Pāriet uz galveno saturu

Ziņas

Tiek rādīti šajā datumā publicētie ziņojumi: 2012

Reiz dzīvoja...

Reiz dzīvoja Skolotājs, kurš zināja atbildes uz visiem jautājumiem. Tomēr viens no mācekļiem izdomāja jautājumu, uz kuru Skolotājs, viņaprāt, nezinās vis, ko atbildēt. Viņš devās uz pļavu, noķēra tur taureni un noslēpa savās plaukstās. Taurenis sitās un mēģināja izkļūt no plaukstām, bet māceklis turēja cieši un jautāja Skolotājam: "Sakiet, vai manās rokās ir dzīvs vai beigts taurenis?" Viņa aprēķins bija vienkāršs: ja Skolotājs teiks, ka beigts, viņš palaidīs taureni vaļā, ja teiks, ka dzīvs, acumirklī saspiedīs rokas. "Nu tad - dzīvs vai miris?"
Skolotājs paskatījās uz mācekli un teica: "Viss tavās rokās."

Skaists un pamācošs stāsts. Arī es sev bieži esmu atgādinājusi un nereti šeit ierakstījusi, ka izvēle ir mūsu, un tā ir svarīga mums pašiem. Tam, kā dzīvosim tālāk. Kā dzīvos mūsu bērni. Un kādas kļūdas mums dzīves laikā būs jālabo. Piedot vai mocīties nakts murgos. Baudīt vai eksistēt. Smieties vai skumt. Mīlēt vai pieprasīt mīlestību. Jautāt vai sared…

Kad klusums san

Mīļie un mīļās,

sēžu un raudu. šoreiz ne aiz laimes, bet aiz sāpēm. Šoreiz ne dvēseliskām, bet fiziskām (savainojos). Mans bērns, uzliekot roku uz pleca un maigi noglaudot matus, klusē. Man jāraud vēl vairāk, ka viņa tā prot.Tik skaisti prot būt klāt sāpīgā brīdī.
Šodien ir tā diena, ko es ļoti, ļoti gaidīju, jo tik ļoti vēlējos nesteigties. Un te nu tā ir. Savādāka, jo ir pilnīgi skaidrs, ka lielās lietas savā dzīvē nevaram palaist garām.

Šis rīts mūsmājās bija mazu pārdomu un klusēšanas rīts. Ziniet, tādos mirkļos ir sajūta, ka tu otru jūti tik spēcīgi kā nekad, vārdi nav nepieciešami. Un pēkšņi es apjautu, cik svarīgi ir šādi mirkļi - piepildīti ar klusumu, kas šķietami san, un cik svarīga ir prasme klusēt, spēt nepateikt par daudz un spēt nerunāt runāšanas pēc.

Esiet saudzīgi pret saviem īpašajiem cilvēkiem. Esiet saudzīgi pret to, ko domājat un ko pasakāt! Mīlestība nav ārpus mums, tā ir ikviena un ikkatra sirdīs! Lai izdodas to sastapt un sajust!


Gaišus un priecīgus svētkus,
E…

Viegli

Ziniet, ir tādas dienas, par kurām var teikt, ka tā ir laba. Nereti, ja kāds apzīmē savas izjūtas ar labām vai sliktām, es prasu vairāk. Piemēram, ar ko labas izjūtas asociējas? Kādas izjūtas rada asociācijas?
Lūk, manas labas dienas asociācija ir tāda, ka viss notiek mierīgi, bet notiek, darba ir, bet ne pārāk daudz, enerģija ir, bet ne spridzinoša.
Uzskatu, ka ir arī brīnišķīgas dienas. Vai jau nojauti, ka starp šīm dienām ir atšķirība? Ar ko asociējas brīnišķīga diena? Ar kādu uzlādējošu notikumu. Proti, sestdien es biju uz pasākumu,kas bija tik pārbagāts ar pozitīvām emocijām un notikumiem. Iedomājieties, solists no skatuves sirsnīgi dzied , zālē esošie pievienojas, un pēkšņi Tu dzirdi, kā blakus Tev skaistas meiteņu balsis dzied līdzi to pašu melodiju, tos pašus vārdus, bet par dažām notīm augstāk. Tādi mirkļi, ko vari piedzīvot, kas ir improvizēti un neparedzami,  padara labu dienu  par brīnišķīgu. Paldies meitenēm ( no Sus Dungo) un puikam Renāram par to patiesumu, arī citiem…

Otrā

bilde no http://lostandliving.tumblr.com/archive

Izskatās, ka mani ieraksti ir pārtapuši par brīvdienu ierakstiem. Arī man tas kļūst par gaidāmu notikumi, kad domāju, kā izteikties precīzi, kā runāt par tēmu. 
Šodien man ir tāds noskaņojums, kad vairāk gribētu būt viena ar sevi. Jūs taču droši vien arī atpazīstat tādu sajūtu? Realitāte gan ir tāda, ka zem segas man ir palīdis suns un otrā dīvāna galā spēlējas mana meita. Tikko ar viņu man izdevās sarunāt, ka ļausim viena otrai kādu laiciņu pabūt ar sevi un saviem darbiem. Tāpēc nevaru šīs minūtes zaudēt.
Ja domā par laiku, kādā šobrīd esam, tad pirmā asociācija ir miers. Lai cik ļoti es tāda mierīga vēlētos būt, šobrīd man tas īsti nesanāk. Cilvēki jau parasti vēlas to, kas viņiem pašiem mazliet pietrūkst. Šodien es izjutu to, kā tas ir, kad esam pieraduši pie cilvēku konkrētas uzvedības. Mēs taču parasti zinām, kam jāpiezvana, lai izstrīdētos, kam jāpiezvana, lai izraudātos un kam, lai izdusmotos. Man ir interesanti pie sevis vērot, kā …

Tik tak

Šorīt pamodos vēlu. Dzirdēju, kā meita jau rosās. Un nodomāju, cik jauki, ka man neviens ar pirkstiem nebaksta acīs. Pēc kāda laika meita ielīda man blakus, paņēma telefonu, skatījās pulkstenī. Devu viņai ziņu ar smaidu, ka esmu nomodā un priecājos viņu redzēt. Viņa cītīgi skaitīja minūtes. Un tad prasīja: "Mam, kāpēc laiks tik ātri iet?" Es mazliet samulsu no šī jautājuma, kas bija arī kā secinājums. Un es nudien nebiju pievērsusi uzmanību, ka minūte patiešām paiet zibenīgi. Minūte minūti apsteidz, mainās cipari, mainās stundas, mainās diennakts daļas. Tas, kā šīs minūtes pavadām, gan ir atkarīgs no mums pašiem, vai ne?

Lai jums sirsnīga pirmā Adventes svētdiena!


Bilde atspoguļo manas iekšējās izjūtas par šo gadalaiku. Par laiku, par sniegu, par klusumu, par mirkli. Nejauši atrasta te.


Pa sniegpārslai jums,
Evita

Mana dzīve grāmatās..

Man šķiet, ja kāds [šoreiz mēnessmeitēns] uzrunā tieši mani, es nevaru izlikties nedzirdam. Es gan nesolu neko daudz. Esmu mazuliet slinķe un ne vienmēr sanāk uzrakstīt tieši to, ko vajag. 

Plāns ir šāds:

a) Īsi iepazīstini ar sevi
b) Sniedz atbildes uz pieciem uzdotiem jautājumiem
c) Nodot stafetes kociņu citam/citiem blogeriem.

Pieci jautājumi uz kuriem jāsniedz atbilde:
Vai tu augi grāmatmīļu ģimenē un vai tev vecāki lasīja priekšā? Mini savu mīļāko bērnības grāmatu (var arī mazliet pastāstīt par to)Kura bija pirmā pieaugušo grāmata, kas tev patiešām patika?Mini mīļāko grāmatu, kuru lasīji 20 – 30 gadu vecumā, it īpaši, ja tā iespaidoja tavu dzīvi vai domāšanu.Kura ir viena no tavām mīļākajām grāmatām, ko atklāji pēdējo 5 gadu laikā? Kā bloga rakstīšana vai grāmatu blogu lasīšana ir iespaidojusi tavus grāmatu lasīšanas paradumus?Mini savu guilty pleasure vai kādu no mīļākajām grāmatām, kas citus varētu pārsteigt.
Te būs manas atbildes.

Labdien, es esmu Evita. Dzimusi Valmierā un aug…

Kur sākos es un kur - mēs.

Sveiciens tiem, kuri atrodas Latvijā, Vācijā, ASV, Brazīlijā, Francijā, Krievijā, Indijā, Gruzijā, Nīderlandē un citās valstīs!

Brīvdienām piemīt maģisks efekts. Ja to ir par daudz, tad tās rada stresu, ja to atkal ir par maz, tad tās ne vienmēr var izbaudīt absolūti mierīgi. Šoreiz, šķiet, ir tieši laikā. Un tās nav tikai brīvdienas, bet gan mūsu valstij ir svētki. Daudz laimes, mana Latvija!
Es tā ļoti neatceros, kurā mirklī man tika ieaijāta piederības sajūta savai valstij. Jāatzīst, ka arī savai skolai man ir īpaša piederības izjūta, jo, šķiet, tie, kas nejauši sarunā atklāj, ka ir nākuši no Viesturiem (savējie saprot), savienojas ar neredzamām emocionālām saitēm. Uz mūžu - līdzīgais.

Gribēju nedaudz vairāk par cieņu un patriotismu. Tā kā strādāju arī skolā kā viens no atbalsta personāla cilvēkiem, tad man ir lieliska iespēja vērot jaunākos cilvēkus. Skolas koncerts bija nudien jauks, un mazie bērni (līdz sestajai, šķiet) svinīgās drēbēs, ar smaidu un prieku sirdī dziedāja dziesma…

dažas dienas citā realitātē

Labdien vai labrīt no Vidzemes!

Rīgā jau noteikti būtu paspējusi izdarīt vairākas lietas un domātu par pusdienām. Taču, esot laukos, esmu sagaidījusi vecāku mājās māsas bērnus, pagatavojusi brokastis un izkurinājusi krāsnis, ali silti. Vispār jau mana mamma bija tik mīļa, ka lielāko darbu jau bija izdarījusi. man tikai atlika ogles sagaidīt īstajā karstumā un šaut krāsnis ciet. Un man gandrīz viss arī izdevās labi. Mazliet dūmi un tā. Bet vismaz tagad jūt, ka esmu kurinājusi māju.
Šobrīd bērni paši (!!!) spēlējas. Pagaidām. Un esmu patīkami pārsteigta, ka vairāki bērni arī nozīmē vieglāku ikdienu. Tāpēc, draugi mīļie, jādod virsū, jākuplina tā saime!
Vakar, atbraucot uz laukiem, man jāatzīst, es jau ilgojos pēc Rīgas. Taču šodien jau izjūtas ir savādākas. Manuprāt, ir svētīgi atslēgt to skrienošo laiku, jo šeit pulkstenis neeksistē. Man neeksistē, jo man nav nekur jābūt, man nav tikšanos un nav obligāto pienākumu. Taču lauki rudenī un ziemā, protams, ir sāvādāki, kā vasarā, kad pasapņ…

Svinēt dzīvi.

Brīdinu, šis ieraksts būs tik ļoti piepildīts ar mīlestību un labām domām, ka pat tiem, kuriem viss šodien ir fui, vairs tā varētu nešķist.

Šodien es paliku pie vārdiem - svinēt, izgaršot, izbaudīt rudeni. Un patiesībā visu dzīvi. Notikumus, kas nāk un iet, nevis uztvert kā šausminošus, neizturamus, pazemojošus, smagus, bet kā mazu ieskaitīti, lai tu tiktu nākamajā līmenī iekšā (tā,tā, vai es jau nerunāju dzejā? ja jāliek pēdiņās, sakiet, labojiet:).
Vakardien man bija brīnišķīga diena (šodien tā turpinās). Un tieši spontāna ļaušanās savām izjūtām, ir labākais, ko vari izdarīt. It sevišķi, ja kāds īdētājs tevī saka - tev taču jātīra māja, jāgludina veļa un vispār - būt spontānam, tas nav droši!  Kā saka terapeiti, ja ir kaut kas, par ko negribi runāt, tad tas ir tieši tas, ar ko jāsāk. Un to mēs varam pārfrāzēt par darīšanu. Tāpēc vakardien es ļāvu putekļiem mājas kaktos uzturēties vēl vienu dienu un devos ceļā.
Apciemoju savu draudzeni, kurai ir burvīgi bērni, un mazākie no tiem ir d…

Par un ne par.

Ziniet, šodien varētu rakstīt un rakstīt. Par zelta rudeni un to sajūtu, kad esi piepildīts līdz malām ar spēku, ko vari gūt tikai no zemes. Par beznosacījuma mīlestību, kad vienīgais, ko vari darīt, ir lūgt. Un, nē, ne koķeti, vai spēlējoties, bet pa īstam. Es šodien tik spēcīgi apjautu, ka pasaulē  eksistē kaut kas augstāks par acīmredzamo, kaut kas, ko nekad nevari nopirkt par naudu. Varētu rakstīt par ticību labajam. Par spēcīgāko resursu, kāds mums ir - ticību. Par vārdiem, ko katrs izjūtam pa savam un katrs sadzirdam tieši to, ko mums vajag. Par cilvēkiem, kuri nekad nesatiekas nejauši. Par spēju priecāties. Par spēju piedot. Par bērniem, kas vienmēr ir un būs mūsu skolotāji. Par bērniem mūsos pašos. Par spēju sajust otru. un spēju neizbradāt otra kopto sajūtu dārzu.

Bet es tomēr nerakstīšu. Došu iespēju jums katram uzrakstīt savu stāstu, savu turpinājumu. Jā, lai arī es tos neredzēšu, nojaušu, cik tie būs atšķirīgi.

Spēku un vissirsnīgākie sveicieni, zelta rudenim birstot.

Evi…

Melns vai sudrabkrāsas?

Te nu ir manas dažas minūtes brīvā laika pirms sākas ikvakara pasaka, ikvakara zobu tīrīšana utt. nu jūs jau paši zināt, kā tas ir, kad nav tikai rūpes jāuzņemas par sevi vien. Tas ir brīnišķīgi!

Taču mana īsā vakara pasaka  ir par to, cik ļoti cilvēku uztvere ir atšķirīga. Smiesities un teiksiet, vai tad to tikai tagad saprati? Jā, laikam tikai tagad. Vēlreiz. It kā no jauna.
 Ja saki melns, otrs ne tikai var saprast, ka tas ir pelēks, bet viņš var arī mēģināt domāt tavā vietā un teikt - hei, man šķiet, ka īstenībā viņa ar to domāja balts (vai sudrabains). Un tā tie cilvēki apgrūtina savu dzīvi (bet varbūt padara to šķietami interesantāku kā tā mēdz būt), apspiež savas jūtas un izdomā citu vietā, ko viņi ar to domā un kāpēc tā saka. Pamēģini kādreiz pajautāt, ko patiešām šis cilvēks ar vārdu "melns" bija domājis. (Bet varbūt vienkārši tici otram, neapšaubi viņa teikto.)Visdrīzāk cilvēks nudien bija tikai nosaucis šo attiecīgo krāsu un neko vairāk. Viss pārējais, ko apbūvēji…

Nediedelē mīlestību.

Es mēdzu [savām draudzenēm, kā arī sev reizēm] teikt - Tevi neviens nespēj pazemot, tikai tu pats/-i sevi. Cik dīvaini, ka mēdzam tik lielu lomu iedalīt citiem savā dzīvē. Sak, nē, es labāk neaiziešu paēst pusdienas, bet izdarīšu darbu līdz galam. Labāk vilkšu tādu kleitu, kas nepārprotami būs atbilstoša manai profesijai. Dzīvošu kopā ar šo cilvēku, jo tantēm tā mierīga sirds. Es labāk izvēlēšos tās lietas dzīvē, ko vairums no manām paziņām akceptēs. Labāk melošu sev un citiem, jo tā ir ērtāk. Un tā jau var turpināt.
Gan jau jums arī ir stāsti par to, cik liela ir bijusi mammas/vecāku loma kaut kādās jūsu izvēlēs. Kaut kādā vecumā jau tas, protams, ir normāli, tikai tajā nevajadzētu iestrēgt. Un tā mēs dzīvojam galvenokārt citiem, aizmirstot, kas paši esam.
Reizēm paprātojam, kāda būtu manis pašas izvēle, ja mamma/tētis/vecmamma nebūtu, piemēram, piespiedusi spēlēt vijoli vai spēlēt futbolu. Bieži vien pienāk kaut kāds brīdis (briedums?), kad saproti - kaut kas nav kārtībā, no manis p…

Sporta diena.

Esmu saņēmusi vairākus netiešus norādījumus, ka sen neesmu papildinājusi šo vietni ar savām ģeniālajām domām un pārdomām. Jā, ko nu liegties, tā kā ģeniālu domu nav, nav arī ierakstu. [smeju.]
Taču var arī savādāk, vai ne? Var taču rakstīt ne tikai par teorijas pielietojamību praksē un otrādāk. Šeit ļooti cenšos nerakstīt par savu darbu, jo bieži vien cilvēkiem, lasot kaut ko, kas sakrīt arī ar viņa dzīves notikumiem, šķiet, ka šis nu gan ir par viņu. Nu tā bieži gadās, ja mācās medicīnu vai lasa kaut kādu simptomu kopumu, kas veido sindromu. Atpazīstami, vai ne?
Tad nu labi, runāšu par vienkāršām lietām. Par piektdienu, ko gaidīju no pirmdienas. Jā, reizēm ar mani tā gadās. Tā nu ir klāt, esmu piedalījusies sporta dienā, kā arī atbalstījusi skolniekus, skaļi kliedzot un lēkājot. Tad nu vienā mirklī pie manis pienāca kautrīgs puisītis un man jautā, vai es esot tā Maija Tīruma? Nu ko, nespēju adekvāti noreaģēt un nepiepildīju bērna sapni. Eh, sāku zaudēt asumu! :) Taču tagad viņš visma…

par atbildēm, kas nav viennozīmīgas

Katru reizi, kad te ierakstu, domāju, nu gan esmu atkal uz tā viļņa, kad gribas rakstīt un pat varētu teikt, ka ir, ko rakstīt.
Taču sev ne par brīnumu ir paskrējis laiks tik ātri un tik ļoti ātri, ka teju mēnesi neko neesmu ierakstījusi, kaut domas reizēm mani neatstāj pat naktīs. un tas nav īsti labi, vai ne? tad rodas mazais draugs bezmiegs, nemiers un sajūta, ka esi vairāk noguris kā možs.
Šobrīd manā dzīvē ir posms, kad man gribas uzdot jautājumus. Pēc iespējas tiešākus, precīzākus. Man jau tuvākie teica, kā es tā varu un kas tas nav varbūt pieklājīgi, bet es saku, ka netērēju laiku minēšanai vai laipošanai. Taču noteikti tajā pat laikā arī reizēm tērēju. Kad man tas ir izdevīgi.
Šobrīd manī vietu nevar atrast vairāki jautājumi.
Kur lai rod spēku tie bērni, kuri palikuši bez mammas tā pēkšņi, negaidīti [kā lai viņi visu dzīvi nejūtas vainīgi pie tā (jo bērni vienmēr jūtas vainīgi, kad kāds nomirst]?
Kā tā nākas, ka sieviete vīrietim blakus zeļ un plaukst, bet vīrietis pamazām zaudē…

Maziņš taurenīt's

Esmu maziņš taurenīt's,
kam sasniegt tevi grūti.
un tad es atkal rītausmā
sitos pret gaismu loga rūtī. [e.š.]



Ha, un, ko jūs darāt, kad esat palikuši mājās vieni, lai iztīrītu māju? Nu ne jau uzreiz tīrāt māju!? Es ne, es steidzu pēc dziesmām, pēc vārdiem, pēc vienatnes, pēc sava pasaules pulsa un ritma... un tikai tad es uzpucēšu māju. Protams, kā es to varu izdarīt, ja iepriekš neesmu uzposusi sevi.
Lai vai kā, šajās dienās esmu piedzīvojusi diametrāli pretējas izjūtas. esmu bijusi ļoti saviļņota, laimīga, esmu aizmirsusies notikumos, dziesmās, melodijā un cilvēkos. Esmu arī izjutusi, ka pēkšņi kļūstu par spēles dalībnieku, kā noteikumus zina tikai spēlēs iniciatori. Lai vai kā, tas nav nekāds jaunums, ka cilvēki spēlējas, pārbauda, sāpina utt. Bet tieši jau šādās situācijās var pārbaudīt teorijas pielietošanas iespējamību. Tas, ko noteikti zinu, ka manā dzīvē nudien vairs nav tikai melns un balts, kategoriskums ir kļuvis ne tik kategorisks un esmu gatava novēlēt nirvānu tiem, k…

gara, gara nedēļas nogale.

Labrīt!

Dzerot rīta kafiju un mazliet rokoties savos papīros, sapratu, ka varu un gribu mazliet uzrakstīt. Tik intensīvas nedēļas nogales jau tik bieži nav. Pēdējā laikā arvien biežāk pieķeru sevi pie fakta, ka vārdu savienojumu 'ar putniem' vai 'putnu meitene' jau uztveru personiski. Laikam tas nozīmē, ka esmu spēcīgi identificējusies ar šiem vārdiem. Varu paanalizēt sevi tālāk. Tas varētu nozīmēt, ka esmu ieslīgusi rutīnā, identificējusies un nespēju abstrahēties. :) Tik traki jau nav, protams, ja tomēr to pamanu. Dullāk būtu, ja būtu jau nokrāvusies ar putnu štellēm un uzlikusi  galvā ligzdu. :) Skaidrs, ka 'ar putniem' ir pārnestā nozīme, un es to saprotu, kā uzdrīkstēšanos iziet no rāmjiem, ko pieprasa sabiedrība, kas ir sociāli vēlami un ko no mums tā pieprasa. Taču es tik un tā mazliet paprātoju, kā es varētu pārsaukt savu blogu. Pagaidām nekā. Tie putni izsaka visu manu būtību un to, kā es uztveru pasauli.
Sestdien es pabiju radio ēterā. Un runāju tieši …

Vibrācijas K.Kazāka spogulijā.

Esiet sveicināti augustā!

Augusts visbiežāk pienāk maķenīt par ātru. Par ātru izdziest saule, par ātru jāsāk skatīties, vai baltā blūze izmazgāta. Patiesībā mani pirmie teikumi atklāj manas izjūtas. Tās, no kā parasti visi bēg, jo vēlami ir nejust, bet domāt. Reizēm es arī aizmirstu just jeb drīzāk - ieklausīties tajā, ko jūtu. Pavisam nejauši ceturtdien nonācu vietā, kur kāds dziedāja tik kaili, tik precīzi, tik jutekliski un vēl pie tam tik tuvu savam klausītājam. Kārlis Kazāks. Es nudien nezinu, kurš vēl tā prot. ieskanēties līdz pat tālākajam sirds kambarim un dvēseles tīkla dzīparam. Mani tik ļoti tas saspoguļoja un apreibināja, ka kārtējo reizi apjautu - mīlestība nekur nav pazudusi un tai ir tik daudz krāsu, nokrāsu, skaņu un vibrāciju. tā ir tik ļoti manī un neviens nekad man no malas to nevarēs noņemt. tikai es pati varu to nesaudzēt vai zaudēt, apdzēst un izskaust. tā apskaidrība nāca tik pēkšņi, tik strauji un tik gaidīti. tieši tāpēc mums vajag tādus cilvēkus, kuri dalās a…

Piecas minūtes pirms sapņiem.

Kam pieder Tavi vakari?
mani vakari bieži vien pieder klusumam. ja neskaita to, ka aiz loga rūc auto motors vai kaķi nodzied kādu serenādi. vēl mani vakari īsi pirms miega pieder manām pārdomām par rītdienu. Vai tu mēdz par to domāt? Kāda tā būs? Ar kādiem cilvēkiem tu tiksies? Kā izskatīsies? Kā jutīsies? Kā smaržosi?
Dīvaini, bet es tā mēdzu darīt. Domās es it kā jau paredzu nākotni. Nē, nē, neparedzu, bet vizualizēju. Mani tas iekšēji nomierina un sakārto. Es varu vairāk paspēt, jo zinu, ka no rīta es gatavošu auzu pārslu putru, piemēram. Nekavēšos, stāvēdama pie ledusskapja un prātodama- biezpienu vai maizītes, bet varbūt omleti? un tad apjaust, ka tas nebūt nebija tas, ko es vēlējos brokastīs. Sanāk, ka sevi apmānīju. nebiju izlēmīga. Tāpēc man patīk domāt par rītdienu arvien biežāk. Savās domās to ieskicēt. Ne vienmēr viss izdodas tā, kā iecerēts [ne katru vakaru izdodas par to padomāt], taču tas viennozīmīgi iedod kaut kādu lietu kārtību. līdz ar to drošību. līdz ar to arī mier…

kā sauc, tā atskan?

Lietas, vietas, notikumi atrod tevi tieši tad, kad to vajag un kad tas paredzēts, taču nereti tas šķiet arī negodīgi. Tādi ir notikumi, kurus gaidi, bet tie neatnāk. Tādi ir zaudējumi, kad neesi gatavs palaist vaļā nozīmīgu cilvēku un atmiņas par viņu. Tādi ir mirkļi, kad pats vilies savās uzbūvētajās fantāzijās un pieņēmumos par to, kā būtu labāk. Reizēm brūk un jūk ģimenes, jo kāds dzīvo savās ilūzijās, nevēlēdamies ieraudzīt skarbo realitāti. Man šķiet visus šos notikumus pavada arī skumjas. Tad cilvēki it kā dzīvo mazliet palēninātāk, bet emocionālāk, citi raud iekšēji (iesnas), citu asaras birst pār vaigiem pie mazākā aizkustinājuma. Un tas jau nav ne labi, ne slikti. Es tikai iedomājos, kā tā nākas, ka tad, kad tev šķiet esi kaut kam gatavs un nobriedis, dzīve tev to nemaz nedod. Tā saka -  nea, tava mācību stunda, draudziņ, vēl turpinās. [taču, iespējams, tieši šis 'nekas nenotiek' tev šobrīd ir visvajadzīgākais]. Ko tādās reizēs dari Tu? [kuš, lai paliek]

Redz, šoreiz …

piektdienas īsā ziņa.

Labrīt, labdien manā romantiskajā stūrītī! Prieks Tevi redzēt un uzrunāt!

Tātad Līgo izdziedāts, futbols turpinās, kāja vēl aizvien sāp, un ir piektdiena.
Braucam tālāk, bet brīdinu un jau iepriekš atvainojos, iespējams, neko TĀDU nepateikšu, jo te nekad neko TĀDU neesmu solījusi. Take it or leave it.

Šodien manai meitai ir pēdējā bērnudārza diena pirms lielā brīvlaika. Lai arī šovasar man nebūs pat viena brīva darba diena, es jūtos pacilāti no tās domas vien, ka kāds varēs gulēt tik, cik vēlas, laiski staipīties gultā, brokastīs ēst cukurgaili, muti mazgāt pusdienas laikā pienā un aizmigt pusnaktī pie vaļēja loga ar grāmatu uz krūtīm. Vai nav lieliski, ka varam izdzīvot dažādus vecumposmus? Mana bērnība ļoti atšķīrās no mana bērna izpratnes par brīvlaiku. Kā mēs ar māsu no rīta izgājām no mājas, tā, izceļojušas visu ciemu, atgriezāmies tikai pēc mammas sauciena krietnā vakarā - Evita, Arita, laiks nu būtu nākt mājās! Mēs reizēm izlikāmies, ka nedzirdam. Bet tajā pat laikā jāsaka, ma…

3,2,1...

Skat. jau piektdiena. tas arī nozīmē, ka mani vienatnes mirkļi pēc dažām stundām beigsies. tagad es varu teikt, ka tie patiešām skrien. nedēļu, ko man bija ļauts pakārtot savām egoistiskajām vēlmēm, es biju iztēlojusies mazliet savādāku. bet rezultātā jau otrajā dienā mežā sastiepu kāju un biju vien spiesta meklēt to baļķi savā acī. Kā man veicās? es domāju, ka sāpīgi un pamatīgi. ja nepārtrauktu stāstu un līdz apnikumam esmu tā jocīgā, kas mudina vairāk just ar sirdi, tad pati, šķiet, to vienā mirklī noignorēju. taču pēc tik ļoti spēcīga atgādinājuma, pēkšņi atminējos savu lielo, pukstošo orgānu un visu, kas tajā ierakstīts. varbūt neticēsiet, bet tajā ir tik precīzas atbildes. es nezinu, kas nostrādā, vai bailes no nākamā soda, vai kaut kas cits, bet pēkšņi nav ne mazāko šaubu par pareizāko rīcību. atbilde ieskanas pēkšņi un ļoti tieši. iespējams, tik pēkšņi, cik gatavs esi to sadzirdēt. jaunas situācijas un jauni noteikumi, vienmēr mazliet samulsina. jautājums, cik ātri tu aptver t…

viens jautājums. vairākas atbildes.

esmu mājās viena. ēdu saldējumu un plānoju savu vakaru. savu. manu. sev vienīgajai. vēl jo vairāk negribas izniekot ne minūti. un man patīk. lai arī jāatzīst, ka mana sirds mazliet ilgojas pēc savējiem. ausis atradušas tāda klusuma. acis meklē pēc kāda. tieši šodien, nākot no darba, iedomājos par tiem, kam nav, pēc kā ilgoties. es to sajutu. man šķiet, ļoti sajutu.
pavisam nesen kāda meitene man jautāja par to, vai ir tāda ne-atkarīgo mīlestība? Viņas tiešie jautājumi bira un bira. sākotnēji vēlējos piepūst krūti un teikt, jā, protams, ka ir. un tā ir norma - nebūt atkarīgam. Paceliet rokas, kuri vēlas būt atkarīgie? mjā, maz to roku. Ko es ar to vēlējos teikt? Man šķiet, ka tas ir ideālais, ko vēlamies, uz ko tiecamies. Lai mūsu attiecībās abi cilvēki ir pašpietiekami, veseli (bez putniem, tā teikt), laimīgi, priecīgi, saprotoši, lai neviens neapvainojas, nejūtas aizskarts, neizjūt greizsirdību utt. Taču patiesībā uz ko tādu var pretendēt vien mūki, kuriem, iespējams, tieši tāpēc ne…

Vai pamanījāt, ka šogad ceriņi smaržo kā savādāk?

šodien es esmu priecīga. jā, tieši priecīga. par savu izvēli. par būšanu kopā ar māsu un viņas ģimeni. es bieži arī savai meitai stāstu, ka tad, kad nezini, kā īsti rīkoties, mēģini sajust, ko tava sirsniņa tev saka. Esmu arī teikusi saviem klientiem, kuri mēdz būt apmulsuši - tieši tava sirds pateiks tev precīzāko atbildi.
esmu pārliecināta, ja mēs izdarām izvēles, klausot savai sirdij, nevis tik daudz prātam, ilgtermiņā būsim laimīgāki un galvenais, būsim bijuši godīgi pret sevi. lūk, arī šodien man šķita, ka man varbūt gribētos būt, kur citur, palūkot, apskatīt, novērtēt utt., nudien nezinu, vai mans motīvs bija tikai izbaudīt mirkli. taču notika savādāk, man piezvanīja māsa un teica, ka labprāt šo dienu pavadītu kopā ar manu ģimeni. Tāpēc esmu priecīga, ka viss jau patiesībā notiek tā kā tam vajag notikt un kas būs labākais tev pašam, lai ko tas prāts tur trallinātu.
Es atceros laiku, kad satiku savu vīru. Tad man šķita, ka man noteikti jāiemācās labi spēlēt volejbols, jo viņš to…

maza bērna lielā sirds

Ja bērns uzraksta mammai vēstulē, ka viņš viņu mīl un ka viņa vienmēr būs viņa sirdī, tad kaut kāda atbalss atskan arī manā sirdī. Lai arī tas nav mans bērns, taču tas ir bērns, kuram šobrīd un tieši tagad pietrūkst kāds ļoti, ļoti tuvs cilvēks. Ja vecākam šķiet, ka viņš jau tikai kādas dienas izrausies no ikdienas, no bērnu aprūpes un atpūtīsies, aizbraucot aplūkot citu valsti, tad bērns to uztver kā pasaules sagrūšanu. Viņa iekšējās pasaules kārtības sagrūšanu. jā, pēc tam viņš to būvē un būvēs no jauna. bet nu jau viņš zina, ka mamma ne vienmēr būs kopā ar viņu, un viņš pats to nemaz daudz nevar ietekmēt. Taču viņa sirdī viņa būs vienmēr. Vai tas nav lieliski, kā bērns atrod veidu, kā nepazaudēt mammu, to sajūtu, ka viņa ir tepat blakus, cieši klāt, ar viņu.
Vēl būtiski ir tas, ka viņam ir kāds, ar kuru padalīties savās izjūtās, kurš viņu saprot, un dod drošības izjūtu.
Tajā pat laikā es domāju arī par sevi, par to, ka arī šorīt mans bērns nevēlējās šķirties. iespējams, arī viņam s…

Viņš uzpina man pieneņu vainagu

'Iedomājieties, ka vīrieši ir no Marsa, bet sievietes - no Veneras. Tas bija ļoti sen, kad marsieši reiz, skatoties savos teleskopos, atklāja venērietes. Tās ieraugot vien, marsiešos pamodās agrāk nepazītas jūtas. Viņi iemīlējās un, ātri izgudrojas pārvietošanās līdzekli kosmosā, aizlidoja uz Veneru.'
Šis ir citāts no grāmatas, ko man savulaik ieteica lasīt kāda pasniedzēja. Šodien, esot darbā, pavisam nejauši šo grāmatu atradu. Tagad prātoju, kāpēc pasniedzējai šķita, ka man tā jāizlasa, iespējams, es kaut ko ļoti biji ieņēmusi galvā kā vienīgo patiesību.
Taču no mazā citāta, es varu izsecināt, ka homoseksualitāte uz Marsa nebija novērojama un ka tēviņi dēļ mātītēm dara brīnumlietas. Kā arī - lai iemīlētos, nav vajadzīga ķermeņu saskare. Tātad, lūk, šis varētu būt kāda resurss.
Ejam tālāk.

'Kad sieviete nelūgta piedāvā palīdzību vai mēģina palīdzēt vīrietim, viņai nav ne jausmas, ka vīrietis to var uztvert kā kritiku un noniecinājumu.'

Es parasti esmu no stereotipu …

mans maijs.

ticiet vai nē, bet pēc četrām minūtēm būs maijs. līdz pabeigšu ziņu, tas jau būs ieskandināts. un ticiet vai nē, tad sanāks, ka man pēc vienas dienas ir dzimšanas diena. tas, ko man būs nepieklājīgi prasīt, bet tas, ko es ar prieku teikšu, ka man ir 30. ticiet vai nē, bet 30 es jau sen biju savā galvā iztēlojusies un šis skaitlis manā prātā ir kalpojis kā robežšķirtne. starp to, kāda es esmu un kāda es būšu. viens no atslēgasvārdiem ir - sievišķība. tad, kad es domāju par saviem 30, tad, protams, es biju 12 gadus jaunāka. re, cik tomēr tas laiks ir relatīvs. absolūti labi atceros, kā svinēju savus 18 Gaujmalā un uz svinībām bija ieradusies visa mana atraktīvā klase. atmiņas, kas šķietami ar roku aizsniedzamas. un tomēr - es arī esmu no tiem, kuri saka, ka negribētu vairs savus 18 vai 20. tā teikt - gana. lai arī man noteikti vēderprese bija stingrāka, sejas āda jaunāka un man šķita, ka visa pasaule man ir pie kājām, es šobrīd esmu laimīga par to, ka noteikti vairāk zinu, ko vēlos šajā…

mazais, romantiskais stūrītis

Nu ko. šķiet, šis ir tāds pēdējais rīts, ko varu raksturot kā lēnu un savām vajadzībām pielāgojamu.[šo es sāku rakstīt ceturtdien:] bet nekas, man tas pat patīk. esmu no tiem cilvēkiem, kuri jaunām iespējām saka vairāk - jā kā nē. dzīves ritums esot ciklisks. te vienu noteiktu laiku uz augšu, te uz leju, te taisni jo taisni, te zigzagā, te atkal kaut kā. nekad nedomā, ka viss, kas tev šobrīd ir, tas ir mūžīgs un mūžīgi. katram savas grūtības un pārbaudījumi šķiet teju neizturami vai vismaz grūtāk izturamas kā citiem. vienu brīdi man arī šķita, ka es kaut ko neprotu izdarīt tā, lai viss notiktu viegli [nu kā tiem pārējiem] un domāju, ka tie citi gan tā prot, viņiem viss tā viegli nāk, sanāk, notiek. ir jau arī tādi, protams, kuriem patiešām nav daudz nekas jādara, bet viss jau notiek. iespējams, ka viņi tai iepriekšējā dzīvē smagi pastrādājuši un tagad var atpūsties vairāk un biežāk. taču, ja pavēroju savus apkārtējos cilvēkus, paziņas, draugus un draugu draugus, tad viņi tieši tāpa…

topdogi jeb iedomātais nepatiesais.

sākšu ar biklu atzīšanos. es par jums domāju bieži. ne tikai domāju, jo es vairākkārt esmu sākusi rakstīt pāris rindkopu. un pielikusi punktu. lai cik ļoti esmu gribējusi turpināt, man nesanāk. absolūti nav ne jausmas, kas notiek. taču man ir aizdomas, ka savai mūzai esmu izrāvusi dažas spalvas no viņas spārniem vai vismaz tās apgriezusi. ar ko, jūs vaicāsiet? ar saviem labākajiem cilvēka instrumentiem: ar prātu, ar savu nenogurstošo racionalizāciju, ar domāšanu citu vietā, ar šaubīšanos, ar izpatikšanu, ar ... jā, ar to var nodarīt pāri tik pietiekami, lai viņa (tā mana skaistā mūza) kompulsīvi raustītos manā iztēlē. es jau sen mēdzu teikt, ka cilvēki ir absolūti dīvaini. un nav otra tāda. cilvēki reizēm satraucas par mazām lietām, bet lielajām nenotic.
taču atliek vienkārši pieiet pie spoguļa un uzdrīkstēties ieskatīties savās acīs un ieraudzīt to, par ko jau sen zināji. nē, nē, ne par to, ka tev tās ir ļoti skaistas un tā, jo to no bērnības mamma ar visām sētas tantēm kladzinājusi.…

Tu no zelta esi man

Man dzīvē patiešām ir veicies. Nē, man nav miljona bankā. un nav arī savas mājas un zelta olas. Taču man ir iespēja satikt interesantus, atvērtus un tolerantus cilvēkus. Es bieži vien esmu domājusi par to spēju būt smalkjūtīgam.
Esmu satikusi cilvēkus, kuri, tā teikt, kā māk, tā mauj, taču viņi nav ļauni, un es viņus klusībā mīlu (tādi naturāli atrodami visbiežāk laukos). Esmu arī satikusi cilvēkus, kuri, kā māk, tā mauj un vēl lepojas ar to, tad reizēm man ir kauns. par sevi, ka man nav tik ļoti attīstīta smalkjūtība, lai nekaunētos par to. un ir cilvēki, kuri kaut kādā veidā ir attīstījuši smalkjūtību, ka viņi prot pateikt pat varbūt nepatīkamas lietas, taču tik smalkjūtīgi, ka nekad tam neseko uzbrukums, aizstāvība un atriebība.
Lūk, es ļoti cienu šos cilvēkus. un vienmēr esmu pateicīga, ka kaut ko no jebkuras situācijas varu paņemt sev. Ļoti viegli ir otram pateikt, ka viņš nekam neder, jo patiesībā pats es jūtos nevērtīgs un nevarīgs, bet daudz lielāks spēks ir vajadzīgs, lai otra…

kustības eliksīrs

šodien pavisam, pavisam maz. arvien vairāk jūtu, ka gribu runāt mazāk.
Izbaudiet kustību. ieklausieties sevī, kad esat kustībā. ļaujieties un dariet. nedariet pāri citiem. reizēm, ja sāp jums, varbūt tas ir labs un spēcīgs signāls vai zīme, ka esi nodarījis pāri otram. padomājiet. nemāniet sevi. vairojiet prieku. palīdziet. tas sagādās jaunas izjūtas tev pašam. iepazīsties. uzrunā, kuru nekad nebūtu uzrunājis. atvaino. atstāj savu garīgi miskasti pie mājas stūra un izbaudi garīgo brīvību. strādā. dari to, kas tevi biežāk iepriecina. neaizmirsti par rotaļām. neuztver dzīvi pārāk nopietni. samīļo. iesēj puķes. aizmirsti par saviem priekšstatiem, bet rīkojies, it kā tevi vadītu tava sirdsbalss. un neaizmirsti, ka humors ir zelta vērtē.


evita

bilde te.

Brussels

Esmu atpakaļ. Šķiet, šodien pavisam atpakaļ. Vakar te bija tikai vēl mans ķermenis, bet domas un sajūtas staigāja pa Briseles mazajām ieliņām un kāri lūkojās uz kruasāniem.

Brisele mani pārsteidza nesagatavotu. Zināju tikai nedaudz par to, kas jāapskata, kādā valodā runā. Runājot par valodu, lai arī zināju, ka viņi lieto franču, mani tas pārsteidza. Autobusa šoferis, kurš stūrēja no lidostas uz centra pusi, bija emocionāls. Man šķita, ka viņš to visu tikai spēlē, ka tas vienkārši piestāv tiem, kuri lieto franču valodu. Taču noteikti viņš netēloja, bija unikāls un autentisks.
Tā kā biju rezervējusi hosteli centrā, lai man nav nekur pārāk jāmaldās pa nezināmo pilsētu un ielidoju vēlu vakarā, tad uzrunāju kādu skaistu pārīti, prasot, kā varu tikt uz centrālo staciju. Puisis, šķiet, saprata, ka būs grūti izskaidrot, deva man zināt, lai eju uz metro. vienvārdsakot, lai tikai sekojot zīmēm. Biju apņēmīga, patiesībā nebija citu variantu, taču, kad iegāju ēkā (midi station), sapratu, ka neko n…

piektdienas īsā ziņa.

Labrīt!

Ir piektdiena, un pavisam noteikti es šodien mazliet uztraucos. Vienmēr esmu gribējusi kaut kur aizlidot viena. Un šodien es patiešām to darīšu. Kā mana draudzene saka, ka es bieži sakot - tu to esi pelnījusi. Jā, es nudien domāju, ka kosmoss ieraksta to mūsu spēku, enerģiju un attieksmi, ar kādu dzīvojam. Un kaut kādā veidā mums dod ziņu, ka mēs esam sadzirdēti. Es vakar ieskrēju ar pieri palodzē. Jautāsiet, kā tas iespējams? Es nezinu, bet es ieskrēju, un man vēl šodien piere sāp. Tas droši vien par tām manām bailēm un šaubām. Savukārt šodien es sadzirdēju, ka kāds saka, ka mani mīl. Un esmu priecīga, ka neesmu sevi lauzusi, lai šo mīlestību iegūtu, esmu bijusi es pati.
Tas, ko es ļoti gribu iemācīties, ir būt nemanāmi klātesoša. Tāda, kuru nesatrauc neizmaināmas lietas. Es priecājos par ikvienu satiktu cilvēku. Un esmu gatava satikt arvien jaunus. Zinu ļoti daudz cilvēku, kuriem ir grūti ielaist savā dzīvē jaunas sejas. Reizēm nudien mūsu prāts ir ērmīgs. Tas, ko esmu pēdējās…

par stāstiņiem

Reizēm vajag pavisam maz. sakopot spēku un iet pretī. satikties un sajust, ka viss ir kārtībā. izgaist tās mokošās šaubas un neizpratne acumirklī.

Kad biju jaunāka, man patika sacerēt īsus stāstiņus. visbiežāk galvā, bet reizēm arī tos pierakstīju. apmēram šādā stilā:
Viņa pamodās agri, jo kārtējo reizi kaimiņš aiz sienas izdvesa jocīgas skaņas. viņa ieskatījās modinātājpulkstenī, ko bija vakardien nočiepusi savai omītei, un uzmeta uz galvas segu. iešļūkusi čībās un izdzērusi glāzi silta ūdens, viņa atcerējās, ka lielā dzīve ir sākusies. tā, par ko viņa vienmēr bija tik ļoti sapņojusi un kliegusi tētim sejā. vasara. paldies dievam, vasara. viņas lielā dzīve ir sākusies pat labi. bez parādiem. tikai ar maziem sirdsapziņas pārmetumiem. vakar viņai palika 18. šodien viņa turpina meklēt sevi. ar kafijas krūzi, nevienam nemanot, viņa izslīdēja nelielajā piemājas dārziņā. saule jau sildīja pietiekoši stipri un žilbināja acis. atgāzusies krēslā, ievilkusi elpu,kaut ko pie sevis nomurminājus…

lidojumam labvēlīgs laiks.

Ziniet, gribas skandināt frāzi, ko bieži dzirdu piektdienas vakaros, kad mana meita skatās, kā jaunie censoņi mēģina iepazīt skatuves dzīvi, likumus un tikumus. Jūs jau nojaušat, ka es runāju par šo: 'Es jūs visus ļoti mīlu.' Es ticu, ka cilvēki ir īpaši emocionāli tajā mirklī un pateicīgi, un arī apreibuši no tā, ka viņi tiek pamanīti, ka kāds viņiem raksta vēstules un kāds jūt līdzi.
Arī es šodien esmu tādā mazliet piepaceltā emocionālā stāvoklī. Un tieši sajūta - dot, ir visspēcīgākā, jo, šķiet, esmu saņēmusi pietiekami, lai nodotu tālāk. Un negribas ne pielāgoties, ne izpatikt, bet tieši dalīties. Un tas, ko un kā otrs paņem, tas paliek viņa ziņā, un tā ir viņa atbildība.
Kad esi spēcīgs un sevi pietiekami stiprinājis, kā es to teicu šodien savai klientei, tad arī piezemēšanās ir vieglāka. vismaz ir vieglāk savākt sevi un nokritušās mantiņas. Kā vienmēr dzīve ir dzīve un tās laikā mēs piedzīvojam tik ļoti dažādas situācijas. Tā kā ir sācies projekts, ko veidoju un attīstu, …

pavasaris ziemā

ir dienas, kad pavisam baltā, saltā dienā, piedzīvo īstu pavasari. šodien ar mani tā notika. mīļš paldies par šo sajūtu manām draudzenēm.es vēl aizvien esmu par to, ka labāk mazāk vārdu. kā iepriekš rakstīju - izbaudi klusumu. pēdējā laikā it sevišķi jūtu, ka vajag mazāk vārdu. vajag tos sargāt un taupīt. vajag sargāt arī sevi. pavisam vienkārši. es to nudien mācos. jo es esmu viena no tiem, kuriem viss ir sejā rakstīts. un ja man ir prieks, es gribu ar to dalīties. ja esmu dusmīga, es arī ar to dalos. kā saka, dusmas jau neesam mēs, tās vienkārši vienā brīdī iemājo mūsos. vajag dzīt ārā. bet nudien lieliski ir kādu reizi noklusēt, kādu reizi izbaudīt nepateikšanu. ne tāpēc, lai otrs, ko neuzzina, bet tāpēc, ka tev pašam paliek vairāk spēka. un enerģijas. un tad pavērot sevi, kā tu ar to jūties. es jūtos arvien labāk.
priecīgi, evita

stop

terapeitiskajās grupās viens no noteikumiem ir, ka cilvēkam vienmēr ir iespēja pateikt - stop, ja viņš jūt, ka tiek pārāk dziļi skartas viņa jūtas un viņam sāk palikt ļoti nepatīkami. to, vai iespēju izmanto, vai mēģini saprast vairāk, ir no katra atkarīgs.

vakar satiku lielisku jaunu cilvēku. es vienmēr esmu pārsteigta, cik viss ir likumsakarīgi un tomēr vienmēr arī pārsteidzoši, kā mūsu dzīvē ienāk kāds jauns cilvēks. esmu pārliecināta, ka satiktie cilvēki tikai atspoguļo tavu iekšējo stāvokli, iekšējo sajūtu, tavu pasaules redzējumu tajā brīdī. tāpēc jau tas patiesībā patiešām ir tikai likumsakarīgi. šis cilvēks man atgādināja par šo stop principu. stop internetam vairāk kā 8 h dienā, stop cilvēkiem, kuri tevī rada nepatīkamas izjūtas, stop pieklājības smaidam, stop tukšai runāšanai, stop nīgrumam, stop aprunāšanai, stop bailēm.
viņš man pastāstīja kādu piemēru, ko parasti mēdz jautāt saviem paziņām, kuri sūdzas par grūtu dzīvi, par neveiksmēm un kaitēm. viņš viņiem provokatīvi jaut…

dakteris aikāsāp.

Par to, ka šobrīd cilvēki dzīvo ātri, runā jau kādu laiku. Arvien mazāk paliek laiks savām nodarbēm, arvien mazāk kāds vispār sev uzdod jautājumu, kas viņu dara priecīgu, kas dara laimīgu, kas ir tas, ko viņš patiešām dzīvē vēlētos darīt.

Cilvēki uzņemas arvien vairāk pienākumu ne tāpēc, ka viņiem tie bezgala patiktu, bet a) viņiem vajag naudu; b) viņiem bail atteikt, c) cits iemesls.

Tajā pat laikā visā pasaulē parādās dažādas kustības, filozofijas, kas aicina kļūt lēnākiem, mēģināt apturēt savu skrienošo prātu. Ir cilvēki, kas prot visu sabalansēt, bet ir cilvēki, kuri krīt galējībās. Taču noteikti mēģināt saprast, kāpēc nevaru aizmigt, kāpēc sāp pleci vai galva, kāpēc tik viegli ir mani aizkaitināt ir labāk nekā nedarīt neko.

Vakar ar kādu draudzeni runājām, ka arvien vairāk cilvēku lieto dažādus medikamentus. Manuprāt, Amerikā zāles ir pusdienu vietā. Taču arvien vairāk arī Latvijā kļūst antidepresantu lietotāju. No vienas puses es saku, ka tas patiešām ir vieglākai ceļš, ko ļoti ie…

citas receptes.

Kā uzlabot sev omu?

Ja, protams, ir tāda nepieciešamība. Kā reiz vakar ar kolēģēm spriedām, ka psihologa profesija pazemina dzīvesprieku, ja tu pats neko nedari, lai smeltos pēc prieka rezervēm, tad ātri vien, kārtīgi strādājot, vari atrasties uz slimības gultas. Lai arī tie, kas apmeklē/neapmeklē psihologu, bieži vien domā, ka viņš jau neko nedara, tad tā gluži nav. Viņš dara diezgan daudz. vienā sesijā vien viņš jau ir pārlapojis vairākus desmitus teorētisko aspektu, plus vēl viņš ir dzirdējis to, ko stāsta pretimsēdošais un to caurlaidis caur savu emociju prizmu un vēl un vēl. visu jau nedrīkstu nemaz atklāt, jo tas nav vajadzīgi, būtisks ir rezultāts. Bieži vien šī caurlaišana pazemina dzīves tonusu, to var saukt arī par emocionālo izdegšanu. Tāpēc jo būtiski katram speciālistam ir rūpēties par savu profesionālo higiēnu (ne to, kur zobus tīra, bet tos noteikti arī vajag tīrīt).

Ja runā par izmaiņām, tad šo 8ņu gadu laikā, kopš esmu saistīta ar psiholoģiju, varu teikt, ka runāju sa…