Gan jau jums arī ir stāsti par to, cik liela ir bijusi mammas/vecāku loma kaut kādās jūsu izvēlēs. Kaut kādā vecumā jau tas, protams, ir normāli, tikai tajā nevajadzētu iestrēgt. Un tā mēs dzīvojam galvenokārt citiem, aizmirstot, kas paši esam.
Reizēm paprātojam, kāda būtu manis pašas izvēle, ja mamma/tētis/vecmamma nebūtu, piemēram, piespiedusi spēlēt vijoli vai spēlēt futbolu. Bieži vien pienāk kaut kāds brīdis (briedums?), kad saproti - kaut kas nav kārtībā, no manis palicis pāri tik bīstami maz. Tad cilvēki sāk meklēt sevi. Caur dažādām garīgajām praksēm. Meklē, pazaudē, atkal meklē, gandrīz atrod, šķiet, ka atrod, viļas, atgriežas pie ierastā, atkal meklē, atrod, pilnveidojas...
Es šobrīd tā diezgan uzskatāmi redzu mazos cilvēkus, kuri ir tik spēcīgi ievainoti ar vecāku vārdiem, darbiem, kuri cīnās par sevi, kuru ego ir absolūti jau salauzti, kuri netic sev, uzskata sevi par necilvēku, par izplatījumu kosmosā... Ir reizes, kurās es nudien valdos, lai nesapurinātu šos vecākus. Šodien tā bija.Taču, man neviens nav devis tādas tiesības. Iespējams un visdrīzāk, šis cilvēks dara tā, kā viņam šķiet vislabāk viņa bērnam. Acīmredzot iepriekšējā reizē [mēdz arī dēvēt par dzīvi] pati esmu kko "salaidusi dēlī", ka šobrīd ir jāpalīdz apmulsušajiem kaut nedaudz tikt uz tā ceļa, kas vismaz negrauj. Es mēģinu, neatdodot sevi, mēģinu.
Jā, pārstāj diedelēt mīlestību. Tā ir Tevī. Met malā rūgtumu un neatvem pāri darījumus. Neesi rigīds. Esi drīzāk elastīgs. Atver savu sirdi. Nebaidies just, just ārpus pieņemtā rāmja [ar šo nav pārāk viegli, vai ne?]. Tu taču zini, ka notikumi ir Tavas iekšējās pasaules spogulis. Ja gribi skaistas lietas savā dzīvē, tev jāmēģina kļūt skaistam, haoss jāpārvērš par sakārtotu laiku un telpu. Tas taču ir tā vērts, vai ne?
Gribas vien piebilst - vot ja takaja. :) Neprotu es savādāk. Nesanāk man humoru laist. Un neprotu es rakstīt par to, kā es braucu ar busiņu šodien. Ņemiet par labu.
bildi atradu te.
Es Tev pilnīgi piekrītu, bet ar vienu "bet": atvērt savu sirdi mīlestībai ir viens no grūtākajiem uzdevumiem, kāds vien var būt. Tādai vispārējai mīlestībai pret sevi un ikvienu bez nosacījumiem, nevis greizsirdīgai, privātnieciskai, kaisles pilnai un aizdomīgai mīlestībai pret savu partneri (tā būtībā vispār nav mīlestība). Diemžēl 99% cilvēku pazīst vien šo surogātmīlestību, un tad nav jābrīnās, ka ar to roku rokā iet sevis nemīlēšana, kompleksi, vienaldzība, apvainošanās, neuzticība, bailes, rūgtums un indīgums. Cik vien apkārt skatos, visi diedelē mīlestību - viens savam vīram/sievai, cits jau pieaugušajiem bērniem, vēl cits sabiedrībai, izvietojot internetā savas bildes.. Tas viss atkristu pats no sevis, tiklīdz mēs atvērtu savas sirdis. Mjā, bet grūti tas, ļoti, ļoti grūti, tāpēc nevajag ar augstprātību vai nosodījumu....
AtbildētDzēstEs domāju, ka tas vairāk tomēr ir ceļš uz, ceļš pie sevis. dzīvē mēdz būt tik dažādas situācijas, līdz to nepiedzīvo, nemaz nezini, ka tomēr viss nav tik teorētiski, un tā ilūzija par sevi pēkšņi brūk. Un tā pa īstam sevi iepazīstam tieši tajos mirkļos, kad ir tas diskomforts - mazliet sāp, mazliet gribas visu notušēt, izlikties. Noteikti arī prieka mirkļos varam sevi iepazīt, arī tajos, kad kaut kas labs notiek līdzcilvēkiem, pajautājot, ko es par to jūtu. Vismazāk man gribētos būt augstprātīgai. Es arī esmu ceļā uz. nepārtraukti pie manis kāds atnāk ar savu tēmu, un man ir iespēja sev pajautāt - un kā es par to jūtos?
DzēstPaldies par Tavu dalīšanos.
Jā, tā ir, ka tieši mirkļos, kad rodas diskomforts, visbiežāk rodas atskārsme, ka nemaz jau neesam tādi mīlestības iemiesojumi, kā pirms tam domājām. Tikai cilvēki lielākoties māk ļoti labi sevi mānīt un retajam ir drosme paskatīties uz sevi tādu, kāds viņš patiesībā ir, kur nu vēl citiem parādīt. Bet vispār paldies, ka pacēli šo tēmu!
AtbildētDzēstP.S. Un zini, man patīk, ka Tu neesi virspusēja, ka neraksti par braucieniem ar busiņiem un citām muļķībām. :)
AtbildētDzēst