svētdiena, 2010. gada 31. janvāris

bonuss


foto: http://www.filmofilia.com/

un jā, lai cik tas ir stulbi, parasti, nevērtiigi....
es shodien gribētu atkal lasiit 'krēslu'.

vienalga vai tas noziimētu, ka es sapņotu, vai aizmirstos grāmatas sižetā.
bet varbūt shodien man vajag savu varoni. kas var gandriiz visu. un edvards taču tāds ir.


nekas, pagatavoshu vakariņas. un viena pati apēdiishu tās. ēdiens reizēm palīdz. tā vismaz runā. un kāpēc tam neticēt?

.

mans noskaņojums ir atkariigs arii no tā, cik manā makā ir nauda.

un nē, nē... laime jau nav tai naudā...

piekāpiet riit...



obrigada,
dinada,
eu te amo,
evita

sestdiena, 2010. gada 30. janvāris

tāda tā vakardiena.


ir bijis tā, ka, ieraugot kādu sev noziimiigu cilvēku, pēkshņi kājas neklausa. it kā, ja mēģinātu izkustēties, pakluptu. sirds sitas un tad... o jā, man mulķiigi jāsmaida. un to nevaru kontrolēt. vēl neprotu. un pēcāk liekas - jezus, kas ar mani notiek!? citi var parunāt, bet ko es? tik smaidu. un vēl klusi pie sevis lūdzos par to,lai tikai man netuvotos, jo tad ar mani ir pagalam. izgāziishos. mulķiigi, jo gribas jau gribas to tuvoshanos.
vakar piedziivoju ko pavisam savaadu. vispirms, mistiski kursa biedrenei masiinas atslēga iesprūda tur, kur tai nevajadzēja sprūst. salām, mūķējām kā mācējām, sadabūjām večus, jo tiem vismaz apziņa, ka saprot un prot, bet nekāda rezultāta. salām. mēģinājām arii veikt marte meo ar auto. nekā. salām tālāk. pēc 40 minūtēm nospriedām, ka nebūs nekāda labuma, ja salsim visas. māra palika gaidiit viiru. ceru, ka viņai ilgi nebija jāgaida. mēs, pārējās, devāmies uz busu. un tur. kaut kādā busā, kaut kādā čuhņā satieku senu darba kolēģi, kura kā reiz pirms dažām dienām mani sarunā pieminējusi citai kolēģei. vai tāpēc man bija jāsalst? vai driizāk tas bija apbalvojums par to, ka tai auto neiekāpām. ej nu sazini. miikla.
bet es steidzos, jo bija vēls. un manējiem jau bija jābūt klāt. bet nebija. tad sāku gaidiit. stundu, divas... sazvaniit nevarēju. un lūk, tad mani pārņēma liidziigas sajūtas, par ko sākumā rakstiiju. tikai bez smaida. sķita, ja spershu soli, kritiishu. un vēl tās domas kā filmiņa skrēja. jā, zinu, tās jāsaudzē. bet tās man bija dažādas. nudien. kad jau jutu, ka birst asaras, jo drāmas jau man patiik. un jutos bezspēciiga. pa logu beidzot redzēju iisto sarkano auto. un mazu roku, kas laimiigi māj. viņi nebija steigushies. un nē, neiedomājushies, ka es uztaukshos. jociigi, bet es uztraucos.
jā, man ir būtiska komunikācija. loti. kaut vai sniegā viegli ieziimēta sirds. vai uz norasojusha loga uzrakstiits ok. vienalga, vienalga kas, bet kaut kas. gaidiishana reizēm ir grūta.

ar roku rakstiitais - piu.(:
evita.

trešdiena, 2010. gada 27. janvāris

roodž. (:



shodien ir tenisa diena. skatos un briinos. izturiiba, spēks, inteliģence, precizitāte. un, protams, es par rodžeru. jo viņs tāds ieturēts, stabils un, man sķiet, uz viņu var paļauties. (:
mēs ar draudzenēm reizēm esam prātuļojushas, cik feini tas ir, kad kāds sevii pamaniijis (citu reizi jau vecāki arii pie vainas:) un attiistiijis talantu. es nudien tā arii gribētu. nevaru tikai saprast, ko tieshi man būtu jāattiista.

saulainajā, taču dikti aukstajā dienā,
evita

foto: http://lifehackery.com/qimages/5/used-tennis-balls.jpg

otrdiena, 2010. gada 26. janvāris

ātrvilciena pieturas.

dienas skrien. vakar bija pirmdiena, bet riit jau treshdiena. un es censhos laikam tikt liidzi. jāatziist, reizēm ar mani ir tā, ka atmetu ar roku, ja neizdodas. reiz ar mani nebija interesanti spēles spēlēt. ja neuzvarēju, tad ne tikai rokas pa gaisu, bet visi spēles kauliņi arii. tagad es domāju, cik paredzama biju. tādi nu mēs reiz kļūstam. pashi sev un arii citiem. man patiik pretoties manai paredzamiibai. censhos izrauties no rutiinas. reiz kāds mūks uzskatiija par atkariibu to, ja dara vienas un tās pashas lietas ierastā seciibā un tā katru dienu. modinātājs - čiibas - drēbes - zobubirste - utt. viņs centās katru dienu kko pamainiit. laikam baidiijās klūt par atkariigo. es arii katru dienu censhos savu dienas ritmu mazliet pamainiit. ne pārāk labi izdodas, jāatziist.

tāda maza atkāpe manā stilā. shodien es domāju, cik žēl, ka mums nav ātrgaitas vilcieni. iekāp un pēc neilga laika esi galapunktā. tā es varētu mainiit savu ieradumu. proti, braukt vairākas stundas liidz sasniedzu riigu. un tas mani neprātiigi nogurdina.

vēl. shodien atkal izjutu, cik tas ir burviigi, ja tev kāds uzraksta jauku vēstuli. es tādu saņēmu. ir lieliski vienam otru patiikami pārsteigt. ar vārdiem, smaidu, pieskārienu, dziesmu, skatienu, empātiju, grāmatas citātu... un vēl tā sajūta, ka tas tev tiek dāvāts, negaidot neko atpakal. vismaz manii ir tāda sajūta. jo man arii patiik dot.
un gribu, lai otrs saprot bez vārdiem, ka to daru no sirds un esmu laimiiga, ka man vispār ir tāda iespēja.
un tas mani patieshaam iedvesmo un dara prieciigu. godiigi un pa iistam.

saldus sapņus vēlot,
evita

pirmdiena, 2010. gada 25. janvāris

slinkā pirmdiena


tas, ka esmu pēc dabas slinka, man nav jaunums. bet shodiena ir ekstra slinka. vismaz tās sākums. jā, citi jau dodas pusdienās, bet es vēl mielojos ar brokastu pārslām. un neticama temperatūra aiz loga, tikai -7°. jo vakar no riita, pie manu vecāku mājas lieveņa, rādiija -28°.
un sonakt esmu atgriezusies tallinā. par savu nedēļas nogali gribēju rakstiit. cik tā galu galā izvērtās laba. laba skan nekaa, vai ne?
tā kā esmu izvēlējusies iegūt arii maģistra grādu, tad ar lielu atbildiibas sajūtu piektdienās braucu un braukshu uz lekcijām. un tā kā arii esmu izvēlējusies kādu laiku padziivot tallinā, tad man uz skolu jāmēro samērā tāls ceļsh. 300 ar astiiti. tas mēdz nogurdināt. un turpmāk arii būs jāmeklē naktsmājas. un shoreiz es naksņoju pie draudzenes evitas. evita mani sagaidiija ar pamatiigām vakariņām. interesantām sarunu tēmām (un divas galvas taču gudrākas. it sevisķi, ja abām ir zināshanas par cilvēka psihi.(:). ar fotoaparātu. un dažādiem mūzikas jaunumiem. sapratām, ka mēs tādas aizvēsturiskas shajā jomā. bet mēs mācāmies, mācāmies. un coldplay jau ir mūsu mūzikas listē. un zinām arii, ko noziimē flashmob. bet var jau būt, ka tas arii ir jau old school. :)
bet ko es gribu pateikt? ka ir labi satikties ar cilvēkiem, kuri tev kaut ko iemāca un liek padomāt par noziimiigām lietām. un tik diivaini, ka ar citiem kopā būt ir tik vienkārshi. un tieshi tā man patiik. bez sliktas pēcgarshas.

domās ar jums,
evita

otrdiena, 2010. gada 19. janvāris

p.s.

un jā, man nav kāmera, tāpēc man ar tām bildēm shvaki. kaut gribētos jau man arii te kaut ko ielikt. es, protams, nezinu vai vajag, jo citiem taču tik skaisti sanāk. un es varbūt pamatiigi izgāziishos.
bet nekas. riiga palika pavecs canon, paņemshu piektdien to. redzēsim, kā man veiksies.
un vēl viens jā, man nepatiik, ka es nevaru atrast, kas man te jānoregulē, lai varētu uzrakstiit garo i, s ar jumtiņu, l ar sviitriņu...

tagad gan federeram jāpajūt liidzi. un tad atzinums. hehehe

sii juu...

nav.

šodien jau esmu pabijusi sporta zālē. un jā, noskrēju apliiti par vakardienu.Argo man shodien teica- zdrastvujte. pabriiniijos, ka krieviski, es gan viņam atbildēju tere hommikust! :) Un visi tik sporto un sporto. meitenes stieņus cilā. un puikas jau arii. iesildās viņi, skrienot ar zeķēm. un esot tajā sporta hallē, es atcerējos, kādā trenējāmies mēs. es, dita, liene, zane, zanda, guna. kuru nenosaucu? tā smirdēja pēc melnās gumijas. bija auksta. mums jau tāpat bija interesanti. pashas bijām viena otrai trenažieris. bet priecājāmies mēs, kad sākās silts laiks. kad iesoļojām mēs lepni daliņa stadionā. patiesiibā mēs skrējām gar pauku priedēm, gar gauju.
bet tas nav tas, ko gribēju teikt. aizplāpājos es atkal.
pirms mirkļa apskatiijos pa logu. un nav. skaistā ledus kārta uz kokiem ir pazudusi. un es to pamaniiju tikai tagad. kad nez' tas skaistums pazuda? vakar? aizvakar? shonakt?
Tā ir, pie visa mēs pierodam. gan pie skaistā. gan pie loti, loti skaistā. gan pie grūtiibām. pie citas kultūras. pie citas valodas. mēs nu gan esam fleksibli.
vēl shodien jānosūta patopsiholoģijas lektorei atzinums, ko beidzot esmu uzrakstiijusi.

nepazūdam.
evita

pirmdiena, 2010. gada 18. janvāris

pirmdiena esot grūta diena.


man tā bija dikti laba. produktiiva. un saule spiideeja.
tagad jau gan ir tumsa aiz loga. tāpēc es mazulietiņ ilgojos pēc gaishākiem, siltākiem vakariem.
es izdariiju vienu dikti labu darbiņu. mums maijā skolai salidojums. Valmieras skolai. un vajadzēja uzrakstiit par vidusskolas laiku. kā mums tur gāja. sākumā man shķita (ints, mans draugs:), ir shodien izskaudis no manas leksikas "liekas". kas liekas, tas sasitas, ja?:), ka neko neatceros, bet vēlāk rakstiiju un priecājos, cik burviigs tas laiks ir bijis. un man nepavisam nav sajūta, ka pagājushi jau 10 gadu.
teātri mēs spēlējām, podus gāzām, iemiilējāmies viens otrā un neiemiilējāmies, popielās priizes ieguvām. es ceru, ka spēshu atrast un ieskeneet kādu tā laika bildi. bet tad, kad aizbraukshu pie mammas. tur man glabājas visas atmiņu klades, vēstules, bildes un seno laiku izjūtas.
shodien es uzcepu maiziites kā senos laikos - uz pannas, olā + pienā apmērcētu un ar ievāriijumu apsmeereetu. visiem garshoja. riit par to noskrieshu vienu apli vairāk.:)
shodien es iztiiriiju dziivokli.
un vēl plānoju cd ierakstiit bildes. aiznest tās uz meistardarbniicu un vēlāk smuki salikt albumā. citam atmiņu vakaram.
pie darbiem, mani draugi!
Evita
p.s. paldies par bildi Mellajai.

trešdiena, 2010. gada 13. janvāris

hua mulan.

vai tev reizēm ir bijis tā, ka liekas, ko nu es vēl ko teikshu? jo ir sajūta, ka citi to jūt un zina kaut kā savādāk. spēciigāk? dziļāk? nu kaut kā tā vairāk pa iistam.
man tā reizēm ir. patiesiibā bieži. kad saskaros ar gudriem cilvēkiem, kad noskatos kādu man noziimiigu filmu, kad izlasu kādu iipashu stāstu.

vakar noskatiijos filmu Hua Mulan. un tieshi peec taas man bija shii sajuuta, par kuru runāju. tik daudz riiciibu kaut kā augstāka, lielāka, sveetāka vārdā. atmetot domu - bet kāds man no tā labums? nevaru pat atrast vārdus, lai aprakstiitu to sajūtu, kas rodas, skatoties to un vēl kādu laiku pēc noskatiishanās.
beznosaciijumu miilestiiba. laikam jau visvairaak par sho man bira asaras viena peec otras. arii par pārlieciibas spēku. par cieņu. par izturiibu. par rūpēm. par savaldiishanos. par spēju nebūt atkariigam no otra.
es zinu, ka es tā nespētu, nevarētu. gribētu sev. gribētu vairāk. un visvairāk jau dēļ sevis. lai es justos laimiiga. lai es justos miilēta. lai es, es, es...

jāatziist, ka es esmu reiz teikusi - jā, es zinu, ka tevi miilu. un jā, es zinu, ka tev ir jāiet.
iespējams, savā dziivē, ko gribas saukt par realitāti, mēs riikojamies savādāk kā savos sapņos jeb iedomātajā realitātē.
iespējams, un ar mani tā ir bijis vairākkārt, mēs esam pashi pārsteigti par savu uzvediibu vai vārdiem, ko sakām kādā sev noziimiigā dziives situācijā.
iespējams, sapņi mums ir vajadziigi, lai strikti spētu novilkt starp tām robežu jeb lai citā situācijā spētu saņemties dziivot tālāk.
reizēm man patieshām sev ir jāatgādina par būshanu sheit un tagad. jo man patiesiibaa ir dots shis mirklis. un ir absolūti muļķiigi zaudēt laiku domājot, kā ir bijis. vai kā nu būs. būs taču tā, kā tas kaut kur ir ierakstiits. un bijis ir tā, lai es no tā kaut ko māciitos.
es arvien vairāk jūtu un redzu, ka patieshaam vismazākās lietas nenotiek tāpat.
es mācos nesist ar spēku tās durvis, kuras man jau vairākkārt nav atvērushaas.
es mācos saskatiit, kas ar mani notiek. es mācos sajust, kā es par to jūtos. es mācos ļauties. un patieshām izdziivot mirkli, kā es to vislabāk jūtu. un ne vienmēr, protams, jūtu un zinu. reizēm liekas, ka viss ir dimbā. ka esmu novilkusi sev rokasbremzi un netieku uz priekshu.
bet tad es noskatos filmu jeb gribētos domāt, kāds man iedod filmu.
un es to noskatos. tā mani aizkustina. liek domāt. par savu dziivi. par savām vērtiibām. par savu egoismu. par draudziibu. un miilestiibu. par attieciibaam, kas man ir. par cilvēkiem, kuri man apkārt. par shodienu. par iekshējām cilvēka spēku rezervēm. par savu meitu.


Ar miilestiibu,
evita

sestdiena, 2010. gada 9. janvāris

ilgi.

esam klāt. atbraukushi. vietu varētu dēvēt par Tallinas pļaviniekiem. māja pie mājas. sniegoti pagalmi, ko dala dažnedažādas automashiinas. ir liels pagalms. pat priedes aug. un tur mēs ar suni ejam pastaigā. satiekam arii citus čurātājus.
bet par visu no sākuma.
treshdienas riits. nedaudz pirms astoņiem. Betija un mūsu suns vēl guļ. es turpinu ieprieksheejaas dienas darbiņu. lieku mantas, mantas, mantas. kaut ko vēl sakārtoju. tad brokastis. pankūkas. bērns ceļas un neklausa. kavējamies. mums jābrauc uz valmieru vēl pirms tam. betijai jāizņem pase. nekas, ap plkst. 12tiem manas mammas sarkanā mazā vardiite toyota izbrauc no hospitāļu ielas vārtiem. biju plānojusi, ka tas varētu notikt ap 10tiem. ak, es.. cilvēki taču nemaz tik bieži nemainās..
valmiera pienāca ātri. ap diviem. vēl apstājāmies mūsu miiļajā pieturā Rāmkalni, kur vienmēr nopērkam gardos biezpiena radziņus. jaatziist,shoreiz tie nebija tik gardi. diezgan sausi un sprūda kaklā. bet sunim prieks par apstāshanos un mazu pastaigu bija gan liels. pa ceļam mashiinai sāk vibreet stuure. sajuuta, ka driiz pacelsimies gaisā. ja brauc uz 80 km/h, tad viss kaartiibaa, mashiiniite klusa, bet, ja mazliet ātrāk, vibrē kā dulla musha. skatos uz bērnu sev blakus, arii kratās ar visu savu beņķi. gan smiekli, gan satraukums. saklausiijusies kaadreiz, ka ziemaa ratos ledus var iesalt, ieķerties. nu kaut kas uz to pusi. kāpju straupē ārā, situ ar kāju pa riepām. notiiru sakrājushos sniegu. sajuuta, ka nu gan buus labi. garām brauc "smagais", protams, atbalstot mani, signalizē. jauki, man jau vienmēr ir patikusi kāda uzmaniibas deva. varbūt ne vienmēr shāda, bet shoreiz tas man liek sasmieties.
nevelkot staastu garumā. nekas nemainiijaas. un tā mēs vibrējoshas arii iebraucām manā dzimtajā pilsētā Valmierā.
tas, kas mani pārsteidza. un patieshaam no sirds paarsteidza, ka valsts iestādē straadaa tik sirsniigi cilvēki. un tas man kaut kā ļāva domāt, ka varbūt kādreiz es atkal varētu tur atgriezties. valmierā. neviens neiigņojas, ka suns aulēksho pa kabinetu. patiesiibaa jau es betiju ar suni biju atstaajusi koridoraa. bet tante ielaida. kāpēc bērnu nelaižot iekshā. tā nu visi priecājās. par suni jau visvairāk. labi, ka nepievēma to kabinetu. jo viņam reizēm tā uznāk.
pase dabūta. nauda atdota. varam doties tālāk. rencēni. 20 km no valmieras. tur ir manu vecāku dziivesvieta. nu jau vairākus gadus atkal tur atgriezusies un dziivo mana māsa ar ģimeni arii. nu jā, es tur arii 7ņus gadus guvu ziniibas. luuk, iebbraucaam paeest pie māsas. vēl iisti nezināju, vai turpināsim ceļu tālāk. patiesiibaa es nenojautu, cik tomēr Tallina ir tālu. un cik slikti ir mazie ceļi. un ka es tā perfekti nemaz nezinu to marshrutu. varat nojaust jau, ka mees tomeer braucaam tajaa pashaa vakaraa. un tas bija ilgi (kopumā tāda kārtiiga darba diena pavadiita pie stuures). un tas bija leeni un baisi ar visu drebosho stuuri. es to noteikti neatkaartotu. buutu praatiigaaka.
piedodiet par sasteigtajaam beigaam. bet tagad mēs aizbrauksim uz Tallinas kesklinn (centru:).
Lai jaukas briivdienas. tiem, kuri Latvijā, gan tiem, kuri Vācijā.
buchas.
katram pa pikai.

Evita

otrdiena, 2010. gada 5. janvāris

izvēloties.


tā. sevi esmu noknipsējusi.varu sākt.
dienu pirms riitdienas. tā man sanāk. jā, savu somu jau esmu sapakojusi. ar kaudzi. vēl jāpārskata mans atmiņu fails, ko lietoju ikdienā. kaut gan - visu taču arii tur var nopirkt. pieradums. pie savām mantām, savas mājas smaržas, arii garshas, protams. kad pagaajusho gad' dziivoju Tartu, tad gribēju iepriecināt mūsu ģimenes draugus no Braziilijas ar cepumu - biezpiena kūku, kas man no visām kūkām dikti, dikti garsho. nopērkot Igaunijas biezpienu. nu jā, pārsteigums iisti nesanāca. tā garshoja savādāk. bet visi ēda un teica, ka laba, tikai neviens uz otru gabaliņu nepieteicās. tagad zinu, kāds viņiem tur biezpiens.
bet patiesiibā gribēju padaliities ar to, cik ļoti shim lēmumam pretojos. nē, laikam vairāk par to, kā. un galu galā, protams, cietēja vien esmu es pati. jo tā jau ir, kuru tad interesē, ka nepieņem pareizos lēmumus, ka nezini, ko pa iistam gribi. kuru interesē, ka visbiežāk vakaros, kad bērns jau guļ, es lasu grāmatu liidz iemiegu. un ne vienmēr tāpēc, ka interesanta, bet tāpēc, ka man skumji/garlaiciigi. bet es pretojos. ik pa laikam tomēr virzoties, tuvinoties lēmumam braukt pie viira. un tad atkal veiksmiigi nogriežos no liecelja. tāda es esmu. tas ir kaut kas par mani. arii tas, ka reizēm baidos uzņemties atbildiibu par savām izvēlēm un lēmumiem. ka reizēm sadusmojos uz kādu tik ļoti, ka nespēju viņam piezvaniit vairaakas dienas(shis ir kaut kas jauns par mani man pashai).
bet lēmums pēc visiem par un pret ir pieņemts. un es jūtos atviegloti. es ticu, ka mans tētis, kursh vienmēr mums paliidz nonest/uznest mantas uz jaunajiem/vecajiem dziivokljiem, nopūtiisies, to uzzinājis. es zinu, viņs tāpat paliidzēs. tas taču ir mans tētis.
bet patiesiibaa mums vienmēr ir dota izvēle. vai ne? piedaliities vai nepiedaliities. ļauties vai pretoties. ieklausiities sevii vai kādā citā, vai sevi nedzirdēt liidz attopamies slimiibā. cepties vai necepties(sveiciens manam draugam, sho vārdu teicējam k.ceram un viņa burviigajai sievai arii:). miileet vai ljauties bailēm. un tā visu laiku.
tiekamies.

Evita

p.s. Hmm, kāpēc man ne visi burti rakstās kā tiem jārakstās?

Viens, divi, trīs un Tu esi brīvs

Labdien, labdien, mīļie, dārgie un attālie! Es nezinu, kā jums, bet mana ikdiena ir uzņēmusi labu tempu un ātrumu. Patīk. Man vienmēr ...