piektdiena, 2013. gada 22. februāris

Mazā sestdiena.

Piektdienas man ir mazās sestdienas. Rīts ir mazliet vēlāks kā četras dienas pirms tam. Brokastis izgaršotākas un mierīgākas. Piektdienās es jūtos kā mazais pērtiķēns Džordžs (bērnu vecāki mani saprot:), kas mūsmājās no rītiem ir ļoti gaidīts viesis, proti - tāds naivums, labestīgums, apgarotība mani ieskauj un pavada. Bet varbūt es vienkārši tai ļaujos un nedzenu projām, jo ir mazliet vairāk laiks to izgaršot un piefiksēt.
Lai vai kā, draugi, paziņas, mani mīļie putnotāji, nedēļa ir teju paskrējusi. Esmu pāris dienas jutusies tā, it kā manā vēderā kāds brūvētu alu, vīnu vai raudzētu mīklu (lasīt un saprast vienkārši -vēdervīruss), bet kā smējās mana gara māsa, es pat slimot nevarot normāli. Kāpēc viņa tā? Varbūt tāpēc, ka es aprakstīju TO sajūtu, kad pamodos un sapratu, viss ir brīnišķīgi - gan agrais rīts, gan mans vecais dīvāns, kas vairs neizskatījās tik vecs, gan ziemai tajā rītā nešķita ne vainas. Redziet, mēs nenovērtējam to, ka mums viss ir labi. Jeb drīzāk jāsaka, ka mēs to uzskatām kā pašu par sevi saprotamu. Reizēm pat darām tā - ja ir pārāk laba tā jušana, tad domājam - pag, pag, nu ko varētu iepililināt tai medus mucā (nu vismaz kādam pateikt, ka viņš ir stulbenis un nemāk braukt)!? Taču, kā tur visi saka un citē? Dievs ir sīkumos, Dievs ir detaļās, Dievs ir mazajās lietās. Ar to es gribu teikt, ka tās 'bedres' mums ļoti labi noder, lai spētu it kā no jauna novērtēt situācijas, lietas, cilvēkus, sajūtas, noteikumus. Lai mēs spētu ieraudzīt sevi pasaulē un to, kā mēs patiesībā izskatāmies uz tās fona.
Man šķiet, spēt izraut sevi no rutīnas, ir viena no retajām iespējām apskatīties uz savām spējām un savām reakcijām no malas, lai arī spētu apjaust, kā tieši gribu dzīvot es pats.
Piemēram, pēkšņi ieraudzīt sevi, kā tieku galā ar jaunām grūtībām, kaut esmu liels direktors un ikdienā valkāju visziņa masku. Ieliec sevi situācijā, kur tev kaut kas ir jāapgūst no jauna, it kā pakāpjoties dažus soļus atpakaļ, mainot pozīciju no uzbrucēja uz aizsargu, no direktora uz praktikantu. Pēkšņi paņemt otu un sākt gleznot. Un SPĒT ieraudzīt tik daudz krāsu sev visapkārt. Izrādās, ka tam sasodīti pelēkajam ir tik daudz nokrāsu un tās pat ir skaistas. Redz, tā mēs varam paši savu dzīvi padarīt gana interesantu sev un nemaz nevajag gaidīt īpašos izklaidētājus no malas.

To arī jums novēlu - pamēģiniet savā ikdienā pamanīt sīkumus, pamainīt ierasto, piedāvāt sev kaut ko jaunu, kas liek mazliet piepūlēties, ļauj nomest veco, sačervelējušos ādu. Sekojiet līdzi, kā un vai mainās jūsu garastāvoklis, protams, ja jūs to kaut mazliet vēlaties!
Manuprāt, vislabākā ziņa ir tā, ka to taču būsiet paveicis jūs pats. Būsiet bijis pats savu sajūtu noteicējs. Tātad brīvs no verdzības un brīvs no citu ietekmes! Nezinu, kā jums, bet man tas ļoti patīk, un to es nudien spēju novērtēt.

Prieks jūs visus uzrunāt! Vēl gribu pateikt paldies par labajiem vārdiem, ko pēdējās dienās saņemu! Prieks arī par to, ka ne tikai par to nodomājat, bet nogādājat adresātam. Reizēm tas ir īpaši svarīgi.

Nu ko, metamies iekšā mazajā sestdienā!

Evita





ceturtdiena, 2013. gada 14. februāris

Protams, es izvēlos mīlestību.

Nē, es šodien nerakstu tāpēc, ka ir Svētā Valentīna diena. Es rakstu, jo jūtos labi un brīnišķīgi.
Šorīt kāda īsziņa manu tā jau skaisto rītu padarīja par brīnišķīgu. Un, nē, tur nebija to trīs vārdu, taču tajā bija tik daudz mīlestības.
Lēnām dipinot tramvajā, es domāju, vai vispār var būt tā, ka mīlestībai nav vietas? Vai ir iespējams, ka tai nav piemērotu vārdu? Vai iespējams, ka tā ir lieka, nevajadzīga un pārpildīta ar bailēm no atraidījuma?
Jūs jau droši vien zināt manu atbildi. Mīlestībai nav robežu un tā vienmēr ir pa īstam - īstajā laikā, īstajā vietā, īstajos apstākļos, starp īstajiem cilvēkiem. Taču es runāju par mīlestību, nevis kaisli, atkarību, greizsirdību, aizraušanos, iemīlēšanos. Tā ir mūsos. Un viss. Redzi, te viņa ir! Mana mīlestība.
Un man nav bail tajā dalīties. Man nav bail ļaut sev to izjust. Man nav bail to saņemt. Taču ir bijis laiks, kad manas izvēles un lēmumus pieņēma tieši šīs bailes manī.
Tāpēc es zinu, cik viegli mēs varam sapīties jūtās, kas nav mīlestība, taču mēs to tā gribam saukt (ak, nepamet mani, jo tu esi vienīgā/-ais, ko es mīlu, kas dara manu dzīvi krāsainu, piepildītu utt.), tik viegli mēs varam pārvarēt grūtības, ja tā ir klātesoša. Manuprāt, ir vērts sijāt un sijāt pelavas no miltiem, lai tikai redzētu, kā katrā tā uzplaukst un vairojas.

Droši vien atkārtošos, taču es tomēr esmu par mīlētājiem mūsos, jo tas nekad nevar būt klišejiski vai stulbi!
Tie, kas visu ap un par mīlestību noliedz, droši vien vēl ir tikai sava mīlestības ceļa sākumā.

Šis ir tikai mans stāsts un izjūtas par mīlestību. Ielikt to rāmjos, paldies Dievam, ir grūti.

Priekpilnu jums dienu!

Evita

Bildi atradu te.


Dzīve kafijas tasē

Tuk turuk, šodiena, otrdiena, ik pa laikam snieg, Igaunija, ātri kļūst tumšs, gribu daudz gulēt, saņemu pāris zvanus no nepazīstamiem cilv...