Pāriet uz galveno saturu

Ziņas

Tiek rādīti šajā datumā publicētie ziņojumi: 2017

Scenārijs. Gandrīz filmas.

Labrīt!

'Man ir tikai viena pati sirds, bet jums taču arī ir sirdis...', skan fonā dziesma no Imantdienām...' tad noplēsiet visus pīlādžus, un tie visu ziemu jūs dzirdīs' ...
Vēl fonā Miķelis ar savu balsi ik pa laikam pieprasa šo un to, es cenšos tomēr neatrauties no mērķa - uzrakstīt dažas rindiņas.
Kādu laiku es nepērku glancētos žurnālus, jo ļoti daudz man tajos šķiet tāda blefošana ar mērķi kaut ko pārdot - tad sveci, tad pakalpojumu, tad skaistas drēbes un, protams, kosmētiku, kas mūsu novecošanās procesu aizkavēs. Jā, novecošanās, varētu būt vārds, kas tuvākajā laikā nekur nepazudīs. Galvenais, meklēt tās vērtības, kas spēcīgākas par pašu neizbēgamo procesu. Bet man vajag vairāk par sveci un krēmu, man gribas kaut ko īstu, nozīmīgu, emocijām piepildītu, to var dot un saņemt tikai mijiedarbībā ar citiem, redzot un dzirdot citu cilvēku pieredzi. Skaists taču ir arī krunkains, ja no iekšpuses nāk dzīves gudrība un pieredze. Jā, man vajag tieši to. Taču reizēm žurnā…

No nepabeigtās grāmatas

Ja es aizvērtu aizkarus, es varētu gulēt vēl dažas stundas. Viņa domāja, galvu mazliet pacēlusi no spilvena. Saule šodien bija īpaši spilgta, bet varbūt viņai tikai tā šķita. Reizēm ar viņu tā notika, ka viss šķita par daudz, par spilgtu, par krāsainu, reizēm atkal viss šķita pārāk vienmuļš. Sasodīti pelēks, visi dziedāja vienas dziesmas, skatījās visus melot labāk, havai un beztabu pēc kārtas. Garlaicīgi.
Pilsēta bija kļuvusi par copy paste pasauli, kur visi fano par viena veida pastalām, t krekliem, mūziku klausās tikai to, kuru citi ir pateikuši, ka forša, grāmatas stāv ar putekļu kārtu, bet inteliģence runā, ka tām mājās ir jābūt. Kāpēc? Vai kāds vēl šodien jautā - kāpēc man to vajag? Tieši man. Ko es no tā iegūstu vai neiegūstu? Taču, ja tā padomā, lai viņi klausās, lasa un runā. Lai liek savos sociālajos tīklos kādus grozus un pārsteigumus viņiem atsūtījuši mārketinga daļa, kamēr kādsvēlas nopirkt gluži vienkārši garšīgu, īstu rupjmaizi. Uz kurieni pasaule ved cilvēkus? Nē - kur…

Mammu un meitu lietas

Kādu vakaru, liekot gulēt mazāko, es sajutu, cik ļoti viens paliek mans vecākais bērns. Paliek aiz durvīm ar Tv, dienā piedzīvoto un vēl gana sarežģīto vecumposmu, kad viss nepatīk un krīt uz nerviem, mamma nesaprot līdz galam. Tas ir tik neparasti, vai ne? Vairākus gadus tev ir bijuši vecāki uz visiem 100, bet tad vienā dienā ienāk mazs, jauks brālis, kuru tu it kā arī vēlies, jo tas liek sajust, ka tev ir vēl kāds īpašs cilvēks uz šīs zemes, un ikdiena mainās.
Jā, varētu teikt - tev taču tik daudz jau bijusi uzmanība, ko tad vēl vēlies! Muļķīgi jau izklausās, pasakot vien. To jau zinām, ka uzmanība, glāsts, saruna, acu skatiens, palīdzība ir vajadzīga jebkurā vecumā.
Tāpēc es šodien aktualizēju tēmu, ko kopā var darīt ar savu meitu, kas teju, teju jau ir pusaudzis (pazīmes liecina, ka jau agrīns pusaudzis noteikti ir - 10gadi).

Vispirms varētu izveidot kopīgu kolāžu ar saviem mērķiem, ko kopā gribat izdarīt. Tas jau varētu parādīt gan bērna gaidas, gan mammas gaidas, gan reālo sit…

nav ko vilkt mugurā. tiešām?

Labdien un esiet sveicināti!

'Mammu, man nav ko vilkt mugurā', teica mana meita noteiktā balsī ar asarām acīs.

Tātad uz šo teikumu var paraudzīties dažādi - izaugusi no apģērba, kas pirms laika derēja vai arī - gribas kaut ko citu - morāli novecojušas tās lupatiņas. Vēlas laiku ar mammu. Uzmanības pievēršana.


Šādus teikumus es reizēm mēdzu pateikt pati. Jāatzīst, mana garderobe ietilpst mums visiem domātajā skapī. Un reizēm man šķiet, ka vajag vairāk svārku, vairāk kleitu (ļoti daudz, ko nevelku jau man ir), un tomēr visvairāk man vajag kaut ko, nezinu ko.
Tad nu vienā pārbraucienā ar auto, es dzirdēju kolosālu raidījumu par to, ko mēs patērējam, kā dzīvojam, ko mums patiesībā vajag un ko izliekamies, ka vajag (mana interpretācija). Un tad es apjautu, cik labi, ka mums ir cilvēki, kuri domā plašāk, daudz plašāk un spēj kritiski izvērtēt prioritātes. Domāju pirms gadiem desmit vides saudzētājus uzskatīja par gana lieliem dīvaiņiem, kuri grib izglābt pasauli (muļķi tādi, ne?). Ta…

Bāc un cieņa. Cieņa un bāc.

Labrīt,

skatoties pa logu, redzu, ka zeme sasalusi. Taču rīta ziņās Kristaps ziņoja, ka tuvākajās dienās būs silts gaiss. Vakardien, ejot uz vingrošanu ar savu mazo puiku, es iedomājos, cik tas būs kolosāli - pavasarī izmantot dienu pastaigām, saulīte sildīs, putniņi čivinās un tu pati trallināsi.
Šķiet, ka tas jau mums ierasts - mazliet domās skriet tagadnei pa priekšu. Iet pa ceļu, kas ved uz tiltu, bet jau domās būs pār to un vēl tālāk.

Janvāris man ir tāds klusais mēnesis. Nē, ne tā, ka es nerunāju, vai nevienā neklausos,  bet es daru minimumu. Kas ir minimums? Droši vien tā arī varētu būt kaut kāda spēju līmeņa norma šajā noteiktajā situācijā un apstākļos. Es esmu ar mazu bērnu mājās. To arī daru. Viendien es sāku domāt, kāpēc tas šķiet maz? Godīgi, vai jums tā nešķiet? Noteikti tā šķiet visām tām mammām, kuras ir uzsākušas, paralēli bērna auklēšanai, tamborēt, šūt, apgleznot, vienvārdsakot - izpausties.
No vienas puses ir skaidrs, ka jāmeklē nodarbe, kur tu aizmirsties, ļauji…