Pāriet uz galveno saturu

nav ko vilkt mugurā. tiešām?

Labdien un esiet sveicināti!

'Mammu, man nav ko vilkt mugurā', teica mana meita noteiktā balsī ar asarām acīs.

Tātad uz šo teikumu var paraudzīties dažādi - izaugusi no apģērba, kas pirms laika derēja vai arī - gribas kaut ko citu - morāli novecojušas tās lupatiņas. Vēlas laiku ar mammu. Uzmanības pievēršana.

Pinterest.com

Šādus teikumus es reizēm mēdzu pateikt pati. Jāatzīst, mana garderobe ietilpst mums visiem domātajā skapī. Un reizēm man šķiet, ka vajag vairāk svārku, vairāk kleitu (ļoti daudz, ko nevelku jau man ir), un tomēr visvairāk man vajag kaut ko, nezinu ko.
Tad nu vienā pārbraucienā ar auto, es dzirdēju kolosālu raidījumu par to, ko mēs patērējam, kā dzīvojam, ko mums patiesībā vajag un ko izliekamies, ka vajag (mana interpretācija). Un tad es apjautu, cik labi, ka mums ir cilvēki, kuri domā plašāk, daudz plašāk un spēj kritiski izvērtēt prioritātes. Domāju pirms gadiem desmit vides saudzētājus uzskatīja par gana lieliem dīvaiņiem, kuri grib izglābt pasauli (muļķi tādi, ne?). Taču šobrīd arvien vairāk cilvēku pievienojas šiem 'dīvaiņiem', kuri domā par klimata pārmaiņām, par mūsu ietekmi uz vidi, kā, apmierinot savas neizsmeļamās vajadzības, mēs izsmeļam dabas resursus. Šī noteikti ir gana plaša tēma. Un man noteikti vajadzētu vairāk iedziļināties tajā, lai izteiktu precīzākus secinājums. Taču, manuprāt, viens ir skaidrs, ka mums ir tik daudz iespēju kaut ko mainīt. Un tas pat neko nemaksā. Kaut vai mainīt dažus savus ieradumus. Ticu, ka tas nav viegli. Nu mums vismaz gribas domāt un attaisnot nedarīšanu ar to, ka tas taču tiiiik grūti. Mainīt ikdienas ieradumus vai uzvedību parasti sākam tad, kad kaut kas mums sāk traucēt, kļūst neērti vai ir kāda akūta nepieciešamība pēc tā.
Taču mēs gandrīz katrs varam divas dienas nedēļā iet ar kājām uz darbu vai braukt ar velosipēdu, kad tas ir iespējams. Vai vienmēr mums vajag veļas žāvējamo aparātu darbināt? Mēs varam atbalstīt recycling ideju, iegādājoties/atdodot apģērbu. Tas nebūt nenozīmē - tagad visi staigāsim bēdīgi lupatlasīši un nekad neko nepārstrādātu neiegādāsimies. Bet mēs varam tam sākt pievērst uzmanību. Visa esence noteikti ir mūsu attieksmē.
Esmu par to, lai skolās par to runā bērnu vecumposmam atbilstošā valodā, lai, noklausoties stāstu, bērni atnāktu pie vecākiem un teiktu - mums jāsāk šķirot atkritumus. Lai bērnam tiek dotas skaidras instrukcijas, ko un kā var izdarīt. Tad svarīgi būtu sadzirdēt, un pārņemt bērna entuziasmu. Atvērt datoru un palasīt par šo tēmu vairāk. Gan bērns jutīsies nozīmīgs, sadzirdēts un spējīgs ietekmēt situāciju, gan mēs paši būsim gandarīti par rezultātu.
Eh, reizēm mana pašas attieksme ir tik paredzama, tik neiecietīga, tik ietekmējama, it sevišķi, ja notiek kaut kas ne tā, kā iecerēts - gribi labu un tad sākas - sasit kāju, nolauz puķi, bērns izgāž bioeko zemi, suns slims utt. Bet tā vienkārši mēdz notikt. Jāturpina rakt. Zinu, ja nomainām to ierasto reakciju, mainās visas vibrācijas ap tevi - kaķis nebēg, suns nāk klāt un pieglaužas, cilvēki negriež galvu prom, tevi ieraugot (un ja tā dara, tad tas tomēr stāsts vairāk par viņu pašu) un svarīgākais - tu iekšēji smaidi. Un jūs jau atkal zināt, kāds aplis sākas jeb turpinās, ja esi uz 'viļņa'!?
Man šķiet, ideja par vides saudzēšanu ir daudz plašāk interpretējama. Bet nekur tālu jau netiksim, ja gaidīsim, kad kāds izdarīs to mūsu vietā. Tāpēc.. 1,2,3..sākam.

Noslēdzot ierakstu, gribu teikt, ka 'nav, ko vilkt mugurā', nozīmēja - man pietrūkst tava mīlestība. Tālāk mēs izveidojām sarakstu, kā meita sajutīs, ka es viņu mīlu. Viss vienkārši un mazliet arī sarežģīti. Bet šoreiz pamanīts un izrunāts. Ja šādu teikumu pasaku es pati, tad man laiks pievērsties prieka uzburšanai.


Prieks manī zied un plaukst, kad:
- tu tiec negaidīti aizvesta uz kolosālu mākslas kafejnīcu, un laiks paskrien nemanot. paldies, Kristīn.
- izstāsti ceļu svešiniekam un pavadi kādu gabaliņu;
- ir klusums prātā;
- esi izgulējies (tas nozīmē vismaz četras stundas netraucēta miega)'
- draudzene pagatavo visgardākās pusdienas;
- saule pakutina vaigus;
- tu paļaujies;
- esi patiess;
- dzirdi skaistu dziesmu un dungo piedziedājumu līdzi;
- iedomājies, ka viss ir viegli;
- smaržo pēc tīrības un kārtības visās izpausmēs un arī attiecībās;
- esi noderīgs;
- vari pateikt un saņemt paldies;
- uzzini ko jaunu;
- radi vai skaties skaistas bildes;
- bērni smejas;
- atļauj sev sajust vairāk;
- nedzenies pēc tā, kas citiem ir un ko patiesībā tev nemaz nevajag...

Katram mums sava prieka un ikdienas recepte. Droši vien ne jau katru dienu var noķert to svētku sajūtu. Bet... bet kāpēc gan ne? Arī nopirktās zāles sunim, tomēr man liek cerēt, ka viņam kļūs labāk. Turam īkšķus.



Starp citu, ko Tu tagad redzi aiz loga? Es redzu, skaisti sniegam milzu sniegpārslas. Redzu februāri. Bet dzirdu pavasari. :)


Tiekamies,
Evita







Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Mammu un meitu lietas

Kādu vakaru, liekot gulēt mazāko, es sajutu, cik ļoti viens paliek mans vecākais bērns. Paliek aiz durvīm ar Tv, dienā piedzīvoto un vēl gana sarežģīto vecumposmu, kad viss nepatīk un krīt uz nerviem, mamma nesaprot līdz galam. Tas ir tik neparasti, vai ne? Vairākus gadus tev ir bijuši vecāki uz visiem 100, bet tad vienā dienā ienāk mazs, jauks brālis, kuru tu it kā arī vēlies, jo tas liek sajust, ka tev ir vēl kāds īpašs cilvēks uz šīs zemes, un ikdiena mainās.
Jā, varētu teikt - tev taču tik daudz jau bijusi uzmanība, ko tad vēl vēlies! Muļķīgi jau izklausās, pasakot vien. To jau zinām, ka uzmanība, glāsts, saruna, acu skatiens, palīdzība ir vajadzīga jebkurā vecumā.
Tāpēc es šodien aktualizēju tēmu, ko kopā var darīt ar savu meitu, kas teju, teju jau ir pusaudzis (pazīmes liecina, ka jau agrīns pusaudzis noteikti ir - 10gadi).

Vispirms varētu izveidot kopīgu kolāžu ar saviem mērķiem, ko kopā gribat izdarīt. Tas jau varētu parādīt gan bērna gaidas, gan mammas gaidas, gan reālo sit…

Keep going!

Labrīt! Labdien! Labvakar!

Ir gan mazliet pāri divpadsmitiem, taču sajūta man, ka vēl ir agrs rīts. Varētu uzburt ainiņu ar siltu kafiju, grāmatu, vilnas zeķēm un šūpuļkrēslu, taču es sēžu pie balta galda, un kafija jau mazliet atdzisusi. Tas, par ko es pēdējā laikā gana daudz domāju, kā tas nākas, ka notiek tā, kā tas notiek. Un ar to sajūtu, ka citādāk nemaz nevar notikt.
Pēdējā laikā man ir tik izteikta sajūta, ka mūsu dzīves notikumi ir jau kaut kur ierakstīti. Izklausās pēc ku-kū, bet, domājams, tik traki ar mani vēl nav. Lasīju, ka nevajag tiem pretoties, jo tie, kuri pretojoties dzīves plūsmai, tos dzīve mazliet paspīdzina. Šo droši vien var tulkot dažādi, saprast dažādi un izpildīt dažādi.
Mani dzīves notikumi viens pēc otra ļoti pārliecinoši šobrīd ir atveduši uz kaimiņzemi. Un te nu es esmu - ar putekļiem acīs (laikam jāizsūc paklāji), rakstu jums ziņu. Man pat ir interesanti, ko dzīve mums ir sagatavojusi, kādas izvēles es vēl izdarīšu un kā tās turpināsies. Vairs nepreto…