Šorīt pamodos vēlu. Dzirdēju, kā meita jau rosās. Un nodomāju, cik jauki, ka man neviens ar pirkstiem nebaksta acīs. Pēc kāda laika meita ielīda man blakus, paņēma telefonu, skatījās pulkstenī. Devu viņai ziņu ar smaidu, ka esmu nomodā un priecājos viņu redzēt. Viņa cītīgi skaitīja minūtes. Un tad prasīja: "Mam, kāpēc laiks tik ātri iet?" Es mazliet samulsu no šī jautājuma, kas bija arī kā secinājums. Un es nudien nebiju pievērsusi uzmanību, ka minūte patiešām paiet zibenīgi. Minūte minūti apsteidz, mainās cipari, mainās stundas, mainās diennakts daļas. Tas, kā šīs minūtes pavadām, gan ir atkarīgs no mums pašiem, vai ne?
Lai jums sirsnīga pirmā Adventes svētdiena!
Bilde atspoguļo manas iekšējās izjūtas par šo gadalaiku. Par laiku, par sniegu, par klusumu, par mirkli. Nejauši atrasta te.
Pa sniegpārslai jums,
Evita
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru