Kad klusums san

Mīļie un mīļās,

sēžu un raudu. šoreiz ne aiz laimes, bet aiz sāpēm. Šoreiz ne dvēseliskām, bet fiziskām (savainojos). Mans bērns, uzliekot roku uz pleca un maigi noglaudot matus, klusē. Man jāraud vēl vairāk, ka viņa tā prot.Tik skaisti prot būt klāt sāpīgā brīdī.
Šodien ir tā diena, ko es ļoti, ļoti gaidīju, jo tik ļoti vēlējos nesteigties. Un te nu tā ir. Savādāka, jo ir pilnīgi skaidrs, ka lielās lietas savā dzīvē nevaram palaist garām.

Šis rīts mūsmājās bija mazu pārdomu un klusēšanas rīts. Ziniet, tādos mirkļos ir sajūta, ka tu otru jūti tik spēcīgi kā nekad, vārdi nav nepieciešami. Un pēkšņi es apjautu, cik svarīgi ir šādi mirkļi - piepildīti ar klusumu, kas šķietami san, un cik svarīga ir prasme klusēt, spēt nepateikt par daudz un spēt nerunāt runāšanas pēc.

Esiet saudzīgi pret saviem īpašajiem cilvēkiem. Esiet saudzīgi pret to, ko domājat un ko pasakāt! Mīlestība nav ārpus mums, tā ir ikviena un ikkatra sirdīs! Lai izdodas to sastapt un sajust!


Gaišus un priecīgus svētkus,
Evita