz jāpamēģina uzrakstīt arī ar sagatavotu scenāriju, ko vēlos saņemt atpakaļ. Piemēram, skūspstus, sākot no deniņiem līdz pirkstu galiem vai nebēdnīgu nakti festivālā, dauzoties smiltīs, vai..vai..

Nu ko, reizēm ir interesanti atrast senas grāmatas un atrast starp rindām to, kas tevi uzrunā vai to, kas noteikti nav tavs gadījums.

P.S. Rakstot nelielos citātus, es apjautu sajūtu, ka par šīm lietām biju runājusi ar puišiem. un viņi nudien ir teikuši - bet nevajag teikt, kad tu to izdarīsi, jo ir skaidrs, ak mēs sapratīsim, ka saki - tu neesi nekam derīgs. Atliek vien novēlēt - mazāk vārdu, vairāk sapratnes.

Evita

mans maijs.

ticiet vai nē, bet pēc četrām minūtēm būs maijs. līdz pabeigšu ziņu, tas jau būs ieskandināts. un ticiet vai nē, tad sanāks, ka man pēc vienas dienas ir dzimšanas diena. tas, ko man būs nepieklājīgi prasīt, bet tas, ko es ar prieku teikšu, ka man ir 30. ticiet vai nē, bet 30 es jau sen biju savā galvā iztēlojusies un šis skaitlis manā prātā ir kalpojis kā robežšķirtne. starp to, kāda es esmu un kāda es būšu. viens no atslēgasvārdiem ir - sievišķība. tad, kad es domāju par saviem 30, tad, protams, es biju 12 gadus jaunāka. re, cik tomēr tas laiks ir relatīvs. absolūti labi atceros, kā svinēju savus 18 Gaujmalā un uz svinībām bija ieradusies visa mana atraktīvā klase. atmiņas, kas šķietami ar roku aizsniedzamas. un tomēr - es arī esmu no tiem, kuri saka, ka negribētu vairs savus 18 vai 20. tā teikt - gana. lai arī man noteikti vēderprese bija stingrāka, sejas āda jaunāka un man šķita, ka visa pasaule man ir pie kājām, es šobrīd esmu laimīga par to, ka noteikti vairāk zinu, ko vēlos šajā dzīvē un vairāk zinu, ko no sevis varu sagaidīt un kādas ir manas pamata vērtības un galvenais - mēģinu tam visam nepieķerties kā absolūtai patiesībai.
dzīvē ir sanācis tā, ka patiešām šajā gadā ir notikušas daudz dažādu lietu un varu teikt, ka mana zemapziņa ir signalizējusi īstos signālus. esmu sasniegusi savus pirmos mazos mērķus, esmu priecīga, ka neesmu sevi pievīlusi, skrienot pakaļ 'modei', bet esmu bijusi uzticīga savai sirdij. tas nemaz nav tik viegli. un tas, kuram tas ir aktuāli, sapratīs.
esmu gatava turpināt iegūt jaunu pieredzi, izzināt pasauli un cilvēkus, atrast jaunas un jaunas atziņas, kā arī vietas, kas silda, veltīt laiku sev, vēl joprojām esmu gatava mācīties pacietību un ļaut par sevi pasmieties. nu, ko, lai tie gadi nāk.

maiju es vienmēr esmu izjutusi kaut kā tā īpaši, ar katru zaļo lapu, ar vēso laiku ievziedu laikā, ar vasaras sākuma sajūtu, ar hokeja aktualitātēm un prātnieku albumiem. izskatās, ka arī šoreiz tās sajūtas ir precīzas un atkārtojas vēsture.

lai jums ļoti labi - ar sevi, kopā ar ģimenēm, meklējumos vai atradumos, grāmatu rindās vai starp tām...

Gaisa skūpsts. un vieni no maniem mīļākiem ziediem.

Evita


bilde, protams, atrasta manā iedvesmas kartotēkā: http://browndresswithwhitedots.tumblr.com

mazais, romantiskais stūrītis

Nu ko. šķiet, šis ir tāds pēdējais rīts, ko varu raksturot kā lēnu un savām vajadzībām pielāgojamu.[šo es sāku rakstīt ceturtdien:] bet nekas, man tas pat patīk. esmu no tiem cilvēkiem, kuri jaunām iespējām saka vairāk - jā kā nē. dzīves ritums esot ciklisks. te vienu noteiktu laiku uz augšu, te uz leju, te taisni jo taisni, te zigzagā, te atkal kaut kā. nekad nedomā, ka viss, kas tev šobrīd ir, tas ir mūžīgs un mūžīgi. katram savas grūtības un pārbaudījumi šķiet teju neizturami vai vismaz grūtāk izturamas kā citiem. vienu brīdi man arī šķita, ka es kaut ko neprotu izdarīt tā, lai viss notiktu viegli [nu kā tiem pārējiem] un domāju, ka tie citi gan tā prot, viņiem viss tā viegli nāk, sanāk, notiek. ir jau arī tādi, protams, kuriem patiešām nav daudz nekas jādara, bet viss jau notiek. iespējams, ka viņi tai iepriekšējā dzīvē smagi pastrādājuši un tagad var atpūsties vairāk un biežāk. taču, ja pavēroju savus apkārtējos cilvēkus, paziņas, draugus un draugu draugus, tad viņi tieši tāpat katru rītu ceļas agrāk, lai bērnus nogādātu bērnudārzos un skolās. Lauza galvas par saviem plāniem, citi mēģina komunicēt, citi mazāk. Ar draudzeni nesen runājām, ka tiem, kuriem nav bērnu, ir vairāk uz sevi vērsti. un tas absolūti nav pārmetums, vai dalīšana un apdalīšana, tikai tāda prātošana par to, kā tas ir[bija]- nesatraukties, vai zobi bērnam iztīrīti,vai par pulciņu laicīgi ir samaksāts, vai bērns šodien domās līdzīgi tev vai nē... Taču man jāsaka, ka es šobrīd esmu ieraudzījusi citu realitāti un citus plašumus, to, par ko iepriekš biju varbūt vairāk klausījusies vai lasījusi. tāpēc man sāk šķist, ka šo lapu man drīzāk būtu kaut kā jāpārdēvē, piemēram, par manu mazo/naivo romantisko stūrīti, kur es laiku pa laikam uzburtu kādu burvīgu ainiņu un aprakstītu tik maznozīmīgas grūtības. Atveldzētos pēc intensīva, analītiska darba, kura laikā mēģinu kaut kā emocionāli atbalstīt bērnu, kurš mājās tiek uztverts kā robots vai kā mājkalpotājs, vai... Taču tāds ir mans darbs, un man tas patīk. Reizēm gribas tikai secināt, ka pieaugušie mēdz būt tik ļoti apmaldījušies, ka, iespējams, reizēm nemaz nepamana, ka viņi ir kļuvuši par vecākiem, kas nozīmē - uzņemties atbildību un spēt par bērnu vai bērniem rūpēties. un šīs nudien nav pasakas.

Nezaudējiet sevī cilvēcīgumu! Skaistas brīvdienas, Evita bilde te.

topdogi jeb iedomātais nepatiesais.

sākšu ar biklu atzīšanos. es par jums domāju bieži. ne tikai domāju, jo es vairākkārt esmu sākusi rakstīt pāris rindkopu. un pielikusi punktu. lai cik ļoti esmu gribējusi turpināt, man nesanāk. absolūti nav ne jausmas, kas notiek. taču man ir aizdomas, ka savai mūzai esmu izrāvusi dažas spalvas no viņas spārniem vai vismaz tās apgriezusi. ar ko, jūs vaicāsiet? ar saviem labākajiem cilvēka instrumentiem: ar prātu, ar savu nenogurstošo racionalizāciju, ar domāšanu citu vietā, ar šaubīšanos, ar izpatikšanu, ar ... jā, ar to var nodarīt pāri tik pietiekami, lai viņa (tā mana skaistā mūza) kompulsīvi raustītos manā iztēlē. es jau sen mēdzu teikt, ka cilvēki ir absolūti dīvaini. un nav otra tāda. cilvēki reizēm satraucas par mazām lietām, bet lielajām nenotic.
taču atliek vienkārši pieiet pie spoguļa un uzdrīkstēties ieskatīties savās acīs un ieraudzīt to, par ko jau sen zināji. nē, nē, ne par to, ka tev tās ir ļoti skaistas un tā, jo to no bērnības mamma ar visām sētas tantēm kladzinājusi. ieskaties un pasaki sev, ko tieši tu vēlies. kas tieši tev patīk savā dzīvē, un ko vēlētos mainīt. un tad dieva dēļ nenokrist bezspēkā no sāpēm par to, ka patiesībā visu biji iztēlojusies savādāk. nu ko, tagad mazliet morāles - pati taču esi atbildīga par savu dzīvi. pati labprāt mānīji sevi, iespējams, arī nemānīji, bet ilgi dzīvoji pieņēmumos par to, kāda esi, jo tev tā katrā ziņā bija vieglāk, ierastāk utt.
tā taču ir, ja kāds jau taciņu iemin tavā vietā, iešana ir vieglāka, bet vai vienmēr vajadzīga? es nezinu. man šķiet, ka vislabāk ir reizēm sevi saniknot tik ļoti, ka esi gatavs arī apskatīties, kas tavam lācītim vēderā. un tad jau atkal vari domāt tālāk, kas ir stāsts par tevi, bet kas ir tas, ko esi piedomājusi. es arvien biežāk sevi pārsteidzu pie savas komunikabilitātes un pie tā, ka mēdzu krist cilvēkiem ap kaklu un mēdzu viņus arī skūpstīt. taču tas gluži nav tas pats, ko es kādreiz par sevi biju iedomājusies - ka esmu princese stikla kalnā. jāsaka, ka man arvien labāk patīk būt man pašai. un pagaršot, vai tiešām man tie sīpoli negaršo, vai tomēr man to kāds ir iemācījis, ka negaršo. ar to viss kārtībā. vēl aizvien zosāda no tiem un pa gabalu tos saožu. Kā ar tevi? Vai tu esi sevi pārsteidzis darot kaut ko, ko parasti taču tu nemēdz darīt vai vismaz tev tā šķiet, ka tu to nedari?

Lai jauni atklājumi, pērles, jaunas izjūtas, patiesums un esiet laipni lūgti papildināt šo sarakstu pēc savām sajūtām.

mīļi,
evita


p.s. mazliet baidos publicēt bildes un likt atsauci uz to, jo kāds fotogrāfs man stingri pajautāja, vai devis atļauju, ko tādu darīt? varbūt kāds zina, ko tad galu galā drīkst un ko nedrīkst?

bilde no http://enchanted4ever.blogspot.com/

Tu no zelta esi man

Man dzīvē patiešām ir veicies. Nē, man nav miljona bankā. un nav arī savas mājas un zelta olas. Taču man ir iespēja satikt interesantus, atvērtus un tolerantus cilvēkus. Es bieži vien esmu domājusi par to spēju būt smalkjūtīgam.
Esmu satikusi cilvēkus, kuri, tā teikt, kā māk, tā mauj, taču viņi nav ļauni, un es viņus klusībā mīlu (tādi naturāli atrodami visbiežāk laukos). Esmu arī satikusi cilvēkus, kuri, kā māk, tā mauj un vēl lepojas ar to, tad reizēm man ir kauns. par sevi, ka man nav tik ļoti attīstīta smalkjūtība, lai nekaunētos par to. un ir cilvēki, kuri kaut kādā veidā ir attīstījuši smalkjūtību, ka viņi prot pateikt pat varbūt nepatīkamas lietas, taču tik smalkjūtīgi, ka nekad tam neseko uzbrukums, aizstāvība un atriebība.
Lūk, es ļoti cienu šos cilvēkus. un vienmēr esmu pateicīga, ka kaut ko no jebkuras situācijas varu paņemt sev. Ļoti viegli ir otram pateikt, ka viņš nekam neder, jo patiesībā pats es jūtos nevērtīgs un nevarīgs, bet daudz lielāks spēks ir vajadzīgs, lai otram pieietu un pateiktu - tu man dod spēku, tu skaisti proti izteikties, tavi smiekli dara mani laimīgu...

Šodien es jūs cienāju, dārgie un dārgās! :)



Lai jums izdodas,

Evita

Bilde te.

kustības eliksīrs

šodien pavisam, pavisam maz. arvien vairāk jūtu, ka gribu runāt mazāk.
Izbaudiet kustību. ieklausieties sevī, kad esat kustībā. ļaujieties un dariet. nedariet pāri citiem. reizēm, ja sāp jums, varbūt tas ir labs un spēcīgs signāls vai zīme, ka esi nodarījis pāri otram. padomājiet. nemāniet sevi. vairojiet prieku. palīdziet. tas sagādās jaunas izjūtas tev pašam. iepazīsties. uzrunā, kuru nekad nebūtu uzrunājis. atvaino. atstāj savu garīgi miskasti pie mājas stūra un izbaudi garīgo brīvību. strādā. dari to, kas tevi biežāk iepriecina. neaizmirsti par rotaļām. neuztver dzīvi pārāk nopietni. samīļo. iesēj puķes. aizmirsti par saviem priekšstatiem, bet rīkojies, it kā tevi vadītu tava sirdsbalss. un neaizmirsti, ka humors ir zelta vērtē.


evita

bilde te.

Brussels

Esmu atpakaļ. Šķiet, šodien pavisam atpakaļ. Vakar te bija tikai vēl mans ķermenis, bet domas un sajūtas staigāja pa Briseles mazajām ieliņām un kāri lūkojās uz kruasāniem.

Brisele mani pārsteidza nesagatavotu. Zināju tikai nedaudz par to, kas jāapskata, kādā valodā runā. Runājot par valodu, lai arī zināju, ka viņi lieto franču, mani tas pārsteidza. Autobusa šoferis, kurš stūrēja no lidostas uz centra pusi, bija emocionāls. Man šķita, ka viņš to visu tikai spēlē, ka tas vienkārši piestāv tiem, kuri lieto franču valodu. Taču noteikti viņš netēloja, bija unikāls un autentisks.
Tā kā biju rezervējusi hosteli centrā, lai man nav nekur pārāk jāmaldās pa nezināmo pilsētu un ielidoju vēlu vakarā, tad uzrunāju kādu skaistu pārīti, prasot, kā varu tikt uz centrālo staciju. Puisis, šķiet, saprata, ka būs grūti izskaidrot, deva man zināt, lai eju uz metro. vienvārdsakot, lai tikai sekojot zīmēm. Biju apņēmīga, patiesībā nebija citu variantu, taču, kad iegāju ēkā (midi station), sapratu, ka neko nesaprotu un ka nekādas zīmes nemaz nav. Tā es pameditēju, mēģinot sevi nomierināt un atcerēties, ka man kāds minēja par 27.autobusu un apsvēru jau domu, ka iešu meklēt to, taču tad es ieraudzīju to pašu skaistu pāri, kuri, baudot viens otru, devās man garām. mani viņi ņēma līdzi. un es jutos laimīga. tā vienkāršā sekošana zīmēm, nudien nebija nekāda vienkāršā cilvēkam, kurš pirmo reizi un vēl pie tam naktī, dodas nezināmās ielās. Beigu galā man bija jābrauc ar diviem metro un par lielu brīnumu man pašai, es hosteli atradu veiksmīgāk kā biju cerējusi. Paskrienot notikumiem pa priekšu, varu teikt, ka atpakaļ uz to staciju es nebraucu ar metro, jo izrādījās, ka no hosteļa uz to vietu var aiziet ar kājām, ejot apmēram 20 minūtes. Lieki piebilst, ka es ar metro metu vairākus līkumus. Toties tagad es zinu. Taču tajā pa laikā jāsaka, ka naktī pa to rajonu man būtu bailīgi iet kājām. tad drīzāk būtu jābrauc ar vilcienu vienu pieturu.

Tad par tiem beļģu vīriešiem. Es nezinu, kādi viņi ir. bet es zinu, kādus es viņus redzēju. un es noteikti, tur dzīvojot, atrastu vairākus, kuros es iemīlētos. taču man kaut kā šķiet, ka viņiem iemīlēties sveštautietē, kura vēl neko nevar pateikt franciski, ir zem goda. Tātad viņi ir stilīgi, ar melniem briļļu rāmjiem, nedēļas bārdas rugājiem un tumšiem matiem (bet, protams, ir arī gaišmatainie, ar gludo vaigu, bet tādus es neredzēju:), kurus piesedz ar adītajām, nobrukušajām cepurēm. Nesatiku nevienu gara auguma puisieti, tādi ap 1.75-1.80 cm. Kā jau minēju, aprakstot busa šoferi, man šķiet, viņi sevi augstu vērtē. Taču mani nepamet sajūta, ka viņi ir tādi pseidofrancūži. Viņi satiekoties bučojas. arī puiši viens otru nošmaukstina. Un viņi visu dara ar pārliecību.

Man nebija daudz brīvā laika, tāpēc es sev apsolīju neiet bodēs un neskatīties uz dienas piedāvājumu tur. Bet, cik varēju un cik bija spēks, staigāju pa nezināmajām ielām. Gribēju sajust šo vietu un cilvēkus. Nākamreiz es noteikti gribētu ar riteni izbraukāt Briseli. Staigājot viena, es sapratu, ka gribētu arī ar savu meitu sēdēt vienā no bio tīkla kafejnīcām un ēst gardo siera kūku, dzert gardo kakao un izjust, ka mēs pašas esam gardas.

Lai arī man izdevās ievērot gan ubagus, gan briesmīgu suņa saimnieku un līdz ar to arī agresīvu suni, čurājošus vīriešus pie māju stūriem, Briselē es iemīlējos, pašai to negaidot. Tā jau laikam ir ar tām jūtām. out of control.


veiksmīgi,
evita

piektdienas īsā ziņa.

Labrīt!

Ir piektdiena, un pavisam noteikti es šodien mazliet uztraucos. Vienmēr esmu gribējusi kaut kur aizlidot viena. Un šodien es patiešām to darīšu. Kā mana draudzene saka, ka es bieži sakot - tu to esi pelnījusi. Jā, es nudien domāju, ka kosmoss ieraksta to mūsu spēku, enerģiju un attieksmi, ar kādu dzīvojam. Un kaut kādā veidā mums dod ziņu, ka mēs esam sadzirdēti. Es vakar ieskrēju ar pieri palodzē. Jautāsiet, kā tas iespējams? Es nezinu, bet es ieskrēju, un man vēl šodien piere sāp. Tas droši vien par tām manām bailēm un šaubām. Savukārt šodien es sadzirdēju, ka kāds saka, ka mani mīl. Un esmu priecīga, ka neesmu sevi lauzusi, lai šo mīlestību iegūtu, esmu bijusi es pati.
Tas, ko es ļoti gribu iemācīties, ir būt nemanāmi klātesoša. Tāda, kuru nesatrauc neizmaināmas lietas. Es priecājos par ikvienu satiktu cilvēku. Un esmu gatava satikt arvien jaunus. Zinu ļoti daudz cilvēku, kuriem ir grūti ielaist savā dzīvē jaunas sejas. Reizēm nudien mūsu prāts ir ērmīgs. Tas, ko esmu pēdējās nedēļās sajutusi, ka ikviens satiktais, man iemāca un atklāj kaut ko jaunu par sevi. Pārsteidzoši ir uzzināt par sev ko vēl neapjaustu, jo vienmēr jau šķiet, ka tik labi sevi zinām. He, nebūt ne. Tāpēc ir tik interesanti ļauties kaut kam nepieredzētam.

Izgaršojiet šodienu, meitenes un puiši.

Šī meitene man šķiet tik atpazīstama un tik skaista. Tāpēc padalos ar šo fotogrāfiju, lai tā priecē arī jūs.



Evita

par stāstiņiem

Reizēm vajag pavisam maz. sakopot spēku un iet pretī. satikties un sajust, ka viss ir kārtībā. izgaist tās mokošās šaubas un neizpratne acumirklī.

Kad biju jaunāka, man patika sacerēt īsus stāstiņus. visbiežāk galvā, bet reizēm arī tos pierakstīju. apmēram šādā stilā:
Viņa pamodās agri, jo kārtējo reizi kaimiņš aiz sienas izdvesa jocīgas skaņas. viņa ieskatījās modinātājpulkstenī, ko bija vakardien nočiepusi savai omītei, un uzmeta uz galvas segu. iešļūkusi čībās un izdzērusi glāzi silta ūdens, viņa atcerējās, ka lielā dzīve ir sākusies. tā, par ko viņa vienmēr bija tik ļoti sapņojusi un kliegusi tētim sejā. vasara. paldies dievam, vasara. viņas lielā dzīve ir sākusies pat labi. bez parādiem. tikai ar maziem sirdsapziņas pārmetumiem. vakar viņai palika 18. šodien viņa turpina meklēt sevi. ar kafijas krūzi, nevienam nemanot, viņa izslīdēja nelielajā piemājas dārziņā. saule jau sildīja pietiekoši stipri un žilbināja acis. atgāzusies krēslā, ievilkusi elpu,kaut ko pie sevis nomurminājusi, viņa sāka rakstīt: "Mīļais, Edmund! Lai ko tu par mani domātu, tā nav taisnība. Es bēgu no visiem. vismaz no tiem, kuri man kaut mazliet patīk. es nezinu, kad es... es vēl aizvien neesmu radusi atbildi uz tavu jautājumu. un uz vairākiem manis pašas, kas izriet no tava. atvaino. a." [turpinājums, iespējams, sekos;]

Šādi stāsti man ļāva dzīvot mazliet varoņu dzīvi, ļaujot izvēlēties, ar kuru vēlos identificēties. un reizēm man pat bija interesanti dažus no tiem, kurus biju kkur pierakstījusi, pārlasīt.

Reizēm, kad jūtu, ka gribas būt vienai, bet fiziski tas nav iespējams, man vēl aizvien palīdz šādi mazi, muļķīgi stāstiņi. par tiem es atcerējos tieši šodien. un ir skaidrs, ka viss ir relatīvi. arī tas, kas mums šķiet šodien ļoti vajadzīgs. viss mainās. viss. un pat šķietami paredzamo, tomēr nevar paredzēt. un tieši tāpēc, lai izslēgtu kontroles sviru, palīdz mazie stāstiņi.

lai jums viss labi,
evita

lidojumam labvēlīgs laiks.

Ziniet, gribas skandināt frāzi, ko bieži dzirdu piektdienas vakaros, kad mana meita skatās, kā jaunie censoņi mēģina iepazīt skatuves dzīvi, likumus un tikumus. Jūs jau nojaušat, ka es runāju par šo: 'Es jūs visus ļoti mīlu.' Es ticu, ka cilvēki ir īpaši emocionāli tajā mirklī un pateicīgi, un arī apreibuši no tā, ka viņi tiek pamanīti, ka kāds viņiem raksta vēstules un kāds jūt līdzi.
Arī es šodien esmu tādā mazliet piepaceltā emocionālā stāvoklī. Un tieši sajūta - dot, ir visspēcīgākā, jo, šķiet, esmu saņēmusi pietiekami, lai nodotu tālāk. Un negribas ne pielāgoties, ne izpatikt, bet tieši dalīties. Un tas, ko un kā otrs paņem, tas paliek viņa ziņā, un tā ir viņa atbildība.
Kad esi spēcīgs un sevi pietiekami stiprinājis, kā es to teicu šodien savai klientei, tad arī piezemēšanās ir vieglāka. vismaz ir vieglāk savākt sevi un nokritušās mantiņas. Kā vienmēr dzīve ir dzīve un tās laikā mēs piedzīvojam tik ļoti dažādas situācijas. Tā kā ir sācies projekts, ko veidoju un attīstu, tad mēs ar jauniešiem runājām par izvēles iespējām, par kritiskās domāšanas attīstīšanu un prasmi ieklausīties sevī, jo visapkārt mums ir pietiekami daudz kairinātāju un vilinātāju, noteicēju, kā vajadzētu un kā jābūt. Kā saka buda, nekam netici, bet pārbaudi visu pats. Un šī tikšanās ar jauniešiem un cilvēku, kuru šī brauciena laikā iepazinu, mani absolūti iedvesmoja. Ne tikai mani, arī jaunieši ir sajūsmā. Un tas jau nudien ir kaut kas vairāk kā - normāli. :)
Esmu pārliecināta un kārtējo reizi tam atkal esmu lieciniece, ka tieši daloties, nebaidoties iet pretī, nebaidoties no grūtām situācijām, mēs tiekam apbalvoti, un mēs gūstam pozitīvas emocijas, kas mums ļauj vieglāk uztvert un saskatīt savas iespējas.

Es vēl krāšņāk apjautu, cik ļoti svarīgi ir neaizmirst kopt savu iekšējo pasauli. Cik bieži aiz skaistās fasādes slēpjas tukšums un skumjas. un tajā pat laikā, cik vienkārši, lai arī reizēm pat ļoti grūti, ir sev atļaut neskriet līdzi baram. Apsēsties un vienkārši elpot.

Lai jums saulaina nedēļas nogale,

Evita

bilde te.

pavasaris ziemā

ir dienas, kad pavisam baltā, saltā dienā, piedzīvo īstu pavasari. šodien ar mani tā notika. mīļš paldies par šo sajūtu manām draudzenēm.es vēl aizvien esmu par to, ka labāk mazāk vārdu. kā iepriekš rakstīju - izbaudi klusumu. pēdējā laikā it sevišķi jūtu, ka vajag mazāk vārdu. vajag tos sargāt un taupīt. vajag sargāt arī sevi. pavisam vienkārši. es to nudien mācos. jo es esmu viena no tiem, kuriem viss ir sejā rakstīts. un ja man ir prieks, es gribu ar to dalīties. ja esmu dusmīga, es arī ar to dalos. kā saka, dusmas jau neesam mēs, tās vienkārši vienā brīdī iemājo mūsos. vajag dzīt ārā. bet nudien lieliski ir kādu reizi noklusēt, kādu reizi izbaudīt nepateikšanu. ne tāpēc, lai otrs, ko neuzzina, bet tāpēc, ka tev pašam paliek vairāk spēka. un enerģijas. un tad pavērot sevi, kā tu ar to jūties. es jūtos arvien labāk.
priecīgi, evita

stop

terapeitiskajās grupās viens no noteikumiem ir, ka cilvēkam vienmēr ir iespēja pateikt - stop, ja viņš jūt, ka tiek pārāk dziļi skartas viņa jūtas un viņam sāk palikt ļoti nepatīkami. to, vai iespēju izmanto, vai mēģini saprast vairāk, ir no katra atkarīgs.

vakar satiku lielisku jaunu cilvēku. es vienmēr esmu pārsteigta, cik viss ir likumsakarīgi un tomēr vienmēr arī pārsteidzoši, kā mūsu dzīvē ienāk kāds jauns cilvēks. esmu pārliecināta, ka satiktie cilvēki tikai atspoguļo tavu iekšējo stāvokli, iekšējo sajūtu, tavu pasaules redzējumu tajā brīdī. tāpēc jau tas patiesībā patiešām ir tikai likumsakarīgi. šis cilvēks man atgādināja par šo stop principu. stop internetam vairāk kā 8 h dienā, stop cilvēkiem, kuri tevī rada nepatīkamas izjūtas, stop pieklājības smaidam, stop tukšai runāšanai, stop nīgrumam, stop aprunāšanai, stop bailēm.
viņš man pastāstīja kādu piemēru, ko parasti mēdz jautāt saviem paziņām, kuri sūdzas par grūtu dzīvi, par neveiksmēm un kaitēm. viņš viņiem provokatīvi jautā: vai tu būtu gatavs katru rītu celties sešos no rīta un skriet 5 km, ja tev tiktu garantēts, ka tad tu būsi laimīgs? Šis jautājums, protams, ietver arī to, ka tava laime ir atkarīga no tevis paša un no tā, kā tu izmanto savu laiku. laimības izjūtu neviens tev nevar garantēt, bet tajā pat laikā, lai tu uz tādu stāvokli tiektos, ir jāiegulda sevī liels darbs. un tas laiks nebūs tikai mēnesis vai dažas dienas.
jau iepriekš esmu rakstījusi, cik ļoti šobrīd viss pasaulē notiek ātri. cilvēks ir pieradis uz ātru un vieglu uzvaru vai rezultātu. lai cik ļoti man negribas atzīt, bet tomēr ir dienas, kad arī es savu dienu pavadu vienkārši truli. kāpēc? mans prāts ir tik ļoti lēkājošs, nesakārtots, tas ir kā tāds mazs bērns, kurš atbild uz jebkuru kairinājumu (un kairinājumu, mīļie, mums ir tiiik daudz - gaisma, mūzika, tv, ziņas, citi cilvēki...), rodas iekšējs nemiers, ko ne vienmēr var tā uzreiz nodefinēt, un es lēkāju no viena iesākta darba uz citu, no viena telefona zvana uz citu. un galu galā kopējā sajūta par dienu nav no tām iepriecinošākajām.
manuprāt, plānot savu dienu sev svarīgiem notikumiem, ir būtiski. līdz ar to cilvēks spēj izdarīt iecerēto, un pēc tam ir laba padarīta darba sajūta, ir radusies pārliecība par savām spējām, un ir vieglāk iesākt kaut ko atkal jaunu, atkal nozīmīgu tev pašam. Kas vēl, manuprāt, ir būtiski, ja cilvēks koncentrējas uz vajadzīgo, nevis spaida datorā pogas un lēkā no viena portāla uz otru, viņam paliek laiks, lai sevi garīgi pilnveidotu un savam prātam, ķermenim un garam pateiktu paldies. es tā dikti tēlaini izteicos, taču jūs pat nevarat iedomāties, ar kādu jaudu šobrīd strādā cilvēka smadzenes. atcerieties par stop. un veltiet vismaz stundu dienā sev - grāmata, mierīga mūzika, kas nomierina, atpūtina, meditācija, klusums, rokdarbi, zīmēšana...

jūs teiksiet - ak, stunda katru dienu taču ir daudz. Savukārt es teikšu - tā ir tava dzīve un izvēli izdari pats, kā vēlies to dzīvot!


priecīgi,
evita

bilde no lailalalami.com

dakteris aikāsāp.

Par to, ka šobrīd cilvēki dzīvo ātri, runā jau kādu laiku. Arvien mazāk paliek laiks savām nodarbēm, arvien mazāk kāds vispār sev uzdod jautājumu, kas viņu dara priecīgu, kas dara laimīgu, kas ir tas, ko viņš patiešām dzīvē vēlētos darīt.

Cilvēki uzņemas arvien vairāk pienākumu ne tāpēc, ka viņiem tie bezgala patiktu, bet a) viņiem vajag naudu; b) viņiem bail atteikt, c) cits iemesls.

Tajā pat laikā visā pasaulē parādās dažādas kustības, filozofijas, kas aicina kļūt lēnākiem, mēģināt apturēt savu skrienošo prātu. Ir cilvēki, kas prot visu sabalansēt, bet ir cilvēki, kuri krīt galējībās. Taču noteikti mēģināt saprast, kāpēc nevaru aizmigt, kāpēc sāp pleci vai galva, kāpēc tik viegli ir mani aizkaitināt ir labāk nekā nedarīt neko.

Vakar ar kādu draudzeni runājām, ka arvien vairāk cilvēku lieto dažādus medikamentus. Manuprāt, Amerikā zāles ir pusdienu vietā. Taču arvien vairāk arī Latvijā kļūst antidepresantu lietotāju. No vienas puses es saku, ka tas patiešām ir vieglākai ceļš, ko ļoti iemīļojuši mūsu ģimenes ārsti. Pat manai vecaimammai ārsts izrakstīja nervu zāles, ko viņai beigās ar viltīgu apmaiņu tikai varēju 'noņemt'. Manuprāt, veciem cilvēkiem drīzāk tā ir psiholoģiska vajadzība nevis fizioloģiska. Taču reizēm patiešām cilvēkam vajag pāris mēnešus palietot viegli nomierinošas zāles, lai viņš spētu atgriezties pie sevis un atgūt līdzsvaru. Protams, ja tas ir kopā ar terapiju, tad efekts ir labāks. Es arī esmu no tiem, kuri uzskata, ka zāles ir jādzer tikai tad, ja personības struktūra sāk brukt un cilvēks atrodas akūtā stāvoklī ilgstoši. Tā teikt labāk lietot atbilstošus medikaments (ko izraksta speciālists, nevis iesaka aptiekārs), nekā sajukt prātā neatgriezeniski.

Taču noteikti es gribu piebilst, ka vairums cilvēku ir ļoti slinki. Viņi labāk dara 1000 sīku darbu, nevis atvēl sev 15 minūtes (un tas nudien nemaz nav tik viegli, kaut vai atteikties no mazās datorspēlītes tā vietā, lai atpūtinātu smadzenes). Cilvēki baidās izskatīties muļķīgi, tāpēc piekrīt izpildīt vēl vienu darbiņu, vēl vienu un vēl vienu. Cilvēks labāk melo sev, nevis atzīst, ka viņam ir patiešām grūtības un ir vajadzīgs kāds palīgs, lai ar to tiktu galā.

Kāda ir jūsu pieredze?

Lai izdevusies diena,
evita

bilde no www.rawandfit.com

citas receptes.

Kā uzlabot sev omu?

Ja, protams, ir tāda nepieciešamība. Kā reiz vakar ar kolēģēm spriedām, ka psihologa profesija pazemina dzīvesprieku, ja tu pats neko nedari, lai smeltos pēc prieka rezervēm, tad ātri vien, kārtīgi strādājot, vari atrasties uz slimības gultas. Lai arī tie, kas apmeklē/neapmeklē psihologu, bieži vien domā, ka viņš jau neko nedara, tad tā gluži nav. Viņš dara diezgan daudz. vienā sesijā vien viņš jau ir pārlapojis vairākus desmitus teorētisko aspektu, plus vēl viņš ir dzirdējis to, ko stāsta pretimsēdošais un to caurlaidis caur savu emociju prizmu un vēl un vēl. visu jau nedrīkstu nemaz atklāt, jo tas nav vajadzīgi, būtisks ir rezultāts. Bieži vien šī caurlaišana pazemina dzīves tonusu, to var saukt arī par emocionālo izdegšanu. Tāpēc jo būtiski katram speciālistam ir rūpēties par savu profesionālo higiēnu (ne to, kur zobus tīra, bet tos noteikti arī vajag tīrīt).

Ja runā par izmaiņām, tad šo 8ņu gadu laikā, kopš esmu saistīta ar psiholoģiju, varu teikt, ka runāju salīdzinoši lēni un nosvērti. Skolā mani sauca par sangviniķi, bet tagad droši mani varētu ieranžēt pie melanholiķiem. Jebkura profesija tāpat kā slimība ienes personībā korekcijas un izmaiņas. Ārsti vairs nevienu nepārsteidz ar savu ironiju un sarkasmu. Psihiatrus vispār uzskata par jocīgajiem. Grāmatvedes var atpazīt pa gabalu. Un pedagogi jau atkal pavisam cits stāsts.

Man būtiski ir skatīties labas filmas. It sevišķi tādas, kuras iedvesmo, kurā ir humors un reizēm arī, kurās ir ass sižets, jo kaut kā jau tās savas dusmas ir jāsublimē. Reizēm mans vīrs par tām pēdējām mēdz jokot - o, atkal filma tavā stiliņā. Bet ziniet, patiešām pēc filmas esi kā labi paēdis, savu devu atreaģējis un vari smaidīga tīrīt māju. Jā, šis arī ir viens no veidiem, kā uzlabot omu. Izmest no skapja drēbes un sadalīt tās reizinātājos.

Nevienam par sliktu nav nācis satikšanās ar citiem cilvēkiem. Tā galvenokārt ir pieredzes apmaiņa. Es zinu, zinu, cik visi ir laimīgi un to laimi demonstrē fotogrāfijās un intervijās, apraksta savos tvītos, blogos un uz mājas sienām (Sak - Žeņa, es tevi mīlu), taču, kad sāc runāt ar citiem un saproti, ka visiem ir līdzīgi kā tev, ka viņi arī dusmojas, viņi apvainojas, viņiem sāp, viņi pārkāpj noteikumus, tad pamazām spēj akceptēt savas izjūtas un pieņemt savu dzīvi un tik daudz vairs nav jārāda, cik esmu labs. Jāatzīst, ka reti pasakas sižets realizējas dzīvē. Un patiešām nav viena labā un daudz slikto vai otrādāk.

Mežs un lauki. Es šo nedēļas nogali pavadīšu laukos. Un esmu priecīga, ka man ir lauki, kur aizbraukt un kur izjust to patieso tumsu, patieso klusumu, patieso mieru (par to mieru es gan nezinu, iespējams, enmaz tik mierīgi nebūs, jo tur arī ir kāds man tuvs cilvēks, kuram svarīgi rādīt, ka viņš ir nabadziņš). Un vēl lielāks prieks par to, ka nebūs vajadzība meklēt datoru, nebūs vajadzība meklēt veidu, kā aizpildīt vakarus. Es ticu, ka kopā ar savu meitu aizmigsim sniega kupenā.

Lai jums veicas. Patiešām nav slikti būt noteicējam pār savu dzīvi. To es saucu par iekšēju brīvības izjūtu.


Evita

Bilde iedvesmai no http://browndresswithwhitedots.tumblr.com/