Taču var arī savādāk, vai ne? Var taču rakstīt ne tikai par teorijas pielietojamību praksē un otrādāk. Šeit ļooti cenšos nerakstīt par savu darbu, jo bieži vien cilvēkiem, lasot kaut ko, kas sakrīt arī ar viņa dzīves notikumiem, šķiet, ka šis nu gan ir par viņu. Nu tā bieži gadās, ja mācās medicīnu vai lasa kaut kādu simptomu kopumu, kas veido sindromu. Atpazīstami, vai ne?
Tad nu labi, runāšu par vienkāršām lietām. Par piektdienu, ko gaidīju no pirmdienas. Jā, reizēm ar mani tā gadās. Tā nu ir klāt, esmu piedalījusies sporta dienā, kā arī atbalstījusi skolniekus, skaļi kliedzot un lēkājot. Tad nu vienā mirklī pie manis pienāca kautrīgs puisītis un man jautā, vai es esot tā Maija Tīruma? Nu ko, nespēju adekvāti noreaģēt un nepiepildīju bērna sapni. Eh, sāku zaudēt asumu! :) Taču tagad viņš vismaz zina, kurš viņu skolā ir tas dīvainais, ko mēdz saukt arī par psihologu, bet var jau arī par Maiju, ja asociācijas labākas.
Par sporta dienu runājot, ziniet, es šodien arī vēlējos piedalīties stafetēs. Un tie, kuri mani kaut nedaudz pazīst, zina, ka es taču būtu ar pilnu jaudu darbojusies. Dīvaini, bet tās ir lietas, kas mazliet pietrūkst. Skolas popielas, sporta dienas utt., kur vari no sirds iztrakoties, izālēties. Principā jau ikdienā nepietrūkst, taču, kad saskaries ar ko tādu un skaties uz to no malas, gribot negribot nākas atcerēties, kā mani un Zani (sportiskām meitenēm, protams) uzņēma pilsētas skolas vienā no nesportiskākajām klasēm. Un cik ļoti mēs bijām priecīgas, ka vidusskolā viss mainījās, un mēs bijām labākie gan sportā, gan nepaklausībā. Mēs tādi unikāli tikām sanākuši kopā, lai izdzīvotu absolūti lieliskus trīs vidusskolas gadus.
Lūk, tas ir stāsts laikam arī par spēju nepazaudēt to bērnu sevī. Es kā reizīti šonedēļ kādam cilvēkam atgādināju, cik svarīgi ir kaut nedaudz sajust, ko tad nu pats no tā visa, ko dzīve tev liek priekšā, gribi. Ja gribu skaļi smieties, es smejos, jo man ir jautri. Vai arī - ja saprotu, ka cilvēki ilgstoši "lej ūdeni" un tērē manu laiku, es ceļos un eju projām darīt lietas, kuras dod kādu produktīvu rezultātu. Es tiešām tā daru. Ne vienmēr, protams, bet arvien biežāk. Kāpēc mēs tik ļoti gribam, lai citi neuzdrīkstas skaļi smieties? jo mums pašiem ir bail par savām robežām. Iespējams, tās pārkāpuši, nezināsim, ko ar sevi iesākt. Alā ir drošāk, rāmī ir ierastāk. Tas ir stāsts arī par to, ka pēkšņi iegūsti to, pēc kā ilgstoši esi tiecies.
Man šonedēļ arī uzdevuma citu jautājumu. Kāpēc cilvēki tiecas pie agresīviem, autoritatīviem cilvēkiem? Iespējams tāpēc, ka viņi caur šiem cilvēkiem akceptē agresiju sevī un var to paust. Redz, ja viņš tā dara, tad es arī tā varu, vai ne? Kā saka - pret agresiju ar agresiju. Savādāk jau neviens nav parādījis, kā darīt, lai tās dusmas tik ļoti netraucētu dzīvot.
Oi, nu jau nemaz par tik vienkāršām lietām nerunāju. Man priekšā divas brīvas dienas. Es ļoti labprāt izbrauktu no pilsētas, taču, šķiet, to nerealizēšu. Tad vismaz jāizbauda tas skaistais rudens, apmeklējot tirdziņus - gan Kalnciema ielā, gan Doma laukumā.
Ir sācies (jeb vienkārši turpinās) sveču, kamīnu, ābolmaižu, pledu, siltu zeķu, kanēļa smaržas, romantisko vakaru laiks! Lai iet!
Kamēr Betija nav man visu kāju notetovējusi (apzīmējusi), saku jums - uz tikšanos,
Evita
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru