Dzīve kafijas tasē

Tuk turuk,

šodiena, otrdiena, ik pa laikam snieg, Igaunija, ātri kļūst tumšs, gribu daudz gulēt, saņemu pāris zvanus no nepazīstamiem cilvēkiem, rēķinu ar meitu matemātikas uzdevumus, ļoti patīk pakustināt un paasināt prātu..

Paskatoties un palasot, kas notiek apkārt, protams, ka vairākums gatavojas un domā par Ziemassvētkiem. Arī es esmu pāris kartītes jau nosūtījusi tālākajiem draugiem.

Šodien, atverot ziņu portālu, redzu, ka miris aktieris, režisors. Pēkšņi manā galvā noskan - bezjēdzīga nāve. Parasti jau mēdz to teikt par dzīvi, vai ne? Šī ir vismaz otrā reize, kad tā nodomāju. Šķiet, ka varēja citādāk.
Tā kā man šobrīd ir gana laiciņš padomāt, stumjot ratus un gaidot, kad pamodīsies mans puika, tad es to arī daru. Un nonācu pie viena. Jā, līdzīgi kā Ziedonis, skaitīja un nonāca pie viena..
Par to, ka šobrīd daudz tiek runāts - esam atbildīgi par sevi, savu dzīvi, mums jādzīvo sava dzīve   (vai citādāk maz iespējams!?) un jāpiepilda ar to, ko no sirds vēlamies. Tā jau arī ir, svarīgi sadzirdēt sevi un to, kas tevi dara gandarītu. Vecākiem nereti sakām - laid to bērnu vaļā, viņam sava dzīve. Arī it kā nekas nepareizs, šķiet pat dabisks un nozīmīgs process, ja to pats apzinies. Un tad tu tā pēc inerces laid arī, varbūt pat atstum, jo nezini jau, kā būtu labāk, pareizāk. Kāds teica un tu dari - negatavs, nesaprasts, neesot ar sevi un notikumu kontaktā. Kad pietrūkst kāds, nezvani, jo nevar taču uzbāzties, ko padomās par mani vai arī - lai pats zvana. Bet pats arī nezvana, pats ķepurojas pa dzīvi, kā prazdams, arī gaida, kad piezvanīs, pajautās, atbalstīs. Kaut kas tajā visā šķiet greizi, vai ne? Varbūt tāpēc, ka nav pa īstam, nav izprasts, nav saprastas manas un tavas robežas, un eksistē bailes, ka tas viens var mani sāpināt!?
Skaļi domāju. Nav jau viena pareizā scenārija. Visbiežāk tā iekšējā sajūtiņa jau pasaka to labāko veidu, bet, kurš tad to dzird. Nav laika.

Smaidu.

Vai es varētu būt laimīga un gandarīta, ja zinātu, ka man tuvam cilvēkam klājas šobrīd grūti? Es zinu, ka nevarētu. Tāpēc, man šķiet, ka esam iebraukuši tajā grāvī, ko nu jau arī presē var redzēt - filmējam, kā citi glābj dzīvību, jo varbūt tā youtubē varēs ko nopelnīt. Jo tas taču ir svarīgi - būt atpazīstamam un nopelnīt. Liekam laikus bildēm, kuras ir pat neizdevušās, lai tikai pamana, ka esmu ielicis 'like'. Man šķiet, ka dikti daudz cilvēku tā arī dzīvo. Virspusēji. Ārpusēji (tā, lai no ārpuses smuki, jo iekšpusi jau neredz, un pats ar laiku arī var noskalot to pēcgaršu ar gardu alko kokteili;).

A ko gribi tu? Tu, tu? Jā, Tu? Patiesībā gribu, lai mīl, pamana, tic, lai, nejautājot daudz, iedod roku un saka - aiziet, tu to vari, tā paužot uzticību, mīlestību un ticību. Lūk, te ir tas viens līdz kam nonākam, esam sasaistē ar pasauli, notikumiem, enerģiju, domām, līdzcilvēkiem, izvēlēm.
Tas, ka blakus kāds cieš, ir grūti būt laimīgam. Un, jā, jā, es zinu, ka to nevar vienkāršot. Citi vēl gribētu, lai uzskaitu zinātniskos pētījumus, kuri, starp citu, arī nu jau tiek apmaksāti un pielāgoti tirgum. Un vienmēr var piesaukt arī karmu. Varbūt arī vajag, un arī tas ir kā atspēriens, lai izprastu, pieņemtu vai attaisnotu. Iespējams, rādot piemēru, kā no bedres var izkāpt, mēs varam arī otru piepacelt, nevis uz viņa muguras pakāpties.

Ko es ar to gribu teikt? Pavisam vienkāršas lietas. Sadzirdi vispirms sevi un atpazīsti to, ko jūti. Piedod sev un arī tiem, kuri nav pratuši padot roku, bet sekojuši baram, neizprotot ne sevi, ne līdzcilvēkus. Tā mēdz būt. Apstājies un izšķir - būtisko  un steidzamo, būtisko un nesteidzamo, atpazīsti, kas ir  nebūtisks un nav arī steidzams. Tā tu ietaupīsi to laiku, kurā izšķīstam.
'Padod' roku tam, kuram tā būs iespēja - uzaicini uz deju, pagatavo tēju, nosūti ziedus, uzraksti sms, aiznes pārtikas grozu, ja šobrīd tev ir vairāk... Ar savu priekšzīmi un darbu rādi, kā ir iespējams turpināties. Nevis ar asprātībām un dzēlībām, bet ar darbu. Svētīgi ir bieži sev pajautāt, ko tev tas nozīmē, kā tu par to jūties, jo vienmēr jau kaut kas arī mūsos kūsāt kūsā.  Ja nepieciešams, pasaki stop, iepauzē. Tā nekļūsi par glābēju, tā nodarot pāri gan sev, gan citiem.
Mēs, protams, neesam atbildīgi par otra cilvēka izvēlēm, taču mēs varam dalīties un būt vērīgi, lai tas nav kā attaisnojums mūsu nevērībai un vēsumam - tas viņa ceļš. Es arī esmu sajutusi, ka ir notikumi, kurus mēs nevaram ietekmēt, lai cik ļoti to vēlētos. Tas vienkārši notiek - kliedz, raudi, dusmojies, bet tā tam būs būt. Kaut kāds ceļš noteikti ir iepriekš noteikts, mēs varam tikai palīdzēt uzbūvēt tiltiņus, bet citreiz pat nevaram vai nepaspējam, varam padarīt izturamākus kāda grūtos mirkļus vai priecāties līdzi. Vēl mēs varam pieņemt palīdzību, ja šoreiz esam otrā pusē.

Pinterest.com

Lūk, tādas pārdomas šodien manā kafijas tasē. Iespējams, kāds teikums būs tieši laikā, varbūt nesapratīsi, varbūt steigsi pie sena drauga, uz kuru biji aizvainojies, bet vairs pat neatceries, par ko, varbūt piezvanīsi mammai vai tētim, varbūt apskausi bērnus un sabučosi sievu vai vīru, varbūt uzrakstīsi man ziņu vai atnāksi uz kafiju, padalīsies pieredzē, stāstā, sajūtiņā, varbūt es piezvanīšu vai atkal uzrakstīšu, varbūt radīsies ideja kādam skaistam projektam, varbūt būs cita sajūta par dāvanām, varbūt....

Oi, nu lai priecīga gaidīšana! Un tās dāvanas - nu tak mēģinām nesajukt prātā!


Cieši,
Evita

Keep going!

Labrīt! Labdien! Labvakar!

Ir gan mazliet pāri divpadsmitiem, taču sajūta man, ka vēl ir agrs rīts. Varētu uzburt ainiņu ar siltu kafiju, grāmatu, vilnas zeķēm un šūpuļkrēslu, taču es sēžu pie balta galda, un kafija jau mazliet atdzisusi. Tas, par ko es pēdējā laikā gana daudz domāju, kā tas nākas, ka notiek tā, kā tas notiek. Un ar to sajūtu, ka citādāk nemaz nevar notikt.
Pēdējā laikā man ir tik izteikta sajūta, ka mūsu dzīves notikumi ir jau kaut kur ierakstīti. Izklausās pēc ku-kū, bet, domājams, tik traki ar mani vēl nav. Lasīju, ka nevajag tiem pretoties, jo tie, kuri pretojoties dzīves plūsmai, tos dzīve mazliet paspīdzina. Šo droši vien var tulkot dažādi, saprast dažādi un izpildīt dažādi.
Mani dzīves notikumi viens pēc otra ļoti pārliecinoši šobrīd ir atveduši uz kaimiņzemi. Un te nu es esmu - ar putekļiem acīs (laikam jāizsūc paklāji), rakstu jums ziņu. Man pat ir interesanti, ko dzīve mums ir sagatavojusi, kādas izvēles es vēl izdarīšu un kā tās turpināsies. Vairs nepretojos. Taču viegli jau tas nav - pieņemt kaut kādu lēmumu (me to, ko šodien ēdīsim vakariņās), it sevišķi, ja ir arī lielāki bērni, kuru dzīvi tas, protams, arī ietekmē.
Ir cilvēki, kuri strādā 40 gadus vienā un tajā pašā darba vietā, varbūt pat amatā. Cik daudz grāmatu par to raksta - viņš jau 36.gadu šajā maiznīcā mīca mīklu pēc sevišķās receptes. Iespējams, ka vārds 'sevišķs', viņam neļauj no tās abras atrauties un, mazliet sevi mānot, turpina to darīt. Katru rītu mosties 5 no rīta un braukt uz maiznīcu mīcīt mīklu, lai pēc tam pilsēta priecātos par viņa īpašo maizi. Vienkārši ir cilvēki, kuriem rutīna dod drošību un varbūt pat viņi sapņo redzēt, kas ir aiz horizonta, taču paši zina atbildi, ka nekad turp nedosies. Savukārt ir tādi cilvēki, kuri jūtas dzīvi tad, ja var mainīt savu ikdienu, kāpt ārā no ierastā, meklēt jaunus izaicinājumus. Ir cilvēki, kuri vienkārši plūst tur, kur viņus nes. Viņi gana labi pielāgojas jauniem apstākļiem un nepieķeras vecām lietām. Es domāju, ka viņi, iespējams, arī sapņo reizēm palikt ilgāk vienā vietā vai pieķerties kādam cilvēkam, kurš būtu tikai viņa, bet paši zina atbildi, ka tas tomēr nav un nebūs par viņiem, jo viņos ir 'dīdītājs'. Paies noteikt laiks, kad atkal pakrūtē kaut kas sāks kņudināt un līgavai vai līgavainim vienu dienu būs atstāta zīmīte - tiekamies citā dzīvē, tu esi super.

Pinterest.com

Mēs esam tik dažādi, ja tagad varētu atcerēties savus klasesbiedrus (mazliet sasprindzinot savas pelēkas šūnas) un aprakstīt, kas katram bija svarīgs, mēs vēl jo vairāk apjaustu, ka katram tās bija atšķirīgas lietas. (Susim - āboli un akrobātika, ticēt visam, ko stāsta visgudrie puiši, Kanēlim - rosīties tā, ka visu laiku rosīties, kaut kāju kustināt stundas laikā un sirsnīgi smieties, Silai - džemperi ar caurumiem un visu zināt bioloģijā u.c.priekšmetos, vēl tā gaišā citu cilvēku pieņemšana, Zane G. - labi izdarīt darbus (frizūras, grimēšana, matemātika), ātri runāt,  Katei  mest bumbiņu uz aizmuguri, labi prast pildīt uzdoto, tīri tā neko izskatīties triko  un ar puķēm galvā, smieties par manu mazo neveiksmīti uz skatuves un kopā ar Zani Č.- skriet mastā, protams, ;) Zanei Č. - palīdzēt man uzzīmēt ģeometrijā zīmējumus (paldies, paldies, paldies) un citiem neatteikt palīdzību zināšanu apguvē, augstu lēkt un būt taisnīgai, Gatonam - kārtību koferī, baudīt suņu barību un baltas botas, Putnai - visiem neļaut iet gulēt, bet pašai aizmigt gandrīz šī paša teikuma galā,  Garajam - laivu braucienā labi izgulēties, nevienu netraucējot, Zanei V. - piedalīties dažādos skolas pasākumos un kā nesen atklājās - rakstīt draudu vēstules puisim I., kurš slikti izturējās pret meitenēm, Intam - dejot tā, lai meiteņu svārki vienmēr būtu knapi pāri pēcpusei, nenodot draugu, Ingusītim - kāršu spēle uz urrā un rītos pats svarīgākais - izgulēties, jo skola tomēr ir ikdiena un nav zaķis, neaizbēgs, Kasparam - cilāt meitenes un būt gana kārtīgam, Kurmim  -būt teicamniecei, bet neradīt teicamnieces iespaidu, Paulam - pēc iespējas darīt daudz un daudz vietās uzreiz, draudzēties ar teju visu skolas saimi un nekautrēties būt uzmanības centrā, Jancim - uzpīpēt, bet vienmēr labā kompānijā, Sābim - pārsteigt ar talantiem (ātri skriet, spēlēt klavieres..), un ļaut iesmaržoties mums pārējām ar jaunajām Ultraviolet, Bibai - domāt, runāt, dzīvot angļu valodā un kaut kas par Nirvanu tur ar' bija, Inītim - būt tādā labā garastāvoklī un lieliski kustēties, tērpjoties aizkaros. Oi, citi droši var paturpināt, jo šie nebūt nav visi mani klases biedri. Sirsnīgs sveiciens jums! Jūs esat labākie klases biedri.) Taisnība - gandrīz katram citas lietas.

Pinterest.com

Tas, ko parasti cilvēkiem mēdz ieteikt, kad tie saskaras ar kaut kādām dilemmām - ļaut notikt. Vienkārši ļaut notikt. Līdzīgi kā sievietēm mēdz teikt dzemdībās - ļaujies sāpēm. Viegli teikt, vai ne? Taču, manuprāt, vienmēr pienāk kaut kāds noteiktais punkts, laiks, īpaša situācija, kad nav citu variantu, kā ļauties, lai notiek. Nereti tas ir mirklis, kad dzīve mainās, notiek, un tevī rodas jaunas atziņas par savu dzīvi, attiecībām, notikumiem, par būšanu, aiziešanu, turpināšanos, likumsakarībām.

Kādā psiholoģijas rakstā atradu ieteikumus, ko ņemt vērā, izdarot izvēles par labu kaut kādām dzīves izmaiņām. Nereti jau tā notiek, kad pats ko piedzīvo, rodas interese tēmu paplašināt. Tad nu lūk, tulkots aptuveni un papildināts ar maniem iestarpinājumiem.

1. Savas emocijas mēģini 'nolikt malā' un paskatīties uz faktiem.
Emocijas ir burvīgas, taču nereti tās traucē paskatīties uz faktiem kā vienkārši faktiem. Padomā, kā tu reaģē, kad esi izsalcis vai dusmīgs. Emocijas mainās ik sekundi, tāpēc svarīgi atrast laiku, lai nomierinātu emocijas un paskatītos uz būtiskajiem faktiem. Bailes ir emocijas un tās spēlēsies ar tavu prātu līdz tu pieņemsi lēmumu tās uzvarēt un virzīsies uz priekšu.

2. Domā nevis par to, ko Tu zaudēsi, bet - ko tu iegūsi, pieņemot šo lēmumu.
Reizēm ir ļoti viegli saredzēt to, ko mēs zaudējam, pieņemot šo lēmumu. Taču šoreiz svarīgi arī paskatīties uz to, ko tu zaudē, ja nepieņem šo iespēju.

3. Iztēlojies sevi abos scenārijos.
Mēģini iztēloties sevi pēc mēneša vai pat pēc gada - kāds scenārijs tev liek justies labāk? Tas, kurā tu izvēlējies doties drosmīgi uz priekšu par spīti bažām vai tajā, kurā tu vadi savi parasto ikdienu? Ja tu varētu laiku it kā pagriezt atpakaļ un izdarīt izvēli no jauna - kāda tagad tā būtu?

4. Pārstāj sevi šaustīt.
Tu nevari pieņemt lēmumu, ja visu laiku sevi šausti. Lēmumam vajadzētu būt tādam, kas dod kaut kādu jaunu iespēju (iepazīt citu valstu kultūru, redzēt savus resursus, uzlabot svešvalodu, satikt cilvēkus no dažādām pasaules vietām utt.) - pat ja tas šķiet biedējoši. Lēmumam nevajadzētu būt tādam, kas liek justies tev nevērtīgam vai mazina laimes sajūtu.

5. Atceries, ka Tu pēc laika atkal vari pieņemt jaunu lēmumu.
Dažreiz vienīgais veids, kā uzzināt, kas ir krasta otra pusē, ir spert soli nezināmā virzienā. Reizēm virziens ir kā monēta, bet tu zini, ka tev jāiet vienā vai citā virzienā.
Nereti virziens ir pareizais, tad turpini virzīties uz priekšu. Ja gadā, ka pieņemtais lēmums tev nenes vajadzīgo, apstājies, izanalizē, atjaunojies un tad pieņem jaunu lēmumu.
Mēs pieņemam riskantus lēmumus neatkarīgi no tā vai to vēlamies vai nē - tā ir daļa no procesa, kas mūs attīsta, liek augt, kas vēlas katru dienu dzīvot pilnvērtīgi.
Reizēm ir gana ar sajūtu, ka tu esi mēģinājis, pieņēmis izaicināju, darījis to tā, kā tev paticis. Lai arī ne vienmēr mēs saņemam to tieši tā, kā esam iztēlojušies, noteikti ceļā esam satikuši cilvēkus, kuri mums ir devuši iespēju paraudzīties uz sevi, uz attiecībām, uz likumsakarībām.

Atliek vien papildināt, ka jebkurš ceļš, ko ejam, ir mūsu. Ceļā ir tā jēga, galvenais uzsvars uz virzību. Viens mums sniedz dzīves mācības, kāds māca pateicību, mīlestību visplašākajā nozīmē, kāds - lūgt palīdzību, cits - otram dot roku vai krist brīvajā kritienā. Ko tikai nepiedzīvojam ik dienu!

UN tā mēs virzāmies, rīts un vakars mūs virza, ik dienu izdarām mazākas vai lielāks, nozīmīgas vai mazāk nozīmīgas izvēles. Kaut nu jau man šķiet, ka jāpaķiķina par to, ka lēmumu pieņemam mēs, jo tā vien rādās, ka tas jau sen tevi gaida. Lielais vilnis Tevi gaida, kad to noķersi, tad tas kaut kur tevi arī nesīs. Eh, kaut kur nesīs noteikti!

Pinterest.com

Re, ceļš! Zaļš, sūnains, skaidrām debesīm, svešiem ļaudīm...
Dodamies uz priekšu! Tā teikt - keep going! 


Lai interesanti notikumi, skaisti cilvēki un vērtīgas sarunas vai līdzās būšana.

Sirsnīgs paldies maniem ceļabiedriem, draugiem un sirds cilvēkiem, kuri mani iedrošina un atbalsta, lutina un silda.

Lai notiek,
Evita

Scenārijs. Gandrīz filmas.

Labrīt!

'Man ir tikai viena pati sirds, bet jums taču arī ir sirdis...', skan fonā dziesma no Imantdienām...' tad noplēsiet visus pīlādžus, un tie visu ziemu jūs dzirdīs' ...
Vēl fonā Miķelis ar savu balsi ik pa laikam pieprasa šo un to, es cenšos tomēr neatrauties no mērķa - uzrakstīt dažas rindiņas.
Kādu laiku es nepērku glancētos žurnālus, jo ļoti daudz man tajos šķiet tāda blefošana ar mērķi kaut ko pārdot - tad sveci, tad pakalpojumu, tad skaistas drēbes un, protams, kosmētiku, kas mūsu novecošanās procesu aizkavēs. Jā, novecošanās, varētu būt vārds, kas tuvākajā laikā nekur nepazudīs. Galvenais, meklēt tās vērtības, kas spēcīgākas par pašu neizbēgamo procesu. Bet man vajag vairāk par sveci un krēmu, man gribas kaut ko īstu, nozīmīgu, emocijām piepildītu, to var dot un saņemt tikai mijiedarbībā ar citiem, redzot un dzirdot citu cilvēku pieredzi. Skaists taču ir arī krunkains, ja no iekšpuses nāk dzīves gudrība un pieredze. Jā, man vajag tieši to. Taču reizēm žurnāli iedod to dzirksteli, lai idejas sāktu augt kā garā pupa.

Labdien!

Nu jau ir cita diena un pat nedēļa. Tieši tā man arī šobrīd šķiet - kaut ko iesāku un tomēr līdz galam neizdodas novest. Ir vairāk gribēšana kā varēšana. Bet varbūt, kā teiktu mana laba draudzene - domas jākoncentrē tikai uz to, ko patiešām gribi. Un nebūs daudz melots, ka tā arī pēdējā laikā cenšos darīt. Manuprāt, ļoti bieži cilvēkus aicinu izkāpt no ierastā, droši pieņemt dzīves izaicinājumus un drosmīgi doties uz priekšu. Un es jūtu, ka šoreiz ir mana kārta būt drosmīgai un pieņemt neordinārus lēmumus. Ko tas no manis prasīs, ceru pastāstīt drīz. Nesen savai paziņai rakstīju, ka, manuprāt, mēs tik ļoti ļaujam savai nedrošībai noteikt, ko mums gribēt, ko mīlēt, kā izturēties un ar ko tikties. Taču mēs reizēm varam paeksperimentēt. Nu, kā tad būs, ja darīšu citādāk, atšķirīgāk!? Kaut vai sevi mazliet pamuļķot - es te tikai mazliet pafantazēšu, tikai mazliet padziedāšu, tikai mazliet publiski uzstāšos, tikai mazliet pamācīšos peldēt. Tikai mazliet visbiežāk pārvēršas jaunos hobijos, interesēs, sirdslietās.
F Ar ko Tu sāktu, ja Tu pamostos no rīta un saprastu, ka viss ir jāsāk no nulles? Tev ir Tavs esošais vecums, pieredze, no šodienas tavs esošais darbs neeksistē, taču ir sajūta, ka jāiet citā virzienā. Kā tādā jautrā filmā!

Pamodelēsim? Pamodelēsim!

- Daži vingrinājumi mundrumam un drosmei;
- Smaids pa visu seju;
- Smūtijs jaunai dzīvei par godu;
- Pateikt 'stop' un 'bye bye' cilvēkiem, kuri bradā pa Tavu personīgo teritoriju ar sū... zābakiem;
- Uzrakstīt visas senās un nesenās idejas par to, kas Tevi piepilda, patīk, ko gribas uzzināt;
- Pieteikties darbā restorānā, sporta centrā par administratori un pateikt draugiem, ka esi 'brīvais aģents', jo nauda noteikti būs nepieciešama arī jaunajā dzīvē;
- Izveidot blogu, kur apraksti savas veiksmes un citus novērojumus jaunajā ampluā;
- Izskatīt kursu, skolu programmu piedāvājumus un apjaust savas prasmes un intereses;
- Sazināties ar cilvēkiem, kuri Tevi iedvesmo, apbur, interesē, ar kuriem ir patīkami sarunāties;
- Uzrakstīt tos dažus pieturas punktus, kas ved uz lielo mērķi...

Bilde putnumeitene.blogspot.com

Vienmēr ar kaut ko ir jāsāk, vai ne? Jāsameklē sevī drosme un jāsāk. Un ne tikai filmās ir brīži, kad ir sajūta, ka jāsāk viss no jauna. Nereti mūsu sajūtās labu laiku ir ierakstītas nulles un mīnusi, taču mēs velkam arvien smagāk paliekošo vezumiņu, attaisnojot savu rīcību -  ierasta taciņu, droša profesija un zināmi gājieni. Nekad jau nevar zināt, varbūt pēc laika tieši Tu būsi tas, kurš saņems vēstuli no kāda cilvēka, kuru būsi iedvesmojis ļauties dzīves pārmaiņām.
Padomā, ar ko Tu sāktu savu jauno scenāriju!? Ko esi vēlējies jau sen realizēt, bet kaut kā vienmēr pietrūcis? Aiziet, aiziet! Aiziet!
Atvasarai jau piestāv smaržīgas puķes, lapa un zīmulis, vilnas jaka, skaista mūzika un skanīgas sarunas ar sevi, ar draugiem, kaimiņiem, svešiniekiem un ģimeni.


Prieku jums, drosmi, mīlestību un skaistas domas, draugi!

'Man ir tikai viena pati sirds, bet jums taču arī ir sirdis, tad noplēsiet visus pīlādžus, un tie visu ziemu jūs dzirdīs' .


Evita

No nepabeigtās grāmatas

Ja es aizvērtu aizkarus, es varētu gulēt vēl dažas stundas. Viņa domāja, galvu mazliet pacēlusi no spilvena. Saule šodien bija īpaši spilgta, bet varbūt viņai tikai tā šķita. Reizēm ar viņu tā notika, ka viss šķita par daudz, par spilgtu, par krāsainu, reizēm atkal viss šķita pārāk vienmuļš. Sasodīti pelēks, visi dziedāja vienas dziesmas, skatījās visus melot labāk, havai un beztabu pēc kārtas. Garlaicīgi.
Pilsēta bija kļuvusi par copy paste pasauli, kur visi fano par viena veida pastalām, t krekliem, mūziku klausās tikai to, kuru citi ir pateikuši, ka forša, grāmatas stāv ar putekļu kārtu, bet inteliģence runā, ka tām mājās ir jābūt. Kāpēc? Vai kāds vēl šodien jautā - kāpēc man to vajag? Tieši man. Ko es no tā iegūstu vai neiegūstu? Taču, ja tā padomā, lai viņi klausās, lasa un runā. Lai liek savos sociālajos tīklos kādus grozus un pārsteigumus viņiem atsūtījuši mārketinga daļa, kamēr kādsvēlas nopirkt gluži vienkārši garšīgu, īstu rupjmaizi. Uz kurieni pasaule ved cilvēkus? Nē - kurp cilvēki dodas?
Tā viņa bija domājusi, guļot savā centra dzīvoklī pirms nedēļas, kurā bija matracis un spogulis. Bija sākusi rakstu kādam portālam un tad sajutusi to  falšo garšu. Par laimi, vasara tā arī tikai solījās sākties vai turpināties. Par laimi? Protams, nē. Bet tas netraucēja satīties mammas dāvinātajā aitas vilnas segā (nav reklāma) un baudīt lietus lāses, rakstīt savus memuārus, jo tā viņa nopelnīja sev iztiku. Pietika. Viņai nebija pat kaķa, par kuru būtu vēl jārūpējas, viņa varēja atļauties gana egoistiskas izvēles.  Taču pats svarīgākais - tas, ko viņa darīja, viņai sniedza gandarījumu. Izurbties grāmatu kalniem, ko savākusi jaunajā bibliotēkā un citās mazajās, tad rakstīt un fantazēt par dažādām vides problēmām vai cilvēku attiecībām. Tas bija viņas devītais vilnis. Cilvēki ir tik ļoti ietekmējami indivīdi. Katru dienu viņam kaut ko saki un pēc laika skaties - jau noticējis. Viņa arī ticēja. Ticēja kaut kam lielam, patiesam, ticēja, ka tam, ko viņa dara vai nedara, ir jēga.
Guļot un skatoties uz aizkaram līdzīgo lupatu, viņa prātoja, kāpēc reizēm ir tik gļēva. Kāpēc viņai vajag šo mazo būdeli, kur no visiem paslēpties? Kas bija tas dzīvniekveidīgais viņā, kas lika vienā brīdī aizlaisties. Viņa vienmēr bija gana pašapzinīga un arī naiva nebija. Taču satiekoties ar savām ilgām, viņas pašapzinīgums satilpa mazās somiņas mazajā kabatā. Tieši tad arī viņa savā ceļasomā sameta visu savu dzīvi un kādu mantu, devās uz savu veco fiat (arī nav reklāma) un brauca uz lauku būdeli upes krastā, ko vecmamma bija paglabājusi tieši viņai. Ak, kaut viņa biežāk pēdējā laikā būtu viņu apciemojusi, samīļojusi ilgāk, paturējusi roku un smaidījusi, kad viņa vērīgi raudzījās viņas sejā. Izlikšanās. Tik daudz vietu aizņem izlikšanās. Izliekamies, ka priecājamies satikt, kaut domās jau sen esi okeāna otrā pusē, izliecies, ka pasniegtais ēdiens ir gards, nu , labi - interesants, izliekamies, ka neilgojamies, izliekamies laimīgi, izliekamies slimi, izliekamies turīgi, izliekamies, ka protam izlikties. Ha, reizēm viņai arī izdodas izlikties. Tikai ne toreiz, kad ēstuvē satikās ar savām ilgām. Minstinājās un vārdus teikumā jauca. Ai, cik forši, ka reizēm kāds neļauj tev izlikties! Viņa sen par to nekautrējās. Pieņēma savu ātri pukstošo sirdi, pieņēma mulsumu un tam pat uzsmaidīja. Taču pēc mirkļa viņa jau lika to savu dzīvi ceļasomā un devās uz būdu. Pakrūtē nesa līdzi kaisli, baudu, skūpstus, nepabeigto stāstu, savas šaubas, prieku un milzu apņēmību. Būdelē viņa turpināja rakstīt savu grāmatu. Par to, kā dzīvi redz viņa. Kaili, dzīvi un viņai jau pašai šķita, ka gana izklaidējoši. 
Satiksimies! No iepriekšējās reizes istabā uz grīdas mētājās aprakstīta lapa. Viņas lapa, taču rakstītā atbilde lika sarosīties. Rokraksts atpazīstams. Tomēr neticami. Tas pat viņai šķita kā no kāda romāna.
Pilsēta viņai atkal šķita labirints, kur cilvēkiem vieglāk paslēpties. Pāriet ielai, kad redzi kādu labāk ejam prom, uzlikt mūzikas austiņas un noslēpties aiz saulesbrillēm. Bet te, būdelē, tevi kāds aicina satikties.

Lai jums drosme satikties!

Evita

Mammu un meitu lietas

Kādu vakaru, liekot gulēt mazāko, es sajutu, cik ļoti viens paliek mans vecākais bērns. Paliek aiz durvīm ar Tv, dienā piedzīvoto un vēl gana sarežģīto vecumposmu, kad viss nepatīk un krīt uz nerviem, mamma nesaprot līdz galam. Tas ir tik neparasti, vai ne? Vairākus gadus tev ir bijuši vecāki uz visiem 100, bet tad vienā dienā ienāk mazs, jauks brālis, kuru tu it kā arī vēlies, jo tas liek sajust, ka tev ir vēl kāds īpašs cilvēks uz šīs zemes, un ikdiena mainās.
Jā, varētu teikt - tev taču tik daudz jau bijusi uzmanība, ko tad vēl vēlies! Muļķīgi jau izklausās, pasakot vien. To jau zinām, ka uzmanība, glāsts, saruna, acu skatiens, palīdzība ir vajadzīga jebkurā vecumā.
Tāpēc es šodien aktualizēju tēmu, ko kopā var darīt ar savu meitu, kas teju, teju jau ir pusaudzis (pazīmes liecina, ka jau agrīns pusaudzis noteikti ir - 10gadi).

Vispirms varētu izveidot kopīgu kolāžu ar saviem mērķiem, ko kopā gribat izdarīt. Tas jau varētu parādīt gan bērna gaidas, gan mammas gaidas, gan reālo situāciju, cik es varu vai nevaru, gribu vai negribu tajā piedalīties.

Dažas aktivitātes varētu būt šādas:

- reizi mēnesī kopīgs baseina/pirts apmeklējums;
- sen esam vēlējušās skriet krosiņu kopā, tāpēc to noteikti mēs varētu realizēt pavisam drīz;
- filmu skatīšanās un pēc tam pārrunāt nozīmīgāko vai arī nē;
- kopīga vakariņu pagatavošana BEZ tv fonā (jā, diemžēl šis ir tas, ko arī esmu pamanījusi, ka meitu šobrīd vairāk izklaidē tv, jo vecāki tik aizņemti. Tajā pat laikā gribu piebilst, ka visam savs laiks un ir arī skaidrs, ka pavisam drīz lielāka nozīme būs vecāku pleca sajūtai, jo gribēsies vairāk izzināt pasauli, pārbaudīt sevi pašai, ne tik daudz būt fiziski kopā...)
- dienas joks, dienas neveiksme, dienas kaprīze, dienas pārpratums (tādi taču mums ir ik dienu, vai ne?);
- reizi mēnesī meita izplāno brīvdienas aktivitātes;
- masāža - es zinu, ka bērniem ļoti patīk, ka viņiem pieskaras, labu laiku mēs mājās veicām masāžas rituālu pirms miega. Jāatzīst, tagad tikai ik pa laikam, kad sevi ļoti pierunāju, saņemos pamasēt meitai pēdas. Redzu, cik ļoti daudz tas viņai nozīmē. Diena uzreiz skaista, vakars kolosāls un rītdiena vēl skaistāka.
- braukt kopā uz tirgu, izvēlēties ziedus, augļus, dārzeņus (meitenēm savas darīšanas, puikām savas);
- un, jā, kopā skaistuma procedūras;
- pārgājiens, riteņošana, skrituļošana, pasaules apceļošana reāla vai virtuāla:)


Bet pats svarīgākais ir balss tembrs kādā tu IKDIENĀ sarunājies, kā klausies, kad bērns tev ko stāsta, kā paskaties. Ir tik viegli pazaudēt savu mierpilno attieksmi dēļ sīkuma, dēļ banāna mizas, kas nolikta smuki uz dīvāna:), tajā pat laikā izbrīna, cik pieņemošs tu esi ar mazāko, tik prasīgs kļūsti pret lielāko. Ne jau aiz ļauna prāta kāds kādu mazāk ievēro, ir asāks, bet gluži vienkārši nepietiek jaudas vai prasmju, vai traucē citas rūpes. Tāpēc laikam vispirms arī jābūt godīgai pret sevi un jāsaprot, kas ir tie laika kavēkļi, bez kuriem varētu iztikt vai kādas darbības var apvienot, lai būtu sajūta, ka esam kopā un 'pa lielam' mums tas izdodas. Es pati papildus'vēl palasu vecumposmu aprakstu (kaut šķiet, kas tur ko nezināt:), mēģinu arī pārorientēt savu domāšanu, ka mana meita pieaug, un viņai ir citas vajadzības, kā arī reakcijas uz ierasto ir kļuvušas atšķirīgas. Un tas ir pavisam normāli. Arī spurainums ir gluži vienkārši emocionālās saites raušana, attālināšanās. A ko es? Es tak tik viegli negribu padoties! Ha! Bet tad ik pa laikam nāk apskaidrība - man jābūt meitai blakus - viegli un dzīvesgudri, lai ļautu pašai uzziedēt un justies par sevi priecīgai!

pinterest.com

Esmu jau šur tur ieminējusies, ka veidoju (palēnām) nodarbību programmu meitenēm par viņu pašizjūtu un savu emociju iepazīšanu. Uz pirmo nodarbību es aicinātu meitenes kopā ar savām mammām. Labprāt saņemtu uz epastu evittalo@gmail.com jūsu domas, ko jūs šādā nodarbībā vēlētos iegūt, un īsu iepazīšanās vēstulīti - kādas jūs abas esat.Vecums meitenēm 10-12gadi. Paldies!

Lai priecīgs solis!

Evita

nav ko vilkt mugurā. tiešām?

Labdien un esiet sveicināti!

'Mammu, man nav ko vilkt mugurā', teica mana meita noteiktā balsī ar asarām acīs.

Tātad uz šo teikumu var paraudzīties dažādi - izaugusi no apģērba, kas pirms laika derēja vai arī - gribas kaut ko citu - morāli novecojušas tās lupatiņas. Vēlas laiku ar mammu. Uzmanības pievēršana.

Pinterest.com

Šādus teikumus es reizēm mēdzu pateikt pati. Jāatzīst, mana garderobe ietilpst mums visiem domātajā skapī. Un reizēm man šķiet, ka vajag vairāk svārku, vairāk kleitu (ļoti daudz, ko nevelku jau man ir), un tomēr visvairāk man vajag kaut ko, nezinu ko.
Tad nu vienā pārbraucienā ar auto, es dzirdēju kolosālu raidījumu par to, ko mēs patērējam, kā dzīvojam, ko mums patiesībā vajag un ko izliekamies, ka vajag (mana interpretācija). Un tad es apjautu, cik labi, ka mums ir cilvēki, kuri domā plašāk, daudz plašāk un spēj kritiski izvērtēt prioritātes. Domāju pirms gadiem desmit vides saudzētājus uzskatīja par gana lieliem dīvaiņiem, kuri grib izglābt pasauli (muļķi tādi, ne?). Taču šobrīd arvien vairāk cilvēku pievienojas šiem 'dīvaiņiem', kuri domā par klimata pārmaiņām, par mūsu ietekmi uz vidi, kā, apmierinot savas neizsmeļamās vajadzības, mēs izsmeļam dabas resursus. Šī noteikti ir gana plaša tēma. Un man noteikti vajadzētu vairāk iedziļināties tajā, lai izteiktu precīzākus secinājums. Taču, manuprāt, viens ir skaidrs, ka mums ir tik daudz iespēju kaut ko mainīt. Un tas pat neko nemaksā. Kaut vai mainīt dažus savus ieradumus. Ticu, ka tas nav viegli. Nu mums vismaz gribas domāt un attaisnot nedarīšanu ar to, ka tas taču tiiiik grūti. Mainīt ikdienas ieradumus vai uzvedību parasti sākam tad, kad kaut kas mums sāk traucēt, kļūst neērti vai ir kāda akūta nepieciešamība pēc tā.
Taču mēs gandrīz katrs varam divas dienas nedēļā iet ar kājām uz darbu vai braukt ar velosipēdu, kad tas ir iespējams. Vai vienmēr mums vajag veļas žāvējamo aparātu darbināt? Mēs varam atbalstīt recycling ideju, iegādājoties/atdodot apģērbu. Tas nebūt nenozīmē - tagad visi staigāsim bēdīgi lupatlasīši un nekad neko nepārstrādātu neiegādāsimies. Bet mēs varam tam sākt pievērst uzmanību. Visa esence noteikti ir mūsu attieksmē.
Esmu par to, lai skolās par to runā bērnu vecumposmam atbilstošā valodā, lai, noklausoties stāstu, bērni atnāktu pie vecākiem un teiktu - mums jāsāk šķirot atkritumus. Lai bērnam tiek dotas skaidras instrukcijas, ko un kā var izdarīt. Tad svarīgi būtu sadzirdēt, un pārņemt bērna entuziasmu. Atvērt datoru un palasīt par šo tēmu vairāk. Gan bērns jutīsies nozīmīgs, sadzirdēts un spējīgs ietekmēt situāciju, gan mēs paši būsim gandarīti par rezultātu.
Eh, reizēm mana pašas attieksme ir tik paredzama, tik neiecietīga, tik ietekmējama, it sevišķi, ja notiek kaut kas ne tā, kā iecerēts - gribi labu un tad sākas - sasit kāju, nolauz puķi, bērns izgāž bioeko zemi, suns slims utt. Bet tā vienkārši mēdz notikt. Jāturpina rakt. Zinu, ja nomainām to ierasto reakciju, mainās visas vibrācijas ap tevi - kaķis nebēg, suns nāk klāt un pieglaužas, cilvēki negriež galvu prom, tevi ieraugot (un ja tā dara, tad tas tomēr stāsts vairāk par viņu pašu) un svarīgākais - tu iekšēji smaidi. Un jūs jau atkal zināt, kāds aplis sākas jeb turpinās, ja esi uz 'viļņa'!?
Man šķiet, ideja par vides saudzēšanu ir daudz plašāk interpretējama. Bet nekur tālu jau netiksim, ja gaidīsim, kad kāds izdarīs to mūsu vietā. Tāpēc.. 1,2,3..sākam.

Noslēdzot ierakstu, gribu teikt, ka 'nav, ko vilkt mugurā', nozīmēja - man pietrūkst tava mīlestība. Tālāk mēs izveidojām sarakstu, kā meita sajutīs, ka es viņu mīlu. Viss vienkārši un mazliet arī sarežģīti. Bet šoreiz pamanīts un izrunāts. Ja šādu teikumu pasaku es pati, tad man laiks pievērsties prieka uzburšanai.

Prieks manī zied un plaukst, kad:
- tu tiec negaidīti aizvesta uz kolosālu mākslas kafejnīcu, un laiks paskrien nemanot. paldies, Kristīn.
- izstāsti ceļu svešiniekam un pavadi kādu gabaliņu;
- ir klusums prātā;
- esi izgulējies (tas nozīmē vismaz četras stundas netraucēta miega)'
- draudzene pagatavo visgardākās pusdienas;
- saule pakutina vaigus;
- tu paļaujies;
- esi patiess;
- dzirdi skaistu dziesmu un dungo piedziedājumu līdzi;
- iedomājies, ka viss ir viegli;
- smaržo pēc tīrības un kārtības visās izpausmēs un arī attiecībās;
- esi noderīgs;
- vari pateikt un saņemt paldies;
- uzzini ko jaunu;
- radi vai skaties skaistas bildes;
- bērni smejas;
- atļauj sev sajust vairāk;
- nedzenies pēc tā, kas citiem ir un ko patiesībā tev nemaz nevajag...

Katram mums sava prieka un ikdienas recepte. Droši vien ne jau katru dienu var noķert to svētku sajūtu. Bet... bet kāpēc gan ne? Arī nopirktās zāles sunim, tomēr man liek cerēt, ka viņam kļūs labāk. Turam īkšķus.



Starp citu, ko Tu tagad redzi aiz loga? Es redzu, skaisti sniegam milzu sniegpārslas. Redzu februāri. Bet dzirdu pavasari. :)


Tiekamies,
Evita

Bāc un cieņa. Cieņa un bāc.

Labrīt,

skatoties pa logu, redzu, ka zeme sasalusi. Taču rīta ziņās Kristaps ziņoja, ka tuvākajās dienās būs silts gaiss. Vakardien, ejot uz vingrošanu ar savu mazo puiku, es iedomājos, cik tas būs kolosāli - pavasarī izmantot dienu pastaigām, saulīte sildīs, putniņi čivinās un tu pati trallināsi.
Šķiet, ka tas jau mums ierasts - mazliet domās skriet tagadnei pa priekšu. Iet pa ceļu, kas ved uz tiltu, bet jau domās būs pār to un vēl tālāk.

Paldies, Sandra par bildi un kompāniju.

Janvāris man ir tāds klusais mēnesis. Nē, ne tā, ka es nerunāju, vai nevienā neklausos,  bet es daru minimumu. Kas ir minimums? Droši vien tā arī varētu būt kaut kāda spēju līmeņa norma šajā noteiktajā situācijā un apstākļos. Es esmu ar mazu bērnu mājās. To arī daru. Viendien es sāku domāt, kāpēc tas šķiet maz? Godīgi, vai jums tā nešķiet? Noteikti tā šķiet visām tām mammām, kuras ir uzsākušas, paralēli bērna auklēšanai, tamborēt, šūt, apgleznot, vienvārdsakot - izpausties.
No vienas puses ir skaidrs, ka jāmeklē nodarbe, kur tu aizmirsties, ļaujies, jo kāds no tevis ņem, ņem, ņem un vajag arī uzpildīties. No otras - es tiešām varu apbrīnot, ja ar vienu roku var šūpulī bērnu ieaijāt, ar otru ēst, un ar pārējām:) - darīt to sirdslietu. Es zinu, ka citām nudien tas sanāk. Iespējams, to nosaka iekšējais spēks, gēni un resursi. Es sākotnēji arī centos šo to darīt, jāatzīst, ka arī pa druskai šo to daru arī tagad, bet vienā brīdī es sapratu - ka es no sevis prasu par daudz. Un tieši es pati prasu, ne jau citi. Tas ir tas pats vecais stāsts par to, ka cilvēks, ja plāno, tad uzreiz plāno ideālu. Proti, neņemot vērā realitāti, savas spējas, ieradumus, laikapstākļus, stundu skaitu diennaktī.
Un tad attapties palīdz lielais nogurums, kad pie sevis saki:
a) bāc,
b) bāc, bāc, bāc,
c) pii, pii, piiiii...

Lūk, kad tas ir izskanējis, tad iestājas klusais periods. Kad Tu no sevis neko nesagaidi, neprasi, bet vienkārši esi. Ja ir mirklis brīvs un ir sajūta, ka vari, tad palasi, uzraksti kādu stāstu, piezvani draudzenei, nomazgā traukus, apskati spogulī savu seju un uzzied kādu krēmu, aplej puķes, izvāri putru. Ko Tu tad dari?
Vienu pēcpusdienu, braucot mājās pēc lieliskas pastaigas pa mežu un ciemošanās pie draudzenes, es klausījos bbc ziņas (jo man tak jāuzlabo tā angļu valoda, man arī ne pārāk patīk, kad cilvēki piesaka sevi soc.tīklos nepareizā svešvalodā, kaut no otras puses - malači un man droši vien vienkārši skauž, ka es pati neizsakos:). Klausījos, kā divas sievietes no Amerikas atgriezušās mājās - Kenijā un Afganistānā, atvērušas tur skolu meitenēm. Lai arī vairākkārt vīrieši nākuši un brīdinājuši, lai to nedara, jo meitenēm nevajag iet skolā. Viņas par to runāja ar tādu prieku, par savām audzēknēm, par to, cik burvīgi ir redzēt, kā meitenes progresē. Reiz atnākusi 14 gadīga meitene, kura gaidījusi bērniņu, baidoties, vai viņu uzņems skolā. Ne tikai uzņēma, bet sievietes bija laimīgas, ka cilvēki vēlas izglītoties, ka ir iespēja kaut ko izmainīt savā valstī. Šo skolu atvēršana ir izaicinājums un realitāte ir tāda, ka šajās valstīs ir augsts nedrošības līmenis, tāpēc katru dienu ir jāpārbauda teritoriju, ūdeni, ko dzer, meiteņu somas, jo vienmēr var kaut kas notikt, kāds var kaitēt... Un tas, ko viņas novēl savām meitenēm, beidzot skolu  - 'to be kind, dream big and follow your dreams..'
Vēl gribu teikt, ka atbraucot mājās, izslēdzu mašīnai motoru un turpināju klausīties, jo šo abu sieviešu balsīs bija kaut kas mierinošs, kaut kas liels, patīkams. Tas, ko es sadzirdēju, bija CIEŅA. Viņu cieņa pret savām skolniecēm un to, ko viņas dara.  

Man šķiet, mums šī cieņa ir kaut kur pazudusi. Ne visiem, ne visur, protams. Bet tomēr sabiedrībai kopumā 'cieņa' ir aizmirsusies. Pāru attiecībās, komunikācijā ar otru (tas ir subjektīvi, bet man šķiet, ka komunicējam tā, it kā otrs būtu zemāks, dumjāks, ja nav, tad vismaz tā viņam ir jājūtas), izglītības sistēmā, varas spēlēs, audzinot bērnus, braucot ar sabiedrisko transportu...
Mums ir citi vārdi un jaunas vērtības:
taisnība;
neiecietība;
mana taisnība;
cīņa;
vajag dot pretī, lai nedomā, ka tu esi kaut kāds memļaks;
stulbs;
ko tad tas saprot utt.

Pēdējā laikā, palasot cilvēku izteikumus par dažādiem notikumiem, es samulstu. Cilvēkiem ir TĀDAS domas. Ir tādi viedokļi, sarežģītu vārdu izmantošana, pretargumenti, it kā viņi tik labi orientētos situācijā, it kā viņi būtu veiksminieki un paraugs (diemžēl tā jau nemaz ar' nav). Šajos izteikumos reti, kad ir sadzirdama cieņa, vēl jo vairāk - mums jau tomēr šķiet, ka zinām labāk, ja nezinām, tad vismaz varam skaļi - rakstiski padusmoties.

Labs i'. Es pasludinu Cieņu par šī gada karalieni!


Sirsnīgi,
Evita