sestdiena, 2010. gada 30. janvāris

tāda tā vakardiena.


ir bijis tā, ka, ieraugot kādu sev noziimiigu cilvēku, pēkshņi kājas neklausa. it kā, ja mēģinātu izkustēties, pakluptu. sirds sitas un tad... o jā, man mulķiigi jāsmaida. un to nevaru kontrolēt. vēl neprotu. un pēcāk liekas - jezus, kas ar mani notiek!? citi var parunāt, bet ko es? tik smaidu. un vēl klusi pie sevis lūdzos par to,lai tikai man netuvotos, jo tad ar mani ir pagalam. izgāziishos. mulķiigi, jo gribas jau gribas to tuvoshanos.
vakar piedziivoju ko pavisam savaadu. vispirms, mistiski kursa biedrenei masiinas atslēga iesprūda tur, kur tai nevajadzēja sprūst. salām, mūķējām kā mācējām, sadabūjām večus, jo tiem vismaz apziņa, ka saprot un prot, bet nekāda rezultāta. salām. mēģinājām arii veikt marte meo ar auto. nekā. salām tālāk. pēc 40 minūtēm nospriedām, ka nebūs nekāda labuma, ja salsim visas. māra palika gaidiit viiru. ceru, ka viņai ilgi nebija jāgaida. mēs, pārējās, devāmies uz busu. un tur. kaut kādā busā, kaut kādā čuhņā satieku senu darba kolēģi, kura kā reiz pirms dažām dienām mani sarunā pieminējusi citai kolēģei. vai tāpēc man bija jāsalst? vai driizāk tas bija apbalvojums par to, ka tai auto neiekāpām. ej nu sazini. miikla.
bet es steidzos, jo bija vēls. un manējiem jau bija jābūt klāt. bet nebija. tad sāku gaidiit. stundu, divas... sazvaniit nevarēju. un lūk, tad mani pārņēma liidziigas sajūtas, par ko sākumā rakstiiju. tikai bez smaida. sķita, ja spershu soli, kritiishu. un vēl tās domas kā filmiņa skrēja. jā, zinu, tās jāsaudzē. bet tās man bija dažādas. nudien. kad jau jutu, ka birst asaras, jo drāmas jau man patiik. un jutos bezspēciiga. pa logu beidzot redzēju iisto sarkano auto. un mazu roku, kas laimiigi māj. viņi nebija steigushies. un nē, neiedomājushies, ka es uztaukshos. jociigi, bet es uztraucos.
jā, man ir būtiska komunikācija. loti. kaut vai sniegā viegli ieziimēta sirds. vai uz norasojusha loga uzrakstiits ok. vienalga, vienalga kas, bet kaut kas. gaidiishana reizēm ir grūta.

ar roku rakstiitais - piu.(:
evita.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Viens, divi, trīs un Tu esi brīvs

Labdien, labdien, mīļie, dārgie un attālie! Es nezinu, kā jums, bet mana ikdiena ir uzņēmusi labu tempu un ātrumu. Patīk. Man vienmēr ...