par atbildēm, kas nav viennozīmīgas

Katru reizi, kad te ierakstu, domāju, nu gan esmu atkal uz tā viļņa, kad gribas rakstīt un pat varētu teikt, ka ir, ko rakstīt.
Taču sev ne par brīnumu ir paskrējis laiks tik ātri un tik ļoti ātri, ka teju mēnesi neko neesmu ierakstījusi, kaut domas reizēm mani neatstāj pat naktīs. un tas nav īsti labi, vai ne? tad rodas mazais draugs bezmiegs, nemiers un sajūta, ka esi vairāk noguris kā možs.
Šobrīd manā dzīvē ir posms, kad man gribas uzdot jautājumus. Pēc iespējas tiešākus, precīzākus. Man jau tuvākie teica, kā es tā varu un kas tas nav varbūt pieklājīgi, bet es saku, ka netērēju laiku minēšanai vai laipošanai. Taču noteikti tajā pat laikā arī reizēm tērēju. Kad man tas ir izdevīgi.
Šobrīd manī vietu nevar atrast vairāki jautājumi.
Kur lai rod spēku tie bērni, kuri palikuši bez mammas tā pēkšņi, negaidīti [kā lai viņi visu dzīvi nejūtas vainīgi pie tā (jo bērni vienmēr jūtas vainīgi, kad kāds nomirst]?
Kā tā nākas, ka sieviete vīrietim blakus zeļ un plaukst, bet vīrietis pamazām zaudē savu šarmu, savu būtību un sūtību?
Kāpēc cilvēki sevi tik ļoti māna un nespēj atzīt, ka viņi var būt laimīgi un piepildīti, pārtraucot atkarīgo attiecības?
Kā uztver un redz pasauli cilvēki, kurus mēs mēdzam saukt par īpašajiem, ko mēs varam no viņiem iemācīties?
Vai kristietība nemanipulē ar informāciju un līdz ar to ar ticīgajiem (es zinu, ka šis nav korekti, nav precīzi, bet tas ir mans novērojums un varbūt pat atbilde manam iekšējam jautājumam par būšanu, iešanu baznīcā)?

Tā es palēnām varētu turpināt. Ziniet, es mazliet baidos no rudens, no tā tumšā, drēgnā, pelēkzilā. Pēdējā laikā esmu dzirdējusi tik daudz, un, atzīšos, esmu gribējusi kaut ko no tā visa nedzirdēt. Esmu mācījusies neatdot sevi visu citiem, apzināti kniebjot sev sānā. Ne vienmēr sanāk.
Par ko jūs pēdējā laikā prātojat?

Oi, aizrunājos, man jau stabils gulētiešanas laiks!
Ar labu,
Evita