pirmdiena, 2012. gada 31. decembris

Reiz dzīvoja...

Reiz dzīvoja Skolotājs, kurš zināja atbildes uz visiem jautājumiem. Tomēr viens no mācekļiem izdomāja jautājumu, uz kuru Skolotājs, viņaprāt, nezinās vis, ko atbildēt. Viņš devās uz pļavu, noķēra tur taureni un noslēpa savās plaukstās. Taurenis sitās un mēģināja izkļūt no plaukstām, bet māceklis turēja cieši un jautāja Skolotājam: "Sakiet, vai manās rokās ir dzīvs vai beigts taurenis?" Viņa aprēķins bija vienkāršs: ja Skolotājs teiks, ka beigts, viņš palaidīs taureni vaļā, ja teiks, ka dzīvs, acumirklī saspiedīs rokas. "Nu tad - dzīvs vai miris?"
Skolotājs paskatījās uz mācekli un teica: "Viss tavās rokās."

Skaists un pamācošs stāsts. Arī es sev bieži esmu atgādinājusi un nereti šeit ierakstījusi, ka izvēle ir mūsu, un tā ir svarīga mums pašiem. Tam, kā dzīvosim tālāk. Kā dzīvos mūsu bērni. Un kādas kļūdas mums dzīves laikā būs jālabo. Piedot vai mocīties nakts murgos. Baudīt vai eksistēt. Smieties vai skumt. Mīlēt vai pieprasīt mīlestību. Jautāt vai saredzēt atbildes. Viss tavās rokās.

Es jums novēlu zinātkāru gadu! Spēt saredzēt atbildes uz saviem jautājumiem dzīves notikumos. Izdarīt izvēles, ieklausoties savā sirdsbalsī. Dzīvot un pieņemt savu dzīvi un tās notikumus, jo tie agrāk vai vēlāk tev par kaut ko pavēstīs. Izbaudīt klusumu un kaut reizi paļauties uz augstāko enerģiju vai spēkiem. Izvēlieties palīdzēt citiem, jo jums taču ir, ar ko dalīties. Ļaujiet sev izvēlēties būt brīviem no bailēm neatbilst kaut kam. Mācieties pateicību un noskaitiet kaut vienu lūgšanu. Gaišākiem cilvēkiem, vēl labākai pasaulei. Esiet iecietīgi! Veidojiet savus rituālus un tradīcijas!

Skaistu nakti, kad mainās gada skaitļi. Simboliski tam noteikti ir nozīme.


Evita



sestdiena, 2012. gada 22. decembris

Kad klusums san

Mīļie un mīļās,

sēžu un raudu. šoreiz ne aiz laimes, bet aiz sāpēm. Šoreiz ne dvēseliskām, bet fiziskām (savainojos). Mans bērns, uzliekot roku uz pleca un maigi noglaudot matus, klusē. Man jāraud vēl vairāk, ka viņa tā prot.Tik skaisti prot būt klāt sāpīgā brīdī.
Šodien ir tā diena, ko es ļoti, ļoti gaidīju, jo tik ļoti vēlējos nesteigties. Un te nu tā ir. Savādāka, jo ir pilnīgi skaidrs, ka lielās lietas savā dzīvē nevaram palaist garām.

Šis rīts mūsmājās bija mazu pārdomu un klusēšanas rīts. Ziniet, tādos mirkļos ir sajūta, ka tu otru jūti tik spēcīgi kā nekad, vārdi nav nepieciešami. Un pēkšņi es apjautu, cik svarīgi ir šādi mirkļi - piepildīti ar klusumu, kas šķietami san, un cik svarīga ir prasme klusēt, spēt nepateikt par daudz un spēt nerunāt runāšanas pēc.

Esiet saudzīgi pret saviem īpašajiem cilvēkiem. Esiet saudzīgi pret to, ko domājat un ko pasakāt! Mīlestība nav ārpus mums, tā ir ikviena un ikkatra sirdīs! Lai izdodas to sastapt un sajust!


Gaišus un priecīgus svētkus,
Evita


otrdiena, 2012. gada 18. decembris

Viegli

Ziniet, ir tādas dienas, par kurām var teikt, ka tā ir laba. Nereti, ja kāds apzīmē savas izjūtas ar labām vai sliktām, es prasu vairāk. Piemēram, ar ko labas izjūtas asociējas? Kādas izjūtas rada asociācijas?
Lūk, manas labas dienas asociācija ir tāda, ka viss notiek mierīgi, bet notiek, darba ir, bet ne pārāk daudz, enerģija ir, bet ne spridzinoša.
Uzskatu, ka ir arī brīnišķīgas dienas. Vai jau nojauti, ka starp šīm dienām ir atšķirība? Ar ko asociējas brīnišķīga diena? Ar kādu uzlādējošu notikumu. Proti, sestdien es biju uz pasākumu,kas bija tik pārbagāts ar pozitīvām emocijām un notikumiem. Iedomājieties, solists no skatuves sirsnīgi dzied , zālē esošie pievienojas, un pēkšņi Tu dzirdi, kā blakus Tev skaistas meiteņu balsis dzied līdzi to pašu melodiju, tos pašus vārdus, bet par dažām notīm augstāk. Tādi mirkļi, ko vari piedzīvot, kas ir improvizēti un neparedzami,  padara labu dienu  par brīnišķīgu. Paldies meitenēm ( no Sus Dungo) un puikam Renāram par to patiesumu, arī citiem 'Viegli , draugi un Tu' darba rūķiem, kuri ļāva piedzīvot brīnumu. Es domāju, ne tikai mana diena kļuva par brīnišķīgu, bet visu to, kuru sejās atspoguļojās mīlestība, ticība, apgarotība un prieks, klausoties un sajūtot Ziedoņa radītās vārdu vibrācijas.

Ir kolosāli, kad vari izdzīvot labu dienu un tad brīnišķīgo dienu. Kā saka, vienmēr ir varianti - vari sēdēt un būt mierā ar to, ka nav spēcīgu emociju, nav priecīgu mirkļu un notikumu, ka viss un visi ir slikti, taču tu vari arī celties un iet pēc sava prieka, pēc gandarījuma izjūtas, pēc savām vērtībām. Tu vari nodarboties ar labo, kas vairo vēl labāko.
Es kādreiz mēdzu uzrakstīt pateicības vēstuli kādam, kas mani ir iepriecinājis ar savu darbu, emocijām, idejām, smaidu vai draudzību. Šī sanāca tāda publiskāka, bet es domāju, ka dalīts prieks nes dubultu prieka devu. Un varbūt kādam būs iespēja priecāties līdzi. Ir taču jauki, un nebūt nemaz tik naivi, mācēt atrast pašam sev mazos iedvesmas mirkļus, ne tikai gaidīt, kad nu nāks iepriecinātājs. Nenāks, ja nebūsi gatavs viņu pamanīt. 'Mazie nabadziņi', kā mēs ar kādu meiteni nospriedām, mūsos sēž un tikai gaida, kad būs iespēja sabaroties no mūsus skumjām, dusmām, aizvainojuma vai meliem. Protams, arī to vajag piedzīvot, lai saprastu, kā tad gribas vairāk - dzīvot ciešot un izjust visu to, kas tur nāk līdzi vai mīlot, un izjust to, kas nāk kopā ar mīlestību.
Es zinu, zinu Tavus iebildumus. Tiešām zinu. Manī ik pa laikam arī tādi ir. Ne vienmēr ceļš uz savu sirdi ir viegls, taču ar katru prieka mirkli un brīnumu, tas paliek redzamāks.


Lai Tev brīnišķīga diena!

Evita

svētdiena, 2012. gada 9. decembris

Otrā

bilde no http://lostandliving.tumblr.com/archive


Izskatās, ka mani ieraksti ir pārtapuši par brīvdienu ierakstiem. Arī man tas kļūst par gaidāmu notikumi, kad domāju, kā izteikties precīzi, kā runāt par tēmu. 
Šodien man ir tāds noskaņojums, kad vairāk gribētu būt viena ar sevi. Jūs taču droši vien arī atpazīstat tādu sajūtu? Realitāte gan ir tāda, ka zem segas man ir palīdis suns un otrā dīvāna galā spēlējas mana meita. Tikko ar viņu man izdevās sarunāt, ka ļausim viena otrai kādu laiciņu pabūt ar sevi un saviem darbiem. Tāpēc nevaru šīs minūtes zaudēt.
Ja domā par laiku, kādā šobrīd esam, tad pirmā asociācija ir miers. Lai cik ļoti es tāda mierīga vēlētos būt, šobrīd man tas īsti nesanāk. Cilvēki jau parasti vēlas to, kas viņiem pašiem mazliet pietrūkst. Šodien es izjutu to, kā tas ir, kad esam pieraduši pie cilvēku konkrētas uzvedības. Mēs taču parasti zinām, kam jāpiezvana, lai izstrīdētos, kam jāpiezvana, lai izraudātos un kam, lai izdusmotos. Man ir interesanti pie sevis vērot, kā es mainos, kad es neiegūstu to, ko esmu iecerējusi iegūt. Un otrādāk, kā mainās otrs, kurš tieši tāpat cer iegūt ierasto (uzvedību, lietu, vārdus, balss tembru..). Es jutos mazliet nesaprasta un arī aizkaitināta. Ir labi to pie sevis piefiksēt, atpazīt, nosaukt vārdā. Tas man ļauj labāk sevi iepazīt. Man svarīgi par to runāt, jo savu nemieru varu vadīt, ja par to runāju.Vai ar Tevi mēdz būt līdzīgi?

Lai vai kā, ir skaidrs, ka ne viss ir tā, kā grāmatās raksta. Savukārt reizēm ir tieši tā, kā par to raksta. Ne vienmēr vari iegūt to, ko vēlies. Es domāju, tas bieži ir terapeitiski. It sevišķi, ja to spēj apjaust. Ko tev nozīmē - gan konkrētie cilvēki, gan notikumi, gan lietas, gan izjūtas, kas ar to visu saistītas.

Šodien esmu nolēmusi nesteigties un neprasīt no sevis vairāk, kā es spēju vai varbūt gribu. Uzrakstīšu arī kādu Ziemassvētku apsveikumu un pagatavošu vienkāršas pusdienas. 

Patiesībā viss ir vienkāršāk, kā mēs to mēdzam iedomāties - elpot un mīlēt.

Evita


svētdiena, 2012. gada 2. decembris

Tik tak



Šorīt pamodos vēlu. Dzirdēju, kā meita jau rosās. Un nodomāju, cik jauki, ka man neviens ar pirkstiem nebaksta acīs. Pēc kāda laika meita ielīda man blakus, paņēma telefonu, skatījās pulkstenī. Devu viņai ziņu ar smaidu, ka esmu nomodā un priecājos viņu redzēt. Viņa cītīgi skaitīja minūtes. Un tad prasīja: "Mam, kāpēc laiks tik ātri iet?" Es mazliet samulsu no šī jautājuma, kas bija arī kā secinājums. Un es nudien nebiju pievērsusi uzmanību, ka minūte patiešām paiet zibenīgi. Minūte minūti apsteidz, mainās cipari, mainās stundas, mainās diennakts daļas. Tas, kā šīs minūtes pavadām, gan ir atkarīgs no mums pašiem, vai ne?

Lai jums sirsnīga pirmā Adventes svētdiena!


Bilde atspoguļo manas iekšējās izjūtas par šo gadalaiku. Par laiku, par sniegu, par klusumu, par mirkli. Nejauši atrasta te.


Pa sniegpārslai jums,
Evita

Viss ir viens. Viss ir vienots.

Viņas somā bija tikai dažas mantas - atslēgas, noputējusi kastīte, dažas drēbes, mazliet nauda un atmiņas. Ceļš bija gana tāls, lai viņa ik...